50-to gadu beigās un 60-to gadu sākumā turpināja augt un attīstīties Armidas (Greiss + Aza) dzimta, kura tai laikā jau bija izaugusi līdz trīs lielām un ātri augošām līnijām – Irtenas (Karstens + Armida), Ingodas (Karstens + Armida) dzimta un Jolantas (Larstens + Armida) dzimta. Divas pēdējās dzimtas bija ļoti tuvas, savā starpā līdzīgas un nedaudz vienkāršas. Jolantas dzimtu turpināja tikai viena kuce Iva (Toms + Jolanta), kas deva trīs metienus: no Kariona (Karstens + Klereta), Aijo fon Vestenda un no Reksa, bet ar to arī dzimta apsīka.

Arī Ingodas dzimtu turpināja tikai viena kuce Vita (Harolds + Ingoda), kas deva divus metienus: no Toma (Džerijs + Liit-Liliana) un no Reksa. Viņas trīs meitas katra laida pasaulē pa vienam metienam: Vila (Reks + Vita) no Aijo fon Vestenda, Vanda (Toms + Vita) no Larstena 

Koverdails Starlaits, dzim. 1957. gadā.

(Karstens + Vanda Džila) un Voila (Toms + Vita) no Zikara (Larstens + Irtena). Un viena Vitas meita (no Toma) Vjuga laida pasaulē divus metienus: No Aijo fon Vestenda un Zikara. No visiem šiem suņiem (trešā Ingodas paaudze) turpmākajā vairošanā tika izmantota tikai viena kuce – Volga (Larstens + Vanda), no kuras divām meitām 60-to gadu otrajā pusē šī dzimta (precīzāk – jau Volgas dzimta) no jauna uzplauka.

Kopumā šo dzimtu suņi – Jolantas un Ingodas – bija lieli, masīvi, ar smagām galvām, vairāk atbilstoši vecā tipa kollijiem, nekā viņu vienaudži no Irtenas dzimtas. Abās dzimtās katras nākošās paaudzes suņi bija arvien labāki un ar augstāku šķirnību, nekā iepriekšējās paaudzes suņi. No Ivas (Toms + Jolanta) – masīvas kuces ar proporcionālu ķermeņa uzbūvi un parupju galvu – vairums kucēnu dzima labāki par savu māti, ne pārāk līdzīgi viņas tipam. Radās arī „izcilnieks” 1965. gadā notikušajā izstādē vidējā klasē – Irklejs (Reks + Iva). Maskavas izstādē 1964. gadā vērtējumu „3 izcili” ieguva Varš (Aijo fon Vestends + Volga). Tā ka abās dzimtās bija vērojams zināms uzplaukums, un tas notika tikai nedaudz lēnāk, nekā citās līnijās, neskatoties uz to, ka tika izmantoti faktiski tie paši vaislas suņi, kas citās dzimtās – Larstens, Reks, Aijo fon Vestends u.c

Otrs Armidas metiens no Karstena, kurā arī piedzima augstāk minētā Irtena, kļuva par šīs kucītes labāko metienu. No pieciem piedzimušajiem kucēniem trīs suņi dažādos gados piedalījās izstādēs un visi trīs ieguva vērtējumus „izcili”. Pati Irtena (īp. Mahovs) bija ļoti šķirnīga, stipra, pat nedaudz par masīvu, skaista un ar lielisku izteiksmi apveltīta kucīte. Viņas brālis Itvars arī bija ļoti šķirnīgs, bet viņam bija vieglāka kaulu uzbūve. No viņa tika iegūts tikai viens metiens no Negijas (Toms + Marika). Kombinācija nebija visai veiksmīga, ņemot vērā to, ka šīs dzimtas gēni bija piesātināti ar vecā tipa asinīm. Iespējams, šim sunim tā bija tikai izmēģinājuma sapārošana, bet realizēt šī tēviņa potences tā arī neizdevās, jo viņš tai pašā gadā gāja bojā.

Irtena atstāja ļoti daudz pēcnācēju, turklāt vairums no viņas bērniem izstādēs saņēma vērtējumus „izcili” un „ļoti labi”. Pati Irtena visās izstādēs, kurās piedalījās, saņēma vērtējumu „izcili”, neskatoties uz to, ka visus šos gadus nodarbojās ar pēcnācēju radīšanu. Kopumā bija 4 metieni: pa vienam no Toma un Aijo fon Vestenda un divi metieni no Larstena. Par viņas bērniem nevarētu teikt, ka tie būtu bijuši absolūti vienādi; pat par tiem, kuriem bija viens un tas pats tēvs. Bija pamanāms, ka metienā no Aijo fon Vestenda visbiežāk dzima kucēni ar pārmērīgi izteiktām galvām, un tas pats bija vērojams Aijo un Zāras (Larstens + Irtena) kucēnos. Šī pazīme ir vērojama dažādās pakāpēs, dažiem suņiem tās nebija vispār – piemēram, Zadoram un Zembasam bija lieliska galvas virsas līnija. Savukārt Maskavā no Aijo un Zetijas (Larstens + Irtena) arī tika iegūti suņi ar pārmērīgi izteiktiem uzacu lokiem. Irtenas dzimtu turpināja viņas meitas – no katra metiena pa vienai. Skaistā Zollija (no Toma) tika sapārota ar svešu asiņu, bet vecajam tipam piederošo un ne pārāk interesanto Minoru (Voļnijs + Tedžija). Pēcnācēji piedzima sliktāki, nekā to māte. Acīmredzot vainīgas bija šīs Ļeņingradas suņiem svešās asinis; no šī metiena tikai viena kuce Zurela tika sapārota (2 metieni no Reksa), bet turpmākajā vaislā šie kucēni netika izmantoti.

