Latvijas zirgkopības vēsture  

» Kolliji  » "Straumēni"  » Aitas  » Zirgi  » Kazas » Lopiņu video


 

0

..

Ieva ar Lussi un Justīne ar Fantagiru. Ieva ir izpētījusi arī Latvijas zirgkopības vēsturi, ar kuru piedāvājam iepazīties zemāk:

...

Pētījumi par senlatviešu zirgu un visu to, kas cieši saistās ar mūsu senču zirgkopību, rāda, ka parauga zirgaudzēšanas mākslā, no kā mācīties un gudrības smelties, senčiem nav bijis. Tie gājuši patstāvīgus un īpatnus ceļus. Mūsu senā pagātne labi attēlota dainās, kas neskopodamās skaisti apdzied “kumeliņu”, par kuru senais tautu dēls jūsmojis, un to ar lielu mīlestību audzējis un kopis. Senlatvieši centušies izaudzēt izturīgu, spēcīgu, ātru un skaistu zirgu, ar labi attīstītām, stiprām kājām. Labam zirgam vajadzēja būt spēcīgam un ātram, ar “lāča spēku un vanadziņa vieglumiņu”. Spēku un ātrumu apvienojot, senlatvieši izaudzēja t.s. universālzirgus – t.i., tādus, kas bija labi darba zirgi, labi vilcēji un skrējēji. Veicinādami ātrāku satiksmi un esot modri par savu brīvību un neatkarību, senlatvieši bija izaudzējuši veiklu un izturīgu jājamo zirgu. Jau ap 1500 g.p.m.ē. senajiem latviešiem bija jājamzirgi, tika lietoti gan iemaukti, gan segli, gan pieši, kā arī zirgi tika kalti. Lai cik tas šobrīd šķiet neticami, bet tajos laikos latvieši jau pazinuši zirgu sportu un trenēšanu. Par to lieliski liecina Latvju dainas: “Tautiet`s savu kumeliņu augstu sētu lecināja...” vai “Visas dūkstis pāri lecu ar labo kumeliņu...” Senči sapratuši, ka bez treniņa nav iespējams izveidot ātru, izturīgu un spēcīgu zirgu. Šīs īpašības bija nepieciešamas gan labam jājamajam, gan kara zirgam. Tajos laikos liela vērība tika pievērsta, lai zirgam būtu labi attīstītas un izturīgas kājas, kas ir būtiski arī šodienas zirgkopībā. Par šiem ļoti senajiem laikiem zirgkopībā un to, kādi zirgi bijuši Latvijas teritorijā, viņu pielietojumu un dalījumu, varam izpētīt Latvju dainās. Jāsecina, ka toreiz zirgi netika klasificēti pa šķirnēm, bet gan divos tipos – universālais un jājamzirgs. Pie jājamzirga var pieskaitīt arī kara zirgu, kas bija drusku smagāka tipa un parasti bērs vai sirms. Ja runājam par apmatojuma krāsu, tad tā latvju zirgiem ir bijusi visplašākā. Visizplatītākie bijuši bēri zirgi, tad sirmie, melnie, dzeltenie (losie, palsie), rudie. Minēti arī sarkani, vilka un lāča krāsas zirgi. Taču ne tikai dainas stāsta par latviešu zirgiem. 11.gs. hronikas apraksta, ka Kurzemē bijuši izcili zirgi. Līdz 11.gs. zirgaudzēšana notikusi tikai Latvijas teritorijā un nav bijusi ietekme no citām tautām. Tā kā zirgkopība ir samērā ilgs process, tad seno latviešu zirgkopības pirmsākums meklējams vēl 2000 gadus agrāk. Šie zirdziņi bijuši maza auguma, bet izturīgi un žigli, cēlušies no Eiropas meža zirgiem. Trūkst ziņu, kāda tipa zirgi bijuši tām ciltīm, kas ap 13. gs. dzīvojušas Baltijas jūras piekrastē. Sakarā ar daudzajiem kariem (igauņiem, krieviem, žemaišiem, leišiem), zirgi savstarpēji tika sakrustoti. Diezgan liela ietekme uz Livonijas zirgkopību bija vācu ordenim, kuram bija pakļauts Livonijas ordenis. Šī ordeņa priekšnieks bija Livonijas zemes mestrs, kurš pārzināja arī komtūras (apgabali) zirgaudzētavas. Piemēram, Kuldīgas, Alūksnes un Vīlandes