Kāpēc suņi rotaļājas?

Līzīte par bumbiņām interesējas jau kopš kucēna vecuma.

Lielākā daļa dzīvnieku zaudē rotaļīgumu brīdī, kad kļūst pieauguši. Tomēr cilvēki suņus ir audzinājuši tā, lai saglabātu daudzas kucēniem raksturīgās iezīmes, tostarp arī mūžīgo vēlmi spēlēties. Mums, cilvēkiem, tā ir svarīga, jo arī mēs izrādām bērnišķīgu ziņkāri un rotaļīgumu visa mūža garumā. Rezultātā, gluži kā mūžīgi jaunie pērtiķi, esam radījuši sev rotaļu biedrus mūžam jaunu vilku izskatā.
Maziem kucēniem spēles ir nopietna nodarbe, nevis tikai nejauša, haotiska uzvedība. No spēlēm kucēns daudz mācās. Pirmkārt, tas iepazīst savas fiziskās spējas, veicot dažādus manevrus un citas īpatnējas kustības. Rotaļās izmantojamas arī tādas uzvedības epizodes, kas saistās ar izvairīšanos no briesmām, pašaizsardzību, medībām un pat pārošanos. Vissvarīgākais, kucēni iemācās, kā sadarboties ar citiem suņiem, un sper pirmos soļus suņu valodas apguvē. Rotaļu cīņas iemāca tiem par valdonību, un tie uzzina, kā noteikt savu sociālo statusu. Tāpat tie izprot, kā ietekmēt citus, proti, kā panākt vēlamo un izvairīties no nevēlamā.
Spēles kucēniem atklāj, ka neslēpta fiziskā agresija bara sabiedriskajā dzīvē būtībā nav pieņemama. Rotaļu laikā iekožot cits citam, tie ātri vien saprot: ja vien kodiens nav maigs vai apvaldīts, notiek nelāgas lietas. Piemēram, sacērtot asos, mazos zobeļus ap brāļa ausi, ir dzirdams vaukšķis, tad brālis pārtrauc rotaļu un māte pašu var sodīt ar miesas sodu. Lai turpinātu sociālo kontaktu un spēli, patiesa agresija nelīdzēs.
Tā kā rotaļājoties suņi gan dzenā cits citu, gan arī kož, lec, grūstās, cīnās, rūc un atdarina kautiņu, ir svarīgi signalizēt, ka šīs darbības veiktas tikai pa jokam un nav jāņem nopietni. Šī iemesla dēļ suņiem ir izstrādājusies virkne rotaļu signālu.
Suns pieplok pie zemes ar izstieptām priekšķepām, ķermeņa pakaļējā daļa un aste gaisā; dzīvnieks raugās tieši uz rotaļu biedru. Tā ir klasiskā spēļu paklanīšanās; tas ir pats izplatītākais signāls, lai pateiktu: parotaļāsimies! To izmanto, lai aicinātu uz draiskulībām, un parasti tūdaļ pēc tam seko straujš skrējiens projām vai arī lēciens uz drauga pusi. Tad lielāko spēles daļu veido ķeršana un cīkstēšanās.
Palocīšanās nav tikai aicinājums. Patiesībā tā ir sava veida zīme, ar kuru rotaļu laikā atgādina pārējiem, ka viss, kas norisinās, ir tikai spēle. Tādēļ, pirms suns metas kādā virzienā, it kā tēloti uzbrūkot, tas, iespējams, paklanīsies. Ja viens suns netīšām pārāk stipri uzgrūžas otram vai pat notriec to no kājām, viņš tūdaļ ieņems minēto pozu, lai pārliecinātu aizskarot indivīdu, ka tas bija tikai joks un nebija domāts agresīvi. Dažkārt rotaļu palocīšanās ir vienīgā daļa no aicinājuma. Ir suņi, kas palaisti brīvā dabā, tūdaļ trakulīgi metīsies skriet. Tas sliesies pakaļkājās, dauzīsies, lēks, spriņģos, iežmiegs asti kājstarpē un skries milzu lokus. Starp pārspīlētajām kustībām šad tad būs iestarpināts arī pa kādam ašam palocīšanās mēģinājuma, kas aizmirstas, kolīdz suns atkal aizsteidzas cilpot un aulekšot. Smieklīgā uzvedība patiesībā ir medību pamatstratēģija, ko izmanto vilki un lapsas. It kā dejojot neprognozējamām kustībām, tie piesaista iespējamā medījuma uzmanību. Kad maldinātie dzīvnieki tuvojas savvaļas suņiem, mēģinot izprast to neapšaubāmā trakuma nozīmi, tiem var uzbrukt no slēpņa vai arī pievilināt pietiekami tuvu, lai sagrābtu.
