|
labākajam dēlam Maskavā Darlingam, kas deva lielisku iespēju strādāt ar šo grupu. Bambina bija vēlu izveidojies suns, viņas triumfālais gājiens pa izstādēm sākās tikai 3 gadu vecumā. Šī kucīte bija lieliski veidota, ar garu, vienādas formas galvu, mandeļveidīgām acīm, krāšņu kažoku, harmonisku ķermeni un pārliecinošu, plūstošu soli. Maskavas kolliju entuziastiem Bambina kļuva par zināmu atskaites punktu, mainot selekcijas darbu virzienu. Tā bija pirmā importētā kolliju izstāžu kucīte. Līdz brīdim, kad parādījās viņa, mēs pazinām tikai importa vaislinieku meitas.
Par nozīmīgāko Bambinas metienu var uzskatīt iegūto no Luki Duke (dzim. 1978. g.).
Šie pēcnācēji uzreiz pievērsa sev uzmanību: tie bija spēcīgi, harmoniski veidoti, ar krāšņu apģērbu. No septiņiem kucēniem
seši kļuva par godalgotu vietu ieguvējiem un uzvarētājiem dažādās izstādēs: Lel (īp. Medeļejeva), Lukjan (īp.
Fokins), Lukoje (īp. Segels, Tjumeņa), Loreleja C-150 (īp.
Solodejeva), Lušenka (īp. Titova, Vladimira), Ljubava
(Zaporožje). Selekcijai svarīgi bija arī tas, ka visi šie suņi bija absolūti svešu asiņu vairumam suņiem ar ciltsrakstiem. Sasniedzot trīs gadu vecumu, izbrāķēts bija tikai viens no šī metiena suņiem Luka (nepareizs
sakodiens).
LUŠENKA (īp. Titova) nenoliedzami bija pirmā numura šķirnes zvaigzne. Viņas izstāžu tips bija absolūti neatkārtojams:
apveltīta ar fenomenālu kažoku, platu ķermeni; viņa iemiesoja sevī visas Luki Duke bērnu labās īpašības arī viņa skaistās lentīšu ausis. Atšķirībā no tēva, šai kucītei piemita nevainojami veidotas ekstremitātes, sabalansētas kustības, kā arī ģimenes īpašības, kas bija raksturīgas tikai Bambinas labākajiem pēcnācējiem. Bet, gluži tāpat kā māte, arī šī kucīte bija vēlas attīstības suns.
Bieži vien, suņiem kļūstot vecākiem, ir raksturīga raupjuma un vienkāršības iestāšanās, galvas smagnējums utt.
Savukārt Bambinas bērni un mazbērni ne tikai nezaudēja savu plastisko galvas formu, bet ieguva pat pilnīgāku un pabeigtāku ģimenes tipa izteiksmi. Vairumam mūsdienu kolliju entuziastu Lušenka ir palikusi atmiņā kā māte LUKKI LUK ET MI (īp.
Titova) no Skotti ze Zlate Jalni (īp. Žukova), ar kuru tā divreiz tika pārota.
LORELEJA C-150 (īp. Solodjeva) savu pirmo izstādes vērtējumu ieguva pie Aleksandra Pavloviča Mazoreva viņa acumirklī iekrita viņam acīs, atkārtojot sava tēva triumfu Kijevā. Viņa nevis vienkārši bija pirmā savā ringā jaunākajā vecuma grupā, bet būdama izteikta līdere, krasi atšķīrās no citiem suņiem ar harmonisko izskatu, galvas plastisko formu, efektīgo apģērbu,
platu ķermeni, garo kaklu, augsto priekšu un neparasti spēcīgo kaulu uzbūvi. No Lorelas bērniem slaveni ir dauzi. Pirmkārt, jau tie ir LEMINGTON-LORES no Dilaita Tatranska (īp. Čerņikina); Uzvarētājs LORINA-LORES (īp. Maštakovs), LAK-LORES (īp.