Par Zāras bērniem jau mēs minējām. Viņas meitas Selēna un Santara tika sapārotas ar Reksu, otrā Santaras pārošana tika veikta ar Koverdailu Starlaitu. Šajā kombinācijā tika iegūti labi, izteikti šķirnes suņi, bet izstādēs tie tomēr atpalika no sāncenšiem – cits ar kustību kvalitāti, kāds ar pārāk masīvu ķermeņa uzbūvi, cits ar auguma nepilnībām. „Izteiktas šķirnības mirdzums” nepiemita nevienam sunim no Zāras pēcnācējiem. Turklāt daudzi bija nepietiekoši labi sagatavoti izstādēm. Iespējams, ka tā visa dēļ un lielā Reksa pēcteču skaita dēļ, vaislai tika izmantota tikai viena Zāras mazmeita – Sauri (Rekss + Santara). Viņa deva divus metienus – no Daig-Aiguna (Koverdails Bleks Sendbenks + Dez-Daigija) un no Čvana (Koverdails Bleks Sendbenks + Japsija). Ļoti interesanti, ka abas viņas meitas no pirmā metiena, kuras piedalījās izstādēs, bija sliktākas par savu māti, savukārt Sajana (no Čvana) pilnīgi pelnīti guva godalgotas vietas, bet viņas metiena brālis Sagrevs, kurš pēc šķirnes īpašībām neatpalika no viņas ne par matu, nevarēja pretendēt uz augstiem karjeras sasniegumiem izstādēs un darbu cilts uzlabošanas jomā tikai tāpēc, ka viņam bija pavisam nelielas sakodiena problēmas.

Tā nu sanāca, ka turpmākajā dzimtas attīstībā piedalījās tikai Saiga (Daig-Aijguns + Saurija), kura laida pasaulē ļoti nelielu metienu no Džinn-Grimma (Koverdails Starlaits + Dez-Džinna), un ar to tad arī viss Irtenas (caur Zāru) dzimtas atzars 60-tajos ados izzuda.

Un visbeidzot – tajos gados visvairāk pārstāvētā bija Irtenas meitas Zarellas (no Aijo fon Vestenda) dzimta. Tā bija melna kuce, kas ieguva vērtējumu „izcili” par noapaļoto galvas kausu un nedaudz izceltajiem uzacu lokiem. Viņas pirmā pārošanās notika ar vecā tipa suni ar maskaviešu asinīm Erlu (Robbijs + Daisija). Tēva trūkumi – platais galvaskauss, diezgan straujā pāreja no pieres uz purnu, pārmērīgi izteiktie uzacu loki – tiesa, mazākā mērā, - to visu pārmantoja visi metiena kucēni. Turpmākajā vaislas darbā šī metiena kucēni nepiedalījās.

1961. gadā no Zarellas un Kovardaila Bleka Sendbenka tika iegūti 9 kucēni; pēc ģenētikas likumiem – visi melnā krāsā. Pats šķirnīgākais un reprezentablākais bija Javans-Jarijs (īp. Tarbejevs), kurš nonāca Maskavā un turienes izstādēs guva vērtējumu „izcili”. Viņa Ļeņingradā palikušie brāļi un māsas tika novērtēti ar „loti labi”, un tikai viena pati Janga (īp. Soklova) – ar „izcili”. Dažiem suņiem jaunākajās un vidējās klasēs tika konstatētas nedaudz noīsinātas galvas formas attiecībā pret korpusu, gandrīz visiem – viegls galvaskausa slīpums un viegli noapaļota galvaskausa forma. Četras no māsām tika sapārotas: Jangarija un Jarli ar Dez-Dalmaru (Rekss + Deizija), Jarlija ar Koverdailu Starlaitu, un Janga ar Lao-Lotu (Karions + Liit-Litdži). Diemžēl izstādēs parādījās tikai nedaudzi suņi no šiem pēcnācējiem, un ar dažādām sekmēm. Čero (Dez-Dalmars + Jarli) tika eksponēts tikai vienu reizi un saņēma vērtējumu „ļoti labi” par sliktajām pakaļkājām un visu ar šo trūkumu saistīto kompleksu – pārāk taisni locītavu stūri, paaugstināti krusti, “sapītas” kustības. Neskatoties uz to visu un 12. vietu ringā, šis suns acumirklī piesaistīja uzmanību ar savu galvu – taisnas, tīras līnijas, praktiski bez pārejas, ļoti līdzīgu formu Greis-Mavra (Skifls Grupps from Šiils + Den-Greisa) galvai. Šī suņa metiena māsa Čoira (īp. Protčenko) guva labus sasniegumus izstādēs, un tai piemita labs eksterjers, bet kaut kādā citādā stilā – viņa vairāk līdzinājās savam tēvam, tikai nedaudz sausākā, “pavilktā” veidā. Abi šie suņi – Čero un Čoira – bija daudz izteiktākas šķirnes suņi, nekā viņu māte. Savukārt māsu Jarli, Jangali, Jangi un Jarali pēcteči bija drīzāk vidēji labi, bet ne tāda līmeņa suņi. Vēlāk, 60-to gadu beigās un 70-to gadu sākumā, šī dzimta izvērtās diezgan plaša caur Čoiru, Čeizi (Lao-Lot + Janga) un Čioritu (Koverdails Starlaits + Jarali).

