Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe


 

0

Kollijs spēj visu! 

Cik interesanta ir kollija daba!
Reizēm pietiek ar vienu vienīgu vārdu, lai tas būtu laimīgs vai saskumtu.
Kolliji kā šķirne radās, pateicoties savām darba spējām plašā šī vārda nozīmē, - gan prāta spējas, fiziskās iespējas un „profesionālās” gana dotības.
Tieši kolliju specifiskās darba spējas izveidoja gan to raksturu, ieradumus, uzvedības veidu, 

Seivita Gorislava (īp. S. Malceniece). Foto: Everita Pļavniece


kas mums tik ļoti šajos suņos patīk. Pat kollija ārējais izskats ir cieši saistīts ar darba spējām, jo tas ir mantots no senčiem. Saglabāt šķirni – tas nozīmē saglabāt ne tikai ārējo skaistumu, bet arī visas tās īpašības, kas padara to par vienu no pasaulē mīļākajām un gudrākajām suņu šķirnēm. Pretējā gadījumā paliks tikai tukša čaula, no kuras ir izņemta dvēsele, un kura pat nelīdzinās kollijam, - kā dzīva prototipa vaska figūra.
Kollijam ir nepieciešams aktīvs dzīvesveids. Tas ir spēcīgs, izturīgs, kustīgs un nenogurdināms suns (katrā gadījumā – tam tādam ir jābūt), bet galvenais – tas ir gudrs suns, kuram ir nepieciešama jebkāda veida darbošanās. Īpaši aktuāli tas ir suņiem, kurus ļoti svarīgi ir nodarbināt ne tikai fiziski, bet galvenokārt garīgi, lai tie nesāktu nodarboties ar dažādām “muļķībām”. Nodarbību trūkums kollijiem neizpaužas tik izteikti un spilgti, kā tas notiek ar borderkollijiem un vācu aitu suņiem, tomēr dažiem suņiem tas izpaužas flegmatisma un bremzētas reakcijas veidā, bet citi kļūst pārlieku nemierīgi, tie pastāvīgi rej, un suņi kļūst seksuāli pārāk uzbudināti.
Šķirnes popularizēšanai nav nekā efektīvāka par tās darba spēju un īpašību demonstrēšanu, un tā ir ne tikai piedalīšanās sacensībās un pārbaudījumos, bet arī ikdienas aktīvā dzīve, kad kollijs pārgājienā ar slēpēm velk savu saimnieku vai ragaviņas, kurās sēž bērns, vasarā skraida pakaļ lidojošajam šķīvītim, pienes aizmestus priekšmetus vai veic dažādus trikus., vārdu sakot, parāda sevi kā daudzpusīgu, derīgu suni, kurš var būt lielisks kompanjons. Jo kompanjons – tā nav dīvāna rotaļlieta (šo lomu pilda dekoratīvie sunīši), kompanjons – tas ir cilvēka pavadonis un biedrs, kuram ir jāspēj rīkoties un darboties. Pēdējo gadu laikā daudzi suņu audzētāji rada tādu šķirnes veidolu, kas disharmonē ar tradicionālo priekšstatu par kollijiem. Kollijs pārvēršas par „maigu orhideju”, ar kuru pat uz mežu nevar aiziet – nedod Dievs, nosmērēs vēl smalko kažoku. Apmācīt suni nav laika, tāpēc tas kļūst neaizsargāts, jebkurš cits suns tam var nodarīt pāri, tāpēc vienmēr labāk ir bēgt prom. Vai aktīvam, sportiskam, darbīgam cilvēkam šāds suns ir vajadzīgs? Protams, ka nē; tādus cilvēkus šāds suņa raksturojums atbaida un tas ar nožēlu atsakās no sapņa par kolliju, tāpēc viņš izvēlas citas šķirnes kucēnu, kurš tiek pasniegts kā suns ar lieliskām darba spējām.
Diezgan liels, miermīlīgs, gudrs un aktīvs suns šobrīd ir ļoti pieprasīts, bet kollijus no šīs nišas praktiski ir izspieduši labradori un zeltainie retrīveri.