Tarasova) dzim. 1980. g. no Šelest-Vella (īp.
Kononova); OSKAR-LORES (īp. Meļņikova) dzim. 1982. g. ne tikai viens no labākajiem Lorelas bērniem, bet arī labākais no Rukson Tjudor Lorda (īp.
Tilinina, Rīga) bērniem. Ir skumji atcerēties, ka vienīgā Oskara māsa netika pārota vispār, jo pēc kluba plāna piedāvātais partneris absolūti nebija piemērots viņš atpalika no šīs kucītes vairākus klases līmeņus. Pats Oskars-Lores tika izmantots tikai caur Podoļskas klubu, gluži tāpat kā Lel un Lukjan.
Ļoti žēl, ka Lušenka un viņas māsa Loreleja neatstāja pēc sevis meitas un mazmeitas, kas būtu varējušas saglabāt šķirnē viņu neatkārtojamās īpašības. Šo suņu stāsts nav izņēmums vispār dominējošā tendencē: viņi visi atstāja pēcnācējus no plaši izmantotiem
suņiem, kuri šķirnes vēsturē ir palikuši vien kā savu tēvu pēcnācēji, bet par šīs grupas ciltstēvu Luki Duke diemžēl atceras visai maz.
LEL (īp. Medeļejeva) kļūstot vecāks, iemiesoja sevī labākās vecāku īpašības un katrā metienā atstāja kādu savu kopiju. Savā mājā viņš bija neuzpērkams un drošs sargs, sargājot
savu saimnieku mieru. Ar pārliecību var nosaukt šī suņa labāko dēlu LA-ERTA (īp.
Sevostjanova) dzim. 1985. g. Maleo-Loretas (Dark Danilo Bogemajs + Lorina-Lores, īp. Grabbļevskaja) dēlu. Kolliju entuziastiem ir zināma arī šī suņa labākā meita LJUERIDKVIN ENN VENDOLEN (īp.
Abdulajeva) dzim. 1988. g. no Baterflaj Enles Fentezi (īp. Čuklova) pēdējās Bambinas meitas no amerikāņu
suņa KARIBA (īp. Borisova), kura uzvarēja atklātajā klasē izstādē Fauna-91. Pēc sava tipa Ljuridkvina bija līdzīgāka tēvam, bet vectēvam Lel līdzinājās viņas bērni no Uzvarētāja Solarlend`s Golden Brendi (Jutan
Mamive + Reval Laki Star Golden Oranžblossom, īp.
Makina), kuri krasi atšķīrās viens no otra kopējot te tēvu, te māti.
LIKJAN (īp. Fokins) visā savas dzīves laikā sarūpēja tikai divus metienus. Un viņa meitas visas bez izņēmuma kļuva par materiālu Podoļskas kluba
suņu pārošanai, un tas nozīmē, ka neatgriezeniski tika zaudētas šķirnei.
Otrs Bambinas metiens tika iegūts 1980. gadā no Ozirisa
v. Siriusa un Ulaunas-Elsijas dēla ULAUN-OLDŽI (īp.
Ivleva). Tā bija radnieciska piemeklēšana ar inbrīdingu III:III uz vecāku pāri: Robin z Gatebekparku + Ilonka
v. Sirius (VDR). Piedzima 9 kucēni (7 suņi un 2 kuces). Maskavā palika viena kuce un trīs
suņi. Viens suns savu mīksti saliekto ausu dēļ ieguva vērtējumu labi un vairāk netika izstādīts. Otrs
suns BAMBI-BELFORS dzīvoja Podoļskā un kļuva par absolūtu kluba izstāžu līderi. Viņš tika maz izmantots, jo viņa saimnieki pēc tā netiecās. Pēc tipa viņš brīnumainā kārtā atgādināja Neksu a.d. Heksenhaus, kura fotogrāfija rotāja vienu no Der Hund žurnāla vākiem. Tas bija
kompaktas miesas būves suns ar spilgti brūnas nokrāsas apmatojumu, ar piepildītu purnu, absolūti plakanām sānu skaldnēm, mazām acīm, nevainojamām ausīm, augstu priekšu, ar labi veidotām lecamajām locītavām, labi veidotām un platām krūtīm.
