Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe


 

0

Atbilstība šķirnes standartam

Piekrītu, ka trūkumi piemīt arī agrīnajiem kollijiem – par to ir publicētas daudzas asas atsauksmes dažādos rakstos, ko esmu rakstījusi, bet, ja agrīnajiem kollijiem ir bijušas satuvinātas lecamās locītavas, sliktas kustības utt., tad tādi eksemplāri nekādi nevarēja kļūt par čempioniem.

Ideāli kolliji vēl nav izaudzēti, bet labi eksemplāri ir sastopami. Ir jāatceras, ka kollijs ir darba suns, tam jābūt pareizi veidotam, lai spētu strādāt augu dienu, ar attiecīgām plūstošām kustībām, kas sniedz sunim iespēju nenogurstoši strādāt ilgu laiku.

Daudzi suņu audzētāji mūsdienās audzē suņus ar biezu, bagātīgu apmatojumu, nepareizu ķermeņa uzbūvi un maigu sejas izteiksmi, pilnīgi

Elisy Abnet Solar Wind (īp. I. Līpīte). Foto: Everita Pļavniece


ignorējot suņu kaklu un aizmugurējo daļu, ausu stāvokli utt., kā rezultātā ievērojami mainās šķirnes veidols. Diemžēl daudzi šāda tipa čempioni ir bijuši populāri vaislinieki, vēlāk atpaliekot no saviem „lieliskajiem” biezi apmatotajiem kucēniem. Tādā veidā mēs redzam pastāvīgu „pūkaino” kucēnu plūsmu.

Es piedāvāju izveidot šķirnes standartu pilnīgāku, ar precīzākiem aprakstiem, un censties izskaidrot atsevišķus audzēšanas aspektus tiem, kas savā ceļā pieļauj kļūdas un nodara postu šķirnei.

RAKSTUROJUMS „Lai kollijam būtu pilnīgas iespējas veikt aitu suņa dabiskos pienākumus, viņa fiziskajiem dotumiem ir jāapvieno spēks un aktivitāte, jābūt brīvam no jebkādām neveiklības un raupjuma pazīmēm.

Izteiksme ir viens no vissvarīgākajiem faktoriem, kas tiek radīta, pateicoties lieliskam balansam un pieres, purna, izmēra, formas, krāsas, acu novietojuma, pareiza ausu novietojuma un stāvokļa ideālai saskaņai”.

Spēcīgām kājām nav obligāti jābūt neveiklām. Daudziem suņiem ir viegli kauli, parasti tas liecina par sliktiem audzēšanas apstākļiem vai ticamāk par to, ka kucei bērnu zīdīšanas laikā nav doti attiecīgie ingredienti.

Kādam man zināmam čempionam piemita milzīgi kauli, bet pārvietojās viņš viegli. Šim sunim bija pareizs, biezs apmatojums, labs, garš kakls, vienāda augšas līnija, plakana galvaskausa daļa, labas acis un pareizi novietotas ausis, spēks un kustīgums.

Par raupjumu... Šķiet, ka mūsu šķirni gaida grūts liktenis – „buļļu galvas”, dziļi (no pieres līdz apakšžokļa apakšējai daļai) vaigu kauli. Otra galējība – nepareiza tipa apmatojums, ka nepieguļ ķermenim un nenoklāj to.

KOPĒJAIS IZSKATS „Kollijs uzreiz pievērš sev uzmanību kā ārkārtīgi skaists suns, pasniedz sevi ar mierpilnu cieņu, jebkura šī suņa ķermeņa daļa ir proporcionāla visam kopējam izskatam”.

Galvenie šodienas „neproporcionālie” trūkumi – īsi kakli, īsas muguras, ieliekušās muguras, īsi galvaskausi, īsas astes un garas muguras, neatsperīgas ribas, kas piešķir saspiestu izskatu, pārāk biezs apmatojums, pārāk augstu novietotas astes un ausis, kas atrodas galvas sānos. Ir grūti noskatīties, ka daudziem mūsdienu līderpozīcijās esošiem suņiem piemīt daudzu šo trūkumu kombinācijas.

GALVA UN GALVASKAUSA DAĻA „Galvas īpašības ir ļoti svarīgas un tās jāskata atbilstoši galvas proporcijām attiecībā pret suņa izmēru. Skatoties no priekšas un profilā, galva atgādina nedaudz strupu ķīli. Tas ir nevainojams ķīlis ar līdzenām malām. Ķīļa malas pakāpeniski sašaurinās no ausīm uz melno deguna galu, nevar būt izvirzīti vaigu kauli un saspiests purns. Skatoties profilā, pieres augšējā daļa un purna augšējā daļa ir vienāda garuma, un ir novietotas divās paralēlās plaknēs, ko pārdala neliela, bet pamanāma pāreja no pieres uz purna daļu. Vidējais punkts starp acu iekšējiem stūriem (tas ir arī pareizi veidotas pārejas no pieres uz purna daļu centrs) ir galvas garuma balansa centrs. Apakšžoklis spēcīgs, līdzens, galvaskausa daļas dziļums no uzacīm līdz apakšžoklim nekad nedrīkst būt pārāk liels. Neatkarīgi no suņa apmatojuma krāsas, degunam vienmēr jābūt melnam”.