Ziemeļamerikā šo stratēģiju izmanto mednieki, lai piesaistītu pīles. Viņi mudināja suņus (parasti pūdeļus) rotaļīgi un muļķīgi lakstīt pa lauku. Šādas aktivitātes saistīja meža pīļu uzmanību, un tās pielidoja tuvāk, lai pavērotu absurdo rīcību. Nonākot šāviena attālumā, pīļu dzīvei bija beigas. Šāda veida pīļu medības sauca par “zvanīšanu”; nosaukums cēlies no franču vārda “tollen”, kas nozīmē “vilināt”. Mēs dimdinām baznīcas zvanu, lai aicinātu cilvēkus uz reliģisku ceremoniju vai saceltu kājās sabiedrību nemiera situācijās. Vēlāk kanādieši izveidoja suni tieši šādam medību paveidam – Jaunskotijas pīļu retrīveru, kas ne vien šaudīsies šurpu turpu, lai piesaistītu pīles, bet tādā pašā nolūkā arī aizrautīgi peldēs pa ūdeni. Kolīdz pīle nošauta, suns veic parasta retrīvera darbu.
Ar rotaļīgu pietupienu vien nepietiek, lai kautrīgs, jauns suns iesaistītos spēlēs ar pieaugušiem dzīvniekiem. Vecākos suņus tas, kā liekas, neapmierina, un tie visādi centīsies panākt, ka kucēni rotaļājas. Dažkārt tie izmanto signālu, kam ir pavisam cita nozīme. Visbiežāk valdonīgais suns tuvosies jaunajam un apvelsies uz muguras, ieņemot pozu, kas izskatās pēc pilnīgi klajas padevības izpausmes. Pieņemot zemākās šķiras dzīvnieka zīmi, vecie jaunajiem suņiem it kā saka: “Tu vari būt līderis uz kādu brīdi, ja vien spēlēsies ar mani.” Varbūt tādēļ mazais tam tuvojas, ka jūtas mazliet svarīgāks, kad lielāks un vecāks suns uzvedas padevīgi. Kolīdz viņš pienācis klāt, vecākais suns apveļas rotaļu pietupienā, un jampadracis nu var sākties.
Suņi nespēlē daudzas un dažādas spēles, taču, ja kādā iesaistās, dara to ar lielu entuziasmu. Vispopulārākā laikam ir “Noķer mani!”, kuras laikā suns satver kādu priekšmetu un metas projām cerībā, ka kāds viņam dzīsies pakaļ. Dažkārt suns tuvosies rotaļu biedram, tad nometīs priekšmetu, lai aicinātu otru skriet tam pakaļ. Tā izdarījis, suns nekavējoties sagrābj objektu vēlreiz, un medības turpinās. Nereti iztiek arī bez priekšmeta, un spēle kļūst par “Sunīšiem”, kad viens suns dzenā otru. Dzinējs un medījums parasti mainās lomām, un, kolīdz kāds ir noķerts, rotaļa pārtop par visu laiku iecienītāko “Laušanos”, kuras laikā skan gan daudz trokšņu un ņurdoņas, lai pārliecinātu cilvēkus, kuri neko daudz par suņiem nezina, ka kādu tūliņ nogalinās. Vēl kāda spēle – “Mērķis” – izpaužas tā, ka suns skrien otram tieši virsū un pagriežas, kad nonācis dažu centimetru atstatumā no mērķa. Tas izskatās draudīgi, taču praksē ātri vien pārvērtīsies par “Sunīšiem”, kad medītais suns dzīsies pakaļ medītājam.
