Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe


 

0

Garspalvainais kollijs tiesneša - nespeciālista redzējumā

Daudz strīdu šķirnes cienītāju vidū izraisa tiesnešu dažādā pieeja vērtēšanai, un pārsvarā runa iet par šķirnes ekspertiem-speciālistiem (tiem cilvēkiem, kuri nodarbojas tikai ar kollijiem) un šīs šķirnes tiesnešiem -nespeciālistiem, kuriem ir tiesības un pieredze daudzu šķirņu vērtēšanā (tā saucamajiem „olraunderiem”).

Es atceros, kā pirms ļoti daudziem gadiem intervēju Franku 

No kreisās: Elisy Abnet Solar Wind (īp. I. Līpīte) un Errone Abnet Solar Wind (īp. I. Lisagora). Foto: Signe Sinkeviča


Sabelli – vienu no tā laika labākajiem Amerikas profesionālajiem hendleriem, kā arī pazīstamu ekspertu. Frenks man teica, ka tiklīdz suns ienāk viņa ringā, pirmais jautājums, ko viņš sev uzdod, ir – vai dotais eksponents ir spilgts savas šķirnes pārstāvis. Citiem vārdiem sakot, - no ringā parādīšanās brīža sunim ir jādemonstrē šķirnes tēls, tās tips, sabalansētība un tipiskākās īpašības.

Mums visiem saskaņā ar noteikumiem ir jāvērtē, vadoties pēc standarta. Svarīgāk tas noteikti ir nespeciālistam, nevis tieši kolliju šķirnes tiesnesim un vienlaicīgi audzētājam, jo, ja jūs pastāvīgi dzīvojat, redzot sev apkārt šos suņus, daudzas lietas šķiet pilnīgi acīmredzamas. Savukārt nespeciālistam ir nepieciešama sagatavošanās, „mājas darbi”. Kolliju standarts ir ļoti koncentrēts un lakonisks daudzos punktos, un gluži tāpat kā citās šķirnēs, milzīga nozīme ir jāpievērš pirmajiem diviem standarta paragrāfiem, kuros teikts par kopējo iespaidu un raksturojumu. Tieši ar to skaidrojama Frenka frāze „Vai tas ir tas, ko prasa standarts?„

Pirmkārt mums tiek teikts, ka garspalvainajam kollijam jāizskatās kā ārkārtīgi skaistam sunim, kas stāv cēli un mierīgi, neviena viņa ķermeņa daļa nedrīkst būt neproporcionāla attiecībā pret kopumu. (Šeit un turpmāk izceltajā fontā autors citē 1986. gada standartu. - Kolliju portāla piezīme.).

Kvalitāte – jēdziens, ko grūti izskaidrot, bet viegli atpazīt ... ideālā. Kopējā harmonija – arī ir grūti izskaidrojams jēdziens, bet patiesi izcilam sunim neviena tā ķermeņa daļa nenosedz otru. Tiklīdz jūs ieraugāt tādu suni, jums ir jātiecas pie tā nevis tāpēc, ka tam ir lieliski veidota galva, izcilas ekstremitātes un burvīgs apmatojums, bet tāpēc, ka tas viss kopā rada pilnību.

Tajā standarta daļā, kas atklāj tipiskās iezīmes, ir teikts, ka fiziskajai uzbūvei jābūt balstītai uz spēku un aktivitāti, bez neveiklības vai jebkāda raupjuma pazīmēm. Kā man šķiet, tas paredz, ka kollijam jābūt dzīvam, stiegrainam, spēcīgam, vienlaicīgi elegantam, bez liekā svara, un nenoliedzami nevar būt ne runas par garspalvaino kolliju, kurš izskatās pēc „tūļas”. Tai pat laikā frāze par nepieļaujamām raupjuma pazīmēm, kas uzreiz padara suni „vienkāršāku”, nedrīkst nozīmēt to, ka dzīvniekam jābūt pārāk viegli, trausli veidotam.

Es ticu teorijai, ka kaut kādā brīdī šķirnē tika ielietas kurtu asinis. Līdz pat šai dienai suņiem ir sastopami (sevišķi virknē Eiropas valstu) galvas, kuru forma to apstiprina. Parasti tāds suns ir arī plakans, tā galvas forma atgādina banānu. Šāds tips šķirnei ir svešs, un šie dzīvnieki nevar saņemt augstus vērtējumus.

