.

.

Veļasmašīnu "Rīga-54" ražoja ar saukli par kārtējā kongresa sagaidīšanu ar jauniem sasniegumiem ražošanā.

.

Jaunā mašīna tapa aprīkota ar releju, kas pasargā veļasmašīnas elektromotoru no pārslodzes, tā tika nodēvēta par "pusautomātisku". Pie mašīnas tapšanas visvairāk rokas pielika un bezmiega naktis vadīja Vitālijs Kucevalovs, Nikolajs Pilajevs, Laimonis Dūdiņš un vēl daži citi - Čuhrovs, Laļetins un Lopess (Hosē Ignasio?). Raķetei līdzīgais aparāts gandrīz ieguva nosaukumu "SM-3", taču galvenais konstruktors to ierosināja nodēvēt par "Rīga-54", jo "SM" skan sausi un neko neizsakoši. Pārējie piekrita.

Jāpiebilst, ka ar "SM-3" jeb " Rīgas-54" radīšanu drīzāk gāja kā pa celmiem, nevis tik spoži kā lielīja tālaika prese. Izmēģinājuma parauga "SM-1" sūknis nestrādāja, automātiskais balansētājs nedarbojās, mašīna lēkāja... "SM-2" bija nebūtiski uzlabojumi, taču no konstruktoru "sapņu mašīnas", kā viņi paši to dēvēja, vēl nebija ne miņas.

Interesants man šķiet aprēķins, ka veļas izmazgāšana ar mašīnu "Rīga-54" bija lētāka nekā telefona saruna no taksofona - 12 kapeikas. Zemāk fragments no eksperimenta atspoguļojuma

.

.

.

"Rīga-55"

.

Padomju veļas mazgājamo mašīnu pirmajai paaudzei bija daudz trūkumu, kas sagādāja neērtības, tās ekspluatējot. Veļasmašīnu "Rīga" otro paaudzi sāka modelis "Rīga-55", kas bija zviedru veļasmašīnas "Husqvarna" kopija. "RER" galvenais inženieris atveda vienu "Husqvarna" mašīnu no izstādes Maskavā un deva rīkojumu rūpnīcas konstruktoriem to nokopēt. "Rīga-55" bija pirmā vēlāk tik slavenajā veļasmašīnu "Rīga" sērijā, kam gadu gaitā mainījās vien numerācija - konstrukcija ar nelielām izmaiņām palika tā pati.

.

.

Šiem modeļiem līdzi nāca speciāla ierīce ar rokas mehānismu veļas izgriešanai, kuru paredzēts piestiprināt veļasmašīnas korpusa iekšpusē. Ar šo ruļļu konstrukciju "Rīga-55" vēlāk atškirsies no visiem citiem modeļiem.

.

.

Otra "Rīgas-55" atšķirība no nākamajām veļasmašīnām ir tās korpusa augstums. Tās bunduļi ir par apmēram 5 centimetriem augstāki. Veļasmašīnu rotāja Rīgas panorāmas logotips.

.

.

Īpatnējajai veļļas izspiešanas ierīcei bija gan savi plusi, gan mīnusi. Pagriežot nelielu sviru, ruļļus varēja ērti ielocīt mašīnā, tie nebija jāņem nost, izspiestais ūdens tecēja atpakaļ tvertnē, taču tie bija pārāk šauri, lai izspiestu ūdeni no kāda platāka drēbju gabala.

.

.

Sākot ar "Rīgu-60", ūdens izspiešanai paredzētie ruļļi kļuva platāki un tika stiprināti pie mašīnas korpusa ārpusē, taču izspiestais ūdens, pretēji plānotajam, netecēja gan atpakaļ mašīnas mazgāšanas tvertnē, bet gan krājās glītā peļķītē uz grīdas. Ja pa ķērienam gadījās grīdaslupata, parasti mājsaimnieces apvienoja veļas un grīdas mazgāšanu vienā pasākumā.

.

.

Taču, ja kāds iedomājas, ka Latvijas lepnums - veļasmašīna "Rīga" ir mūsu konstruktoru un dizaineru radīta, tas dzīvo maldos. "Rīga-55" ir precīza kopija zviedru veļasmašīnai "Husqvarna" (attēlos zemāk).

.

.