Trešais Zarellas metiens – no Dez-Dalmara – izstādēs tika pārstāvēts tikai ar vienu kucīti – Japsiju (īp. Felenkovskaja), kura ieguva tikai vērtējumu „ļoti labi”. Viņa vienmēr ļoti labi izskatījās, bija labi sagatavota, tai bija labs korpuss un ekstremitātes. Bet iespaidu bojāja nelielais galvaskausa slīpums ar noapaļotām sānu malām un nedaudz izceltie uzacu loki. Bet no šis vidējas šķirnības kuces pirmajā tās metienā no Koverdaila Bleka Sendbeka tika iegūts Uzvarētājs Čarvels, „izcilnieki” Čvans, Čeins un Čapsijs, kuri nākotnē parādīja sevi kā lieliski vaislinieki. Otrais Japsijas metiens bija interesants jau ar to vien, ka tika iegūts vienīgās pārošanās rezultātā ar pārsteidzoši skaisto Greis-Mavru (Skifls Grupps from Šiils + Den-Greisa), kurš stūrgalvīgi atteicās no vaislas darbiem. Pēcnācēji it kā sadalījās divās daļās – daļa kucēnu bija uzlabotas mātes kopijas (tādi kā Čaild un Čani), citi bija kā pasliktinātas tēva kopijas (Uzvarētājs Čukkijs, Čombi).

Japsijai bija vēl divi metieni 60-to gadu beigās – no Terri Boja v Hartebo (Somija) un Trojana (Maskavas izcelsmes suns) – šie metieni „pazuda” - neviens no pēcnācējiem tā arī nepiedalījās nevienā izstādē, turklāt pēdējā metienā piedzima tikai viens kucēns.

Atgriezīsimies pie Irtenas dzimtas. Vēl bez šīs dzimtas kucēm vaislā piedalījās arī suņi, kas visā visumā tajos laikos bija visai reta parādība, jo pārsvarā vaislai izmantoja no ārzemēm ievestos suņu puikas. Viena vai divas sapārošanas tika izdarītas ar citu pilsētu suņiem, lai arī reizēm tie nebija visai augstas kvalitātes (tas tika darīts, lai „atšķaidītu” radnieciskās asinis), un ar retiem, īpaši izciliem, to pašu ievesto suņu dēliem.

Vaislas darbos tika izmantoti divi Irtenas dēli – Vissavienības Čempions un Uzvarētājs Zikars K-15 un „izcilnieks” Zadors. Zikars radīja kucēnus 7 metienos. Pārsvarā viņam deva aplecināt vidējas šķirnības kuces un praktiski visos pēcnācējos izpaudās viņam piemītošās labākās īpašības. Īpaši labi tas bija redzams jaunākajās un vidējās klasēs, vēlāk, ar laiku, vairumam viņa bērnu galvas kļuva rupjākas un vienkāršākas. Visbiežāk tas notika ar suņiem no tām pārošanās kombinācijām, kur tas jau bija nostiprinājies: no Nei (Toms + Marika), Vjugas un Violas (Toms + Vita). Vienu metienu no Zikara radīja Trilbija (Karions + Tīna) – Laund Liit dzimtas (caur Liit Lilian) kuce. Šī metiena pēcnācēji bija četri ne pārāk interesanti suņi un tāda pat kucīte, un neviens no viņiem turpmākajos vaislas darbos nepiedalījās. Nākošajā gadā Trilbija tika sapārota ar savu pusbrāli no mātes Zadoras (no Aijo fon Vestenda) puses Zikaru. Un divas šādas sapārošanas demonstratīvi ataino, cik spēcīgs un labs vaislinieks bija Zikars.

Pats veiksmīgākais no Zikara iegūtais metiens bija no Frejas (Rekss + Flora) – inbrīdings uz Larstenu (Karstens + Vanda–Džilda) II:III. Freja arī bija pati šķirnīgākā no kucēm, kuras tika sūtītas pie Zikara. Savā ziņā viņa bija tam līdzīga, bet ne tā paša tipa; viņu bērni pārsvarā izdevās savā starpā ļoti līdzīgi – tie līdzinājās gan mātei, gan tēvam. Dažos no tiem, piemēram, Flarijā varēja noskārst kaut ko netveramu no vectēva (pa mātes līniju) Reksa. Visā visumā tas bija ļoti veiksmīgs metiens, lai arī daļai kucēnu bija neliels galvaskausa slīpums un nedaudz izcelti uzacu loki. Diemžēl šī metiena kuces tālāk netika izmantotas. Tika iegūts viens metiens no Frama un Den-Gertijas (Koverdails Starlaits + Dez-Denka), bet tas bija visai mazs – pavisam tikai divi kucēni, kuri tā arī neparādījās izstādēs. Pats Frams izstādēs guva vērtējumu „izcili”, ieguva titulu 1964. gada Vissavienības izstādes uzvarētājs, guva godalgotas vietas, tātad – viņam bija diezgan ievērojama izstāžu suņa karjera. Viņš bija masīvu kaulu suns, ar nedaudz smagnēju galvu un vieglu galvaskausa slīpumu, un šis suns bija viens no nedaudzajiem Ļeņingradas izcilniekiem, kuri varēja lepoties ar patiesi pareizām, veselīgām pakaļkājām.

