Vai sunim ir valoda?

Abija kaut ko stāsta Līzītei.

Neapšaubāmi, atbilde uz jautājumu, vai dzīvniekiem ir valoda vai nav, atkarīga no tā, kā valodu definējam. Ja apgalvojam, ka tā ir jebkura komunikācijas vai signālu sistēma, droši vien valodas dāvanas piemistu vai katrai dzīvai būtnei uz šīs planētas. Circeņi un sienāži iespējamajiem partneriem paziņo savu atrašanās vietu un pieejamību, berzējot pakaļkāju skrāpvīlēm līdzīgās malas, savukārt jāņtārpiņi līdzīgu informāciju nodod spīdot. Vai arī kukaiņiem piemīt valoda? Uz šo jautājumu pozitīvi atbild etologs Karls fon Frišs, kurš saņēma Nobela prēmiju par darbu, kurā viņš tulkoja, kā pats izteicās, “bites valodu”.
Kas tad sastāda īstas valodas minimumu? Tas ir grūts jautājums, pie kura visbeidzot būtu jāķeras klāt. Tomēr ir daži cilvēciskas valodas aspekti, kas var nepastāvēt citās valodās. Vairākums cilvēku, piemēram, jauc valodu ar runu. Pats par sevi saprotams, cilvēkiem runa ir visparastākais veids, lai ar valodas starpniecību izteiktu domas. Evolūcijas aspektā balss ir izveidojusies samērā vēlu. Lai izrunātu vārdus, nepieciešams īpašs orgāns – balsene. Ja uzliekam pirkstus uz kakla un runājam vai noskremšļojamies, jūtam vibrāciju, ko rada gaisa plūsma cauri balsenei, veidojot skaņas. Sauszemes dzīvniekiem, to skaitā zīdītājiem, dažiem reptiļiem un abiniekiem, balsene ir daļa no elpvada, kas plaušām piegādā skābekli. Lai gan vasaras novakarē ārpilsētā var dzirdēt insektu radītās skaņas, tiem tomēr nav balss aparāta, tā nav nevienam bezmugurkaulniekam. Arī zivīm nav balsenes, jo gaisa izgrūšanai tās izmanto žaunas, nevis plaušas.
Lai saprastu, kādēļ cilvēku spēja runāt ir īpaša, jāvelta dažas rindkopas fizioloģijai. Balsenei ir vairāki stingru, elastīgu skriemeļu segmenti, ko savieno muskulis un saites; tā stiepjas uz leju no rīkles līdz elpvadam. Tā kā muti var izmantot tiklab lai ēstu, kā arī lai elpotu, vajadzīgs īpašs aparāts, kas atdalītu šīs funkcijas. Tas ir uzgāmurs, ļoti līdzīgs kārbas vākam, kas svārstās pāri atverei starp rīkli un balss aparātu. Kad mēs rijam, balsene paceļas un atspiežas pret uzgāmuru un mēles sakni, noslēdzot elpvadu tā, lai barība tiktu novadīta kuņģī un neizraisītu aizrīšanos, iekļūstot elpvadā.
Balss skaņas rodas, gaisam saskaroties ar balss saitēm. Tās ir divas šauras apvalka ieloces, kas stiepjas balsenes augšdaļā, veidojot V veida formu. Spriegumu šajās ielocēs kontrolē muskuļi. Kad elpojam normāli, balss saites ir atslābušas; tas gaisam ļauj klusi plūst iekšā un ārā no plašās spraugas. Kad muskuļi saspringst, balss saites sāk vibrēt. Jo spēcīgāk muskulatūra tās sasprindzina, jo augstāks ir radītās skaņas tonis. Līdzīgi notiek arī ar balonu. Ja to piepūšam un samazinām spiedienu pie atveres, gaiss izplūst klusi. Ja gumiju pie balona atveres viegli pastiepjam, mēs liekam gaisa plūsmai radīt trokšņus, kuru augstums mainās, variējot spriegumu. Mēles un lūpu kustības skaņas pārveido vēl vairāk, formējot tās un piešķirot tām jaunu veidolu.
Ir svarīgi zināt balss aparāta uzbūvi, jo cilvēka un suņa uzbūve atšķiras, un suņa iespēja veidot skaņu ir ierobežota. Suņu elpvads ir tikai nedaudz izliekts. Tā kā cilvēki atrodas vertikāli, elpvads ir saliecies 90 grādu leņķī un tāpēc balsene var būt garāka, turklāt tai pievienojas vēl citi orgāni skaņu veidošanai, piemēram, divi rezonējoši dobumi (sunim tāds ir tikai viens). Pie tam cilvēka mutē ir brīvs laukums lielākai, apaļākai mēlei salīdzinājumā ar suņa īsāko un plakano mēli. Tādējādi sunim vienkārši nav vokālā aparāta un iespējas veidot dažādas runai raksturīgas skaņas, kā, piemēram, “a” vārdā “kaķis”, “i” vārdā “pils” vai “u” vārdā “puķe”.
Ir vēl kāda atšķirība starp cilvēkiem un suņiem. Tā kā suņi ir mednieki, kas parasti dzen savu upuri, sekojot tā atstātajām pēdām, viņiem elpvads ir adoptējies tā, ka tie saglabā labu ožu un spēj elpot arī skrējienā. Tādēļ uzgāmurs lielākoties atrodas it kā aizvērtā stāvoklī. Tomēr suņi arī kustībā var riet, vaukšķēt vai gaudot. Cilvēkiem šis vāciņam līdzīgais svārsts runas laikā gandrīz vienmēr ir atvērts.