Tas viss ir dziļā pretrunā ar kolliju šķirnes būtību. Izveidojas apburtais loks – kolliji neatrod adekvātus saimniekus, bet pasīvi, bikli un slinki saimnieki vēl vairāk sabojā šķirnes reputāciju.
Nenoliedzami mūsdienās ir sastopami arī izteikti pastulbi, kustēties nespējīgi suņi, kurus pa trepēm nes uz rokām, bet neskatoties ne uz ko, lielākā daļa kolliju, lai cik tas arī nebūtu pārsteidzoši, joprojām ir spējīgi darbam. To pierāda tie nedaudzie suņi, kuriem ir paveicies nokļūt pie ieinteresētiem saimniekiem.
Izstādēs iegūtie panākumi un tituli – tas viss nenoliedzami ir labi, bet ir jārēķinās ar to, ka tas interesē tikai pavisam nelielu cilvēku kopumu – mūs, kolliju audzētājus. Un tā ir tikai niecīga daļiņa no suņu dzīves. Kolliji vienmēr ir skaisti, pat tad, ja tie nav superčempioni, un pat „suns ar trūkumiem” vienalga vienmēr priecēs saimnieka acis. Daudz svarīgākas ir rakstura īpašības, spēja tikt apmācītam, prāta spējas, līdzsvarota un droša uzvedība – viss tas, ko pirmām kārtām sagaida kolliju īpašnieki. Šīs īpašības nevar atklāt izstāžu ringos, bet gan tikai apmācību laukumos. Izstāžu drudzis, titulu iekarošana – tas interesanti, bet tas nedrīkst kļūt par šķirnes vienīgo mērķi un pielietojumu. Miljoniem īpašnieku, pat, ja tie arī piedalās izstādēs, daudz svarīgāka ir kollija laimīgā ikdienas dzīve.
Izstāde – tā ir tikai viena diena, bet viss pārējais – visa dzīve.
Suņa panākumi sacensībās, jebkurā disciplīnā, - tā ir īstā lieta, par ko saimniekam vajadzētu lepoties daudz lielākā mērā nekā par kārtējo izstādes titulu, jo tieši tas labāk un pilnīgāk pierāda šķirnes labās īpašības un ceļ šķirnes prestižu nesalīdzināmi labāk par jebkuru izstādē iegūto titulu.
Kas attiecas uz apmācībām un sportu, - tur visu nosaka cilvēki. Nevis paši kolliji, bet gan cilvēki ir panākuši to, ka šī šķirne vairs netiek uzskatīta kā darba suņi. Kā daudzās citās jomās, mūsu cilvēki pasteidzās atteikties no visa tā, par ko ārzemju suņu audzētāji mūs savulaik apskauda. Kollijus ierindoja pie dīvānu sunīšiem, darba nespējīgi kļuva nevis kolliji, bet gan to saimnieki. Suņiem neviens pat nejautāja!
L. Vitnijs savā grāmatā „Suņa psiholoģija” rakstīja: „Atceroties suņus, kas piederēja manu vecāku draugiem (L. Vitnijs ir dzimis 1894. gadā, bet grāmata tika izdota 1964. gadā), es neatceros nevienu suni, kurš netika apmācīts. Vienam no suņiem bija lielisks triku repertuārs. Viņš prata pienest saimniekam dažādas lietas... Tai laikā suņu turēšana sagādāja vairāk prieka, jo saimnieki guva baudījumu galvenokārt no apmācības procesa. Mūsdienās viņiem, pēc manām domām, pirmkārt, patīk piedalīties savu mīluļu barošanā, bet, otrkārt, – vienkārši turēt līdzās dzīvu radību. Daudzi suņu saimnieki tieši tāpat būtu laimīgi, turot mājās akvāriju ar tropiskām zivtiņām.
Svarīgs šīs grāmatas mērķis – ienest prieku to tūkstoš suņu pelēkajā dzīvē, kuriem apmācības process sagādā lielu baudu. Suņi ir spējīgi arī jums sagādāt ne mazums prieka un izklaides. Pamēģiniet apmācīt savus mīluļus un jūs redzēsiet – tas ir tieši tas, kas jums ir vajadzīgs.”
