Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe


 

0

Garspalvaino kolliju vērtēšana izstādēs 

Pirmais, kas nepieciešams jebkuras šķirnes tiesāšanai, ir šķirnes standarta zināšana un spēja veikt šo drukāto zīmju skaņas interpretāciju. Tā ir spēja, kuras trūkuma gadījumā daudzi eksperti cieš neveiksmi. Nav pareizi kā papagailim atkārtot standartu (aprakstot labu suni), ja jūs nespējat to izskaidrot un izvērtēt kollija labās un sliktās īpašības vēl pirms jūs nokļūstat

Formula Of Love Fantazija (īp. I. Kazaka) Foto: Signe Sinkēviča


ringā. Tas ir sarežģīts aspekts, jo nav divu absolūti vienādu kolliju, un vēl līdz šim brīdim nav piedzimis tāds kollijs, kurš ideāli atbilstu tai „superkopijai”, pēc kuras mums visiem vajadzētu vērtēt. Diemžēl šobrīd spēkā esošā standarta versija cieš no „standartizācijas” un tā ir zaudējusi savu aprakstošo vērtību un trūkumu sarakstu (sk. 1982. gada versiju), kas tik labi palīdzēja mācību procesā. Tie uzmanīgie un kompetentie audzētāji, kuri vairāk kā pirms 100 gadiem sastādīja oriģinālo standartu, centās to izskaidrot, un, kad viņi teica, ka „īss vai drukns ķermenis” vai „taisns plecs vai celis” vai „zemu novietotas ausis” ir trūkumi – to izskaidroja audzētāju vai tiesnešu centieni izvairīties no šīm lietām. Es uzsveru, ka lielākā daļa šo problēmu ir saglabājušās līdz pat šodienai tieši tāpēc, ka mūsdienu tiesneši nezina – tie ir trūkumi, kas šķirnei ir nevēlami un tāpēc tie ir attiecīgi jāvērtē.

Atšķirībā no atsevišķu cilvēku viedokļa, kolliji nav šķirne, ko ir grūti tiesāt. Gluži tāpat kā visās šķirnēs tips, balanss, uzbūve, kondīcija, temperaments un iznāciens ringā ir tie faktori, kas vienmēr jāņem vērā. Tas ir jāattiecina uz pieaugušiem, nobriedušiem kollijiem. Kolliju kucēni – tā ir pavisam cita lieta, tāpat kā pusaudži, - tāpēc, ka viņi aug un attīstās absolūti savādāk.

TIPS. No aprakstīšanas viedokļa tā, šķiet, ir pati grūtākā lieta, jo visās pasaules daļās īstā tipa kolliji ir ārkārtīgi reti sastopami. Tā ir tieši tā joma, kas topošajiem tiesnešiem ir jāstudē un jāpēta īpaši cītīgi. Zīmīgi, ka standarts joprojām pieprasa: „Ārkārtīgi skaists suns, nes augumu ar nesalaužamu cieņu, neviena ķermeņa daļa netraucē kopējās proporcijas”. Zināms, ka kuces skausta augstums var būt 24 collas, acīmredzot priekšroka tiek dota kollija tipam, kuš ir spēcīgs, vesels, uzmanīgs dzīvnieks, pārpilns cēluma un grācijas. Saskaņā ar standartu suns ir „spēcīgs un aktīvs, bez raupjuma un neveiklības pazīmēm”. Vadoties pēc tā, sargieties no maziem, drukniem un neveikliem kollijiem – tas ir nepareizs tips. Nav nozīmes, cik tādu neveiklu kolliju ir savā klasē – ir tikai viens elegants suns, kurš pieder pareizajam tipam – pat, ja tas tur ir vienīgais. Tas ir brīdis, kurā daži tiesneši kļūdās, jo viņi uzskata, ka vienīgais ringā atšķirīgais suns ir slikts. Ne vienmēr tā ir. Tātad jāsecina, ka tādu „nepareizo”, neveiklu suņu galvas tips arī ir problēma – tādi suņi būs apveltīti ar īsu, resnu, platu un pārāk rupju galvu.