Vaislas darbos tika izmantots vēl viens Zikara dēls – Jungurs no Deltas (Liit-Lingo + Tamaris). Kopumā Deltas metiens izrādījās sliktāks nekā no Freja, acīmredzot, dēļ Freja lielās šķirnības. Kā vaislas suni Junguru sāka izmantot tikai 1968. gadā, kad tas bija jau saniedzis 7 gadu vecumu. Izstādēs viņš vienmēr ieguva vērtējumu „ļoti labi” savas nedaudz noapaļotās galvas, smagnējo kustību un zemu novietoto ausu dēļ. Junkurs radīja pēcnācējus ar Dor-Ailinu (Koverdails Starlaits + Dez-Dorisa), Džing-Ginaitu (Koverdails Starlaits + Dez-Džinna), Ailiju (Ljan-Lotoss + Daig-Aurika) un Migaretu (Dez-Dalmars + Greisa-Merisa) – visas kuces no Deizijas dzimtas.

No Zikara tika iegūts vēl viens metiens ar Dez-Džemilu (Rekss + Deizija) – skaisti šķirnes suņi. Šī metiena suņi gan netika izmantoti, bet, lūk, kuces – Džem-Aida un Džem-Amerisa – atstāja lielu skaitu pēcnācēju.

Tagad par otru Irtenas vaislās darbos izmantoto dēlu Zadoru (dzimis 1957. gadā, īp. Kudrjavceva) no Aijo fon Vestenda. Šis dēls tika izmantots tik pat plaši, kā viņa brālis Zikars, - no 1961. gada līdz 1963. gadam. 1964. gadā saimnieki to nodeva Ļeņingradas ķīmiskās pārtikas rūpniecības kombināta suņu audzētavai. Viņš radīja pēcnācējus ar Tangu un Trilbiju (Karions + Tīna), Šeridanu un Šelestu (Rekss + Čakita), Raidiju (Reks + Rennija) un Karu-Keseru  (Rekss + Elita). Protams, arī viņam netika dotas labākās kuces, lai gan pārsvarā tām visām bija interesanti ciltsraksti. Bet Zadors nespēja izpausties kā šķirnes uzlabotājs, pat uz Reksa asiņu pamatiem, un beigās tika noņemts no vaislas darbu plāna. Viņa pēcnācēji turpmāk vairs netika izmantoti.

50-to gadu vidū ļoti plaši izvērtusies Bellas dzimta, bet, pienākot 50-to gadu beigām un 60-to gadu sākumam, tā strauji saruka. Ja izstādēs vēl piedalījās pieauguši suņi, tad šīs dzimtas kucēnu tajās praktiski nebija. Ja otrās paaudzes līmenī (Bellas mazbērni) tika iegūti 11 metieni, trešajā līmenī – 13 metieni, tad ceturto paaudzi pārstāvēja vairs tikai trīs metieni, viens no kuriem - no Agaras (Karions + Omella) un Aijo fon Vestenda – tā arī neturpinājās. Izzuda arī Bellas meitu Mollijas, Margetas, Mladas un Margas dzimtas. No Medžas dzimtas, kas turpinājās caur viņas trīs meitām – Ollu (no Džerija), Osmiru un Omellu (no Liit-Lingo) – turpmāk tika izmantota tikai Otrada (Larstens + Olla), kura deva vienu metienu no Aijo fon Vestenda. Gluži tas pats notika Marikas dzimtā: no trīs viņas metieniem tika izmantotas divas meitas Nega un Neja (no Toma), kuras arī radīja 3 metienus (kopā 19 kucēnus). No tiem tikai vienai kucītei piedzima kucēns – Neita (Zikars + Neja) – viņai bija viens metiens no Reksa.

Šīs dzimtas suņi nespēja cīnīties ar lielo konkurenci. Laund Liitas un vēlāk Deizijas dzimtas bija vienkārši nesalīdzināmi kvalitatīvākas. Pat Armidas dzimtā, kurā šķirnes uzlabošana tika veikta uz lielisku vaislas suņu rēķina no paaudzes paaudzē. Bellas dzimtu spēja uzlabot, tikai pakāpeniski un neatlaidīgi izskaužot vecā tipa suņu gēnus. Pat no pirmklasīgiem suņiem iegūtie un lieliska izskata suņi jaunākajās klasēs bieži, kļūstot vecākiem, zaudēja savu pievilcību – to galvas kļuva rupjākas.

Neons un Nerola (Zikars + Neja) guva pirmās un otrās vietas (atzīme „ļoti labi”) jaunākajās un vidējās klasēs, un tikai ceturto „ļoti labi” (12. vieta ringā) ieguva Neons vecākajā klasē. Neizika – šo suņu metiena māsa – ieguva 3. „ļoti labi” jaunākajā klasē, 4. „izcili” vidējā klasē, un tikai 3. „ļoti labi” (11. vieta ringā) vecākajā klasē. Bija suņi, kas vecākajā klasē ieguva „izcili” – Orlik un Orsino (Aijo fon Vestends + Otrada), bet tas ir arī viss. Visbiežāk tie bija suņi ar vērtējumu „ļoti labi” un „labi”, turklāt šie vērtējumi tika iegūti apmēram vienādās daļās.