"Rīgu-55" no "Husqvarna" mašīnas šķir pavisam nenozīmīgi sīkumi - logotips, slēdzis ar skalu un zilā rantīte ap nerūsējošā tērauda bunduli. Tādā pašā krāsā ir arī šļūtene.

.

.

Uz bildēs redzamās veļasmašīnas "Husqvarna" plāksnītes rakstīts - "Ražotājs: "Norrahammar Mill", Nr. 12175, tips 66545 A, tikai maiņstrāvai 220 volti, 1500 vati". Pagājušā gadsimta 50-tajos gados uzņēmums "Norrahammar Mill" piederēja "Husqvarn".

.

Dīvains šķiet arī jaudu salīdzinājums. Mūsu mašīnas "Rīga-55" nominālā jauda bija tikai 150 vati, maksimālā - 400 vati, turpretī zviedru "Husqvarna" varēja palepoties ar 1500 vatu jaudu. Kādēļ tāda atšķirība? Vai mūsējie nolēma, ka pietiks ar tik "švaku" motoru, nav ko tērēties? Varbūt nespēja saražot jaudīgus elektrodzinējus?

.

"Rīgas-55" ekspluatācija ir vienkāršāka par gadu vecāko "sapņu mašīnas" versiju, taču izbrīna apgavojums, ka "Rīga-55" sverot četras reizes (!) mazāk nekā "Rīga-54". Ja zinām, ka apaļās "Rīgas", sākot ar 1955. gada modeli, sver aptuveni 30 kg, tad, sareizinot šo svaru ar 4, nonākam pie secinājuma, ka "Rīga-54" svēra 120 kg! Tāds apgalvojums man šķiet absurds.

Pagājušā gadsimta 50-to gadu presē tiek sacīts, ka "Rīga-55" izgatavošanā tiek pielietotas visprogresīvākās tā laika tehnoloģijas, piemēram, tvertnes slīpēšanai roku darba vietā izmanto elektropulēšanas metodi, bet alumīnija vāku darina tikai divās operācijās agrāko četru vietā. Tādēļ iespējams kāpināt veļasmašīnu ražošanas tempus un tas tiek darīts (skat. zemāk), taču kolēģi no citas rūpnīcas kavē vajadzīgo detaļu piegādi.

.

.

Vispārīgas ziņas

.

No sešdesmitajiem gadiem veļasmašīna "Rīga" tika eksportēta uz daudzām Padomju Savienībai draudzīgām valstīm ar nosaukumu "Soviet Elite Washing Machine RIGA".

Krievijas satīriskais kinožurnāls "Fitiļ" ("Deglis") septiņdesmitajos gados kādā sižetā gan nodēvēs veļasmašīnu "Rīga" par "sili ar motoru". Taču, neskatoties uz šādu kritiku, tieši veļasmašīnai "Rīga" tika lemts kļūt par vispopulārāko un visvairāk saražoto savas nozīmes aparātu. Ražošana uzņēma apgriezienus un dažu tūkstošu vietā jau tika saražots ap 600 000 "Rīgām" gadā.

.

.

Veļasmašīnu montāžas cehs.

.

Tā arī neizdevās tikt pie mašīnu modeļu ražošanas hronoloģijas un izprast līdz galam arī modeļu ciparu jēgu un secību. Tieši pēc "Rīgas-60" esot parādījusies "Rīga-8" un vēlāk vispopulārākais no modeļiem - "Rīga-17".

Patlaban man ir izdevies gūt apstiprinājumu, ka tikuši ražoti šādi modeļi (sakārtoju augošā ciparu secībā): "Rīga-8", "Rīga-13", "Rīga-15", "Rīga-17" un "Rīga-17M", "Rīga-30", "Rīga-54", "Rīga-55", "Rīga-60", "Rīga-62", "Rīga-91". Par tām zemāk.

.

.

Interesants fakts, ka dažām mašīnām zem nosaukuma ir kvalitātes zīmes logotips, bet citām nav, piemēram, mūsu ekspozīcijā var redzēt gan "Rīgu-13" ar kvalitātes zīmi, gan bez.

Pārsvarā veļasmašīnas tika ražotas baltā krāsā, taču paretam gadījās arī oranžas, pelēkas, zaļas u.c. Pēc maniem personīgajiem novērojumiem (tiem neesmu guvis neapgāžamu apstiprinājumu) krāsainās mašīnas (arī baltas, protams) bija tieši "Rīga-17M" sērijā.