Vērot suņus skrienam rotaļu laikā nozīmē izbaudīt grāciju un prieku. Turklāt tas labi palīdz izprast viņu psiholoģiju: skriet suņiem ir tas pats, kas cilvēkiem – dejot. Tas ir veids, kā saplūst ar Visuma ritmu.

Ģimenes locekļi vienmēr izrāda interesi par kucēna attīstību. Ja tā nenotiek, tas nozīmē, ka ģimene pietiekoši nemīl dzīvniekus un tai labāk uzreiz atteikties no suņa. Jau sešu nedēļu vecumā kucēns sāk rūkt un celt priekšķepu pretinieka virzienā, bet sākumā viņš to dara neveikli un var zaudēt līdzsvaru. Pieaugušam dzīvniekam abas šīs darbības demonstrē dusmas, bet kucēnam tās izpaužas kā pirmās darbības, kas saistītas ar rotaļīgu noskaņojumu. Ja kucēns uz to ir spējīgs, var uzskatīt, ka viņš ir sasniedzis vecumu, kad saimniekam un pārējiem ģimenes locekļiem ir jārūpējas jau ne tikai par viņa fizisko labklājību.
Kucēna dzīvē un attīstībā rotaļas ieņem ievērojamu vietu. Sunim dzīvojot parastos apstākļos, rotaļu aktivitātes ir ļoti svarīgas. Daži suņi labprāt rotaļājas arī pieaugušā vecumā, gadās, kad viņi spēlējas pat ievērojamā vecumā, piemēram, mūsu Abija 10 gados uz rotaļām nav jāmudina, šķiet viņa šādus brīžus gaida ar nepacietību.

Cilvēks nedrīkst nepievērst uzmanību suņa aicinājumiem parotaļāties, lai arī sunim ir iespēja diezgan bieži spēlēties ar saviem sugas brāļiem. Rotaļājoties ar cilvēku, suns iemācās labāk saprast mūsu lietoto vārdu un mīmikas jēgu. Savukārt cilvēkam rotaļas ar suni sniedz iespēju novērot viņa uzvedību. Turklāt kucēns vai jauns suns, kas bieži un labprāt rotaļājas ar saimnieku, pieķeras tam, kas ar viņu spēlējas, un pierod pie cilvēkiem vispār. 
Dzīvnieku rotaļas cilvēki ir centušies raksturot dažādi. Dzīvnieks rotaļīgā noskaņojumā it kā cenšas veikt vienas vai otas instinktīvas darbības, neizrādot nekādu vēlmi nokļūt situācijā, kad šīs darbības iegūtu savu īsto nozīmi. Var teikt, ka rotaļa ir instinktīvu darbību sērija, kurā nav personīgu raksturīgo instinktu. Tai pat laikā dzīvniekam, kas ir rotaļīgā noskaņojumā, piemīt milzīga vēlēšanās nonākt tādos apstākļos un atrast to priekšmetu, ar kura palīdzību, rotaļājoties, viņš spētu apmierināt savu spēlēšanās instinktu. Gan suns, gan bērns demonstrē acīmredzamus centienus nonākt rotaļīgās situācijās, un pamudinājums tam ir tas pats rotaļāšanās instinkts. Gan cilvēkam (bieži vien arī pieaugušam), gan sunim ir mīļākās rotaļlietas. To izskats vien pamudina sākt rotaļu; no otras puses – pati vēlēšanās spēlēties bieži noved pie tā, ka suns vai cilvēks dodas pēc mantiņas un sāk spēlēties. Suņi labprāt rotaļājas ar priekšmetiem, kurus nekad neizmanto nopietnām lietām. Pie iemīļotām lietām var pieskaitīt koka gabaliņus, bumbas, virvju galus, vecus apavus, lupatas un citus priekšmetus, ko dzīvnieks spēj viegli satvert, nesaskrāpējot muti. 
