Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas

 


 

0

Šeltijs nav kollijs!
.

 

..

.

Jau daudzus gadus, kopš rīkoju kolliju sporta un izklaides pasākumus, piemēram, "Kollimpiādi ®", šeltiju īpašnieki man cenšas pārmest savas šķirnes diskrimināciju, proti, to, ka es neļauju kolliju pasākumos piedalīties arī šeltijiem. Nē, nav tā, ka es ienīstu šeltijus.

Šeltijs nav kollijs, tā nav "mana" šķirne! Tāpat kā nav iespējams salīdzināt šeltijus un kollijus vienā izstāžu ringā, tāpat nav iespējams abu šo šķirņu pārstāvju sporta rezultātus vērtēt "vienā katlā", izmantojot vienus un tos pašus kritērijus. Šeltiji ir gan kustīgāki, ātrāki un veiklāki, gan arī ir pilnīgs pretstats rakstura ziņā elegantajiem un inteliģentajiem kollijiem.

Tie cilvēki, kas vēlas nodarboties ar suņu sportu, dod priekšroku vai nu borderkollijiem vai mazajiem un ņiprajiem šeltijiem. Tieši šī iemesla dēļ sacensībās vairāk redzam tieši šeltijus, nevis kollijus, ar kuriem sporto pavisam maz.

Lai ļautu piedalīties šeltijiem mūsu rīkotajos kolliju pasākumos, patiešām būtu jānodala atsevišķa "Šeltimpiāde" blakus pļavā, kur šīs šķirnes sportisko pārstāvju sniegumu vērtēt atsevišķi no kollijiem un, ņemot vērā lielo šeltiju īpatsvaru attiecībā pret kollijiem, viss beigtos ar to, ka "Kollimpiādē ®" piedalītos daudz šeltiju un maz kolliju, vai arī to, ka uz goda pjedestāla kollijiem domātās sacensībās stāvētu šeltiji. Vai tad to varētu saukt par "Kollimpiādi ®"? Mēs zaudētu savu identitāti un mūsu pasākumi vairs nebūtu tādi, kādus mēs tos esam vēlējušies. Arī boksā, piemēram, ir dažādas svara kategorijas, visus nevērtē kopā. Un rīkot paralēlu pasākumu citu šķirņu pārstāvjiem man vienkārši nav nekādas intereses.

Atgādināšu arī tiem, kas aizmirsuši, un tiem, kas nemaz nezina - ka viena no kolliju īpašnieku pašu izvirzītajām galvenajām pamatnostādnēm bija pasākums, kurā satiekas tikai vienas šķirnes pārstāji. Bija apnikušas suņu izstādes, kurā apkārt klīst un dažreiz kašķi meklē kaut kādi citi suņi un viņiem līdzīgie saimnieki. Tāpēc arī 2009. gadā vasarā tika radīta "Kollimpiāde ®", pēc tam citi pasākumi, kuros "ieeja" ir tikai ar kolliju.

Un vēl - tiklīdz es "paņemtu" savos pasākumos šeltijus, arī citu šķirņu īpašnieki būtu neizpratnē. Interesi piedalīties mūsu pasākumos ir izrādījuši ne tikai šeltiju, bet arī borderkolliju, Austrālijas aitu suņu īpašnieki, pat šnauceru saimnieki gribot savu "Šnaucerpiādi".

Dažiem kolliju īpašniekiem pieder arī pa kādam šeltijam un es nekad neesmu iebildis pret to, ka arī šos suņus ņem līdzi uz mūsu pasākumiem kā viesus (ne dalībniekus!).

Ir kļūdaini uzskatīt, ka šīs abas šķirnes ir radniecīgas. Esmu lasījis internetā vēl muļķīgākus apgalvojumus - ka šeltijs ir speciāli selekcionēta kollija miniatūrā (dekoratīvā!) versija pilsētas apstākļiem, pielāgojoties tirgus prasībām. Šeltijis ir dēvēts arī par minikolliju un pundurkolliju.

Kādas tad ir raksturīgākās šeltiju un kolliju atšķirības?

Visredzamākā no visām atšķirībām, protams, ir augstums skaustā. Šeltijiem standarts paredz suņiem 34,5-39,5 cm, kucēm - 33-38 cm; kollijiem attiecīgi 56-61 cm un 51-56 cm. 

Šeltijam ir vairāk izteikta pāreja no pieres un purnu (tā dēvētais "stops"), nekā kollijiem. Neraugoties uz to, ka abu šķirņu īpatņu galvas formai jāatgādina pastrups ķīlis, šeltijiem galva ir īsāka un platāka pamatnē; kollijam attiecīgi - šaurāka un garāka.