komtūrā katrā atradās 200 kara zirgi (citās bija mazāk). Ordeņa armijas kodolu 15. gs. sākumā veidoja ap 4000 smagi bruņotu jātnieku, kuriem jāpieskaita vēl daži simti vieglāk bruņotu jātnieku. Ikvienam vasalim vajadzēja turēt “labu zirgu”, jo valsts interesēs bija pēc iespējas vieglāk iegūt labus kara zirgus. Tas veicināja zirgkopības attīstību Livonijā. Dokumenti liecina, ka vairāki muižnieki Igaunijā tajā laikā nopietni nodarbojušies ar zirgkopību. Vācu ordenis (krustneši) 13. gs. iekarojot Livoniju, ieveda arī zirgus. Tie bija lieli, masīvas uzbūves, un to uzdevums bija nest smagi bruņotus jātniekus. 13. – 15. gs. karos viens smagi bruņots jātnieks bija tik smags, cik desmit kājnieki. Katram bruņiniekam bija vairāki zirgi (2–3), ar kuriem kaujā jāja pārmaiņus, lai tos nenokausētu. Katram bruņiniekam līdzi tika vests arī pārtikas vezums. Gan senie raksti, gan attēli, gan arī izgatavotās to laiku statujas liecina, ka pamatā zirgi tajos laikos bijuši maza auguma (skausta augstums apmēram 140 cm). Taču lielais, smagais, masīvais zirgs mūsdienu izpratnē mūsu senčiem nebija piemērots. Kad zemi ara ar spīļu arkliem un nebija dzelzceļu, zirgam vajadzēja noskriet lielus attālumus, būt izturīgam. Labs zirgs bija vajadzīgs arī greznībai – rādoties svešu laužu acīm, braucot baznīcā, jājot precībās. Latvieši savas ķēves krustoja ar ievestajiem ērzeļiem. Senie raksti liecina, ka ienākot Latvijā vāciešiem, mūsu zirgi saistījuši viņu uzmanību un vācu ordenis Kuršu zemē ierīkojis savas zirgaudzētavas un veicis ar zirgkopības uzlabošanu saistītus pasākumus. 13. un 14. gs. Krievijā jājamzirgi nebija izkopti. Tatāri krievus karā uzvarēja ar savas kavalērijas pārākumu, taču pēc tam krievi iemācījās citādi skatīties uz zirgu un vēlāk arī tur sāka attīstīties zirgkopība. Ja runājam par 16. un 17. gs., tad šajā periodā Latvijā zirgkopība mazliet panīka. Tajā laikā Krievijā labu zirgu bija maz, pamatā tika ievesti tatāru zirgi. 17.gs. vidū Vjatkā sāka audzēt somu un zviedru zirgus, krievi savu zirgu uzlabošanai ieveda zirgus no Latvijas un Igaunijas. 18.gs. četrdesmitajos gados, lai izaudzētu labus zirgus kavalērijas vajadzībām, ķeizariene Anna pavēlēja Vidzemē ierīkot ķēvnīcas un lika valsts muižu rentniekiem audzēt zirgus kavalērijas vajadzībām. Taču 18. gs. vidū plosījās zirgu lipīgās slimības un uzsāktie pasākumi bija lemti iznīcībai, bez tam Baltijas muižnieki gribēja atbrīvoties no obligātās zirgkopības. Runājot par to laiku, vēl jāpiemin, ka no Krievijas pierobežu guberņām pajūgos veda kravas uz mūsu ostām. Ceļā nomocītos zirgus krievi pārdeva latviešiem, pirka vietējos zirgus un veda līdzi uz Krieviju. Latviešu zemnieks, kas no klaušām bija pārgājis uz nomu, augstās cenas vilināts un, lai pārvarētu spiedīgos dzīves apstākļus, pārdeva savu – labo zirgu un par nieka grašiem pirka izmocīto. Neviens nerūpējās par zirgkopības attīstību. 19. gs. Latvijas zirgi tika krustoti ar kaimiņu – igauņu un lietuviešu zirgiem. Šie zirgi bija maza auguma, taču izturīgi un pieticīgi. Ir ziņas, ka iecienītā igauņu kleperu zirgu šķirne 1882.g. vispārējās reģistrācijas laikā Krievijā bijusi gandrīz iznīkusi. Kurzemē daudz zirgu ieveda no Lietuvas. 