Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas »  Kollimpiāde 2011 »  Rančo kollijs 2011

 


 

0

Skotijas kalnietis kollijs

.

 

 

Elisy Abnet Solar Wind

 

 

Garspalvainie kolliji kā šķirne piedzīvojuši gan uzplaukuma, gan rudenīga vītuma laikus. Par savu popularitāti kolliji lielā mērā var pateikties filmām un arī TV seriālam par Lesiju.
Arī uzplaukums bijušajā PSRS teritorijā saistāms ar seriālu, kurš, laiku pa laikam demonstrēts, mudināja ļaudis iegādāties šādus skaistus un gudrus suņus.
Pieprasījums pēc garspalvainajiem kollijiem, protams, saistāms ar iemīļoto ekrāna varoni, kura sāka plūkt laurus pirms 50 gadiem (pie mums – krietni vēlāk). Ir veselas dzimtas, kam paaudžu paaudzēs bijuši un ir šādi suņi. Un arī popularitātes noriets un līdz ar to garmataino skaistuļu skaita samazinājums saistāms ar kino un TV – mode ir mainīga, un ekrānu slavas saulītē celti citu šķirņu pārstāvji.
.
Mode ceļ, mode...
.
Vienu gan var teikt: gadījumi, kad saimnieks atteicies no suņa tikai tāpēc, ka tas izrādījies ne tik talantīgs kā filmā redzētais, ir reti. Jāapzinās, ka neviens dzīvnieks bez īpaša treniņa, dresūras un vairākkārtējiem atkārtojumiem nespēj paveikt visus tos brīnumus, ko rāda četrkājainie supervaroņi, turklāt vienu varoni dažādās epizodēs dažkārt atveido vairāki dzīvnieki – katrs specializējies kādu noteiktu triku veikšanā.
Kolliji gan ir talantīgi suņi, kuri spēj apgūt gan dažādus trikus, gan dažādus amatus. Vēl joprojām šķirnes pārstāvji savā dzimtenē Skotijā, kā arī Austrālijā mēdz ganīt aitas. Viņi strādā arī muitā un robežsardzē, glābšanas dienestos, ir neredzīgu cilvēku pavadoņi. Latvijā apbrīnojamos suņus darbībā var vērot vasarās notiekošajās tā sauktajās "Kollimpiādēs ®" (šogad bija jau trešā), kurās kolliji sacenšas dažādās disciplīnās. Latvijā garspalvaino kolliju ir maz. Tiek lēsts, ka viņu atlicis vien kāds simts. Un tas nosaka arī kucēnu augsto cenu – par tīršķirnes vecāku pēcteci jāmaksā apmēram 300 latu (protams, iespējams iegādāties kucēnu arī lētāk, taču tad jārēķinās, ka, visticamāk, vecākiem nav veiktas veselības pārbaudes, bet kolliji mēdz sirgt ar locītavu, acu un citām kaitēm).
.
Lopu pazinēji
.
Kolliji kopš viduslaikiem bijuši Skotijas kalnieņu lopkopju palīgi (daži kinoloģijas vēsturnieki gan apgalvo, ka šķirnes pirmsākumi meklējami Īrijā). Rodamas ziņas, ka ganiem palīdzējuši palieli, veikli suņi. Ar garmatainu kažoku apveltītie pieskatījuši lopus ganībās, bet īsvilnaiņu uzdevums bijis ganāmpulkus pārdzīt no vienas vietas uz citu. Kolliji palīdzējuši tikt galā galvenokārt ar aitām, taču bijuši neatsverami palīgi arī liellopu audzētājiem. Suņi dzinuši govis uz slaukšanu un pat spējuši atšķirt vēl neslauktu ragaini no jau izslauktas. Tolaik kolliji pēc saimnieka norādes devušies arī pie kaimiņu ganāmpulkiem un atdzinuši tieši to lopiņu, kuru saimnieks nolūkojis.
19. gadsimta vidū par skotu lopkopju suņiem ieinteresējusies karaliene Viktorija. Viņai tik ļoti iepaticies kolliju krāšņais kažoks, ka pavēlējusi vairākus šādus suņus iemitināt savā pilī. Kopš tā laika populārāki allaž bijuši garspalvainie kolliji.
Pirmais šķirnes standarts izstrādāts 1860. gadā. Par šķirnes nosaukuma izcelsmi ir divas versijas. Saskaņā ar vienu nosaukums radies no Skotijas kalnienēs izplatītākās aitu šķirnes Colley. Saskaņā ar otru versiju nosaukums saistāms ar ogli (coal) – tolaik kolliju kažoks visbiežāk bijis melns ar baltu.
.
Suns ar intuīciju
.
Lai gan kolliji nav supervaroņi, dažkārt viņi spēj paveikt brīnumainus darbus. Zināmi vairāki gadījumi, kad kolliji, pateicoties savai intuīcijai (vai spējai nojaust nelaimes tuvošanos), paglābuši savus cilvēkus no lielām briesmām. Piemēram, viņi ar savu uzvedību brīdinājuši saimniekus par tuvojošos dabas katastrofu. Vai arī izvilinājuši saimniekus no mājas, kurā mirkli vēlāk izcēlies ugunsgrēks.