Suņu audzēšanā pareizu galvas tipu panākt ir grūti, tas pat ir atsevišķs punkts selekcijā. Ja pareizā tipa kollijam korpuss ir nedaudz garāks par skausta augstumu, no tā izriet, ka saskaņā ar proporcijām, viņa galvai ir nedaudz iegarena forma. Ir ļoti svarīgi, lai galva būtu sabalansēta (lūdzu, lasiet standartu!) un lai purns būtu labi veidots, galvaskausa daļai jābūt plakanai.

Kad standarts paredz plakanu galvaskausa daļu, tas attiecas ne tikai uz profilu, tas nozīmē plakanu vispār, visos virzienos. Galvaskausa daļa nedrīkst būt slīpa, ne arī nolaidena uz sāniem un aizmuguri. Kad zinoši tiesneši norāda uz „galvaskausa daļas slīpumu”, daži stažieri apjūk, saskaroties ar šo terminu. Tas vienkārši nozīmē to galvaskausa daļu, kas veido pakasi (starp ausīm, ja jums tā ir ērtāk), kurai ir jābūt redzamai (ne šaurai un ne noslīpinātai uz aizmuguri) un PLAKANAI! Izvairieties no izteiktiem vaigu kauliem (reizēm tādus dēvē par „iezīmētiem”). Šis trūkums parasti ir novērojams suņiem ar īsām, dziļām galvām.

Daudz ir rakstīts par kolliju izteiksmi. Tas ir „mīnu lauks”, jo izteiksme (gluži tāpat kā skaistums), ir atrodams acīs, BET, kad tiek vērota garspalvainā kollija izteiksme, liela nozīme ir: galvas kopējam garumam un balansam kombinācijā ar vidēji lielām, tumšām, mandeļveida acīm un mazu, akurātu ausu novietojumu. Izvairieties no lielām, „maigām” ausīm, kas novietotas galvas sānos, un apaļām, uz priekšu vērstām, lielām acīm. Pēc manām domām, šīs īpašības piešķir „govs” izteiksmi, kurai nav nekā kopīga ar „acīm, no kurām staro intelekts, dzīvīgums un uzmanība”, kā tas aprakstīts standartā. Pieauguša kollija izteiksmei ir jābūt labestīgai, gudrai un cieņas pilnai. Šķības, „smejošas”, ķīniešu tipa acis kollijiem ir neraksturīgas un nekad nespēj atspoguļot pareizo izteiksmi. Lai saprastu izteiksmi, piespiediet suni skatīties jums tieši acīs. To var panākt, izdvešot čaukstošu skaņu – vairums suņu acumirklī paskatīsies uz jums, un tiklīdz jūsu skatieni krustosies, jūs ieraudzīsiet izteiksmi. Nemetiet zemē priekšmetus – tas, protams, var pierādīt to, ka jūsu suns prot izmantot ausis, bet jums nebūs iespēja palūkoties sunim acīs – bet tā ir tieši tā vieta, kur slēpjas netveramā izteiksme.

Ja runājam par BALANSU, tad UZBŪVE ir jāaplūko reizē ar to, jo šie divi jēdzieni, pēc manām domām, ir nedalāmi. Pareizi veidotam kollijam ir jābūt gan vienam, gan otram.

„Nevienu ķermeņa daļu nedrīkst apskatīt šķirti no kopējām proporcijām” – šis teikums labi izskaidro prasības, BET tas pieļauj iespēju, ka mazs, īss, drukns kollijs izskatās pilnīgi sabalansēts. Suns patiesi var tāds būt, bet tas nav pareizais balanss – un šeit, lūk, noderētu šķirnes standarta izpēte un jūsu zināšanas par kolliju uzbūvi. Jums jāatceras, ka standarts aicina uz to, lai ķermenis būtu nedaudz garāks salīdzinājumā skausta augstumu un lai „īsi un drukni” ķermeņa tipi tiktu ieskaitīti trūkumu uzskaitījumā. Tā ka kvadrātveida suns nevar tikt uzskatīts par pareizi sabalansētu.