1882. g. reģistrācijas materiālos rakstīts, ka Kurzemē par darba tipa zirgu jāuzskata leišu zirgs. Būtiska nozīme zirgkopībā jau tajos laikos bija zirgu pārbaudēm, sacensībām. Šim nolūkam Rīgā pirmo hipodromu atklāja 1826. gadā pie Rīgas preču stacijas, bet jājamzirgiem – 1895. gadā Zolitūdē (tagadējās Imantas tuvumā). Šie hipodromi pastāvēja līdz 1914. gadam. No jauna hipodromu darbība 1932. gadā izvērsās Rīgas centrālajā daļā - Grostonas ielā. Rīgas hipodroms darbību beidza 1965. gadā. Senais ziemeļu meža tipa latviešu zirgs visticamāk cēlies no meža tipa tarpana (Equus Caballus Gmelini) Equus ferus silvestris. Mazāk šī zirga izcelsmi ietekmējis sīkais un nedaudz sausākas uzbūves stepes tarpans – E.f. ferus. Senajā Baltijā, bet Polijā pat 19. gs. vidū satikās savvaļas meža zirgi, kuru daļa visdrīzāk vairs nebija tīri tarpani, bet gan par savvaļas zirgiem kļuvuši mājas zirgi vai tarpanu pēcteči. Arheoloģiskie pētījumi liecina par mājas zirga esamību Baltijā 5.-6. gs.p.m.ē., bet tieši Latvijā arheoloģiskajos izrakumos atrasti mājas zirgu kauli no 3. gs.p.m.ē. Zirgu domestikācija, saskaņā ar Graudoņa (1967.) datiem notikusi 2. gs.p.m.ē. Var secināt, ka baltiešiem, t.sk. latviešu senčiem, zirgkopība bijusi prioritāte, par cik no latviešu vārda “zirgs” cēlies lietuviešu "žirgas", senprūšu "sirgis", tālāk igauņu "härg", somu "härka" (Mīlenbahs 1923-1932). Vijers (Viires 1974) ir pārliecināts, ka Latvijā un Igaunijā visvēlākais mūsu ēras 1. gs. jau lietoti kaula arkli, rati, ragavas, pie tam agrāk tieši Latvijā un Lietuvā par to liecina šo priekšmetu nosaukumu izcelsme somugru valodās, kas cēlušies no baltu vārdiem. Piemēram ragavas – rages (liet.), ragavas (latv.), regi (igauņu), reki (somu); ratai (lietuv.), rati (latv.) rattad (igauņu), rattaat (somu). Kopš senie laikiem zirgs izmantots jāšanai. Plašāka izmantošana saimniecībā veicamajiem darbiem sākusies saistībā ar plašāku zemkopības attīstību – mūsu ēras 1. gs. Par to liecina atrastās aizjūga daļas, kas datētas ar 19. gs., kaut gan ir arī dati par izrakumos atrastajiem 2.–4. gs. koka arkliem. Pētījumos atrastais kaulu materiāls liecina, ka mājas zirgs Latvijā bijis maza auguma – tā augstums skaustā svārstījies no 120 līdz 128 cm. Gadsimtu vidū augums palielinājies līdz 130 cm, bet feodālisma laikā, saistībā ar feodālo jūgu, zirga skausta augstums atkal samazinājies. Senie latvieši pārzinājuši ne tikai visus zirga turēšanas un kopšanas smalkumus, kalšanu, bet pat zirga trenēšanu. Viņi zināja, kāds zirgs vajadzīgs arklā jūgšanai, kāds izbraukšanai, bet kāds jāšanai. Bija arī savi kara zirgi. Mūsu senči pratuši pārvarēt zirga mugurā šķēršļus, kas bez segliem un kāpšļiem ir visai neiespējami, tā pat kā bez tā nav iespējamas īstas zirgu sacīkstes. Tikai iekarotāja Kanibāla Nūbijas kavalēristi 3.–2. gs. p.m.ē. prata cīnīties, sēžot zirga mugurā bez segliem, bet romieši kāpa no tiem nost un cīnījās bez zirgiem. Zināms, ka kāpšļi izgudroti tikai 4. gs. m.ē. beigās, bet latvieši tos lietojuši jau ļoti sen, vismaz pirms kristiešu iebrukuma, par ko liecina arheoloģiskajos izrakumos atrastie tā laika bronzas pieši. Zirgu kvalitāte Latvijā pirms Pasaules kara nav bijusi augsta, nav veikti arī īpaši pasākumi zirgkopības attīstībai, kā tas notika vēlākos gados. 