Kucīte BAMBI-BIANA (īp. Dubinskijs) pēc tipa bija tuva savai mātei, bet bija nedaudz vieglāka par viņu, tumši rudu ar melnu tonējumu nokrāsu. Viņai bija fenomenālas spējas apmācības jomā. No šīs kucītes tika iegūti divi metieni. Pirmais no Kilgobin Follija (īp.
Trofimova, otrs no MIRADA (īp. Votjakova). Piemeklējot pārī Kilgobin Folli, netika ņemtas vērā viņa abu vecāku vieglās ausis, kā rezultātā šis trūkums nostiprinājās bērnos, turklāt tie bija neliela auguma. Veiksmīgs liktenis bija
sunim no otrā metiena BIAN-FORE-STA (īp. Seregina). Pirmo reizi viņš tika parādīts kluba Elite izstādē, kur eksperts no Lielbritānijas piešķīra viņam trešo vietu. Šīs suns pat mūsdienu ringā izskatītos mazs 57 cm skausta augstums viņš bija fiziski nevainojami attīstīts, ar lielisku apģērbu tumši rudā ar
melnu nokrāsā, un cietu lejup krītoša tipa vilnu. Lepna galvas stāja, garš kakls un augsts skausts, kas plūstoši pārgāja uz platu un spēcīgu muguru tas viss padarīja šī suņa tēlu atmiņā paliekošu. Bet ar ko viņš pilnībā iekaroja ārzemju tiesnešu simpātijas ar savām kustībām: tās bija vieglas, bet bez palēcieniem, graciozas un vienlaicīgi atbrīvotas, viņa riksis bija ļoti plūstošs.
1982. gads Bambinai bija neveiksmīgs, jo pārošana ar Brianu Martonu (īp.
Arbenjeva) izrādījās tukša. 1983. gadā tika iegūts trešais Bambinas metiens no Zoretta ze Zlate Jalna (īp. Anaškina). Tie bija pirmie čehu
suņa bērni, kuri tika plaši izmantoti turpmāko gadu laikā. Bambinas bērnu no Zoretta labās īpašības bija to nevainojamās ekstremitātes un brīvās kustības.
Moris-Bambets tika izmantots maz. Maži-Bambet bija līdzīga mātes tipam, bet viņa tika pāroti tikai čehu suņu grupā.
1984. gadā Bambina tika sapārota ar amerikāņu
suni Karibu (īp. Borisova). Iemesls, kāpēc tika izvēlēts tieši šis
suns, bija vēlme iegūt svešas asinis, un Kariba radinieku nebija ne tikai mūsu valstī, bet pat visā Eiropā. Šī suņa krasi atšķirīgais tips zināmā mērā
atbaidīja: viņam bija gara galva ar diezgan smagnēju, piepildītu purnu, bez pārejas, ļoti mazas, diezgan dziļi novietotas acis bez nepieciešamās maigās izteiksmes, lielas, praktiski
stāvas ausis, garš kakls, izteikti noliekti krusti, dziļas, bet diezgan plakanas krūtis, straujas kustības, nevainojami cieta, taisna, rudas ar melnu nokrāsas vilna. Metienā no šī
suņa piedzima trīs kucēni: viens suns un divas kucītes. Viena no kucītēm tika iemidzināta (kroplas pakaļkājas dēļ),
suni iemidzināja viņa saimnieki 4 mēnešu vecumā pēc tam, kad nabags salauza trīs kājas. Vienīgā palikusī kuce BATERFLAI ENLESS FENTAZI bija tēva meita: liela (skausta augstums 63 cm), ar augstu priekšu, tumši rudā krāsā, kura pēc 5 gadu sasniegšanas ieguva gandrīz melnu nokrāsu, šī suņa galva bija īsāka nekā mātei, bet ar absolūti plakanu pieri, mazas, slīpi novietotas mandeļveidīgas acs. Savā ziņā viņa bija neordināra tādu tipu es nebiju redzējusi vēl nevienam mūsdienu kollijam: mūsdienu kollijiem nelielas acis ir pierasta lieta, bet, lūk, to slīpais novietojums, kas piešķir maigu izteiksmi, praktiski nav sastopams. No Baterflai tika iegūti divi metieni: no Andrik Fat Vaiza
(Džoul Zenit + Fattija, īp. Sidikova) un Laerta (īp.