Tomēr, neskatoties ne uz ko, 60-to gadu sākumā sākās šīs dzimtas atdzimšana – caur divām viena metiena kucēm Olesju un Ortellu (Aijo fon Vestends + Otrada) un vēl divām kucēm, arī metiena māsām, Nolliju un Nemdu (Rekss + Neita). Visas četras kuces bija kolliji ar vērtējumu „ļoti labi”, tās nebija rupjas uzbūves, bet tām piemita kaut kas nedaudz no vecā kolliju tipa. Turklāt Nollija un Nemda bija vienas no tiem retajiem gadījumiem, kad Reksa asinis pēcnācējos gandrīz nebija manāmas.

Nollija tika sapārota ar Den-Guronu (Koverdails Starlaits + Dez-denka), Nemda – divas reizes ar Džinn-Grimmu (Koverdails Starlaits + Dez-Džinna). Šo kombināciju pēcnācēji bija diezgan labi, bet starp sāncenšiem ringā neizcēlās ne ar ko īpašu. Lai gan jāsaka, ka viņi neizcēlās arī ar kaut kādiem īpašiem trūkumiem. Tas laiks jau bija pagājis. Vispār Bellas dzimtā ar burtu „N” nedaudz biežāk gadījās galvas, kas nebija gluži proporcionālas ķermenim – tās bija nedaudz pavieglas. Bija arī pārāk īsas astes – no nedaudz nesniedzošām līdz lecamajām locītavām līdz pat ļoti īsām astēm. Gadījās arī nepilnīgi sakodieni, un šī pazīme neatlaidīgi sekoja visiem Bellas pēcnācējiem, sākot jau ar tās bērniem. Bija arī kriptohisma gadījumi.

No Nollijas meitām vienu metienu no Daig-Aiguna (Koverdails Bleks Sendbenks + Dez-Daigija) deva Nattija, bet turpmākajā darbā tie netika izmantoti. No Nemdas pēcnācējiem izmantoja Nelsiju, kura radīja pa vienam metienam no Džejera (Terrijs Bojs av Hatebo + Dez-Džennegerija) un vienu no Liona (Džing-Grands + Lainija). Šo divu metienu kucēni tika plaši izmantoti Ļeņingradas vaislas darbos 70-gados.

Olesjai bija viens metiens no Reksa. Ortellai – pa vienam metienam no Eltona (Larstens + Liit-Lanka), Reksa un Vikinga (Liit-Lins + Ampa). Runājot par šo pēcnācēju šķirnību, būtu godīgi teikt to pašu, ko par Nollijas un Nemdas pēcnācējiem – ringā tie ne ar ko īpašu neizcēlās. No trīs viena metiena kucēm, kuru māte bija Olesja, tika iegūts pa vienam metienam no Koverdaila Starlaita, Lao-Lota un Daig-Aiguna, kuru suņi netika tālāk izmantoti. No Oletris (Rekss + Ortella) tika iegūti divi metieni – no Dena-Gurona (Koverdails Starlaits + Dez-Denka) un no Džin-Granda (Koverdails Starlaits + Dez-Džinna), no šiem metieniem tālākajā darbā tika izmantota vien Orna (no Den-Gurona). 60-to gadu beigās viņa deva vienu metienu no Daig-Azarda (Koverdails Starlaits + Dez-Daigija). Rīgā tika izmantota Orita (Reks + Ortella).

1958. gadā uz Maskavu tika atvesti Lauksaimniecības Ministrijas nopirktie divi kolliju suņi – rudi baltais KOVERDAILS STARLAITS (jaunais īp. Deviševs) un melnbaltais Koverdails Blek Sendbenks (jaunais īp. Muzalevskaja). Aptuveni tai pat laikā A. Koptjajeva atveda Skiflu Grupp from Šiil – rudi baltu suni ar melnīgsnējiem lāsumiem. Pirmie divi suņi bija cēlušies no vienas un tā pašas angļu suņu audzētavas, bija diezgan tuvi radinieki un, var pat teikt, ka viņi bija diezgan līdzīgi. Skiflam ar viņiem bija kopīgi senči, bet viņš bija pilnīgi cita tipa suns; labākais no šīs trijotnes.

Sākot ar 1961. gadu Ļeņingradas kolliju šķirnes kluba vadība sāka izmantot Koverdailu Starlaitu un Koverdailu Blek Sendbenku. 1963. gadā Starlaits tika pārvests uz Ļeņingradu pavisam (īp. Krivoborskaja, vēlāk – Katarskaja), un viņu sāka izmantot daudz plašāk, nekā Sendbenku un Skiflu. Diemžēl 1965. gadā šis suns, pakļūstot zem automašīnas, ieguva mugurkaula traumu un tika iemidzināts.

Ļeņingradā viņš tika izstādīts vienu reizi 1962. gadā un ieguva 6. „izcili”. 1. kategorijas ekspertes S. V. Rodionovas apraksts:

„Izteikti šķirnīgs suns, piemīt harmoniska ķermeņa uzbūve, paviegla tipa. Ringā izturas mierīgi, viegli pakļaujas apskatei. Neuzticīgs.