.

.

"Veļas mazgājamās mašīnas ar "RER" marku, kam gandrīz visi ražošanas procesi ir kompleksi mehanizēti un automatizēti, var lepoties ar nelielu darbietilpību un zemu pašizmaksu. No 830 operācijām 710 ir mehanizētas," vēsta to dienu avīzes. Cehā darbojas 22 konveijeru līnijas, kuru kopgarums sasniedz gandrīz trīs kilometrus, kā arī desmitiem agregātu un ietaišu.

.

.

Lai Ļeņinam būtu prieks!

.

Pēc tā laika apgalvojumiem presē, katra piektā veļasmašīna Padomju Savienībā ir "RER" rūpnīcā izgatavotā "Rīga".

Divas reizes - 1976. un 1980. gados - veļasmašīna "Rīga" ir uzvarējusi avīzes "Sovetskaja torgovļa" rīkotajos mazgājamo aparātu konkursos.

Veļasmašīnu "Rīga" (izņemot "Rīgu-54") diametrs 42-44 cm, augstums (bez veltņiem) 69 cm, svars 25-30 kg, tvertnes tilpums 30 l, maksimālais mazgājamo drēbju svars "Rīgā-54" - 2,5 kg, "Rīgā-55" un "Rīgā-60" - 2 kg, bet "Rīgā-8", "Rīgā-13", "Rīgā-17", "Rīgā-17M" un "Rīgā-91" - 1,5 kg..

.

.

Daži montāžas cehā strādā, bet citi spēlē domino (attēlā zemāk).

,.

..

"Rīga-60" un "Rīga-62"

.

1960. gadā pirms pieciem gadiem radīto modeli ražotāji nomainīja pret mazliet uzlaboto "Rīgu-60". Galvenokārt gan "uzlabojums" attiecināms uz veļas izgriešanas ierīci jeb ruļļiem. Gumijas veltņi nu ir mazliet garāki, caur tiem tagad var griezt lielākus apģērba gabalus. Veltņu attālumu iespējams regulēt, līdz ar to mainot veļas izgriešanas pakāpi. Kronšteini veltņu piestiprināšanai izvietoti bākas ārpusē, tāpēc veļas mazgāšanas laikā ierīce nav jānoņem, kā vecajām mašīnām. Jauninājums ir arī papildus īscaurule mazgāšanas šķīduma atlikuma izlaišanai no mašīnas.

.

.

Šajā attēlā iemūžinātas komunistiskā darba trieciennieces saiņotājas Zinaīda Tokareva un Mirdza Tuče. Viņas komplektē mašīnas, kas paredzētas eksportam. Ar tām mazgās pat Kubā!

.

.

Pirmās partijas saražotās veļasmašīnas "Rīga-60" korpusu rotāja Rīgas pilsētas panorāsmas logotips, tas bija atšķirīgs no tās pilsētas panorāmas, kura tika attēlota uz mašīnas "Rīga-55". Vēlāk (attēlā zemāk) nezināmu iemeslu dēļ "Rīga-60" logotips tika mainīts un pilsētas panorāmas skati izmantoti vairs netika nekad. Tieši "Rīga-60" 1963. gadā no "RER" konveijera svinīgā ceremonijā tika noņemta kā miljonā izgatavotā mašīna (skat. video sižetu augstāk).

.

.

"Rīga-60" jau sekmīgi tiek eksportēta uz ārzemēm, visvairāk uz Afganistānu un Irānu, ik mēnesi uz šīm zemēm piegādājot 1 500 - 2 000 mašīnu.

Priecājoties par veļasmašīnas "Rīga" vietējiem un starptautiskajiem panākumiem, divus gadus vēlāk rūpnīcas konstruktori V. Salgrāvis, V. Jegorovs, V. Kuzmins un U. Dievkociņš izstrādā pusautomātisku veļasmašīnu "Rīga-62", kas sastāv no divām tvertnēm.

.

.

Atšķirībā no iepriekšējām "Rīgām", šī "sešdesmit otrā" reizē mazgā un skalo veļu, un paredzēta 2 kilogramu veļas mazgāšanai. Aktivatora un centrifūgas darba ilgums ir automatizēts. Beidzot mašīna ir aprīkota ar laika releju jeb taimeru, tā laika diapazons ir no vienas līdz sešām minūtēm. Automatizēta tikusi arī centrifūgas ieslēgšana un izslēgšana - aizverot tvertnes vāku, centrifūga ieslēdzas, atverot - izslēdzas.