Viena no raksturīgākajām kustībām rotaļas laikā ir spēcīga rotaļlietas purināšana. Šai kustībai, kas pēc tās būtības attiecas uz barības iegūšanu, rotaļas laikā ir liela informatīva nozīme. Suņi izmanto to, kā spēka pārbaudes izpausmi, kā arī aicinājuma signālu piedalīties spēlē. Bet reizēm rotaļīgs noskaņojums pārvēršas tādā, kas vairāk atbilst izdvestajām skaņām, piemēram, rūkšanai. Suns, kas rotaļājas ar vecu kaulu, pēkšņi var parādīt izteiktu agresivitāti. Iespējams, ka tās vājās smaržas, ko suns ir sajutis kaulā, rada izmaiņas viņa noskaņojumā. Rotaļīga rūkšana pēkšņi pāraug rūkšanā, kas signalizē par īstām briesmām. Tādā veidā otrs suns vai cilvēks, pret kuru suns pirms mirkļa izrādīja draudzīgu attieksmi, tiek brīdināts, ka ar viņiem vairs nejoko. 
Rotaļājoties suns parasti ir savaldīgs: tas var rotaļāties ar cilvēka plaukstu, neradot reālus iekošanas draudus, uz cilvēka rokas nepaliks pat zobu iespiedumu bedrītes. 
Neliels traucēklis, piemēram, gandrīz jebkura suni interesējoša vai nedaudz biedējoša skaņa piespiež suni pārtraukt rotaļu. Tā rotaļas, kas ietver sevī agresīvam noskaņojumam raksturīgas darbības, vai kopošanās kustības (pēdējās ir vairāk raksturīgas kucēniem), tiek nekavējoties pārtrauktas, ja suns saņem kaut nelielu pamudinājumu citai darbībai. Arī ēdiena smarža var piespiest suni pārtraukt rotaļu; tas metīsies noskaidrot, no kurienes smarža nāk, bet pazīstama cilvēka parādīšanās izraisa sunī vēlēšanos sasveicināties utt. Kad sunim ir reāli agresīvs noskaņojums vai patiesa vēlme paroties, tad viņš pilnīgi nereaģē uz līdzīgiem kairinātājiem, kas attiecas uz citu darbību sfēru, bet turpina iesākto darbību tik ilgi, kamēr pastāv tās objekts vai darbība nav pabeigta. 
Vēl bez tīri iedzimtām uzvedības formām suņa rotaļas ietver sevī daudz ko tādu, ko nevar nosaukt par parastiem instinktiem, bet tai pat laikā noved pie situācijas, kas var izraisīt patīkamu instinktīvu darbību. Gadās, ka suns, turot zobos bumbu, uzlec uz krēsla un nejauši nomet bumbu, kas nokrīt uz grīdas. Bumbas atlēcieni un griešanās izsauc suņa darbības, kas vērstas uz to, lai atkārtoti satvertu bumbu ar zobiem. Saprotams, ka sunim tā ir patīkama rotaļīga darbība, kā rezultātā suns ātri iemācās lēkt uz krēsla, lai nomestu bumbu zemē un no jauna to satvertu. Apstāklis, ka suns nezina, kādā virzienā nokritusī bumba aizripos, ir stimuls atkārtotai darbībai. Šajā situācijā tikai bumbas satveršana ar zobiem ir instinktīva darbība. Vai nejauša bumbas kustība dažādos virzienos ļauj sunim paripināt to citam sunim, ja viņš to vēlas? Mums ir zināms tikai tas, ka suns gūst prieku no tādas nodarbes un to, ka, ilgstoši rotaļājoties, viņš sāk izrādīt psihiska, un nebūt ne fiziska, noguruma pazīmes (pēdējais, tādos nenozīmīgos enerģijas patēriņos, nepastāv vispār.) 