Daudzi mūsdienu trūkumi – saīsināta galvaskausa daļa, nepareiza ķīļa forma, pārāk dziļa galvaskausa daļa un neizteikta pāreja no pieres uz purna daļu.

Katrs no šiem trūkumiem rada „buļļa galvu”, kas ārēji ir smaga vai arī veido lapsas galvu, kas priekšpusē ir tieva un īsa. Tāda kombinācija ar vāju apakšžokli pasliktina situāciju. Mūsdienās daudzas no dziļām galvaskausa daļām ir plakanas, un tas jau ir uzlabojums. Tomēr, plakano formu bieži vien pavada slikti vaigu kauli un skaisti noapaļota purna trūkums.

Vājš apakšžoklis – tas ir liels trūkums, kas parāda, ka visticamāk sunim nepareizi aug zobi.

Priekšējie zobi vājā apakšžoklī parasti nav izkārtoti vienā līnijā, tiem trūkst vietas, ēšana sunim sāk sagādāt grūtības. Daudzos gadījumos ir vērojams tas, ka mutē trūkst vairāku vai visu mazo dzerokļu – trūkums, kas pārsvarā piemīt suņiem ar īsām galvām.

Izvirzīti vaigu kauli piešķir galvai platumu un tādas galvas dziļums rada „buļļa galvu” – šķirnei neraksturīgu un svešu iezīmi. Ass purns kombinācijā ar sašaurinātu purnu un vāju apakšžokli rada „lapsas galvas” efektu.

Pāreja no pieres uz purna daļu var tikt dēvēta vienkāršotā veidā par „stopu” vai ieplaku. Tā nevar būt lielāka par 1-1,5 collām (2,5 – 3,3 cm) garumā. Standarts paredz, ka kollija galvai jābūt sabalansētai, ne pagarinātai un arī ne saīsinātai sejas daļā (purnā). Galvaskausa virsotne (pakausis) atrodas paralēlās līnijas sākumā. Arī pakausis nedrīkst būt izvirzīts.

ACIS „Ļoti svarīga raksturojošā pazīme, kas sunim piešķir maigu izteiksmi. Tām jābūt vidēji lielām, diezgan slīpi novietotām, mandeļveida un tumši brūnā krāsā, izņemot marmora krāsas suņus, kuru acis daļēji (viena vai abas) vai pilnībā (viena vai abas) ir zilas vai ar ziliem punktiņiem. Izteiksme liecina par saprātu, ātru, vērīgu skatienu brīžos, kad suns ieklausās”.

Daudzi mūsdienu suņu audzētāji tagad iegūst pārāk mazas acis vai pārāk apaļas acis, kas piešķir sunim trulu „sivēna” izteiksmi. Ir arī dažas „atliekas” no vecajiem laikiem, kad lielas apaļas vai gaišas acis bija pārsvarā. Kādas man zināmas kucītes acis bija ļoti mazas un gaiši brūnas (bet ne dzeltenas), bet tām bija pareizā forma. Bet viņa nekad nekļuva par čempionu!

Ja acīm ir pareizā mandeļveida forma, iekšējiem stūriem jāatrodas uz līnijas, kas tiek novilkta no acs stūra līdz ausij un šķērso auss centru.

AUSIS „Tām jābūt mazām un uz galvas tās nedrīkst saskarties. Tās nedrīkst būt arī pārāk nokarenas gar galvas sāniem. Atrodoties miera stāvoklī, ausis ir atliektas atpakaļ, bet sunim saausoties, tās tiek virzītas uz priekšu. Ausis ir daļēji stāvas, apmēram 2/3 auss stāv, augšējā daļa (auss gals) dabiski ir vērsts uz priekšu, bet ne zemāk par horizontālo līniju”.

Agrākos laikos, lai jauniem suņiem izlabotu stāvošu ausu tendenci, selekcijā tika izmantoti suņi ar smagām ausīm. Tādā veidā, mūsdienās daudzas ausis ir smagas (es izjutu šo problēmu arī savā darbā) un daudzas ausis ir novietotas galvas sānos – tas ir kopējais mūsdienu trūkums.