Sevostjanova). Starp Baterflai pēnācējiem nebija neviena, kurš būtu izbrāķēts zobu, galvas formas vai sliktu kāju dēļ. Metiens no Laerta tika iegūts ar imbrīdingu III:II uz Bambinu, bet vēlamais rezultāts izpalika: nekāda matemātika nespēj pielikt līdzību, ja tā ir atrodama tikai uz papīra. No septiņu kucēnu metiena tikai vienai kucei LJUERIDKVIN ENN VENDOLEN (īp.
Abdulajeva) bija ciltsmātes tips, un arī tikai tāpēc, ka Laerts bija Lelja labākais dēls, kurš kopējās katrā sava tipa kucēnu metienā. Ljuerikvin māsas LAITIPEA (īp. Piļņikova) un LORENSI (īp.
Frolova) pēc sava tipa bija amerikānietes: viņas bija masīvas, lieliem kauliem, bet par spīti tam ļoti elegantas, ar augstām priekšām, dziļām krūtīm un neparasti graciozas.
Kopumā amerikāņa Kariba pēcnācēji no kolliju entuziastu puses bija visai nepieprasīti.
BALERINAS VOM CVILING PARADISE (īp. N. Lihačeva, Zaporožje) izstāžu karjera pagāja bez īpaša spožuma. Vienīgo reizi Maskavā Balerina tika sapārota ar Kilgobinu Folli (īp.
Trofimovs). Kāpēc gan viņu nesapāroja ar Luki
Duke, kurš dzīvoja daudz tuvāk Kijevā? Iespējams, ka selekcionāru izvēli iespaidoja tas, ka N. Lihačovas pirmais suns bija Luki Duke un Karmenas
v. Heidefeld (īp Šehters) dēls, kuram bija nepilnīgs sakodiens. No sešiem Balerinas kucēniem tikai trīs ieguva izstāžu vērtējumus. Zināmākais no viņas bērniem bija FASETS (īp.
Ustulu, Igaunija).
ASKO VOM CVILLING PARADISE (īp. Jadova, Maskava) it kā derēja par partneri divām viena metiena kucēm no VDR suņu audzētavas. Viņa tēvs bija Din z Plačic, bet no mātes puses šis suns bija Bambinas un Balerinas radinieks caur suņu audzētavas
ze Stržbrne Zatoki suņiem. Tomēr ne šis kuces, ne viņu meitas ar Asko netika pārotas. Tā iemesls iespējams bija tam laikam diezgan nepierastais Asko tips, kas bija diezgan tuvs mūsdienu kolliju tipam: šī suņa acis nebija mandeļveidīgas, bet mazas, dziļi novietotas un praktiski trīsstūrveida. Viņa garā, cietā vilna bija bieza, bet bez pūkainā akota, apmatojuma nokrāsa bija tumši zeltīta ar ļoti
nelieliem baltiem plankumiem uz ķepām un krūtīm. Neveiksmīga bija arī viņa izstāžu karjera, lai gan starp viņa bērniem bija arī izstāžu uzvarētāji, bet visbiežāk tas bija viņu mātes nopelns. Mērķtiecīgs selekcijas darbs ar Asko pēcnācējiem netika veikts.