Attiecīgi – suņu, kā arī citu augsti attīstītu dzīvnieku, rotaļas iekļauj sevī tādus komponentus, ko grūti izskaidrot, balstoties tikai uz instinktīvām darbībām. Piemēram, delfīni vai jūras lauvas pilnīgi noteikti gūst baudījumu, veicot dažādas balansējošas kustības ar bumbu, nūjiņu u.c. izmantošanu. Turklāt arī viņi veic darbības, kam viņu ikdienas dzīvē nav praktiska pielietojuma, bet uz kurām tie ir spējīgi pateicoties savai lieliski attīstītajai līdzsvara sajūtai. Visticamāk, ka šāda apbrīnojama īpašība ir saistīta ar to, ka šie dzīvnieki parasti pārvietojas ūdenī, nevis pa cietzemi, un tas sniedz viņiem iespēju dažādi variēt ar smaguma spēku, kā arī kontrolēt (bez muskuļu sniegtas informācijas) vismazākās ķermeņa izmaiņas attiecībā pret šo spēku. Tas liecina par to, ka daži dzīvnieki spēj rotaļāties diezgan sarežģītā veidā, kas nebūt nav pieskaitāmi pie pierastām uzvedības formām. 
Dažas suņu rotaļas arī var uztvert kā savdabīgu psihisko pirmsākumu izpausmi. Tādas spēles suns parasti spēlē, atrodoties salīdzinoši mierīgā noskaņojumā, turklāt tikai ar suni vai cilvēku, kura sabiedrībā jūtas pilnīgi mierīgs. Bet, ja cilvēks centīsies pievērst uzmanību uz kādu konkrētu lietu vai piespiest rotaļāties pēc sava prāta, tad gandrīz vienmēr dzīvnieka noskaņojums mainās un jaukā rotaļa pārvēršas par gluži citu uzvedības formu; arī tā var būt rotaļa, bet var būt arī kas cits. Jo vairāk suņa rotaļāšanās atgādina dzīvnieku rotaļu, jo vairāk tajā iedzimto uzvedības elementu. 
Kopīgām suņu rotaļām ir jākļūst par rūpīgas analīzes objektu. Rupji dalot, šīs rotaļas var iedalīt spēlēs, kas satur agresivitātes elementus, un rotaļās, kur pamatā ir sekošana, pielavīšanās un līdzīgas grupveida darbības. Pie trešā rotaļu tipa ir pieskaitāmas jau aplūkotās dažādu veidu, individuālas, uz personīgās pieredzes refleksiem un uz pārsteiguma elementiem balstītas rotaļas. Protams, robežas starp dažādiem rotaļāšanās veidiem nav īpaši izteiktas. 
Rotaļāšanās laikā kāda viena darbība pēkšņi zaudē intensitāti un pazūd, tad to nomaina cita darbība. Tāpēc, lai veiktu rūpīgu rotaļas analīzi, kurai ir, piemēram, agresīvs raksturs, ir jālieto video uzņemšana. Ar neapbruņotu aci ir neiespējami izsekot suņa mīmikas izmaiņām, kas ir tik ļoti raksturīgas spēlēm un tieši rotaļu laikā tās mainās neparasti ātri. Ziņkārība, bet precīzāk – vēlme izpētīt, ir ļoti svarīgs suņu rotaļu pamudinājums. Jauns suns, kad tas tuvojas nepazīstamam priekšmetam, veic darbības, kuras vēlāk – kļūstot pieaudzis, viņš izpildīs sekojot un satverot medījumu. Nepazīstams, nedaudz biedējošs priekšmets, ja tas nerada īstas bailes, kas izraisa panisku bēgšanu, rotaļīgi noskaņotiem suņiem var radīt vēlēšanos pielavīties un veikt ātru uzbrukumu, pielietojot suņiem raksturīgos lēcienus vai „lēcienus pēc peles”. Pēc tam suns satver priekšmetu un purina to, it kā turētu zobos sīku grauzēju. Tas ilustrē, ka arī rotaļājoties, suns iet pa tā pašām „instinktu takām”, kurām seko veicot pavisam citas, dzīvībai svarīgas darbības. Pat divus mēnešus veciem kucēniem agresīvas rotaļas elementi ir attīstīti tik lielā mērā, ka mēs varam bez pūlēm atšķirt pielavīšanās, uzbrukuma, cīņas un pat upura nogalināšanas kustības. 