Neļaujiet, lai sunim attīstās mazvērtības komplekss tādēļ, ka viņa spējas veidot konkrētas skaņas ir ierobežotas. Šī ir ļoti moderna evolucionāra attīstības stadija. Šķiet, ka līdzīgas grūtības pastāvēja arī mūsu samērā nesenajiem senčiem – tādiem kā neandertālietis. Ir liecības, ka neandertāliešiem, iespējams, nebija runas spēju vai arī tās bija ļoti nepilnīgas. Mīkstie audi, no kuriem veidota balsene, saglabājas slikti, tādēļ mums nav pieejamas balss aparātu fosilijas no primitīvajiem humanoīdiem. Tomēr psihologs Filips Libermanis uzskatāmi pierādīja: ja mūsdienu cilvēka balss aparātu mēģina ievietot neandertālieša skeletā, izmēri vienkārši nav atbilstoši. Mūsu balsene dīvainā un neparastā stāvoklī beidzas kaut kur neandertālieša krūškurvī. Skaidrs, ka šāds izkārtojums nav bijis iespējams. Mums atliek slēdziens, ka neandertālietim droši vien trūka šā tik izsmalcinātā aparāta, kas nepieciešams, lai veidotu sarežģītās izrunājamās skaņas.
Ja apspriežam runas jautājumu, ir vēl kāds aspekts cilvēka evolūcijas vēsturē, kas viņam salīdzinājumā ar suni dod priekšrocības. Tā kā cilvēks staigā izslējies, viņš ar rokām var brīvi manipulēt, un mēs medījam un aizsargājamies, turot ieročus. Tas nozīmē, ka mums nevajag spēcīgu purnu un zobus, lai aizstāvētos un uzbruktu. Mums var būt īsāks deguns un lokanākas lūpas, lai izdvestu skaņas. Arī cilvēka elastīgā seja balss aparātam ļauj radīt lielāku skaņu diapazonu, nekā tas iespējams suņiem. Patiesībā tamlīdzīgi evolucionāri apsvērumi ir noveduši pie apbrīnojama teorētiska pieņēmuma, ka suņi varētu būt iesaistīti cilvēka runātās valodas attīstībā. Ir jaunas liecības, balstītas uz DNS analīžu datiem, kas apgalvo, ka cilvēki pieradinājuši suņus jau krietni senāk, nekā līdz šim uzskatījuši zinātnieki. Pieļaujams, ka suņi kā mājdzīvnieki turēti pat pirms 100 000 gadiem. Pārceļot pieradinātā suņa pirmsākumus tik ilgu laiku atpakaļ, ir pavēries ceļš jauniem uzskatiem par suņu un cilvēku evolūciju.
Visiem zināms, ka primitīvie cilvēki, mūsu senči, nodibināja attiecības ar suņiem. Salīdziniet mūsu panākumus ar neandertāliešiem, kuri nekad nebija sapratušies ar suņiem un galu galā izmira. Daži evolūcijas teorētiķi ir izteikuši versiju, ka mūsu senči izdzīvojuši tikai tāpēc, ka, būdami kopā ar suņiem, viņi bijuši krietni veiksmīgāki mednieki par neandertāliešiem. Tā kā suņiem ir precīzāka maņu sistēma, atrast medījumu bija vienkāršāk. Suņu izsmalcinātā oža, turklāt vēl elpvadu adoptēšanas spēja, kas tiem ļauj sajust smaržu pat skrējienā, padarīja tos par lietpratīgiem dzinējiem. Sabiedrībā, kas pārtiek no medījuma, viens no svarīgākajiem uzdevumiem, neapšaubāmi, ir atrast upuri.
Tas rosina nopietnas pārdomas. Teorētiķi apgalvo, ka, līdzko agrīnajam cilvēkam bija suns, kas veica dzinēja darbu, viņam vairs nevajadzēja tādu sejas uzbūvi, kas ļautu uztvert vājas smaržas. Tas savukārt mūsu tālajiem senčiem ļāva attīstīt elastīgākus sejas vaibstus, kas varēja veidot daudz sarežģītākas skaņas. Citiem vārdiem sakot, mūsu aizvēsturiskā saikne ar suņiem, kuri veica mūsu ožas funkciju, ļāva cilvēkam izveidot valodu.
Turpretim neandertālieši nekad nav biedrojušies ar suņiem. Tas nozīmē, ka sejas vaibsti viņiem allaž bijuši stingrāki, jo bija nepieciešama labāka oža. Stingrāka seja nozīmē ierobežotāku kontroli pār balsi, kas savukārt padara runu par sarežģītu procesu. Līdzko senajam cilvēkam radās iespēja veidot izrunājamās skaņas, varēja attīstīties sarunvaloda. Kā jau redzējām, valodai līdzi nāk daudzas priekšrocības. Tā var palīdzēt sasaukt grupu, tā ļauj nodot tālāk zināšanas un informāciju, tā nodrošina virkni citu izdzīvošanai nepieciešamo faktoru.
Padomājiet par to – ja šī teorija ir pareiza, tad cilvēkam par spēju runāt ir jābūt pateicību parādā saiknei ar suņiem!
Lai arī suņi neprot runāt, tas vēl neapliecina faktu, ka tiem nav valodas. Kā zināms, daudzi nedzirdīgie par savu valodu izvēlējušies nevis skaņas, bet zīmes. Tāpat iespējams, ka suņi spēj izmantot citādu saziņas līdzekli, lai arī evolūcija liegusi to purniem elastību, balss aparātu un prasmi kontrolēt balsi, kā to dara cilvēki. Varbūt šis atšķirīgais suņu saziņas līdzeklis ir pietiekami bagāts un sarežģīts, lai to uzskatītu par valodu.

.