.

.

Lai gan tā laika presē mašīna tiek cildināta, atzīšos, ka es nekad dzīvē to neesmu redzējis, turklāt manā rīcībā ir tikai viena pati "Rīgas-62" bilde. Jāsecina, ka šis modelis nemaz nebija tik "ļoti parocīgs" un mājsaimnieču sajūsmu neizraisīja, tādēļ šo mašīnu ticis saražots ļoti maz un līdz mūsdienām, iespējams, pat nav saglabājušās.

.

.

Ņemot vērā, ka mūsu ražotāji zaga idejas ārzemēs, nebūs brīnums, ja arī "Rīga-62" būs noskatīta no tādas, kā attēlā augstāk vai līdzīgas.

.

"Rīga-8"

.

"Rīgai-8" konstrukcijā nekas daudz nav mainījies, šķiet, ka "Rīgai-62" noņemts otrs bundulis un mašīna vienkārši nodēvēta par "Rīga-8". Iebūvētās centrifūgas vairs nav, tādēļ notiek atgriešanās pie gumijas veltņiem, lai izgrieztu izmazgātās drēbes. Palicis viens jauninājums - automātiskais laika relejs.

Mainās gumijas veltņu ierīces konstrukcija un dizains - rullējamais kļuvis kompaktāks un vieglāks.

.

.

.

Kur pazuda "Rīga-10", "Rīga-12" un "Rīga-57"?

.

.

Lai gan presē tiek apgalvots, ka "Rīgu-8" visai drīz nomainīs modernākā "Rīga-10", tā nenotika un iemesli tam nav noskaidroti. Bija solīts, ka "Rīga-10" būs "ar labāku konstrukciju" - elektriskais ūdens sildītājs un centrifūga (laikam tā, kas bija "Rīgai-62"). Mašīnas "Rīga-10" paraugeksemplārs jeb prototips 1968. gadā bija demonstrēts Tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā un tika apbalvots ar diplomu starptautiskajā sadzīves tehnikas izstādē "Interbitmaš ' 68", taču ražošana netika uzsākta.

.

.

Kādā citā to dienu laikrakstā vēstīts par jaunās piecgades plāniem un "lielajiem un atbildīgajiem uzdevumiem", kuros arī "apgūs veļas mazgājamo mašīnu "Rīga-12" un "Rīga-13" ražošanu sērijveidā". Vairāk par "divpadsmito Rīgu" nekādas ziņas atrast neizdodas.

.

.

Kas nogāja greizi ar veļasmašīnas "Rīga-57" ražošanu, arī vairs nav skaidrs. Lai gan drukātajā preses izdevumā "Cīņa" tiek rakstīts, ka ir gatavi šī 1957. gada modela paraugi un pat bildes no "RER" montāžas ceha, veļasmašīna "Rīga-57" nekad pie pircējiem nenokļuva.

.

.

Bildē augstāk redzam atslēdznieku-montētāju Gunāru Onasu skrūvējam "jaunkonstruēto" veļasmašīnu "Rīga-57". Mašīnai ir tādi paši karbolīta rokturi kā "Rīgai-55", taču izplūdušais logotips ir pavisam cits - tāds, kāds reiz rotāja cigarešu "Rīga" paciņu. No "piecdesmit piektās" mašīnas šī pēc sacītā atšķiras vienīgi ar elektrisko ūdens sildītāju. Jāpiebilst, ka "RER" nekad tā arī nespēja apgādāt apaļās "Rīgas" ar ūdens sildītājiem.

.

"Rīga-13"

.

Veļasmašīna "Rīga-13" kļuva par visu laiku otro visvairāk saražoto modeli (pirmajā vietā "Rīga-17"). Lai gan ārēji mašīnas dizains palika gandrīz nemainīgs, galvenais jauninājums bija taisnstūrveida divu slēdžu panelis. Viens no slēdžiem bija elektromehāniskais laika relejs jeb taimeris, ar kuru varēja likt veļasmašīnai uzsākt mazgāšanu, bet otrs deva iespēja izvēlēties vai nu parasto vai "saudzējošo" režīmu. Ko pēdējais nozīmē, nav skaidrs pat man, kas ar veļasmašīnām "Rīga" ir krāmējies pietiekami ilgi.