Mūsdienās dominē šaura specializācijas pieeja, kad viss ir salikts pa plauktiņiem ar pielīmētiem uzrakstiem. Pēc tam, kad pamatīgi ir sabojātas sen zināmas šķirnes, suņu saimniekiem tiek ieteiktas agrāk neatzītas, tīri darba suņu vai vietējās šķirnes, - uzskatāms piemērs ir borderkolliji. Eva Marija Krāmere savā „Suņu šķirņu jaunajā enciklopēdijā” ir nodēvējusi borderkollijus par „sporta inventāru”, un ne bez pamata. Profesionāli sportisti iegādājas borderkollijus kā slēpes vai jaunas konstrukcijas tenisa raketi – tā ir pragmatiska lietotāja pieeja. Patiesībā borderkolliji kā šķirnes darba zars atspoguļo tās īpašības, kas agrāk piemita visiem kollijiem. Vēl nav par vēlu atgriezties pie tām, un, ja jūs esat kolliju fans, tad jums nav jāmaina savas prioritātes, jo darbs ar kolliju sagādās jums patiesu baudījumu. Tas ir divu partneru darbs, ko bagātina individualitāte un prieks.
Anglijā, kurai pieraduši līdzināties kollisti, lietas ir aizgājušas tik tālu, ka tie nedaudzie kolliju saimnieki, kuri nodarbojas ar adžiliti, paši uzskata, ka viņu suņi spēj apdzīt tikai rotveilerus un tagad apzinās kollijos zaudēto darba spēju traģismu. Lielbritānijā ir nodibināta RSCTA – Garspalvaino un īsspalvaino kolliju apmācības asociācija. Lūk, ko raksta Pols Senski,viens no nedaudzajiem angļu garspalvaino kolliju adžiliti entuziastiem: „Kauns, ka pie mums Lielbritānijā sacensībās piedalās tik maz kolliju. Es pieļauju, ka garspalvaino kolliju darba spējas lielā mērā ir zaudētas tāpēc, ka saimniekiem ir tendence audzēt tos tikai izstādēm. Lielā mērā tas ir iemesls RSCTA dibināšanai – veicināt šo brīnišķīgo dzīvnieku darba spējas.”
RSCTA biedri Geila un Džons Bleiri, garspalvainā kollija Shameena Mystic Charm (Nišma) saimnieki, par savu suni raksta tā: „Nišma ir tipiska savas šķirnes pārstāve tādā ziņā, ka tā ir uzticīga, draudzīga gan attiecībā pret bērniem, gan pret citiem suņiem, lai gan necieš stulbus radījumus (ne cilvēkus, ne suņus). Netipiski šķirnei ir tas, ka daudzējādā ziņā viņa ir ļoti pārliecināta par sevi, tai piemīt liela tieksme mācīties un viņu nekas nespēj samulsināt. Atšķirībā no vairuma garspalvaino kolliju, kuri tiek audzēti tikai izstādēm, viņa ir saglabājusi dažas darba suņa īpašības. Šobrīd mūsu suns ir vienīgais garspalvainais kollijs, kurš piedalās triāla sacensībās, un ir pirmais garspalvainais kollijs, kurš ir kvalificējies (un uzvarējis) pēdu dzīšanas sacensībās (gan atklātās sacensībās, gan čempionātos) pēdējo 25 (vai vairāk?) gadu laikā. Un es pieņemu, ka viņa būs arī pēdējā; kamēr vēl kāds neuzdrošināsies mest izaicinājumu. Lielais vairums garspalvaino kolliju šobrīd tiek audzēti tikai izstāžu ringiem un mājas mīluļu lomai, un tā tas ir bijis jau daudzus gadus. Nimša tāda ir vienīgā. Mēs pavadījām 18 mēnešus, meklējot cilts līniju, kas spētu nodrošināt dzīvnieku ar darba spējām atbilstošu ķermeņa uzbūvi un vienlaicīgi atbilstošām spējām un prātu”.
Vai jums tas neliekas kā šķirnes rekviēms?
Interesanti, ka Anglijā visām šķirnēm ir ieviesta sava veida darba klase – Citizen – suņiem, kuri ir nokārtojuši Citizen Dig kursus (tas ir kaut kas līdzīgs kursam “Vadāms pilētas suns”, tikai vienkāršāk). Kraftā arī kolliji uzstājās šajā klasē. Tādā veidā tiek atbalstīta un veicināta suņu apmācība.