Kollijam ir mazāk slīpi novietotas acis nekā šeltijam, un attiecīgi proporcionāli ķermeņa izmēriem, šeltijam tās ir lielākas. Šeltijam ir tuvāk novietotas ausis un platākas pie pamatnes nekā kollijam.

Šeltijam var būt arī divkrāsains kažoks, piemēram, bikolor (vai bi-black) - melns ar baltu. Kollijiem šāds krāsojums tiek uzskatīts par zaudētu (netiek arī atzīts), lai gan ļoti retos gadījumos dubultmelni kolliji ir redzēti fotogrāfijās.

.

.

Dubultmelns kollijs ir ļoti liels retums

.

Liela, pat milzīga atšķirība saskatāma šeltija un kollija raksturos. Kollijs ir nosvērts, mierīgāks, pašcieņas pilns, elegants un aristokrātisks, turpretī šeltijs - hiperaktīvs, skaļāks par kolliju, īsts nemiera gars, daudz uzmanīgāks un piesardzīgāks par kolliju. Tieši tādēļ arī šeltijus vairāk izvēlas suņu sportam. Ja kāds apgalvo, ka kollijs ir suns, kas visu laiku rej, t.i., ļoti skaļš, viņam laikam nav bijusi darīšana ar šeltijiem. Dažiem šīs šķirnes īpatņiem, šķiet, mute vispār nekad neturas ciet. Ne velti šeltijus dēvē par "durvju zvaniem". Viņi mēdz skaļi riet bez apstājas pat, pārvarot šķēršļu joslu vai veicot kādas citas fiziskas aktivitātes. Šķiet, ka viņiem nekad tas neapnīk un viņi paši no savas "zlankšķēšanas" nepiekūst.

Abu šķirņu pielietojums ir nedaudz līdzīgs: kompanjoni, bērnu aukle, sportists, taču te kollijs saglabājis divas milzīgas priekšrocības. Atšķirībā no šeltija kollijs ir universāls dienesta suns, kurš var veikt jebkuru uzdevumu. Piemēram, grūti iedomāties hiperaktīvo šeltiju neredzīgo pavadoņa lomā. Otrs skar abu šķirņu seno pamatuzdevumu - aitu ganīšanu. Šī nodarbe gan mūsdienās vairs nav pieprasīta, taču daudzi kolliji, atšķirībā no šeltijiem, ir saglabājuši savus ganīšanas instinktus.

.

.

Tagad mazliet par šeltiju izcelsmi. Nenoliedzami šeltija vēsture ir saistīta ar vikingu apmešanos ziemeļu Atlantijā. 860. gadā vikingi apmetās uz dzīvi Īslandē, bet tieši pēc simtu divdesmit gadiem pirmo reizi ieceļoja Grenlandē, no kurienes tie devās tālāk uz rietumiem, kur atklāja „Vīnogu zemi” – tā bija Ziemeļamerika.
Cilvēku ceļš uz ziemeļiem bija grūts un bīstams, tas veda cauri Britānijas galējo ziemeļu punktu, bet precīzāk – caur Šetlendas salām, kas atrodas Skotijas ziemeļu piekrastē, kā arī cauri Fēru salām, kuras atrodas vēl vairāk uz ziemeļiem. Tieši šajos arhipelāgos senie norvēģi pārlaida sliktos laika apstākļus un vētras. Savukārt mūs interesē Šetlendas salas, kas atrodas aptuveni četrus grādus uz ziemeļiem no Skotijas, un tās ir veselas piecdesmit jūras jūdzes.
Kalnainās salas, kuru krastus izrobo līči un aizas un kuru upju krastos aug zāle un zemi, krūmveidīgi koki, rada parastu ziemeļu ainavu. Vasara Šetlendas salās ir mitra un diezgan silta, un piekrastē mīt daudz zivju. Šīs salas joprojām ir zivju ražotņu centrs. Turklāt šeit tradicionāli nodarbojas arī ar aitu audzēšanu. Nav šaubu, ka vikingu priekšposteņiem bija pastāvīgas apmetnes, kuras nodrošināja ekspedīcijas ar nepieciešamajiem krājumiem, kā arī ar pajumti. Kolonijas iedzīvotājiem bija nepieciešami ātri sargi un palīgi.
Pastāv vismaz vēl viens iemesls tam, kādēļ Eiropas ziemeļu iedzīvotāji ļoti īsā laika posmā sāka migrēt pa senās Anglijas teritoriju. Mūsdienu Norvēģijas, Dānijas un Šveices teritorijās notika tas, ko mēs šodien saucam par demogrāfisko sprādzienu, un, ņemot vērā, ka lauksaimnieciskajai darbībai piemērotās zemes bija maz, cilvēki bija spiesti meklēt labākus dzīves apstākļus svešās zemēs. Aptuveni trīssimts gadu laikā Eiropas ziemeļu tautas, kuras mēs saucam par vikingiem, sāka apdzīvot milzīgas teritorijas, ieskaitot nosauktās salas – lielā un mazās, kā arī Īriju un daļu Anglijas.
Ir zināms, ka Šetlendas salas atradās Norvēģijas jurisdikcijā līdz 1469. gadam. Tieši šeit arī izveidojās mazu, špicveidīga no Eiropas ziemeļu rajoniem ievestu suņu populācija, kas bija piemēroti aitu ganīšanai un sargāšanai. Šo suņu mūsdienu nosaukums ir Jakkina. Tiek uzskatīts, ka šī šķirne līdz mūsdienām nav saglabājusies. Pastāv vēl viens iemesls, kura dēļ uz salām izveidojās nelielu suņu šķirne, - plēsēju trūkums. Sākotnēji ganu suņi tika izmantoti kā sargsuņi. To galvenais uzdevums bija aizbaidīt no aitām vilkus, lāčus un sīkos plēsējus. Taču Lielbritānijā pēdējais vilks tika nogalināts pirms četriem simtiem gadu, bet lāči tika iznīcināti vēl daudz agrāk.
Pakāpeniski ganu suņi kļuva vairāk specializēti, tie iemācījās „saprast” cilvēka vajadzības un sāka ganīt mājlopus. Tas notika ne tikai Šetlendas salās, bet visā pasaulē. Tur, kur pazuda vajadzība pēc lieliem, smagiem un ne pārāk saprātīgiem suņiem, parādījās to sugas brāļi, kas bija kustīgāki un saprātīgāki. Turklāt, ir zināms, ka uz nelielām salām parasti attīstās tieši nelielu dzīvnieku populācija.
XIX gadsimta vidū Šetlendas salās regulāri ieveda kollijus kā suņus, kam piemita labākas īpašības ne tikai mājlopu ganīšanai, bet arī ar mērķi uzlabot vietējo suņu eksterjeru un darba spējas. Kopš tā laika sākās jaunas šķirnes – šeltija – veidošanās.