.

.

Melnos vai visbiežāk tumši brūnos bakelīta rokturus mašīnas sānos nomaina pret baltas plastmasas trijstūrveida turamajiem. Tie, kā allaž paredzēti mašīnas pārvietošanai, taču ir trauslāki un neizturīgāki. Arī paketslēdžu rokturi izgatavoti no tās pašas plastmasas un vēlāk izrādās vieni no visneizturīgākajām detaļām visā konstrukcijā.

.

.

.

.

.

Ļoti reta jubilejas nozīmīte. 1980. gadā rūpnīca varēja palepoties jau ar desmit miljoniem saražotām veļasmašīnām "Rīga". Ar "trīspadsmito" modeli lepojās. Šajā pašā gadā tika izdots speciāls buklets "Jums, jaunie draugi", kuru varat lejupielādēt zemāk.

.

.

"Rīga-17"

.

1982. gadā veļasmašīnas "Rīga-17" modelis nomainīja "trīspadsmito" un kļuva par vispārdotāko sērijas "Rīga" mašīnu. Līdz ar "Rīga-17" ražošanas uzsākšanu "RER" atteicās arī no neveiksmīgās kantainās "Rīgas-15". Tiek apgalvots, ka "septiņpadsmitā" no "trīspadsmitās" atšķiras ar izmainītu ūdens izspiešanas konstrukciju, pilnveidotu vadības paneli un divkāršu izolāciju.

.

.

Par "vadības paneļa uzlabojumiem" man netop skaidrs, tāpat arī par "dubulto izolāciju". Ja vien par vadības paneļa pilveidojumu var uzskatīt, ka bunduļa iekšienē esošajiem diviem paketslēdžiem ir uzmaukti un apsieti parasti polietilēna maisiņi, kuriem jāpasargā elektroierīces no ūdens, kas bojātā blīvslēga gadījumā līst lejā no tvertnes...

Zemāk skats no mašīnas "Rīga-17" apakšas ar "uzlabojumiem".

.

.

.

.

.

Kamēr zēns griež gumijas veltņos izmazgāto, mamma tecina silto ūdeni no boilera jaunais drēbju porcijai.

.

"Rīga-15" un "Rīga-30"

.

Lai gan veļas mazgājamo mašīnu "Rīga-17" turpināja ražot līdz pat 80. gadu beigām un to labi pirka visā Padomju Savienībā, "RER" konstruktori paralēli strādāja arī pie pusautomātisko veļasmašīnu radīšanas. Tika izgatavoti divi šo mašīnu modeļi - "Rīga-15" un "Rīga-30". To ietilpība bija līdz trim kilogramiem veļas.

.

.

"Rīga-15" no iepriekšējām apaļajām mašīnām atšķīrās ne tikai ar savu kantaino korpusu. Šī mašīnas vārpsta griezās abos virzienos, atkarībā no tā, kāds no diviem mazgāšanas režīmiem tika izvēlēts - "parastais" vai "saudzējošais". Šī mašīna bija par sešiem kilogramiem (36 kg) smagāka par jau tradicionālajām apaļajām.

.

.

"Rīgas-15" reklāma.

.

Apaļajām mašīnām tik ierasto gumijas veltnīšu ūdens izspiešanai no izmazgātajām drēbēm vairs nebija, tagad nācās uz veļasmašīnas vāka stutēt centrifūgu "Centa" un darīt visu, lai ūdens strūkla trāpītu mašīnas mazgāšanas tvertnē, padarot šo procesu neērtu un pat bīstamu, jo centrifūgas uz piepūstajiem gumijas ripuļiem no nolietā veļasmašīnās vāka mēdza slīdēt nost.

.

.

Šādi izskatījās komplekts "Rīga-15" un "Centa", kas sagatavots darbam. To demonstrē rūpnīcas speciālā konstruktoru biroja tehniķe Jeļena Griņeviča.

.

Mašīnu "Rīga-15" reklamējot tika apgalvots, ka tā ar savu kantaino formu "lieliski iekļausies mūsdienu modernajā interjerā" un brīžos, kad to nelietos drēbju mazgāšanai, "ērti varēs izmantot arī kā nelielu galdiņu".

.