Gluži tāpat kā pirmajā dzīves gadā suns ir pareizi jābaro un jāaudzina, tāpat, lai gūtu panākumus apmācībās, ir pareizi jāaudzina kucēns.
Pasaulē nav nekā jaukāka un aizkustinošāka par kucēnu, bet kollija kucēns – tas vispār ir pūkains eņģelītis. Tomēr, neskatoties uz to, audziniet kucēnu prasīgi jau kopš tā brīža, kad ienesat to mājās.
Galvenais, kas jādara suņa saimniekam (atšķirībā no citu mājdzīvnieku īpašniekiem), ir nevis barošana, bet gan audzināšana. Protams, arī barošana ir ļoti svarīga, bet ir jārada ne tikai piemēroti dzīves apstākļi, bet jāizaudzina savs suns.
Sākot ar pirmajām dienām pakāpeniski māciet suni pareizi uzvesties gan mājās, gan uz ielas – tā, kā vajag jums, nevis tā, kā to vēlas suns. Visas pamata iemaņas un komandas ir jāiemāca tieši tagad, un tas ir jādara uzreiz pareizi, tādejādi nodrošinot to, ka tās tiks izpildītas pareizi visas dzīves garumā. Kucēns ļoti ātri iemācīsies un uz visu mūžu atcerēsies piesaukšanu pie sevis (pēc jebkuras jums piemērotas komandas), aizliegumu, apsēšanos, stāvēšanu, apgulšanos. To visu kucēns jau var būt apguvis, sasniedzot 3 mēnešu vecumu, bet nedaudz vēlāk jau var sākt mācīt tam pacietību. Turpmākajām sporta nodarbībām ir vērtīgi, ja kucēns jau šajā vecumā apgūst iemaņu skriet pēc komandas uz priekšu. Šim nolūkam var mest kādu rotaļlietu (aportēšanas iemaņa).
Ēriks Naits savā darbā, kas ir sava veida himna kollijiem - „Lesija atgriežas mājās” rakstīja: „Ja jāteic taisnība, tad maz ir kolliju, kas pārcieš pērkonu un zibeni... Kā redzams, šīs šķirnes suņi, daudzus gadus strādājot plecu pie pleca ar cilvēku un pastāvīgi tam palīdzot, ir iegaumējuši, ka tādi pēkšņi, mežonīgi trokšņi spēj ievainot. Un dzirdot šāviena skaņu, lielākā daļa kolliju cenšas noslēpties. Pret citu pretinieku tie droši stāsies pretī, bet ne pret nezināmām, skaļām briesmām!”
Haizels Hants uzskata, ka viens no šīs parādības iemesliem ir kolliju ārkārtīgi smalkā dzirde, kurai skaļš troksnis var pārsniegt sāpju slieksni.
Tā vai citādi, kolliju vidū bailes no skaļiem trokšņiem ir bieža parādība (lai gan ne jau tikai viņiem vien!) un tas rada problēmas. Pēc maniem novērojumiem, pārāk vētraina reakcija uz skaļiem trokšņiem ir ne tik daudz vājas nervu sistēmas izpausme, cik slikts paradums.
Galvenās kollijiem raksturīgās īpašības ir jutīga uztvere, uzmanība, vērīgums, uzņēmīgums un ārkārtīgā atkarība no saimnieka. Šeit arī slēpjas kolliju priekšrocība un vienlaicīgi vājā vieta – viņi ļoti asi izjūt jebkuru jūsu mazāko reakciju un izdara savus secinājumus. Tāpēc saimniekam ir jāievēro pareiza uzvedība, lai nenostiprinātu sunim nepareizus uzvedības stereotipus.
Īpaši svarīgi tas ir tā saucamajos „baiļu periodos”, kad augošais kucēns vienā vai otrā savas dzīves posmā aklimatizējas apkārtējā vidē. Tādi periodi mēdz būt ap zobu mainīšanās laiku un dzimuma brieduma sasniegšanas laikā, kad pusaugu suns ir īpaši ievainojams un jūtīgs.
