Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe » Kollimpiāde 2009


 

0

Populārais skots

.

 

Džusis jeb Klark Goldwind Petri

 

Kolliju galvenais uzdevums nekad nav bijis īpašuma vai saimnieka (ģimenes) sargāšana. Viņu īstenā vieta un arī aicinājums senākos laikos bija lopu uzraudzīšana, bet mūsdienās šie četrkājaiņi pilda arī kompanjona funkcijas.
Vairākus gadsimtus par Skotijas četrkājainajiem ganiem interesējušies vien lopu īpašnieki. Taču 19. gadsimta vidū par šiem suņiem ieinteresējusies britu karaliene Viktorija. Kādā braucienā pa Skotiju karaliene pamanījusi suni ar ļoti krāšņu kažoku. Tik skaista pat viņai neesot bijis! Protams, skarbā kundze varēja pavēlēt konkurentus iznīdēt, taču viņas prāts tobrīd bijis garspalvainajiem kollijiem labvēlīgs. Viktorija pavēlējusi šādus suņus iemitināt karaliskās dzimtas pilī Skotijā. Pateicoties šim untumam, tieši garspalvainie kolliji līdz pat mūsdienām ir daudz populārāki par īsspalvainajiem, kā arī citām kolliju šķirnēm.
Visticamāk, šķirnes (un šādu suņu vispār) nosaukums radies no tolaik Skotijas kalnienēs izplatītākās aitu šķirnes Colley, taču tikpat ticama ir saistība ar oglēm. Nē, ogļu raktuvēs šie suņi nav nodarbināti. Lieta tā, ka vēl pagājušā gadsimta sākumā kolliji pārsvarā bijuši melnbalti, tālab saukti par oglītēm (no vārda coal).
Izstādē kolliji pirmoreiz parādīti 1860. gadā, kad izstrādāts arī pirmais šķirnes standarts. Kā tur viņiem klājies, ziņas ir pretrunīgas, taču neapšaubāmi viņiem radies prāvs mīļotāju un apjūsmotāju pulks.
Protams, stāstot par garspalvainajiem kollijiem, nedrīkst nepieminēt leģendāro filmu par Lesiju. Šis kinoindustrijas klasikas gabals garspalvainos kollijus cēla popularitātes debesīs un noturēja tur ilgus jo ilgus gadus.
Nereti ir tā, ka, saskatījušies dažādus suņu varoņdarbus filmās, ļaudis steidz iegādāties konkrētas šķirnes kucēnu, bet vēlāk viļas – jo nav ne mazāko pazīmju, ka paša suņagabals spētu kaut pietuvoties ekrāna varoņa spozmei un prāta spējām. Garspalvaino kolliju gadījumā tā nav. Protams, Lesijas varoņdarbi ir izdomājums – rūpīgi iestudēti un ietrenēti triki, filmēšanas laukumā mēģināti desmitiem un pat simtiem reižu. Taču kolliji patiešām ir apbrīnojami suņi, kas intelekta un citās jomās pārspēj daudzu citu šķirņu pārstāvjus. Jā, un arī reālajā dzīvē kolliji patiešām glābuši cilvēkus no drošas bojāejas (piemēram, savaldot satrakojušos liellopu baru, kas brāžas virsū cilvēkam). Šie suņi apveltīti ar īpašu nojausmu (var to saukt arī par intuīciju vai pat par īpaši attīstītu spēju sajust nelaimes tuvošanos). Dokumentēti vairāki atgadījumi, kad kolliji ar savu uzvedību brīdinājuši saimniekus par tuvojošos dabas katastrofu vai par spīti cilvēka nosodījumam un pat iekaustīšanai, neļāvuši saimniekam iziet no mājas. Vai arī gluži pretēji – īsi pirms ugunsgrēka sākšanās izvilinājuši cilvēkus no apdraudētās ēkas.
Kolliju izveicība, apķērība un uzticība izmantota gan kaujas laukos, gan dažādu dienestu vajadzībām. Viņus nodarbina gan policijā, gan robežsardzē, gan glābšanas dienestos, gan arī kā neredzīgo pavadoņus. Protams, šur tur šīs šķirnes pārstāvji nodarbojas ar senseno amatu – gana lopus. Taču, kā jau vairākums mūsdienu suņu, viņi lielākoties ir savu saimnieku kompanjoni un ģimenes mīluļi.
Iespējams, tikpat žilbinoša karjera un popularitāte būtu arī īsspalvainajiem kollijiem, taču liktenim un karalienei Viktorijai labpatika labvēlību dāvāt garspalvaiņiem. Iespējams, īsspalvaiņi ir vieglāk kopjami, taču arī ar garspalvaiņiem nekādu īpašu problēmu nav. Lai gan vilna ir gara un mēdz izkrist, tā izkritusi saveļas un ir viegli savācama, nevis pielīp pie mēbelēm un apģērba, turklāt kolliju vilnu var iestrādāt adījumos. Lai šāda suņa kažoks izskatītos labi, pilnīgi pietiek, ja to izsukā reizi nedēļā.
Kā jau ganu suņiem, arī kollijiem vajadzīgas pastaigas, kuru laikā dzīvnieks tiek krietni nodarbināts. Barības ziņā garspalvainie kolliji nav izvēlīgi, taču jāņem vērā, ka pārtikas veids un devas jāsamēro ar suņa aktivitātēm un fizisko slodzi. Lai gan šīs šķirnes pārstāvji itin labi iejūtas pilsētas dzīvokļa šaurībā, viņiem piemērotāki ir lauku māju plašumi ar iespēju pastāvīgi būt svaigā gaisā. Jāteic gan, nekādi dižie mājas sargi no kollijiem nesanāk – protams, par sargsuni var mēģināt padarīt pat toiterjeru! –, taču vajadzības gadījumā viņi drosmīgi aizstāv savas ģimenes locekļus un arī īpašumu.
Kollijiem nepieciešama apmācība, taču šie suņi jāmāca iejūtīgi – skarbu apiešanos viņi necieš. Par barvedi izvēlas vienu saimnieku, taču uzticīgi pieķeras visai ģimenei. Pret bērniem viņi ir iecietīgi, taču viņu pacietība nav neizmērojama, tāpēc, ja mājās ir sevišķi delverīgi bērni, jāapsver, vai mazajiem divkājaiņiem būs iespējams iestāstīt, ka ar suni nedrīkst izrīkoties pēc sirds patikas. 