1970. gadā no Somijas atvestā suņa LUKI DUKE (pareizā transkripcijā Laky
Djuk) vēsture nav līdzīga nevienai citai. Šo suni Sofijai Viktorovnai Rodionovai uzdāvināja viens no Somijas vecākajiem kolliju entuziastiem Rejo Tuovenens. No sākuma šis suns dzīvoja pie Sofijas Viktorovnas paziņām, bet sava kareivīgā rakstura dēļ viņš
nespēja pie viņiem iedzīvoties, un drīz vien tika aizsūtīts uz Kijevu Čerkashiem Henriham Samoilovičam un Suzanai Iosifnai, kuri prata mīlēt visus tāpēc arī karalisko Luki Duke asiņu pārstāvis, kurš viņu ģimenē kļuva par Luku, uzreiz un uz visiem laikiem pieķērās šiem cilvēkiem.
Diemžēl līdz ar Sofijas Viktorovnas Rodionovas aiziešanu, Luki Duke bija zudis Ziemeļu Palmiras kolliju entuziastiem uz visiem laikiem. Plaši pazīstami ir šī suņa bērni no Aras
vom Fleming Feren (īp. Fomičevs, Kazaņa). Maskavā tika iegūti divi metieni no viņu dēla DEBRAITA-LUAR (īp. Dovženko) un viens no viņa metiena brāļa DŽIMA-LUAR. Diemžēl vairums šo metienu bērnu tika izmantoti savu māšu radnieciskajās grupās. Veikt mērķtiecīgu darbu, lai saglabātu ciltstēva tipu, traucēja vairāki iemesli, no kuriem viens bija
Luki Duke pēcnācēju ierobežotais skaits, un pēc izcelsmes salīdzinoši svešās asinis vairumam no ģenealoģiskajām grupām. Tātad tīrais inbrīdings uz Luki Duke bija iespējams tikai caur importētu kuču meitām.
Rudais IRSEN-MAKIRS (Džims-Luars + Irsena) bija labas miesas būves
suns, kurš no saviem nedaudzajiem metieniem atstāja tikai vienu radnieciskā pārī uz Luki Duke (III:III) caur Kon-Vlastu (Santos + Vlada Laris, īp. Kašulina), bet vectēvs šajos pēcnācējos bija tikko jaušams, tā kā abi vecāki pēc sava tipa bija tuvi savu senču mātes grupai.
Debraits-Luars šķirnē palika ilgāk, jo no viņa dēliem no šķirnes Čempiones SUOMI-SEL (Tim-Bojs + Sel-Bjuti) slavenību ieguva divi vairākkārtējs Maskavas izstāžu uzvarētājs trīs krāsu Orfejs-Laris (īp.
Izraileva) un spilgti rudais Onlisans-Laris. Tieši ONLISANS-LARIS pēc tipa bija ļoti
tuvs labākajiem Luki Duke bērniem, saglabājot nevainojami tīro galvas formas plastiku ar piepildītu purnu, krāšņas ausis, lielisko kažoku ar cietu, lejup krītošu akotu un oreolu no garā krēpju akota uz kakla un krūtīm. Šī patiesi bagātīgā likteņa dāvana tika neatgriezeniski pazaudēta dēļ tā, ka īpašnieki spītīgi atteicās atkāpties no saviem principiem un sapārot šo suni. 1980. gadā ar neiedomājamu pūļu palīdzību Suomi-Sel saimniekam izdevās sapārot ar Onlisanu tikai divas kuces. Tās bija Rjazaņas Verna-Oland (Šelest-Vella + Veda-Laris) un Veta-Veili (Jan-Anri + Seliz-Beili, īp. Kuvšinova).
Maskaviešiem atmiņa palikusi fenomenāli neordinārā Onlisna-Laris un Vetas-Veili meita VETA-VEIKE (īp.