1912.g. Latvijas teritorijā tikai 27% zirgu skausta augstums bija virs 142 cm, visi pārējie bijuši mazāki. 1934. g. reģistrācijas un Kara Ministrijas dati liecina, ka zirgu kvalitāte uzlabojusies, kā arī tie ir augumā lielāki, salīdzinot ar pirmskara laiku. Kā minēts tā laika rakstos: ”1893. g. Latvijā darbojās Vidzemes ķēvnīca, taču tur vaislas materiāls bija ļoti “raibs” un no tāda nebija iespējams izaudzēt viena tipa zirgus. Līdz 1913. g. bija 21 angļu pilnasiņu, 81 angļu krustojuma ērzelis, 33 rikšotāji, 10 rodsteru (Igaunijas tīršķirnes un krustojuma) ērzeļi, 3 Oldenburgas, 3 Traķēnas, 3 anglonormāņu, 17 ardeņu un 19 ardeņu krustojuma ērzeļi, kā arī 5 vietējie ērzeļi.” Un tā, – pētot zirgkopības attīstību Latvijā, esam nonākuši līdz 20. gs. sākumam. 1921. g. Zemkopības ministrija uzsāka ērzeļu obligātu un ķēvju labprātīgu reģistrāciju, un 1925. g. izdeva Latvijas zirgu ciltsrakstu I. sējumu (ērzeļi), 1928. g. iznāca ciltsrakstu II. sējums (ērzeļi un ķēves), bet 1933. g. – III. sējums (ērzeļi un ķēves). Vaislas zirgu izlases un reģistrācijas mērķis bija uzskaitīt, cik un kādas kvalitātes zirgi palikuši pēc kara, kā tie teritoriāli izvietoti; sastādīt vaislai derīgo ērzeļu sarakstus un tos izsludināt, kā arī apvidos, kur trūka vaislai derīgu ērzeļu, ierīkot Valsts Vaislas ērzeļu stacijas. Vēl svarīgs mērķis bija ieviest vaislai derīgo ķēvju ciltsrakstus un rūpēties par to, lai ciltsrakstos esošos ērzeļus un ķēves saudzētu mobilizācijas gadījumā. Lai attīstītu zirgkopību Latvijā, tika izdoti divi svarīgi reglamentējoši dokumenti - “Likums par vaislas zirgu izlasi” (izsludināts Latvijas Vēstnesī 1934. g. Nr. 99) un Instrukcija par vaislas zirgu izlasi (izsludināta Latvijas Vēstnesī 1934. g. Nr. 150), kuri noteica galvenās vadlīnijas vaislas zirgu atlasē un audzēšanā. Šo dokumentu izpildei rūpīgi sekoja Zemkopības ministrija, vietējā policija, pilsētu un pagastu valdes un vietējās zirgkopību veicinātājas organizācijas. Par pārkāpumiem minētās iestādes ziņoja Zemkopības ministrijas lopkopības nodaļai. Vaislas zirgu izlase, ko uzsāka 1921.gadā, deva datus, pamatojoties uz kuriem, atkarībā no atsevišķu šķirņu un tipu pārsvara un zirgu teritoriālā sastāva, bija iespējams sadalīt Latviju rajonos un tajos novietot piemērotu vaislas materiālu. Vidzemē, īpaši tās ziemeļu daļā, ieviesa vieglāka tipa siltasiņu (Hanoveras, Traķēnas) zirgu audzēšanu, tur tiek audzēts arī nedaudz smagākais – Oldenburgas zirgs. Latgale, kur jau agrāk bija nostiprinājies rikšotāju tips, tā arī palika par rikšotāju audzēšanas rajonu. Zemgale un daļēji Kurzeme, kur saimniekošana un augsne prasīja smagākus zirgus, kļuva par ardeņu un Oldenburgas zirgu audzēšanas rajonu. Tolaik Latvijā visvairāk valsts vaislas ērzeļi bija Oldenburgas šķirnes pārstāvji – 125, tad sekoja rikšotāji – 54, ardeņi – 34, hanoverāņi – 25 un angļu un to krustojuma šķirnes ērzeļi – 5. cCiltsgrāmatā pavisam bija 15 zirgu šķirnes (katrā tīršķirnes un krustojuma dzīvnieki), kas tika sadalītas trīs grupās: 1) siltasiņu, 2) aukstasiņu un 3) vietējo un nenoteikto zirgu grupa (“nenoteiktie” zirgi tika reģistrēti līdz 1933. g.) Vaislas materiāla audzēšana tika nodibinātas divas zirgaudzētavas. Kurzemē, Talsu