.

.
Vietējie suņi bija visai zemi, aptuveni 30 centimetrus augsti, bet kolliji, kurus vēl dēvēja par "raf-kollijiem", bija daudz augstāki – apmēram 40 cm, un ārēji tie nebija tik graciozi un majestātiski, kādus mēs tos esam pieraduši redzēt. Šajos suņos bija Grenlandes un Īslandes suņu iezīmes: īss, parupjš purns, blīva, spēcīga kaulu sistēma, uz muguras uzmesta aste un stāvas ausis. Apmatojuma krāsa galvenokārt bija melna, kas tika mantota no kavaliera Kinga Čārzla spanieliem. Šetlendas salās tika ievesti ne tikai ganu suņi, nejaušības pēc tur nokļuva arī melni lāsumains "kavalieris". Tiesa, tā ietekme uz šeltiju populāciju bija manāma aptuveni tikai līdz 1937. gadam. Vēlāk melni lāsumainā krāsa „atšķaidījās” ar citiem toņiem. Pārsvarā šķirnes lielākā masa ilgu laiku bija ļoti viendabīga.
Tādā veidā XIX gadsimta vidū Šetlendas salās, kuras tajā laikā atradās sānis no galvenajiem jūras ceļiem, izveidojās izolēta nelielu suņu populācija, kas vēl nelīdzinājās mūsdienu šeltijiem.
Ganu suņu asiņu pieplūdums bija saistīts ne tikai ar to, ka salas suņu populācija pakāpeniski deģenerējās, bet arī ar jaunu, augumā lielu aitu ievešanu.
1909. gadā tika nodibināta biedrība „Scotland” un ar Šetlendas aitu suni sāka nodarboties profesionāļi, šķirnei pakāpeniski piešķirot izstāžu eksterjera īpašības. Par savu ārējo izskatu šeltijam jāpateicas kollijam, kurš tajā laikā jau bija izveidojies kā šķirne.

Savukārt savas kolliju šķirnes vēstures zināšanas varat atsvaidzināt, apmeklējot sadaļu Vēsture.

Nobeigumā, atgriežoties pie sporta un izklaides pasākumiem, varu paust tikai savu neizpratni par to, ka šeltiju īpašnieki un suņu sporta aktīvisti jau sen atpakaļ nav izveidojuši "savu" pasākumu, kurš būtu tikpat atpazīstams kā "Kollimpiāde ®" vai "Rančo kollijs ®", bet gaida to visu no manis. Kāpēc?


  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0