Galva – sausnēja, nevainojami taisnas un izcili proporcionālas līnijas, tai ir taisnas līnijas gan frontālā, gan sānu plaknē, augsta klase šķirnības ziņā. Acis – tumšas, ieslīpi novietotas, tām ir pareiza forma un izmēri. Sakodiens – pareizs, zobi tīri, vienādi, laba lieluma. Skausts – spilgti izteikts, mugura taisna, pareizi veidoti krusti, labi redzama cirkšņu līnija. Krūtis – samērīgi platas, ar pietiekoši nolaidenu šķautni. Kājas – veselas, pakaļkāju locītavas pareizas formas. Kustības - brīvas, plūdenas. Nokrāsa – trīskrāsu (60-tajos gados par trīskrāsu uzskatīja tumši rudu ar melnu nokrāsu. – Kolliju portāla piezīme) ar baltu, pilnu apkakli. Kažoks biezs, lejup krītoša akota tips. No iepriekšējiem suņiem atpaliek auguma un masas ziņā: skausta augstums 65 cm, galvas garums 27 cm, galvaskausa apkārtmērs 35 cm, vaigu kaulu platums 9,8 cm.”

Ļeņingradā no Koverdaila Starlaita tika iegūti vairāk nekā 100 kucēni un 3 kucēni tika atvesti no Maskavas (no Maskavas izcelsmes kucēm). Ar Starlaitu tika sapārotas abas Aijo fon Vestenda un Deizijas meitas – Dez-Džinna (4 metieni, 24 kucēni) un Dez-Denka (3 metieni, 16 kucēni). Un vēl Dezijas un Reksa divas meitas – Dez-Dorisa un Dez-Daigija. No Laund Liit dzimtas ar viņu tika sapārotas Lao-Loretta (Karions + Liit-Litdžija), Dentija (Aijo fon Vestends + Tamarisa) un Dellija (Rekss + Tamarisa). No Armidas dzimtas – Santara (Aijo fon Vestends + Zāra) – 2 metieni, un Vesta (Aijo fon Vestends + Volga). Vēl vienu metienu no viņa deva Oleri (Reks + Olesja).

Koverdails Starlaits šķirnē ienesa ļoti daudz jauna. Nenoliedzami, ka viņš bija ļoti spēcīgs šķirnes uzlabotājs, viņa īpašības pēcnācējos bija vērojamas gandrīz vienmēr. Kucēnos vienmēr bija jūtams mātes tips, lai arī tas bija Starlaita „bagātināts”. Tas pats attiecas uz Deizijas pēcnācējiem. Pati šī kuce atšķīrās ar galvas un korpusa sausnējo veidojumu, galvas plaknes taisnajām līnijām (lai arī nedaudz citas plastikas – stingrākas. Gan Deizijas bērni, gan mazbērni mantoja viņas ļoti spilgtās īpašības. Starlaits it kā uzlika maskas uz šī fona, uzlabojot, pielabojot, nedaudz mainot, bet pat viņam vislīdzīgākais dēls - Džin Grands – nebija pilnīga tēva kopija. Visi šī salikuma – Koverdails + Deizijas meitas – vai nu atradās ringa priekšējās rindās, vai saņēma samazinātus vērtējumus par slikto audzināšanu, traumām, lieko svaru, nemākulīgu sevis parādīšanu utt. Vienīgais suns, kurš saņēma vērtējumu „apmierinoši” Den-Gera (Koverdails Starlaits + Dez-Denka), un kurai bija nevainojama galvas forma, saņēma to tikai par sakodienu – augšējais labais ilknis bija izsists, kā rezultātā viens apakšējais priekšzobs pārtapa nepilnīgā sakodienā. Piemēram, Daig-Alfas atzīme tika samazināta līdz 1. „labi” par pārmērīgi lielo svaru, neskatoties uz to, ka šī suņa pārējie šķirnes rādītāji bija lieliski.

Atskaitot lielisko galvas plastiku, sausnējumu un vispārējo šķirnību, Starlaits diemžēl nodeva saviem pēcnācējiem arī zināmu kaulu struktūras vieglumu, bet visi viņa bērni izcēlās ar lielisku, biezu kažoku. Viņš nespēja nostiprināt arī sev tipiskās ausis. Daudziem no viņa pēcnācējiem bija nedaudz taisnas pakaļkājas, īpaši tad, kad saimnieki tam nepievērsa vajadzīgo uzmanību audzēšanas procesā. Daļa pēcnācēju, sevišķi jaunākajās un vidējās klasēs, izskatījās nedaudz plakani, nepietiekoši attīstīti.

Pārējo viņa pēcnācēju kvalitāte daudzējādā ziņa bija atkarīga no mātēm. Parasti viņš uzlaboja galvas formu – laboja mātēm piemītošos trūkumus, bet atkarībā no šī trūkuma izteiksmes līmeņa – jo stiprāk šis trūkums bija redzams mātē, jo biežāk tas palika „nepārvarēts”, „neizlabots” bērnos. Attiecībā uz korpusu viņš parasti deva saviem bērniem vieglāku kaulu uzbūvi, sausnējumu, bet, ja pašai kucei ir bijušas sliktas pakaļkājas, tad pēcnācējos šis trūkums vairs netika izlabots, bet reizēm pat kļuva izteiktāks.