apriņķī 1921. gadā tika dibināta Oktes valsts zirgaudzētava, kas audzēja Oldenburgas un ardeņu šķirnes vaislas materiālu Valsts vaislas ērzeļu stacijām, kā arī pārdeva kumeļus saimniecībām. Vidzemē, Valmieras apriņķī 1925. gadā tika nodibināt Svētciema valsts zirgaudzētava, kura nodarbojās ar jājamzirga tipa (pamatā Hanoveras šķirne) vaislas materiāla audzēšanu Valsts vaislas ērzeļu stacijām. Zirgkopība daudzus gadu simtus nodrošināja karaspēka un saimnieciskās vajadzības. Saimnieciskā dzīvē zirgus plaši izmantoja gan kā ātras pārvietošanās līdzekli, gan lauku darbos, gan transportā. Zirgu nozīme karaspēkā dažādos vēstures posmos gan pieauga, gan samazinājās. Jātnieku un braucēju apmācība zirgu vadīšanā un kaujas vingrinājumu izpildīšanā jau bronzas laikmetā deva sākotnējo ierosmi dažādām jātnieku un braucēju sacensībām. No šādām sacensībām pamazām veidojās dažādie zirgu sporta veidi un spēles. Tūkstošiem gadu pastāvošie ciešie cilvēka un zirga kontakti nozīmīgi ietekmēja cilvēces kultūras attīstību. No otras puses – ilgstošie ļoti tuvie zirga kontakti ar cilvēku veicināja zirgu dabas izmaiņas, tā veicinot vēl ciešāku savstarpējo kontaktu izveidošanos. Zirgs ieguva tik smalku uztveri, ka viegli iemācījās “saprast” cilvēka valodas skaņas. Kontaktos izveidojās pieķeršanās un draudzības jūtas. Cilvēka un zirga kontaktu daudzveidība, to stabilitāte un kopējie pārdzīvojumi jau senatnē tika atspoguļoti folklorā, literatūrā, tēlotāja mākslā. Šāda tematika arī parādās mūsdienu mākslā. Cieņu un draudzību pret zirgu – ikdienas līdzgaitnieku smagajā zemnieka darbā – apliecina mūsu senču paradums: vecos, darba gaitas izbeigušos zirgu nevis pārdeva, bet kopa un turēja līdz viņu mūža beigām. Zirgi kā darba dzīvnieki vēl 20. gs. pirmajā trešdaļā bija galvenais vilcējspēks lauksaimniecībā, tos izmantoja arī pilsētu un rūpniecības transportā. Liela nozīme zirgiem bija arī valsts aizsardzībā gan kā vilcējiem, gan kavalērijā. Taču straujā tehnikas attīstība vēlākajos gados viesa nozīmīgas korekcijas zirgu izmantošanā. Valsts aizsardzībā, pilsētu un rūpnieciskajā transportā zirgus aizvietoja mehāniskie dzinēji. Arī lauksaimniecībā smagos darbus un tālos pārvadājumus izpildīja dažādas spēka mašīnas. Lauksaimnieciskā ražošanā zirgu bija lietderīgi izmantot nelielu un netālu kravu pārvadāšanai. Zirgu spēja strādāt jebkuros laika apstākļos, jebkurā ceļā un pat bez ceļa ir liela privilēģija tehnikas priekšā. Zirgu sports attīsta ne tikai cilvēka fiziskās spējas – kustību koordināciju, vingrumu, izturību, reakcijas ātrumu un rīcības precizitāti, bet arī garīgās spējas – savaldību, drosmi, draudzības jūtas un saudzīgu attieksmi pret zirgu. Pilsētās dzīvojošiem un mūsdienu stresa nomocītajam cilvēkam izjādes brīvā dabā sniedz garīgu atslodzi, tuvina dabai, vides ainavu estētika bagātina cilvēku, bet fiziskās nodarbības, t.sk. jāšanas sports, vispār – palīdz sadedzināt sēdošā un mazkustīgā darbā uzkrātās liekās kalorijas. Zirgkopība gan visā pasaulē, gan Latvijā ir cieši saistīta ar vajadzību pēc zirgiem gan saimnieciskajā darbā, gan sporta vajadzībām. Gadu gaitā zirgu skaits Latvijā ir ļoti krasi mainījies. Tas uzskatāmi redzams tabulā. Zirgu skaits gada beigās (tūkst.):