Kad kucēns nobīstas no kaut kā negaidīta, tas ir pilnīgi normāli. Un šajā brīdī īpaši svarīga ir saimnieka reakcija. Ne kādā gadījumā nedrīkst sākt glaudīt suni vai vēl jo vairāk – cienāt nobijušos kucēnu ar kārumiem, - tas var kalpot kā viņa baiļu pozitīvais pastiprinājums. Ar kucēnu ir jārunā mierīgi, pat stingri, neatbalsot viņa uzvedību, un ar savu izskatu jāparāda, ka nav noticis nekas tāds, kas būtu pelnījis ievērību. Bēgošais suns ir jāpiesauc ļoti mierīgi un stingri, runājot zemā balss tonī. Nepieļaujiet ne mazāko panikas pieskaņu savā balsī un nekādā gadījumā neskrieniet sunim pakaļ – tas ir pilnīgi bezjēdzīgi, jo noķert suni, ja viņš pats to nevēlas, ir pilnīgi nereāli.
Kollijs diezgan vēlu pieaug un pilnīgi pieaudzis un pārliecināts par sevi kļūst tikai aptuveni 3 gadu vecumā. Dzīve man ir sniegusi pārliecību par kāda veca mednieka teikto vārdu patiesīgumu: „Divi gadi – tas vēl nav suns. Trīs gadi – tas, lūk, jau ir suns!”.
Pirmā dzīves gada laikā vēlams pasargāt kucēnu no lieliem stresiem. No otras puses – kucēns ir pakāpeniski jāiepazīstina ar apkārtējās vides daudzveidību, kas pilsētās nogurdina pat cilvēkus; no citas puses – labāk tomēr izvairīties no pārāk traumatiskiem pilsētas „jaukumiem”: iešanu skatīties uguņošanu un izvairīšanos no automašīnas riteņiem pēdējā brīdī. Un saskaņā ar augstāk minēto, labāk pēc iespējas izvairīties no spēcīgiem kairinājumiem baiļu periodos.
Novērojumi liecina, suņa uzvedībā galveno lomu spēlē cilvēki. Paniska saimnieku uzvedība suņos izraisa agresīvu un bailīgu reakciju pat tādam sunim, kurš pirms tam ir bijis mierīgs. Ņemot vērā, ka lielākā daļa kolliju īpašnieku savu suni uzskata par ne uz ko nespējīgu dīvāna rotājumu, kuriem katrs var nodarīt pāri, tad nav brīnums, ka viņu suņi zaudē ticību sev. Varu jums apgalvot, ka kolliji nebūt neder klēpju sunīšu lomai. Tie ir pietiekoši lieli, spēcīgi veidoti, lokani, izveicīgi, tos aizsargā biezs apmatojums un to žokļi spēj kļūt par vērā ņemamu ieroci. Galvenais, - lai saimnieks ticētu savam sunim un vajadzības gadījumā palīdzētu tam kaut vai morāli.
Kompāniju kucēnam izvēlieties uzmanīgi. Kontaktēties ar citiem suņiem vienmēr ir derīgi, bet nepieļaujiet pastāvīgu rotaļāšanos ar spēcīgākiem un aktīvākiem partneriem, kuri vienmēr rotaļās gūst uzvaru. Tas var padarīt jūsu jauno suni nepārliecinātu par saviem spēkiem. Un nekad neļaujiet sevi pierunāt ļaut rotaļāties ar Stafordšīras bulterjeru, pitbulterjeru utt.! Nepievērsiet nekādu uzmanību šo suņu saimnieku iebildumiem. Šie dzīvnieki ir bumbas ar laika degli, tie neprot suņu valodu un saskarsmes rituālus, un tāpēc ir patiesi neparedzami.
Saglabājot ticību sev un savam spalvainajam draugam, jūs izaudzināsiet drošu suni, tādu, kuram piemīt pašapziņa un aktīva interese par dzīvi, un kurš būs gatavs visdažādākajām nodarbēm.