Koverdaila Starlaita līniju Ļeņingradā turpināja viņa dēli, visi no Deizijas Dzimtas: Uzvarētājs Džinn-Grands, Džin-Grimms, Džin-Grāfs, Daig-Azards, Dens-Gurons – visi šie suņi tika saņēmuši vērtējumu „izcili”. Pats šķirnīgākais no tiem un vispār no visiem Starlaita dēliem nenoliedzami bija Džin-Grands – suns, par kuru vienā no izstādēm tiesneši teica: „Suns, kam nepiemīt trūkumi”. Diemžēl viņš pāragri sāka novecot – sirmie mati uz purna sāka parādīties jau četru gadu vecumā.

Tagad par vēl vienu no Anglijas ievesto suni. KOVERDAILS BLEKS SENDBENKS (īp. Muzalevskaja) intensīvāk tika izmantots Maskavā, un mazāk Ļeņingradā. Par šo suni un viņa vaislas karjeru ir daudz aprakstīts materiālā „Kolliji Maskavā”. Vienu reizi šis suns tika parādīts Ļeņingradas izstādē ārpus ringa, un ieguva vērtējumu „ļoti labi”.

1. kategorijas ekspertes S. V. Rodionovas apraksts:

„Izteikts šķirnes suns, sausnējii spēcīga ķermeņa uzbūve, nedaudz paīss, viegla tipa suns. Nevainojama galva gan pēc frontālās, gan sānu līnijām. Lieliskas galvaskausa platuma proporcijas, bet attiecībā pret korpusu galva būtu vēlama nedaudz garāka. Tipiskas, plati novietotas ausis. Tumšas, mandeļveida acis. Pareizs sakodiens. Nolauzts augšējā kreisā ilkņa galiņš, bet tas necik netraucē sakodienam. Augsts skausts, taisna mugura, spēcīgs viduklis un labi noapaļotie gurni rada lielisku augšējo ķermeņa līniju. Ribas nolaidenas gandrīz līdz elkoņiem. Pakaļkāju locītavas pareizas, veselas kājas, spēcīgas ķepas, kustībā suns pakaļkājas liek plati, bet kustības ir absolūti brīvas. Nokrāsa – melna, ar baltu apkakli un rudiem plankumiem. Kažoks ļoti biezs. Skausta augstums 66 cm, galvas garums 27 cm, galvaskausa apkārtmērs 36,5 cm.”

Ļeņingradā no Koverdaila Bleka Sandbenka neieguva tik daudz pēcnācēju, kā no Koverdaila Starlaita. Pie viņa tika aizsūtītas un kucēnus radīja vien 5 kuces: Dez-Daigija (Reks + Deizija), Džina-Gretli (Koverdails Starlaits + Dez-Džinna), Dez-Dženegrija (Skifls Grupps from Šiils + Deizija), Zarella (Aijo fon Vestends + Irtena) un Japsija (Dez-Dalmars + Zarella). Vēl tika atvesti 3 kucēni no Maskavas, no kuriem turpmākajā darbā tika izmantota vien Venta (no Jaltas-Dezijas).

Pats lielākais metiens no Sendbenka bija Dez-Daigijai, un vairums šī metiena suņu piedalījās izstādēs. Kopējā masā tie bija labi suņi, ar lieliskām, praktiski taisnām galvām, lai gan neliels, gandrīz nemanāms galvaskausa slīpums piemita viņiem visiem. Atšķirībā no pārējiem Dez-Daigijas pēcnācējiem, ar Sendbeku radītie bērni izrādījās vēlu nobriestoši. Jaunākajā un pat vidējā klasē daži no tiem ieguva vērtējumu „labi” nepietiekamās fiziskās attīstības dēļ, nedaudz saīsinātajām galvām un pamanāmās pārejas no pieres uz purnu. Gandrīz visiem šiem suņiem, kad tie tika parādīti gadu vēlāk, visu šo trūkumu vairs nebija. Daig-Arča un Daig-Aurika - abas deva pēcnācējus, pirmā no Dendija, bet otrā no Ljan-Lotosa, kuri tika izmantoti tālāk. Turklāt Daig-Aiguns tika plaši izmantots vaislai. Viņš bija lielisks, melnas krāsas suns, vislīdzīgākais tēvam.

Metiens no Džing-Gretlijas (Koverdails Starlaits + Dez-Džinna) un Koverdaila Blek Sandbenka bija ļoti interesants ar to, ka šajā gadījumā viena angļa asinis pārklājās ar otra – Koverdaila Starlaita asinīm, kas turklāt vēl bija radinieki savā starpā. Izstādēs parādījās trīs suņi no šī metiena – Hazars, Harijs un Hartija. Vidējā klasē tika izstādīti visi trīs - Hazars un Harijs ieguva attiecīgi 5. un 6. „izcili”, un Hartija ieguva 4. „izcili” kuču klasē. 1970. un 1972. gados Hartija kļuva par Uzvarētāju. Bet Hazars un Harijs tai laikā uzsāka savu vaislinieka karjeru.

No Dez-Dženegrijas un Koverdaila Blek Sendbenka tika iegūta tikai viena kuce – Džeina; melni balta kucīte, kura tika izstādīta 2 reizes un ieguva 2. „ļoti labi” jaunākajā klasē, un 2. „izcili” vidējā klasē. Vēlāk Džeina radīja labus pēcnācējus no Terri Boja v Hartebo un Sei-Sidneja.