 

gads

Zirgu skaits (tūkst.)

Piezīmes

gads

Zirgu skaits (tūkst.)

1938

391

* jūnija beigās

1997

23

1940

393

 

1998

22

1980

35

 

1999

19

1990

31

 

2000

20

1991

30

 

2001

20

1992

28

 

2002

19

1993

26

 

2003

15

1994

27

 

2004

16

1995

27

 

2005

14

1996

26

 

2006

14

 

Par Latvijas zirgkopības vēsturi 20. gs. ir jārunā saistībā ar Padomju Savienību (PSRS), jo ļoti ilgu laiku Latvija, kā zināms, bija viena no “draudzīgajām māsām” plašajā PSRS sastāvā, kur gan ekonomika, gan lauksaimniecība bija pakļauta vienotai uzraudzībai un korekcijām. Padomju Savienībā zirgkopība sākotnēji veidojās, izmantojot pirmsrevolūcijas Krievijas zirgus. Cariskajā Krievijā 1915. gadā bija 38,2 milj. zirgu. Visvairāk zirgu bija sādžu zemnieku saimniecībās. Zemnieku zirgi bija neliela auguma – ap 70% no pieaugušo zirgu skausta augstums bija mazāks par 142 cm. Tajā pašā laikā 8 – 8,5 milj. (20–22%) augstas kvalitātes šķirnes zirgu atradās lielajās muižnieku un nedaudzajās valsts zirgaudzētavās. Pirmā pasaules kara un Pilsoņu kara postījumu dēļ 1922. gadā PSRS bija palikuši 18,9 milj. zirgu. Zirgkopības atjaunošanās sākās divdesmitajos gados, pēc tam, kad 1918. gada 19. jūnijā V.I. Ļeņins parakstīja dekrētu “Par šķirnes lopkopību”. Atbilstoši šim dekrētam visi šķirnes dzīvnieki tika atzīti par valsts īpašumu. Vienots zirgkopības attīstības plāns piecgadei tika izstrādāts 1924. gadā ar prof. P. Kuļešova, prof. V. Vita un citu zinātnieku tiešu līdzdalību, tādējādi zirgu skaits sasniedza 34,6 miljonus. Radikālas izmaiņas notika kolhozu veidošanās laikā, kad zirgi kļuva par vienu no svarīgākajiem ražošanas faktoriem, jo zirgi minētajā laika posmā bija vienīgais vilcējspēks lauksaimniecībā. Tiesa gan - jāsaka, ka Latvijas PSR teritorijā zirgu sastāva dinamiskās izmaiņas vēsturisko notikumu ietekmē bija citādas. Pirmsrevolūcijas laikā (1915. g.) mūsu republikas tagadējā teritorijā skaitījās 320 tūkst. zirgu. Pirmā pasaules kara gados lielāka Latvijas daļa nokļuva vācu karaspēka pakļautībā. Karaspēka vajadzībām izdarītās zirgu rekvizīcijas strauji samazināja darbam piemērotāko, spēcīgāko zirgu skaitu. Latvijas teritorijā 1920. gadā bija saglabājušies nedaudz vairāk par 250 tūkst. zirgu, kas nesedza lauksaimniecības vajadzības. Zemnieku saimniecībās sākās intensīva zirgu sastāva papildināšana un zirgu kvalitātes izkopšana, izmantojot tikko izveidotās valsts zirgaudzētavas valsts vaislas ērzeļu novietnes. Bez tam divdesmito gadu sākumā zirgu sastāvu papildināja, darbam noderīgus zirgus ievedot no Lietuvas un Rietumeiropas zemēm. Zirgu kopskaits 1925./26. gadā sasniedz apmēram 365 tūkst.; ap 50% no piecu gadu kopējā zirgu skaita sastādīja importētie zirgi. Tā kā mērķtiecīgi darbojās divas valsts zirgaudzētavas un divas valsts ērzeļu novietnes, zirgu daudzums pieauga un krasi uzlabojās to kvalitatīvais sastāvs. Zirgu skaits 1939. gadā sasniedz