MUTE „Zobiem jābūt atbilstoša lieluma, ar apakšējiem priekšzobiem, kurus nosedz augšējie priekšzobi. Ļoti vāji izteikts nepilnīgs sakodiens nevar tikt vērtēts kā trūkums”.

Gadījumos, ja apakšžoklis ir vājš vai īss, nobīde bieži vien ir vairāk kā ievērojama, un tas jau ir nopietni.

Audzētājiem jāpievērš uzmanība faktam, ka daudziem kollijiem mūsdienās trūkst mazo dzerokļu. Kontinentā to vērtē ļoti stingri un tāpat jābūt arī pie mums – Anglijā.

KAKLS „Kaklam jābūt muskuļotam, spēcīgam, stipram, garam un skaisti izliektam”.

Tā tam būtu jābūt, bet mūsdienās daudziem kollijiem kakli nav pareizajā garumā un tie nav skaisti izliekti. Galva izskatās kā kupris uz pleciem, un, vadājot suni pa izstādes ringu, galvas tiek pavilktas aukstāk, piešķirot izliekuma iespaidu. Tāda „žņaugšana” nepavisam nav vajadzīga, ja kollijam ir labs, normāli izliekts un pareizā garuma kakls. Nav brīnums, ka daudzi kolliji sāk ienīst izstādes jau kucēna vecumā.

PRIEKŠĒJĀ DAĻA „Pleciem ir jābūt slīpi novietotiem, pareizā leņķī. Priekšējām ekstremitātēm jābūt taisnām un muskuļotām, bez uz āru izvirzītiem elkoņiem, ar vidēji resniem kauliem. Šis svarīgais pleca-lāpstiņas leņķis kombinācijā ar apaļām pēdām padara kollija kustības plūstošas un graciozas, kas ļauj tiem bez piepūles kustēties visu dienu.

ĶERMENIS „Nedaudz iegarens. Mugura  spēcīga, viduklī nedaudz pacelta. Ribas – ļoti vingras. Krūšu kurvis pietiekoši dziļš un aiz lāpstiņām pietiekoši plats”.

Atsevišķi suņu audzētāji iegūst diezgan garu muguru, tomēr suņiem trūkst ieapaļu ribu un dziļa krūšu kurvja, bet šajā gadījumā krūšu kurvis nav pietiekoši garš un nevar sniegt atbalstu mugurai, kā rezultātā rodas muguras „šūpošanās”. Tādā veidā tiek zaudēta vienmērīga augšas līnija.

Īsas muguras neļauj izpausties graciozām kustībām. Jums jāvar izbāzt atvērtu rokas plaukstu starp priekškājām – tā var noteikt krūšu kurvja platumu, kas palīdz sunim normāli elpot darba laikā.

PAKAĻĒJĀ DAĻA „Pakaļkājas ir ar muskuļotiem gurniem, ar pareizi nolaidenām ceļu locītavām. Lecamās locītavas nolaistas uz leju un ir spēcīgas”.

Mūsdienās daudziem kollijiem ir īsi apakšstilbi, kas kombinācijā ar taisnām lecamajām locītavām rada neelastīgas kustības, bez ātruma un enerģijas. Trūkst atsperīguma un suns ātri piekūst. Daži suņu audzētāji iegūst suņus ar garām lecamajām locītavām, kas atrodas augstu, un rodas iespaids, ka suņa aste ir normālā garumā (t.i., sasniedz lecamās locītavas). Tomēr patiesībā daudzas astes ir par īsu.

PĒDAS „Tām jābūt ovālām ar labi veidotiem spilventiņiem, pirksti kompakti un savilkti kamoliņā. Pakaļkāju pēdas nedaudz saplacinātas.”

Pēda nedrīkst būt plakana, lai suns neizskatītos „pielīmēts pie zemes”. Mūsdienās daudziem suņiem ir apaļas, nevis ovālas pēdas. Ir sastopamas arī „zaķa kājas” – otra galējība, kad pirkstiem ir garas, uz priekšu vērstas falangas, bet tas nav vispārējs trūkums (sastopams reti).

GAITA „Kustības ir kolliju šķirni raksturojoša īpašība. Vesels suns nekad neizvērš uz āru elkoņus, pat tad, kad salīdzinoši tuvu saliek priekšējās ekstremitātes. Juceklīgas, saraustītas un neveiklas kustības ir ļoti nevēlamas. Skatoties no aizmugures, pakaļkājām no lecamās locītavas līdz zemei jābūt paralēlām. Skatoties no sāniem, jāredz plūstošas kustības. Vēlams mēreni garš un plats solis, tam jābūt vieglam un izdarītam bez jebkādas redzamas piepūles”.

Bet šeit mēs saduramies ar mūsdienu kolliju galveno trūkumu – to 1983. gadā asi aprakstīja Mis Osborna.