Tagad mēs esam nonākuši pie frāzes, kura, iespējams, ir iemesls lielākajām domstarpībām starp tiesnešiem-speciālistiem un nespeciālistiem. Izteiksme – svarīgākais suņa salīdzinošās vērtības kritērijs. Tiek panākta ar savstarpēji harmoniski savienotu galvaskausa daļas un purna proporciju, izmēra, formas, acu krāsas un izmēra, ausu pareizu novietojumu un stāvokli. Jā, protams, izteiksme garspalvainajam kollijam ir ārkārtīgi svarīga. Arī citu šķirņu suņiem tā ir svarīga, lai gan daudzi tiesneši mēģina atsaukties uz veco sakāmvārdu „Uz galvas neviens nestaigā”. Izteiksme – tas ir tas, kas katram sunim piešķir individualitāti un raksturo to. Tā ir viņa „seja”.

Atļaujiet izstāstīt kādu atgadījumu... Pirms vairākiem gadiem es tiesāju izstādi Skandināvijā un vakariņās pēc izstādes sēdēju līdzās lēdijai no Amerikas, kura arī bija šīs izstādes eksperte. Mēs aizrāvāmies ar specifiskām „suņu” sarunām un nonācām līdz jautājumam par galvām un kustībām. Lēdija paziņoja, ka piedodot slikti veidotas galvas, ja suns citādā ziņā ir lieliski veidots, sevišķi, ja tam piemīt labas pakaļējās ekstremitātes. „Nekad neizvēlēšos suni ar sliktu aizmugurējo daļu”, - viņa man apgalvoja.

Es pajautāju – vai viņai gadījumā nav līdzi pases. Viņa parakās savā somiņā un pasniedza man pasi. Es palūkojos uz fotogrāfiju un teicu: „Vai nav dīvaini, ka es šeit redzu jūsu seju, nevis jūsu kājas.”

Tai laikā, kad daudzi tiesneši-speciālisti atrodas izteiksmes iespaidā, nespeciālisti biežāk piedod galvas trūkumus, dodot priekšroku suņiem, kuri rada iespaidīgāku kopējo iespaidu.

Par temperamentu standartā ir teikts, ka tam jābūt draudzīgam, bez nervozitātes un agresivitātes pazīmēm. Norādīts pietiekami skaidri un saprotami, lai gan es bieži redzu pārāk nervozus suņus, kuri ir uzvarējuši tiesnešu-speciālistu vērtēšanas laikā.

Kā jau es teicu, ārkārtīgi svarīga ir kopējā aina, un ļoti vērtīgu padomu pirms daudziem gadiem, kad es vēl tikai sāku tiesāt, man deva kāds skandināvu „olraunders”. „Kad klase jau ir izkārtojusies ringā, iedomājies, ka visi suņi ir melni”. Citiem vārdiem sakot, - skaties uz siluetiem. Tas palīdz novērtēt suņus salīdzinošā plānā, to tipu, galvu profilu.

Uzdrošināšos teikt, ka kolliju galva nav tik sarežģīta pēc uzbūves, kā gribētos domāt daudziem kollistiem. Jābūt strupam, tīram ķīlim, gludam, bez izvirzījumiem vai bedrēm. Profilu veido divas vienāda garuma paralēlas līnijas, ko pārdala diezgan izteikta, bet viegla pāreja. Apakšējam žoklim jābūt spēcīgam, lai piešķirtu purnam nobeigumu, bet galvaskauss nekādā gadījumā nedrīkst būt pārāk dziļš. Acis novietotas nedaudz slīpi, tām ir mandeļveida forma, tās ir vidēji lielas. Acu krāsa – tumši brūna. Daudziem kollijiem esmu redzējis pārāk mazas acis, kā piespraužamās adatas, kuras ir gandrīz melnas, kas, manuprāt, maina izteiksmi.