maksimumu – ap 405 tūkst. Šis daudzums pilnībā sedza gan lauksaimniecības, gan citu nozaru vajadzības. Pēc padomju varas atjaunošanas, līdz Otrā Pasaules kara sākumam, lauksaimniecības mehanizācija Latvijā plašu vērienu neguva, bet iezīmējās mehanizētā transporta izmantošanas paplašināšanās Rīgā un citās republikas lielākajās pilsētās. Otrā Pasaules kara laikā Latvijas PSR zirgkopība zaudēja 60–70 tūkst. labāko zirgu. Kara pēdējā gadā beidz darboties Svētciema zirgaudzētava, 1952. gadā zirgaudzētavu likvidēja arī Oktē. Pēc kara sakarā ar sociālistisko lauksaimniecības uzņēmumu - kolhozu un padomju saimniecību – izveidošanos un lauksaimniecības mehanizācijas līmeņa strauju pieaugumu vajadzība pēc darba zirgiem samazinājās. Atbilstoši mehanizācijas līmeņa pieaugumam samazinājās zirgu skaits. Šķiet, ka zirgu skaita straujā samazināšanās Latvijas PSR sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados saistās ar zirgu vilkmes lietderības nenovērtēšanu un ar psiholoģisko noslieci uz lauksaimniecības un mehanizācijas lietderības un iespēju hiperbolizāciju. Tam sekoja lieljaudas tehnikas izmantošana ar niecīgu slodzi un nerēķināšanās ar šādu pārvadājumu izmaksām. Daudzās saimniecībās zirgi tika atstāti novārtā – kumeļu ieguve gadu no gada samazinājās, pieaugušie zirgi, t.sk. arī ķēves, novecoja. Septiņdesmito gadu beigās noskaidrojās, ka pēdējos 10 gados aplecināto ķēvju un dzimušo kumeļu skaits kopumā republikā samazinājies 2 reizes un neregulāras zirgu sastāva atjaunošanas rezultātā dažos rajonos 40–45% no visām ķēvēm ir vecākas par 21 gadu. Pozitīvs pavērsiens sākās 1981. gadā, kad Latvijas PSR vadošās iestādes izstrādāja saimniecībām saistošus uzdevumus par kumeļu ieguvi un šī darba materiālo stimulēšanu, selekcijas darba uzlabošanu, zirgu kvalitatīvu apmācību, jāšanas sporta veicināšanu un citiem zirgkopības attīstību veicinošiem pasākumiem. Direktīvie rīkojumi un pastiprinātā kontrole veicināja ķēvju aplecināšanu un mākslīgo apsēklošanu; iegūto kumeļu skaits palielinājās, bet zirgu kopskaita neliela samazināšanās vēl turpinājās līdz 1983. gada beigām lielā ļoti veco zirgu skaita dēļ. Tā kā daudzās mazmehanizētās fermās nepieciešamie, bet novecojušie zirgi tika likvidēti un trūka aizvietojošo zirgu, radās nepieciešamība darba zirgus iepirkt citās saimniecībās, taču lieku, darbam sagatavotu zirgu atrast nebija viegli. Šāda pieredze un vadošo iestāžu prasība normalizēt zirgkopības stāvokli mainīja arī daudzu saimniecību vadītāju un speciālistu psiholoģisko nostāju pret zirgkopību. Veltot lielāku uzmanību zirgu novietnēm, uzlabojās zirgu kopšana, jauno zirgu apmācība un sākās ne tikai darbam, bet arī sportam piemērotu zirgu pavairošana. Šāda ievirze radīja pamatu sporta sekciju veidošanai saimniecībās un labu sporta zirgu sagatavošanai republikas vadošo, ārpus lauksaimniecības uzņēmumiem stacionēto sporta bāžu vajadzībām, vienlaikus tik aizaudzēti un