Soldatova) spilgti ruda, liela auguma, nevainojami harmoniska kucīte, ar augstu priekšu, garu kaklu,
svaidīgu asti, kas lepni turējās ringā; viņa piesaistīja sev šķirnes cienītāju skatienus, kuri gaidīja no viņas tik pat neordinārus pēcnācējus. Veti-Veikes bērni no Uzvarētāja Ringo (Zarhans + Retema, īp. Gitovičs) un Maskavas izstāžu godalgu ieguvējs Skeili (Skotti ze Zlate Jalni + Vinni ze Zlate Jalni, īp. Ostatnigroš) arī bija lieliski suņi - gluži tāpat kā viņu māte, bet viņu iespējas jau nebija tik cerīgas.
ORFEI-LARIS (īp. Izraileva) vairākkārtējs izstāžu uzvarētājs, kurš ne tikai ar savu nokrāsu, bet arī pēc tipa kopēja savu trīskrāsu māti Čempioni Suomi-Sel (īp.
Petrova). Viņš tika izmantots darbā ar Tim-Boja un Sel-Beauti pēcnācēju radniecisko grupu caur inbrīdingu uz šiem suņiem. Un, lūk, vienā no tādiem inbrīdinga metieniem no Seliz-Vestas
(Džer-Loids + Selli-Sela) pēkšņi parādījās daži kucēni, kuri acumirklī nodzēsa lepnuma pilno šķirnes audzētāju kvēli. Orfejs ir palicis atmiņā arī ar to, ka praktiski tikai no viņa visos metienos, neatkarīgi no šķirnības pakāpes uz tiem vai citiem senčiem, gadījās pāris kucēnu ar liekajiem pirkstiem. Uzvarētājs IDALGO-RI (īp.
Stepanovs) - Orfeja-Laris un Seliz-Rikki (īp. Beļskaja) dēls - kļuva par vienu no pēdējiem kolliju pārstāvjiem, kurš saglabāja Tim-Boja (īp.
Savickaja) pēcnācēju tipu. Viņš tika izmantots vienu reizi, bet īskājainu kucēnu starp viņa pēcnācējiem nebija. Vienīgais Maskavā iegūtais metiens no Luki Duke un Karmenas
vom Heidefeld Kijevas dēla Uzvarētāja LUKAR-KORALLA (īp.
Lahters) bija iegūts no Suomi-Sel mazmeitas Uzvarētājas Vlastas (Santos + Vlada-Laris, īp. Kašulina). Piemeklēšana arī bija inbrīdingā, bet šajā gadījumā runa gāja par tēva tipa mantošanu, kurš daļu īpašības nodeva tālāk tik pat stabili, kā pats
Luki.
No Luki Duke Maskavas dēļiem ir pazīstams izstāžu Uzvarētājs SAUPEN GRENDŽER (īp. Kožina) no Saund`s Penni (īp. Fomičeva), kura kļuva par pēdējo dzīvo dāvanu Sofijai Viktorovnai Rodionovai no viņas pielūdzējiem šķirnes entuziastu vidū. Grendžers bija vienīgais tēviņš metienā. Viņa māsu liktenis bija sarežģīts, un praktiski viņas visas palika ārpus selekcionāru uzmanības loka. Grendžera izmantošana vaislas darbos bija plaša un daudzpusīga. Bet mērķtiecīgu darbu ar Luki Duke pēcnācējiem caur Saupen Grendžeru sarežģīja mazais kuču skaits, caur kurām būtu iespējams to izdarīt. Saupen Grendžera pēcnācēji bija iedalīti atsevišķā grupā, kurā bija Bambinas un Luki Duke pēcnācēji. Ar grupu tika aktīvi strādāts, bet savu seju iegūt tā arī neizdevās. Šajā aliansē ir jāizceļ Ļeņingradas kuces Lukki-Ridžani
(Ringo + Lušenka, īp. Elisejeva) pēcnācēji.