Šo mašīnu varētu nodēvēt par "RER" neveiksmi. "Rīga-15" ne tikai neieguva pircēju atzinību ar savu neērto kantaino formu un klučveida dizainu, bet bija arī ražošanas brāķis, par kuru tika saņemtas daudzas lietotāju sūdzības, kuras reizēm sasniedza arī vietējo presi. Viens no piemēriem izlasāms zemāk. Remonta darbnīcu meistari pie tā jau bija pieraduši.

.

.

Pēc tam sāka ražot otru kantaino mašīnu - "Rīgu-30". Šī mašīna tika uzskatīta par pusautomātisko, jo tās mazgāšanas tvertne izgriešanas režīmā spēja rotēt un pildīt centrifūgas funkciju, "Centa" vairs nebija vajadzīga. Līdz ar to konstrukcijas svars palielinājās līdz 60 kilogramiem un vairs nepietika ar vienu cilvēku, lai šo agregātu pārnēsātu. Man nav izdevies sameklēt kādu "Rīgas-30" bildi, tikai funkcionālo un elektrisko shēmu.

.

Veļasmašīnas "Rīga-30" uzbūve.

.

Iespējams, par godu Maskavas "Olimpiādei '80" "RER" konstruktori bija radījuši  veļasmašīnas "Rīga-80" paraugus, kuri tika dēvēti par "ļoti perspektīviem", taču, lai gan, konstruktoruprāt, kantainajai mašīnai bija jākļūst par vismodernāko veļas mazgāšanas aparātu, tālāk par ieceri viņi netika. Tika solīts, ka šī pusautomātiskā "Rīga-80" darbosies piecos režīmos, tai būs divas tvertnes un divi dzinēji, kurus darbinās elektroniska vadība, kas būtiski atvieglos visu mazgāšanas un izgriešanas procesu. Vēl vairāk - rūpnīcas pārstāvji apgalvoja, ka "Rīga-80" neatpaliks no pasaules labākajiem paraugiem.

.

"Rīga-91"

.

1991. gadā Latvijā bija īsti "juku laiki", kad līdz ar Padomju Savienības izjukšanu sabruka arī rūpniecība, pieprasījums pēc vietējiem ražojumiem strauji saruka un rūpnīcu noliktavas pildījās ar nerealizēto preci.

"RER" vadība nosprieda, ka pircējiem vajag piedāvāt jaunu produktu, taču tā konstruēšanai un ieviešanai ražošanā vairs nebija ne jaudas, ne laika. Tādēļ tā pati vecā "Rīga-17" bija pārdēvēta par "Rīgu-91" un tika pie jauna logotipa.

.

.

Naivās cerības nepiepildījās un pēc samērā nelielas partijas izgatavošanas "Rīgas-91" ražošana tika pārtraukta kā neperspektīva.

Preču noieta vairs nebija, cilvēki turpināja strādāt inerces pēc, naivi ticot dažādu rūpniecības uzņēmumu vadītāju solījumiem strādnieku iesaldēto darba algu naudā reiz arī izmaksāt. Deviņdesmito gadu sākumā ļoti izplatīts darba samaksas veids bija barters, nopelnītās naudas summas vietā saņemot saražoto produkciju. Tad to varēja pārdot kādam, kam vēl turas nauda, vai arī samainīt pret kādas citas rūpnīcas preci. Ļoti labi atceros šos maiņas variantus, kad, piemēram, zeķu fabrikas "Aurora" darbinieces mainīja vīriešu zeķu pārus pret zivju fabrikas strādnieču konserviem. Tādu piemēru bija daudz un tagad, arhīvā pārlapojot to dienu presi, var atcerēties dažādus maiņas variantus. Šāda situācija piemeklēja arī rūpnīcā "RER" strādājošos. Pāris sludinājumu bildes pievienoju zemāk.

.

.

.

"Rīga-17M" un rūpnīcas krahs

.

.

Centrifūgas "Gauja", "Centa", "Vija" un "Evija"

.

"RER" ražoja arī veļas centrifūgas un no tām vispopulārākā un vairāk saražotā bija "Centa". Pārsvarā šīs mašīnas bija baltā krāsā, retāk - oranžas, brūnas u.c.

Lai gan vairums mazgātāju no padomju laikiem atceras tieši populāro un reizē neveiklo centrifūgu "Centa", tā nebūt nebija pirmā ūdens izspiešanas mašīna.

Jau 1962. gadā rūpnīcā tika ražotas lielāka izmēra centrifūgas "Gauja".