Par vairumu šķirņu tiek uzskatīts, - jo tumšākas acis, jo labāk. Tas ne vienmēr ir tā. Šķirnē, kuru es audzēju  - bīgliem - ļoti svarīga, piemēram, ir maiga izteiksme. Ja sunim ir ļoti tumšas acis, izteiksme kļūst smagnēja un sastingusi. Tikai vidēji brūna acu krāsa piešķir maigu, patīkamu izteiksmi, kādu prasa bīglu standarts. Es uzskatu, ka zināmā mērā daudz zaudē arī kolliji ar pārāk tumšām acīm. Ausu novietojums arī ir ļoti svarīgs, pārāk tuvu novietotas ausis rada asociācijas ar beļģu aitu suni, savukārt, ja ausis ir pārāk plati novietotas, tad ir grūti panākt nepieciešamo dzīvīgumu un uzmanības iespaidu.

Ņemot vērā ķermeņa uzbūvi, kollijiem piemīt visai vienkāršas kustības, lai gan pastāv daži aspekti, kas tiesnesim-nespeciālistam ir jāzina. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka kolliji ir diezgan izstiepti suņi. Neesot pārāk gari, tādā gadījumā zaudējot harmoniskumu, kollijs nevar būt pārāk īss, „kvadrātveida”. Tādiem suņiem nekad nepiemitīs šķirnei nepieciešamās brīvās kustības. Daži šādi suņi atgādina lielus pomerāņu špicus ar īsiem korpusiem, bez ausīm, klātus ar pārbagātu apmatojumu un taukiem.

Standarta prasība par nelielu pacēlumu jostas vietā daudzus tiesnešus mulsina. Šo pacēlumu veido drīzāk attīstīta muskulatūra, nevis korpusa uzbūve – nevajag jaukt izliektu mugurkaulu ar pareizi veidotu vidukli.

Daži no „olraunderiem” aizmirst, kādai ir jābūt kollija pēdai – ovālai, nevis apaļai, „kaķa pēdai”, kāda ir vēlama arī daudzās citās šķirnēs.

Astes izraisa domstarpības un tas vienmēr būs strīdus ābols. Pareizs astes vērtējums – viens no svarīgākajiem ekspertīzes momentiem.

Ir patiesi „jautras” astes, kas kopš dzimšanas liecas uz muguras, traucējot kollija brīnišķīgajam siluetam. Aste, kas novietota zemu, bet tiek pacelta augstāk nekā parasti un kustības laikā tiek pacelta, ir raksturīga daudziem suņiem, bet mēs visi zinām, ka daudzi no tiem, sevišķi suņu puikas, nedaudz lepojas ar savu asti. Un atkal jau – izstādes rings nav gluži pierasta vieta, un vai mēs vienmēr redzam dzīvnieku ringā tā dabiskajā veidolā?

Atceros, kad pirms pāris gadiem es tiesāju izstādi Somijā, suņu kvalitāte bija izcila. Man ringā bija divi ļoti augstas klases suņi, abi vienādi labi. Es palūdzu tos paskraidīt pa ringu, lai pavērotu kustības. Viens turēja asti lieliski, bet otrs – pārāk „jautri”. Es noliku suni ar „labo” asti priekšā un otru suni viņam aiz muguras. Paskaidroju hendleriem, ka mans lēmums bija atkarīgs no „sacensībām ar astēm”. Pēc pāris minūtēm es paskatījos uz ringu un... ieraudzīju savu Uzvarētāju ar asti kā vāverei saslietu debesīs! Līdz tam brīdim mani bija maldinājuši lieliska suņa sagatavotība un meistarīgs hendlers. Kā redzat, ne vienmēr izdodas būt godīgam!

Kustības ir šķirnes problēma, un tas reizēm tiek saistīts ar to, ka kolliji reti uzvar, sacenšoties Grupā. Kollija kustību īpatnība ir tāda, ka priekšējās ekstremitātes izteikti satuvinās apakšā, savukārt pakaļējām ekstremitātēm jābūt paralēlām, skatoties no sāniem, suns kustas brīvi, atsperīgi, ar lielu amplitūdu.

Daudzi šķirnes tiesneši nav tik piekasīgi kustībām, kā tas būtu vēlams, un tas ir atkarīgs arī no ekspertīzes laikā izmantotajām vērtēšanas metodēm. Pārāk daudz tiesnešu – un jūsu šķirne nav izņēmums – nespēj sniegt suņiem iespēju parādīt ringā pareizas kustības un attiecīgi – arī tās pareizi novērtēt.