Vieni suņi ir vairāk iecienījuši rotaļas, kuras ietver sevī galvenos agresīvas uzvedības faktorus, citiem vairāk patīk rotaļas, kam raksturīgas medījuma satveršanas kustības. Jau kucēna rotaļās sāk dominēt elementi, kas norāda uz suņa aktivitāti un tā rakstura īpatnībām, kas izpaudīsies vēlāk, kad tas kļūs pieaudzis. 
Kad suns no visa spēka velk kādu priekšmetu, viņa muskuļi ir izotoniski saspringuši, pateicoties tam, dzīvnieks paliek uz vietas un tai pat stāvoklī, ja satvēriens pēkšņi atslābst. Ar rūkšanu, kura pakāpeniski kļūst skaļāka, laiku pa laikam atkārtojot purinošas kustības un tālu izstiepjot kājas uz priekšu, suns cenšas iegūt priekšmetu, ar kuru rotaļājas. Lai veiksmīgi noslēgtu rotaļu, tam nepieciešams tikai palikt uz vietas vai pieiet tuvāk rotaļu biedram un piedāvāt viņam mantiņu, lai no jauna pamērotos spēkiem. Kad tas ir izdarīts, suns ātri aizskrien nedaudz atpakaļ, it kā aicinot partneri pievienoties sekošanai vai citām darbībām, un sākt visu no sākuma. Skriešana ar rotaļlietu zobos, kas it kā imitē bēgšanu no pretinieka, acīmredzot raksturo dažādus noskaņojumu veidus: te noteikti ir iespēja vērot pozas, kas ir raksturīgas medījuma noslēpšanai un tā pārnešanai uz citu vietu. Sekošanā var redzēt centienus sekot otram sunim (tāda kā atdarinoša kustība), kā arī acīmredzama vēlme iegūt rotaļlietu. 
Suņi ar izteiktu mednieku instinktu parasti vairāk interesējas par rotaļām, un šī interese viņiem saglabājas līdz pat vecumam. Un – suņi, kurus neinteresē medības un medījuma notveršana, arī rotaļās neveic darbības, kam ir spilgti izteikts medību procesa raksturs. Dzīvnieki, kuriem ir tieksme uz agresivitāti, rotaļājoties nonāk stāvoklī, kas ātri pāraug agresivitātē, bet tomēr to nevar nosaukt par īstu uzbrukumu. Tikai tādā gadījumā, ja abiem suņiem piemīt agresīvs raksturs, rotaļa var beigties ar kautiņu. Ja rotaļā iegrimušam sunim pēkšņi saceļas spalvas uz muguras, izdoto skaņu tonis mainās, tas nozīmē, ka spēle ievirzījusies agresīvā gultnē; pirmkārt, jau par to liecina aktīvākas rotaļāšanās veida sākšanās. Saimnieks, kas labi pazīst savu suni, to pamanīs uzreiz. Savukārt, ja muguras spalvas saslejas pilnīgi stāvus, tas nozīmē, ka suns ir gatavs aizsargāt priekšmetu, ar ko tas spēlējas. Bet rotaļu biedrs parasti ļoti ātri pamana noskaņojuma maiņu un, nekavējoties atsakās turpināt rotaļu; viņu vairs neinteresē rotaļlieta, un viņš mierīgi no tās atsakās. Rezultātā agresivitāte izzūd, bet reizē ar to – arī vēlēšanās rotaļāties. 
Gadās, kad divi suņi vienādos spēka samēros vienlaicīgi nonāk agresīvā stāvoklī. Ja vienam no viņiem piemīt tieksme izrādīt padevību, tad viņš ir īpaši jūtīgs pret sava paziņas garastāvokļa maiņu. 
Bieži vien pietiek ar solījumu iziet pastaigā, lai izraisītu sunī rotaļīgu noskaņojumu. Suņu raksturs un pieredze nosaka savstarpējo rotaļu veidu. 