Pleca vai locītavas atrašanās vietai ir milzīga nozīme (protams, arī aizmugurējām locītavām) suņa formā un balansā, bet daudziem šķirnes pētītājiem grūtības rada plecu novietojuma vērtējums. Lūk, kur jums nāksies izmantot gan acis, gan rokas. Jūsu acīm ir jāprot pateikt jums, vai suņa kakls izskatās īss un resns. Ja suņa galva atrodas tieši virs elkoņa locītavas, kad jūs skatāties uz suni no sāniem, tad kaut kas nav tā kā vajag! Tas var būt nepareizs, ļoti augsts lāpstiņu novietojums vai īss un atkāries plecs – tas jums jānoskaidro ar taustes palīdzību. Ja plecs ir novietots pareizā leņķī un tas ir pareizajā garumā, tad jums ir jāvar sajust „krūšu kaulu” (ķīli), kad pārlaižat ar roku pār krūšu kurvja priekšējo daļu. Pareizs pleca stāvoklis piešķir eleganci un cēlumu visam dzīvniekam – tas ir dabiski. Pakaļējais leņķis vairāk vai mazāk darbojas pēc tā paša principa. Gurniem jābūt pietiekoši gariem, bet celim – pietiekoši lokanam, lai ļautu novietot lecamās locītavas punktu tieši zem astes pamatnes, kad jūs novelkat iedomātu vertikālu līniju starp diviem punktiem, kurus var „redzēt”, skatoties uz suņa profilu. Kad suns stāv sasprindzis, nepietiekoši garu gurnu trūkums izpaužas kā „lielas bungu vālītes”, taisni ceļi, kas parasti atbalsta dzīvnieku kaut kur zem vēdera! Nav garuma, nav elegances – tas viss rada sliktu ķermeņa uzbūvi...

KUSTĪBĀM jābūt tām, kas pastāsta visu patiesību par suņa uzbūvi. Standarts prasa „pamatoti produktīvu soli”, kam jābūt „vieglam un pilnīgi bez redzamas piepūles”. Tas ir pilnīgi pārliecinošs apraksts, tāpēc, lūdzu, nedodiet balvas suņiem, kuri tipina pa ringu maziem solīšiem – šuj kā šujmašīna (nepareizs pleca leņķis), vai tiem, kuri tikko velkas (slāj smagā solī), ejot trīcinot zemi ar sava ķermeņa šūpošanos (nepareizs balanss). Elegants, pareizi veidots kollijs it kā peld pa ringu: šķiet, ka tā soļi neprasa ne mazāko piepūli un augšas līnija attiecībā pret zemi ir praktiski nekustīga. Priekšējās ekstremitātes izstiepjas ar katru soli un pakaļējā daļa kustas uz priekšu. Pilnībā pieaugušam, elegantam kollijam ir jāpriecē ar savām kustībām, bet diemžēl tādas kustības gadās redzēt visai reti. Tiesneši palīdzēs šķirnei attīstīties, ja sliktas kustības tie sodīs tāpat kā stāvošas ausis.

KONDĪCIJA burtiski nozīmē ķermeņa svaru, muskuļu tonusu, kā arī apmatojuma tekstūru un ārējo izskatu. Ja jūs aptaustāt suņus katrā izstādē, tad jūsu rokas to visu viegli spēs noteikt. Bieži vien tieši šajā jomā jūs jūtat zināmas grūtības. Ja spēcīgam, ar labām kustībām apveltītam, veselam un pareizā tipa (standartam atbilstošam) sunim nav pareizais svars, tad tas tomēr var kļūt par labāku kolliju, nekā bagātīgi apmatots, „neveikls” suns, kas nīkulīgi velkas pa ringu. Lūk, tas ir tas, kas jums ir jānovērtē. Tas, ka labas kustības ir atkarīgas no labas ķermeņa uzbūves un laba muskuļu tonusa liecina par to, ka gan viens, gan otrs ir ārkārtīgi svarīgas lietas.