Ja pamata iemaņas ir derīgi apgūt jau bērnībā, tad „specialitāte” jāapgūst aptuveni gada vecumā, kad suns pamatā jau ir izveidojies un vairs nenāksies mainīt kustību stereotipus. Izvēle ir jāizdara, vadoties pēc suņa spējām un jūsu paša interesēm. Man vispiemērotākās liekas paklausības, adžiliti, pitch & go un frīstaila nodarbības. Sunim var iemācīt arī dažādas kustības, kas varētu noderēt dejā (frīstails) : blakus, uz priekšu, atpakaļ, no sāniem – ja izdodas, tad var mācīties arī paklanīšanos, pieliekšanos, lēcienus. Pēc tam sāciet domāt deju, kurā suns būtu jūsu partneris – neaizmirstiet par attiecīgiem soļiem arī sev, kā arī trenējieties mūzikas pavadījumā. Man šis sporta veids liekas ļoti perspektīvs tieši kollijiem, jo šie suņi ir ļoti skaisti un plastiski partneri. Šis nodarbību veids pie mums tikai sāk attīstīties, un aizsācējiem vienmēr ir lielākas iespējas radošam progresam.
Paklausības nodarbības prasa rūpīgu, juveliera cienīgu visu iemaņu apgūšanu, ļoti precīzu un ātru izpildījumu. Zināms, ka pirmais un četrkārtējais Krievijas čempions šajā disciplīnā bija kollijs vārdā Nestors no Stellas Mājas ar Emmu Nikolajevu. Šajā sporta veidā kollijiem arī ir labas perspektīvas. Tiesa, šis sporta veids ir subjektīvs, atzīmes ir atkarīgas no tā, kādam darba stilam priekšroku dod tiesneši. Pēc Emmas stāstītā, daudzi borderkolliji, tai skaitā pašas augstākās vietas ieguvušie suņi, strādāja tādā pašā tempā kā Nestors, tomēr vienā pasaules čempionātā viņi ieguva vietas, bet citā uzvarēja „uzvelkamie”, pārspīlēti straujie suņi (borderkolliji).
Arī adžiliti kollijiem ir savas priekšrocības: šie suņi ļoti uzmanīgi vēro hendleru, racionāli iziet trasi un, ja ir apguvuši labu slaloma trases iziešanas tehniku un zonālo šķēršļu pārvarēšanu, tad visnotaļ spēj konkurēt ar borderkollijiem. Somijā, kur adžiliti ir patiesi populārs suņu sporta veids, un kur tajā piedalās patiešām visdažādākās šķirnes suņi, arī kolliji ir plaši pārstāvēti, turklāt tie skrien ļoti ātri – žēl, ka hendleri atpaliek no viņiem! Šis sporta veids ir interesants visiem: suņiem, sportistiem un skatītājiem.
Labs slēpotājs ar kolliju var piedalīties arī skijoringā. Lai vilktu slēpotāju, kollijam, protams, spēka nepietiktu, bet skriet pa priekšu tie var ļoti labi.
Diemžēl šajā visā piedalās tikai pavisam nedaudzi kolliju šķirnes pārstāvji. Esmu pārliecināts, ka, jo vairāk kolliju parādīsies sacensībās, jo ievērojamāki būs to panākumi!
Kolliji ar interesi apgūst visu jauno, bet tiem nepatīk dresūra. Vienveidīgi atkārtojumi nogurdina suni un rodas iespaids, ka suns ir visu aizmirsis. Tieši otrādi – viņš jau tāpat visu zina!
Kolliji parasti ļoti labi jūt apstākļus un saprot, kad ir jāstrādā no sirds. Lūk, šajā brīdī tad arī tas atklāj savus spēkus.
Atšķirībā no daudzu citu šķirņu suņiem, kuri ir vienkārši komandu izpildītāji, kolliji zina, kas no tiem tiek gaidīts un apzināti palīdzēs jums sasniegt rezultātu.
Kollijs – tas ir smalks instruments, gluži kā vijole, kas ir jāsaprot, un tiem, kas papūlas to izprast, kollijs sniedz visplašākās iespējas.
Kad jūs redzēsiet, cik ļoti jūsu suns priecājas par nodarbībām, kā iemirdzas viņa acis, kad jūs gatavojaties iet uz treniņiem, cik azartiski tas uzvedas sacensībās, bet pēc tam mājās aizmieg ar dziļu gandarījuma sajūtu, - tad jūs sapratīsiet, kur slēpjas suņa laime. Un, ja jūs nedalīsieties ar viņu šajā sajūtā, vai tad jums ir vajadzīgs tieši kollijs?

.

0

  » Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0