Saimnieces lepnums

Svarīgi vest uz skolu


Strodānu ģimenē šis ir pirmais kopīgais suns – garspalvainais kollijs. Pirms kāzām Baibai jau bijusi uzkrāta zināma pieredze, kā audzināt un skolot četrkājaino mīluli. Toties dzīvesbiedrs Dzintars tikai tagad sācis iepazīt cilvēka labāko draugu suni.
"Šo šķirni izvēlējos tāpēc, ka man bija svarīgi, kāds ir dzīvnieka raksturs un intelektuālās spējas. Izskats nebija noteicošais, man svarīgāk, lai suns būtu gudrs. Iepriekš man bija vācu aitusuņa jauktenīte," saka alūksniete Baiba Strodāne.
Pašlaik kollijam Džusim ir gads, pirmo jubileju svinējis reizē ar Strodānu ģimenes pastarīti Kārli. Suns ir tikai dienu jaunāks. Šoreiz suņukam nav gādāta torte ar vienu sveci, bet gan dzīvnieka iecienītākie gardumi – kaltētas cīpslas, siers, ar ko parasti Baiba pamielo apmācībās. Džusim garšo arī burkāni, gurķi un āboli, labprāt ēd maizi. Dārzā pats prot atrast augļus, kaut šis Alūksnes pusē nav ābolu gads.
"Kas teicis, ka, turot garspalvaino kolliju, dzīvoklī visur ir spalvas? Vai jūs tās redzat? Tas ir izveidojies stereotips. Man iepriekš nebija pieredzes ar kollijiem, tāpēc vaicāju citiem audzētājiem, meklēju informāciju internetā. Ir jāķemmē biežāk, un tas praktiski arī viss. Kad iestājas dubļains laiks, pēc pastaigas sunim nomazgājam ķepas, lai nenēsājas smiltis. Cenšos pēc pastaigas Džusim ierādīt vienu noteiktu vietu, lai viņš apžūst, un vienkārši saslauku smiltis un arī spalvas. Nevis spalvas, bet gan smiltis var sagādāt neērtības. Džusis parasti cenšas uzturēties turpat, kur esam mēs, lai viņu pamanītu. Nav tā, ka suns diedelētu ēdienu, bet viņš skatās, kā mācās ēst bērns. Tas viņam interesanti, jo pēc ēšanas gan Džusis drīkst salasīt to, kas mazajam nokritis zemē," stāsta Baiba.
Džusis neko neiebilst, ja Kārlēns ieķeras kažokā vai guļas virsū. Saimniece stāsta, ka nodarbības suņu skolā viņu kollijam ļoti palīdzējušas. Džusis klausa uz vārda, labprāt iet blakus. Ja tuvumā nav citu garāmgājēju, suni palaiž no pavadas vaļā. Vienmēr gan jāpiesargājas, jāuzmanās, jo ne visi cilvēki, ieraugot vai satiekot suni uz ielas, nebaidās.



Vineta Briška, Valdis Aleksandrovs, NRA pielikums "Māja", 23.09.2009

0

  » Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe » Kollimpiāde 2009


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0