.

.

1962. gada jūlijā konveijeru atstāja pirmās simts centrifūgas "Gauja".

.

.

Nekad neesmu dzīvē redzējis centrifūgu "Gauja", taču nākamais modelis "Centa" namamātes parasti mēdza novest ārprātā. Arī pats, nošķiedies ar ūdeni, esmu ķēris lēkājošu mašīnu, kura, veikli rotējot, tina ap sevi tīkla vadu. Nu un, protams, mēs kopā ar āžiem seriāla "Fermas kolliju piedzīvojumi" sērijā "Bērzu sula" ar "Centu" spiedām no bērza pagalēm sulu. Bija jautri - noskatieties!

.

.

Konstruktori strādāja ne tikai pie jaunu veļasmašīnu modeļiem, tāpat viņi centās uzlabot arī centrifūgas, un līdz ar to ražošanā un pēc tam veikalu plauktos parādījās jaunā centrifūga "Vija". Tā gan bija diezgan reti sastopama un no daudz populārākās "Centas" atšķīrās galvenokārt ar dizaina elementiem - garāks ieslēgšanas rokturis un savādāk verams augšējais vāks. 80-to gadu beigās centrifūgas veikalos kļuva par īstu deficītu, jo pieprasījums pārsniedza ražošanas kapacitāti. "Vijas" korpuss ir nedaudz augstāks par "Centu", bet "Evija" jau gandrīz tikpat augsta kā "Gauja". "Viju" var ieslēgt ar vienu pirkstu, jo grūti pagriežamais padomju laika paketslēdzis ir nomainīts ar parastiem kontaktiem.

.

..

Savukārt, "Evija" ir centrifūgas "Vija" uzlabotais variants - tā ir jaudīgāka, mitrumu no veļas izspiež triju minūšu laikā un pati izslēdzas.

Te vēl gribu piebilst, ka centrifūgu "klupšanas akmens" bija nekvalitatīvie piepūšamie gumijas riņķi jeb tā dēvētie amortizatori, kas novietojami zem agregātiem. Mašīnām spēcīgi vibrējot, pūšļi ātri vien plīsa pa šuvēm. Attapīgākās mājsaimnieces pagājušā gadsimta 90-tajos gados risināja šo problēmu, atsakoties no piepūšamajiem gumijas riņķiem pavisam un aizstājot tos ar divām 1,5 litru plastikāta minerālūdens pudelēm, tās kopā sastiprinot ar auklu.

.

.

Par nedienām ar šiem gumijas pūšļiem rakstīja pat humora un satīras žurnālā "Dadzis". Gumijas riņķus pēc "RER" pasūtījuma izgatavoja rūpnīca "Ausma", taču ražojumiem nebija kvalitātes un arī vajadzīgos apjomus tie piegādāt "RER" nespēja, piemēram, prasīto 40 000 gabalu vietā piegādāja 5 000.

Centrifūgai "Centa" ir ļoti neizturīgi un mazi baltas plastmasas rokturīši, nereti tie nolūza tāpat kā plastmasas ieslēgšanas svira. Tad ļoti grūti pagriežamo paketslēdzi mēdza darbināt ar plakanknaibļu palīdzību.

.

Remontē pats!

...

Nobeigums

.

Un, visbeidzot - ja jau, piemēram, citi kolliju īpašnieki var kolekcionēt padomju laika lenšu magnetafonus vai radioaparātus, kādēļ gan es nevarētu viņiem un citiem atbildēt ar savu īpašo veļasmašīnu "Rīga" kolekciju?! Neatradu otro "trako", kas kolekcionētu veļasmašīnas... Dažreiz iespējams, iepriekš vienojoties, veļasmašīnu kolekciju apskatīt Variebas siena šķūnī.

Paldies visiem, kas palīdzējuši mums sagādāt mašīnas! Bet MUMS VAJAG VĒL! Ja varat mums uzdāvināt jebkuru no "Rīga" modeļiem (var nebūt darba kārtībā) vai atsevišķas šo mašīnu detaļas, ļoti priecāšos, ja darīsiet mums to zināmu caur mūsu nemainīgo e-pastu: kolliji@inbox.lv. Ar pateicību pieņemsim arī centrifūgas "Centa", "Vija" un "Evija", bet sevišķi meklējam "Gauju".

..