Atcerieties, ka „APMATOJUMAM JĀBŪT ĶERMENI APTVEROŠAM” un akota matiem jābūt „taisniem un cietiem” – nevis maigiem un pūkainiem.

Pāris vārdos par izstādīšanu. Suņu izstāde – tas ir skaistuma šovs un kā tiesnesim jums jāsoda tie eksponenti, kuru hendleri nepapūlas izstādīt suni “tīrā” veidā. Daļa smaga darba tiek iztērēts tam, lai izstādītu pilnībā apģērbtu kolliju, kurš mirdz no apmatojuma tīrības un ir labā stāvoklī. Neskatoties uz to, ka izstādīšana nespēj padarīt sliktu kolliju par labu, tīra un labā stāvoklī esoša suņa slikta prezentācija parāda hendleru slinkumu un necieņu pret tiesnešiem. Tas var radīt grūtības, kad labākais eksponāts tiek parādīts ar netīru, savēlušos apmatojumu, bet tiesnesim ir jāatceras, ka šovs – tas ir skaistums visos aspektos, un netīrumi – tas nu nepavisam nav skaisti. Ir cerība, ka hendlers, kurš pieļāvis šādu kļūdu, sapratīs mājienu un nākošajā reizē suns izskatīsies un uzstāsies labākā izskatā.

Kollija TEMPERAMENTS ievērojami atšķiras no daudzu citu šķirņu suņu temperamenta. Standarts paredz „draudzīgu attieksmi bez nervozitātes un agresivitātes pazīmēm”. Kolliji tiecas būt „ģimenes” suņi un tie nav spilgti izteikti ekstraverti (protams, mēdz būt arī izņēmumi). Lai gan es neatbalstu tos kollijus, kuri slēpjas pie sava hendlera kājām, kad pienāk tiesnesis, tomēr uzskatu, ka zināms jutīgums ir vajadzīgs, ja runa iet par mūsu šķirni. Es vienmēr runāju ar katru suni, kad tam tuvojos, lai to novērtētu, un turpinu kontaktēties visā vērtēšanas procesa laikā. Tas var šķist nesvarīgi, bet parasti tas atmaksājas – suns atbrīvojas un man rodas iespēja novērtēt tā patieso raksturu.

UZVEDĪBA RINGĀ jeb „IZRĀDĪŠANĀS” – tā ir katra suņu audzētāja (hendlera) dāvana un prēmija, ja jūsu sunim tas piemīt, tad jūs jau esat pusceļā uz panākumiem. Suns, kurš pilnībā kontaktējas ar savu hendleru, lepni turot paceltu galvu (un asti nolaižot uz leju), vienmēr tiks novērtēts augstāk, nekā viņa mazāk ekstravertais, lai arī pareizākais, pretinieks. Pēc pēdējiem analīžu rezultātiem, šīs īpašības esamība ringā ir pēdējais kritērijs, kas ļauj uzvarēt grupā, tāpēc jums ir jāredz, kuram no jūsu reflektantiem piemīt šī īpašība. Bet neaizmirstiet, ka jūsu uzvarētājiem ir jāatbilst arī pareizajam šķirnes tipam.

Noslēgumā atgādināšu, ka suņu tiesāšana pēc definējuma ir gaumes lieta. Tas ir jūsu pienākums pret izstādes dalībniekiem, kuri ir samaksājuši lielu naudu par to, lai piedalītos jūsu izstādē, kā arī jūsu pienākums ir nodrošināt to, lai JŪSU viedoklis balstītos uz šķirnes standarta dziļām zināšanām un vērtējums tiktu sniegts nepiespiesti un objektīvi.

Mūsdienās, kad izstāžu dalības maksa ir ļoti augsta, būtu ārkārtīgi labi, ja visi tie, kuri samaksā, zinātu kaut ko nedaudz vairāk par tiesnešu domām.

 

Barbara Bleika, eksperte, Anglija

0

  » Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0