Aicinājums rotaļāties visos gadījumos ir saprotams arī cilvēkam, lai arī tas var izpausties ļoti dažādos veidos. Vienā gadījumā suns ļoti raksturīgā, nedaudz samākslotā manierē tuvojas rotaļu biedram, citu reizi, izstiepis uz priekšu kājas, piespiež zemei krūtis vai apguļas uz muguras, kas arī kalpo kā aicinājuma signāls. Pāris ātru lēcienu uz iecerētā rotaļu biedra pusi arī ir raksturīga aicinoša darbība. Šajā gadījumā suns astes vēzēšanas taktī šūpo pakaļgalu. Dzīvnieks, kurš aicina kādu rotaļāties, ausis mēdz turēt visdažādākajos stāvokļos. Kopējs ir viens apstāklis: suns, kas uz hierarhijas kāpnēm ieņem augstu pozīciju, tur ausis saslietas, satuvinot tās pēc iespējas kopā virs galvvidus. Un starp ausīm izveidojas gareniskas krokas. Reizē ar aicinājumu rotaļāties tas nozīmē, ka suns ir ļoti labvēlīgi noskaņots un nejūt bailes. Nereti šādu noskaņojumu pavada dzimumtieksme. Savukārt, ja ausis ir sabīdītas uz galvas sāniem, suns, kurš aicina spēlēties, atrodas pakļautā stāvoklī un, iespējams – nedaudz baidās no partnera. 
Bet šiem apstākļiem ir daudz izņēmumu. Piemēram, suns, kurš ir izteikts līderis, var izrādīt draudzību pret vājāku suni. Tas izpaudīsies tā, ka viņa ausis būs atvirzītas uz aizmuguri. Savukārt suns, kurš izrāda padevību, var tā aizrauties ar rotaļu, ka aizmirsīs par partnera spēku, kamēr tam būs labvēlīgs noskaņojums. Interesanti, ka tādās reizēs ausu novietojums raksturo konkrētā brīža noskaņojumu, nevis dzīvnieku hierarhijas stāvokli. Viena no raksturīgākajām aicinošajām darbībām ir vēlēšanās pienest partnerim rotaļlietu. Visticamāk, ka šī darbība ir apgūta, un suņi to iemācās ļoti ātri. Vēl suņi aicina rotaļāties, rejot un izmantojot citus skaņas signālus. Individuālās atšķirības ir lielas, un katrs saimnieks noteikti ir pamanījis savam sunim tādas darbības, kas ne visos sīkumos sakrīt ar augstāk aprakstītajiem uzvedības veidiem. Uz suņa aicinājumu rotaļāties, kas vērsts pret cilvēku vai savu sugas brāli, lielu iespaidu atstāj arī apkārtējā vide un paša cilvēka uzvedība. 
Izdarot kopsavilkumu, var droši apgalvot, ka suņu rotaļas atspoguļo viņu labo noskaņojumu. Tomēr mēs nezinām, ko suns tajā mirklī jūt. Lai gan, ko mēs paši izjūtam, kad mums ir jautri? Mūsu prieks – tas galvenokārt ir apmierinājuma sajūta par kaut kādu patīkamu notikumu, kas ir noticis vai vēl ir gaidāms. Acīmredzot tās pat jūtas piemīt arī sunim. 
Rotaļas un ar tām saistītās darbības iepazīstina kucēnu un jaunu suni ar apkārtējo pasauli. Rotaļā nostiprinās muskulatūra. Tāpēc var droši teikt, ka rotaļas palīdz sunim sagatavoties dažādām dzīves situācijām. Cita lieta, ka cilvēkam grūti tikt ar tām skaidrībā. Tikai nejaušas kaut kādas īpašas uzvedības formas, ko suns iemācījies rotaļāšanās laikā, var viņam noderēt turpmākajā dzīvē. Acīmredzot teiktais attiecas arī uz savvaļas dzīvnieku rotaļām. Ņemot vērā, ka vēlme rotaļāties piemīt visiem augsti attīstītiem zīdītājdzīvniekiem, rotaļas ieņem ievērojamu lomu indivīda veidošanās procesā. 

.

.