Mūsu valstī mēs lielākoties atrodamies „Lielā britu trīsstūra” ietekmē. Nomācošais tiesnešu vairākums pieprasa kustības pa trīsstūri. Bet, sakiet, kā suns var kustēties plaši un brīvi tāda lauzītā ceļā? Vairums mūsu ringu ir pārāk mazi. Ja jūs vedat suni pa trīsstūra formas ceļu, pusceļš būs jānoiet šķērsām ringam, pēc tam suns atduras virvē, kas norobežo ringu, kustības „lūzt”, sunim ir jāizdara pagrieziens, tad atkal jākustas, un atkal klāt pagrieziens. Pēc tādas shēmas suns nekad nespēs kustēties ar platu soli, tam nebūs pat iespējas nodemonstrēt plūstošas kustības. Daudz labāk ir palūgt pavadāt suni uz priekšu un atpakaļ, bet pēc tam apkārt ringam. Tādā veidā sunim nebūs jāpieveic asi leņķi, tas spēs kustēties brīvāk, un jums būs iespēja labāk novērtēt tā īpašības – impulsu, soļa platumu, augšējo līniju un kopējo iespaidu.

Amerikāņi pārāk neuztraucas par to, ko viņi dēvē par kustībām „šurpu-turpu” un ļoti daudz piedod šajā ziņā. Bet viņi pieprasa pilnvērtīgi parādīt kustības no sāniem, iespējams tāpēc, ka eksponentu parasti nav daudz, bet ļoti augstu tiek vērtēta piedalīšanās salīdzinošajā ringā Grupā. Kopumā tiek pieprasīts suns „kas prot sevi parādīt” un attiecīgs tiesnesis.

Es vairākas reizes esmu tiesājis suņu izstādes Skandināvijā un mani vienmēr pārsteidza šīs pasaules daļas, sevišķi Somijas, suņi. Tiem piemīt ne tikai lielisks tips un kondīcija (daudzi no viņiem pārstāv no Lielbritānijas importēto suņu otro paaudzi), bet arī attīstīta muskulatūra un kustības. Es domāju, ka iemesls ir tāds, ka vairums šo suņu dzīvo mājās nevis audzētavās, un ikdienā tiek vesti pastaigās. Personīgi esmu pārliecināts par to, ka daudzi no Lielbritānijas izstāžu suņiem (visu šķirņu) tiek uzturēti nebūt ne labākajos apstākļos, kad tiek līdzsvarots pareizs uzturs un fiziskie vingrinājumi. Kad es tiesāju dažādas šķirnes, ir interesanti vērot, ka tik burvīgi apcirptajiem un safrizētajiem suņiem zem ādas nav nekā, un to kustības tikai apstiprina to. Es gribu sacīt, ka ļoti jūtu līdzi šķirnei, jo pašlaik kollijiem ir piekarināta birka – „suns ar sliktām kustībām”. Rezultātā  daudzi tiesneši-nespeciālisti ir pakļāvušies „smadzeņu skalošanai” un izturas pret kollijiem ar aizspriedumiem. Pat redzot salīdzinošajā Grupas ringā labu kolliju, tādi tiesneši neliek tam pienākošos atzīmi. Tā ir kauna lieta, un tas pierāda tikai to, ka tiesnesim pret visām šķirnēm jāizturas vienādi bez aizspriedumiem, neklausoties kāda cita subjektīvajā viedoklī.

Kādu tiesnesis-nespeciālists redz garspalvaino kolliju? Personīgi es gribu suni, kurš ierodas ringā un paziņo: „Es esmu garspalvainais kollijs un lepojos ar to!”. Es vēlos kvalitatīvu, spēcīgu, elegantu, harmonisku suni, ar lielisku galvu un šķirnei tipisku izteiksmi. Es vēlos redzēt suni, kura kustības ir pareizas un raksturīgas šķirnei, kustības, kuras tiek parādītas ne tikai divu soļu garumā, bet visā ringa plašumā.

Vārdu sakot, vēlos redzēt tādu suni, lai man aizrautos elpa. Bieži tādu negadās redzēt, bet, ja satiksiet – nelaidiet garām izdevību! Var paiet ilgs laiks, līdz no jauna ieraudzīsiet kaut ko līdzīgu.

 

Endrjū Breijs, Lielbritānija

0

  » Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0