Cilvēkus mēdz biedēt tas, ka garspalvaino kolliju garais apmatojums varētu pārvērst dzīvokli vienā vienīgā suņa matu valstībā. Patiesībā kolliju matiņi nemēdz pie mēbelēm un apģērba pielipt un ir viegli savācami. Turklāt rokdarbnieces šo materiālu var izmantot adījumiem. Pietiek, ja kažoku ķemmē reizi nedēļā.
Kollijs var mitināties daudzstāvu mājas dzīvoklī, tomēr labāk jūtas mājā ar plašu pagalmu. Kā jau ganu sunim kollijam nepieciešamas fiziskās aktivitātes svaigā gaisā. Ja šāds suns mīt dzīvoklī, pastaigām jābūt biežām un krietni ilgām. Jāņem vērā, ka suņi ir spēcīgi, tāpēc jāpadomā, vai dzīvnieks būtu uzticams bērnam. Protams, kolliji mēdz savas ģimenes bērnus pieskatīt un mazajiem pāri nedara, taču viņu pacietības mērs nav bezgalīgs – pilnīgi visas mazo rakaru izdarības viņi nav gatavi paciest.
.
Princese vērotāja
.
Desmit gadu vecās garspalvaino kolliju dāmas Princeses saimniecei Anitai Dzenovskai bijuši vairāki suņi, pirms Princeses – šīs šķirnes puika. "Kollijos mani piesaista viņu uzticība un arī mīlestība pret bērniem," teic Anita. "Man ir divi bērni, un Princese, šķiet, viņus sargā – vienmēr cenšas atrasties viņu tuvumā. Princese mēģina pieskatīt arī citus mūsu ģimenes locekļus, kaķi ieskaitot."
Princese nepieprasot sev karaliskas pusdienas – ēdot visu, ko dod. Viņas kārums ir kauli. "Reiz ap Lieldienām metās ēst olas, bet tas laikam bija neizprotamu skopuma uzplūdu dēļ," smejas saimniece. "Nē, nenovīdīga nav, taču, ja reiz ko ieņēmusi galvā, tad... Arī tad, ja mēģinu ar Princesi ko sarunāt (striktas komandas dot nav lielas jēgas), viņa kādu brīdi padomā. Parasti tomēr paklausa. Kā kucēns Princese bija hiperaktīva – ne brīdi nelika miera, bet, viena atstāta, visu ko grauza. Uz vecumu kļuvusi daudz mierīgāka. Taču tas nav tāpēc, ka kauli būtu stīvāki vai zobi nodiluši – veselība viņai vēl aizvien ir laba. Vienkārši, gadiem ritot, kļuvusi prātīgāka."
Krāšņais kažoks prasa itin lielu uzmanību. "Ja gribētu, lai Princese allaž izskatītos kā princese, viņa droši vien būtu jāķemmē katru dienu, jo sevišķi pavasarī, kad kažoks noplūk. Parasti gan mēs suni neķemmējam tik bieži, un nevarētu teikt, ka garie matiņi ātri saveltos vai kļūtu netīri. Kad dzīvojām laukos, tad gan Princese no pastaigām atgriezās ar dadžiem aplipusi un savēlušos vilnu. Ziemā vēdera matiņu galos mēdz sasalt sniega bumbuļi – tāpēc ziemā kažoka kopšana ir sarežģīta."
Pēc Anitas domām, kollijs nebūtu piemērots ļauniem cilvēkiem. Viņa saka: "Tas ir būtībā labsirdīgs suns, taču iespaidojas no saimnieka garastāvokļa, iespējams, varētu pārņemt arī saimnieka attieksmi pret citiem cilvēkiem. Pavisam noteikti garspalvaino kolliju nevajadzētu turēt daudzstāvu mājas dzīvoklī. Esmu redzējusi garspalvainos kollijus, ko tur dzīvokļos – viņu kažoks ir paplāns, nespodrs, arī pats dzīvnieks, šķiet, nav īsti laimīgs. Uzskatu, ka šādam sunim ir jādzīvo laukā." Princese gandrīz visu gadu dzīvojas pa pagalmu, mājā tiek ielaista tikai ziemas spelgonī. Citos gadalaikos pati istabas siltuma nealkstot – tikai ienākot palūkoties, kas notiek, un atkal dodoties laukā. "Tur viņai interesantāk,» domā Anita. "Princesei patīk vērot apkārtni, dažkārt paciemojas pie kaimiņiem... Viņa ir draudzīga, kam patīk "uz savu ķepu" pastaigāt, taču nekur tālu aizklīdusi nav – ir uzticīga saviem cilvēkiem, arī mājai. Īsti nevaru saprast, vai savu mājā sargā. Domāju – jā. Un ir redzams, ka Princese šķiro cilvēkus patīkamajos un nevēlamajos, bet respektē saimnieku attieksmi pret svešiniekiem. Viņai nepatīk iereibušie – tos aprej. Taču parasti ir klusa. Reiz, kad pagalmā bija ieklīduši zagļi, sacēla pamatīgu troksni, taču kost nemetās. Mēs, mājinieki, toreiz viņas trauksmes signālus nesapratām."


Valdis Aleksandrovs, www.nra.lv, 21.12.2011

0

  » Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas »  Kollimpiāde 2011 »  Rančo kollijs 2011


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0