KILGOBIN FOLLI Īrijā nopirka Padomju vēstniecības darbinieks un ar lielām pūlēm atveda uz mūsu valsti. Ģimenes locekļu lutinātais mīlulis padomju diplomātam izmaksāja tuvu pie diviem tūkstošiem dolāru. Atskatoties uz mūsu kolliju vēsturi, šo summu droši var uzskatīt par rekordlielu. Šī suņa ciltsgrāmata neizcēlās ar slavenu čempionu un Lielbritānijas izstāžu uzvarētāju vārdiem, bet tajā bija spilgti iezīmēti slaveni 60.-to gadu suņi.
Mēs nezinām, kuram no saviem vecākiem bija līdzīgs Kilgobins
Folli; grūti ir iedomāties arī to, kā veidotos viņa izstāžu karjera vēsturiskajā dzimtenē. Viņš atšķīrās no visiem dižciltīgajiem Maskavas vaisliniekiem ar savu fenomenāli attīstīto apmatojumu. Mūsdienu kolliju entuziastiem
šāda parādība jau ir kļuvusi pierasta lieta, bet Folli kažoks turklāt bija arī nevainojami ciets, ar lejup krītoša tipa akotu, absolūti taisnu ar spilgti izteiktu vilnu, kas maigi iekļāva visu viņa ķermeni, baltās krēpes sniedzās līdz pēdām, un ar vecumu spilgti brūni rudā nokrāsa kļuva praktiski melna. Kļūt par šķirnes zvaigzni Kilgobin Folli traucēja tiem laikiem mazais augums (57,5 cm), bet vislielāko sarūgtinājumu sagādāja viņa gandrīz
stāvās ausis, kuras viņš nodeva saviem bērniem caur visdažādākajām kucēm.
Maskavā no viņa dēliem visvairāk ir pazīstami DARSI-ANTEJS no Ter-Džun-Darsijas (īp.
Maslova) un Uzvarētājs FRANKS NOBERS (īp. Popovs) no Frankijas (īp.
Malahova) labākās Džin-Gleja (Koverdails Starlaits + Dez-Džina) Maskavas meitas.
BEZI Z SENEČEGO POTOKU (īp. I. N. Ševelina, Tjumeņa) kļuva par pirmo klases suni Krievijas kolliju selekcijas vēsturē, kurš tika nopirkts no Čehoslovākijas labākā selekcionāra Ili Cabicara (z Plačic). Šī suņa raduraksti balstās uz radniecisku inbrīdingu I:II uz Kvaijo
v. Langaunfeldu, kurā ritēja labāko Austrijas un Rietumu Eiropas kolliju asinis. Tas bija ļoti skaists suns cienīgs savu slaveno senču pēctecis. Pirmais viena kucēna metiens no Bezi tika iegūts, kad viņai bija 5 gadi no vietējā vaislinieka Dimorisa (Morries
v. Sirius + Pintarija), kurš nenoliedzami bija labākais Tjumeņas kolliju
suns, bet nebija pats vēlamākais partneris tādai kucītei. Līdz šim Bezi divas reizes tika vesta uz Maskavu, lai pārotu viņu ar Kilgobin Folli un Asko
v. Cvilling Paradise, bet abas reizes nekas neizdevās. Bezi otrais un pēdējais metiens, kurā bija 4 kucēni, arī tika iegūts no Dimorisa. No šī metiena
suns BEZEK MORIDEZ (īp. Šigina), divas viņa metiena māsas BEZINA MORIDEZ (īp.
Guseva) un BEZTA MORIDEZ, tāpat kā viņu vecākā māsa no pirmā metiena BESSINA MORIDEZ tika atvestas uz Maskavu, kur Bezi meitas tika sapārotas ar
suņiem no audzētavas ze Zlate Jalni.