Kustības daudzos gadījumos ir vienkārši briesmīgas – mūsu šķirne suņu audzētājos visā pasaulē izraisa smieklus un mēs esam pilnīgi atmetuši cerību kaut kad piespiest kollijus kustēties pareizi, tāpēc citu šķirņu suņu audzētāji vienmēr brīnās, kad sastop kolliju ar labām kustībām. Vai mūsu šķirnes suņu audzētāji vispār ilgojas iegūt augstākās vietas Kraftā (Lielākā un prestižākā suņu izstāde Eiropā. – Kolliju portāla piezīme.)?

Mums jāpievērš lielāka uzmanība kustībām. Kustības tiek variētas no „straujām, augstām un ātrām” līdz „kājas, kas mētājas visos virzienos”. Mūsdienās ir ļoti maz tādu kolliju, kuri kustas ātri un bez piepūles. Ātrums ir atkarīgs no visu četru ekstremitāšu atsperīguma un spēka. Plašām, līganām kustībām ir „jānoklāj zeme”.

Priekšējo ekstremitāšu kustības taisnā līnijā bez krustošanās, arī pakaļkājas kustās paralēlā līnijā, nesatuvojoties, bet arī neizvirzoties uz sāniem. Nestabila un saraustīta gaita, kā arī asas un straujas kustības ir attiecīgi negatīvi jānovērtē.

ASTE „Gara, tāda, kas sasniedz lecamo locītavu. Tiek turēta zemu, kad suns ir mierīgs, bet astes galiņš vienmēr ir nedaudz vērsts uz augšu. Aste var būt “jautri” pacelta, kad suns ir satraukts, bet tā nedrīkst būt pārliekta virs muguras”.

Šeit es nepiekrītu standartam, jo tas nav pilnīgs raksturojums. Astei jābūt zemu novietotai. Bet mūsdienās daudzas astes atrodas augstāk par muguras līniju, izteikti uzrautas, tās nekad nevar būt garas un nemainīgi paceltas.

Ir acīmredzams, ka suņi, kas sajutuši kuci, uzbudinās. Tomēr astei jābūt muguras līmenī vai nedaudz augstāk, neskatoties uz to, vai suns atrodas kustībā vai nē.

Man šķiet, ka mēs pārvēršam mūsu kollijus par čau-čau. Kolliji neietilps špicu grupā un, ja šādas iezīmes pastāv, tad tas maina mūsu šķirni!

APMATOJUMS „Apmatojumam jāatbilst suņa siluetam un tas nedrīkst būt ļoti blīvs. Akota mati taisni un raupji, pavilna – maiga, pūkaina un ļoti bieza, lai gandrīz pilnībā nosegtu ādu. Krēpes un žabo ir ļoti krāšņi, maska vai purns – gludi, arī ausu gali ir gludi, bet pie to pamatnes apmatojumam jābūt biezākam. Priekškāju aizmugurējai daļai jābūt labi apmatotai un pakaļējām ekstremitātēm virs lecamās locītavas arī jābūt labi apmatotām, bet zemāk – gludām. Astes apmatojums ļoti bagātīgs.”.

Daudziem mūsdienu kollijiem ir pārāk bagātīgs apmatojums (aptuveni 20 %!). Uzmetot ātru acu skatienu, tie vairāk līdzinās apaugušām aitām. Par apmatojumu jau ir daudz runāts un es neturpināšu šo strīdu, bet, lūdzu, lasiet standartu vēlreiz un vēlreiz! Viena no kolliju skaistākajām īpašībām izzūd, un tas ir briesmīgi!

Mani galvenie komentāri suņu audzētājiem un tiem, kuri tikai gatavojās par tādiem kļūt:

-    ja jums ir kuce, kuru vēlaties sapārot, - izdariet pareizu un godīgu viņas novērtējumu standarta atbilstībai, pēc tam izvēlieties vaislinieku, kurš tai ir piemērots, nevis tikai tāpēc, ka tas ir populārs čempions, jo jūs varat iegūt tos trūkumus, kādu jūsu kucītei nav, vai pastiprināt tos, kuri piemīt;

-    kad esat izvēlējušies līniju, kura ir pēc iespējas tuvāka standartam, pieturieties pie tās arī turpmāk – tas jums nodrošinās pastāvīgu progresu;

   esiet ārkārtīgi uzmanīgi, izvēloties kucēnus, kurus esat nolēmuši paturēt – vienmēr pieturieties pie standarta. Un pēdējais padoms – neuzlūkojiet jūsu kuces kā kucēnu ražošanas fabriku, tas neļaus viņām dzīvot ilgi un laimīgi.

Pamela Janga, Lielbritānija

0

  » Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0