Par Zarellas un viņas meitas pēcnācējiem jau tika minēts.

SKIFLS GRUPPS FROM ŠIILS – trešais tā laika angļu suns – arī tika aprakstīts jau pieminētajā materiālā „Kolliji Maskavā. Ļeņingradā tiešie pēcnācēji viņu pārstāvēja ļoti vāji. No viņa tika iegūti kucēni no trīs kucēm: Deiziju, Den-Greisu (Koverdails Starlaits + Dez-Denka) un Lao-Ljanas (Karions + Liit-Litdži).

Den-Greisa un Deizija tika aizsūtītas pie Skifla vienā un tai pat gadā, ar pusgada atstarpi, tā kā jaunākajā klasē, 1964. gada izstādē viņu pēcnācēji nonāca vienā ringā. Tad pat tika parādīti arī Koverdaila Starlaita un Dez Džinnijas metiena suņi. Vietu sadalījums ringā bija tāds:

No Skifla un Deizijas tikai Dez-Džellena ieguva vērtējumu „labi” kariesa dēļ.

Abu šo Skifla metienu suņi bija izcili šķirnes eksemplāri, bet uz tā fona, kas Ļeņingradā jau bija iegūts no „Koverdailiem” pagājušo gadu cilts darbos, šie suņi neizcēlās tik spilgti, kā varētu vēlēties. Ringā ar savu īpašo šarmu izcēlās tikai daži suņi, piemēram, Greis-Marv un Dez-Dženegrija, kura vairākus gadus pēc kārtas saņēma Uzvarētāja titulu. Viņu galvas tai laikā skaitījās nevainojamas – garas, ar taisnām un tīrām līnijām, praktiski bez pārejas. Sevis paša kopiju Skifls šajos metienos neradīja; virkne viņa bērnu bija līdzīgi tam tikai pēc tipa, piemēram, Dez-Dželen un Dez-Džorsen. Daži jūtami sliecās uz Deizijas pusi – Dez-Džeggi, Dez-Džolli, Greis-Manfred. Greis-Minjona atgādināja vectēvu no mātes puses Koverdailu Starlaitu. Greis-Mavr un Dez-Dženegri bija nedaudz citādi, iespējams iedzimuši kādā no kopējiem trīs angļu senčiem, un viņos, protams, bija jūtama Deizijas klātbūtne.

Skifla pēcnācēju vairošanās turpinājās plašā mērogā, bet diemžēl ne pa “sieviešu” līniju. Vienīgo metienu deva Greis-Mavrs no Japsijas, kura bija laba kuce, bet tomēr viņai piemītošais tips bija savādāks, nekā viņam, un vēlāk suņi no šis puses vairs neradīja pēcnācējus. Greis-Marva māsas – Greis-Meris un Greis-Minjona – radīja ļoti labus pēcnācējus, kuri turpināja ciltsdarbu, bet tiem visiem piemita ļoti jūtama nosliece uz Deizijas pusi. Tika iegūti pēcnācēji no Dez-Džellen (no Džinn-Grimma un Terri Boja av Hartebo), Dez-Džeggijas (no Koverdaila Blek Sendbenka un Terri Boja av Hartebo), Dez-Džeggijas (no Lao-Lota), Dez-Džengerijas (no Koverdaila Blek Sendbenka un Terri Boja av Hartebo). Dažādu iemeslu dēļ turpmāk tika pārotas tikai Dez-Džeggi meitas – Džuna un Džuella, un kā jau tika iepriekš minēts, - Dez-Džengeri meita Džeina.

1966. gadā pie Skifla Grupp from Šiila tika nosūtīta Uzvarētāja Lao-Ljana (īp. Gorbenko). Pārošana tika veikta mērķtiecīgi, lai aizsūtītu uz Somiju suni kā samaksu par Terri Boja av Hartebo. Tika iegūti 5 kucēni, tai skaitā (vienīgais suns) Ljan-Lorens.

Ļeņingradā palikušās kuces kopumā bija atsitušās mātē, saņēmušas tēva cildenās asinis, bet viņām bija maz kopīga ar viņa izskatu. Labākā no tām – Ljan-Lira – bija otrā vidējā klasē. Ljan-Legrana un Ljan-Lallija tika izmantotas 70-tajos gados; pirmā deva metienu no Terri Boja av Hartebo un Morriesa f. Siriusa, un otrā kuce no Terri Boja av Hartebo.

Kopumā šajā laikā (sākot no 1960. gada) kolliju ringos, pārsvarā jaunākajās un vidējās klasēs, norisinājās tāda kā izstāžu suņu šķirnes kvalitātes izlīdzināšanās. Šķirnes piesātināšana ar lielisku radītāju asinīm noveda pie tā, ka arvien mazāks skaits suņu izstādēs ieguva vērtējumus „labi” un „ļoti labi”. Eksperti kļuva arvien stingrāki, un vērtējumu un godalgoto vietu jau visai maz iespaidoja galvas uzbūves trūkumi, daudz stingrāk sāka vērtēt ekstremitātes un kustību kvalitāti, kopējo fizisko attīstību un to, cik labi suns pakļāvās izstādīšanai.

0

» Kolliji Ļeņingradā: 1950-1960, 1. daļa

0