70.-to gadu beigas Maskavas kollijiem bija izšķirošs laika posms daudzu iemeslu dēļ. Pirmais mainījās izstāžu līderu tips, starp kuriem arvien vairāk sāka dominēt viegli suņi ar ļoti dekoratīvu vilnu. Pārsvarā tie visi bija Morriesa un Ozirisa
vom Ziriusa bērni un mazbērni, kuru asinīs dominēja arī jaunie suņi no citām vācu suņu audzētavām:
Zalcašpring, Lossatal, Cvilling Paradis. Otrs iemesls, kas izraisīja pārmaiņas šķirnes selekcijas darbā ekspertīzes atjaunošana vidējās un vecākās vecuma grupas ringos ar salīdzināšanas metodi un labāko izvirzīšanu līderos. Tas nozīmē, ka galvenais faktors, kas noteica suņa šķirnes vērtējumu,
atkal bija izstāde, bet stingrie noteikumi par obligāto piedalīšanos sacensībās - skatēs pazuda nebūtībā tā iemesla dēļ, ka kolliju darba spēju pārbaudes bija nejēdzīgā veidā pietuvinātas vācu aitu suņu normatīviem.
Jaunajiem kolliju entuziastiem ir grūti iedomāties, cik grūti bija strādāt absurdo nosacījumu dēļ, cik ierobežotas tai laikā bija iespējas jebkurai radošai izpausmei šķirnes selekcionāru meklējumos. Praktiski nedrīkstēja darīt neko un punkts! Un tieši tajā laikā Maskavā parādījās pirmie jaunas nokrāsas kucēni
blue-merl (marmora zila), krāsa kādas nebija tēvzemes šķirnes standartā! Tai laikā spēkā esošais standarts, ko 1976. gadā laida klajā DOSAAF izdevniecība, tādu nokrāsu neatzina. Oficiāli tajā bija teikts: Nokrāsa rudi-dārks, rudi-dārks ar melnu, melni-dārks, melni-dārks ar rudu nokrāsu. Balta nokrāsa (75% baltās krāsas) ar obligātu tumšu apmatojumu ap acīm. Zila nokrāsa, ko veido rudo, melno un balto toņu sajaukums. Tātad to laiku priekšstats par gaiši zilo nokrāsu, lai arī paredzēja rudus toņus, kā melni-dārku nokrāsu, tomēr neatļāva uz sava fona nekādu melnu marmora nokrāsu; nokrāsa bija vienādi pelēkai, kas pilnībā pazūd pārojot ar melnas krāsas suni, esot recesīva attiecībā pret to.
Diviem šīs krāsas importa suņiem, no kuriem tika iegūti pirmie gaišzilie kucēni, nebija izstāžu vērtējuma. Tomēr tie tika izmantoti selekcijā, kas bija iespējams, pateicoties kluba zootehniķei A. J. Arhangeļskai, kas uz savu personīgo atbildību uzņēmās šāda eksperimenta veikšanu. Risks attaisnojās, jo detaļas bija pārdomātas līdz pēdējam sīkumam, un viss izdevās lieliski! SAFIR Z JORDANSKE GRACI (īp. Čuiko) un KARAI (īp.
Milenins) šķirnes vēsturē paliks ne tikai kā tai laikā vēl nepazīstamas nokrāsas kolliji, bet arī kā dzīvs piemērs
pārdomātam selekcijas problēmas eksperimentālajam risinājumam, kas ir orientēts uz nenoliedzamu izdošanos. Karaj deva vienu metienu no Maskavas Uzvarētāja Uelsi Laris (En-Nord + Suomi Sel, īp.
Pelevina). No Safira z Jordanske Graci tika iegūti nedaudz vairāk kucēni.
Jaunā, neparastā nokrāsa izraisīja dzīvu interesi, un ar šiem pirmajiem marmora krāsas kucēniem aizsākās Maskavas
blue-merl kolliju vēsture Maskavā. Vēlāk visi selekcionāri sāka izmantot Baltijas līniju suņus, bet pirmo stimulu deva tieši Karaja un Safira.
|