sagatavoti ļoti labi sporta zirgi eksporta vajadzībām. Zirgu audzēšanas augstāko vadību PSRS realizēja PSRS Lauksaimniecības ministrija ar ministrijas sistēmā esošajām pārvaldēm, kas bija cieši saistītas ar zirgkopības vadību katrā republikā. Pie ministrijas sabiedriskā kārtā darbojās vairākas šķirnes zirgu audzēšanas padomes, kuru sastāvā bija iekļauti kvalificēti speciālisti. Lauksaimniecības ministrijas pakļautībā bija Vissavienības Zirgkopības zinātniski pētnieciskais institūts – VZZPI, kas bija vadošā zinātniski pētnieciskā iestāde zirgkopībā. Ministrijas struktūrā esošās pārvaldes, VZZPI un vadošo šķirņu audzēšanas padomes koordinēja visu valsts zirgaudzētavu darbību – deva ieteikumus vaislas ērzeļu izvietošanai pa attiecīgo šķirņu valsts zirgaudzētavām un labāko vaislas ērzeļu intensīvākai izmantošanai, plānoja trenējamo zirgu izvietojumu valsts hipodromos un izstrādāja selekcijas plānus vadošajām šķirnēm. Latvijā līdz Otrā Pasaules kara beigām darbojās divas zirgaudzētavas – Oktē un Svētciemā, bet četrdesmitajos gados tika izveidots Latvijas braucamzirgu šķirnes audzēšanas novads. Savā darbības zonā tas ietvēra tagadējo Valmieras un Valkas rajonu teritoriju, bet sešdesmitajos gados šķirnes lopkopības darbu pārorganizēja un izveidoja zonālās Valsts ciltslietu stacijas. Kopš 19. gs. beigām kā efektīvākā ierindas saimniecību zirgkopības uzlabotājiestādes darbojās Valsts vaislas ērzeļu novietnes (VVĒN). Novietnes par valsts līdzekļiem iegādājās un uzturēja vēlamo šķirņu vaislas ērzeļus. Atbilstoši izstrādātam lecināšanas plānam sezonas laikā ērzeļus izvietoja saimniecībās – lecināšanas punktos. Ne retāk kā reizi 3 gados vienu ērzeli vienā lecināšanas punktā nomainīja. Tādējādi ierindas saimniecībās izsargājās no tuvradnieciskās pārošanas. Latvijas PSR darbojās trīs – Latgales, Kurzemes un Vidzemes VVĒN. Pēc tam daļu darba pārņēma 3 valsts ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijas (VC un VMAS) – Latgales stacija darbojās agrākajā Latgales VVĒN zonā, Alojas stacija - Vidzemes VVĒN zonā, Kurzemes zonas ērzeļi tika novietoti Kurzemes VC un MAS Kuldīgas filiālē. Ar 1984.gadu arī pārējie ērzeļi tika ieskaitīti Kuldīgas filiāles budžetā un tās uzdevums bija apkalpot visas Latvijas zonas. Kopš 1978. gada Kuldīgas filiāle uzkrāja un sasaldēja augstvērtīgu vaislas ērzeļu spermu. Sasaldēto spermu atbilstoši plāniem izsūtīja uz jebkuru republikas rajonu. Apsēklošanas staciju darbs cieši saistījās ar zonālajām valsts ciltslietu stacijām (VCS). Šīs stacijas organizēja augstvērtīgu vaislas dzīvnieku mērķtiecīgu izmantošanu, vadīja selekcijas darbu, kontrolēja dzīvnieku izcelšanās uzskaiti, ciltsdokumentāciju, vadīja vaislas dzīvnieku bonitēšanu un citus ar vaislas dzīvnieku audzēšanu saistītos darbus. VCS pārzināja visu selekcijas darbu gan šķirnes dzīvnieku audzētavās, gan šķirnes saimniecībās, gan pārējās ierindas saimniecībās. Latvijas teritorijā darbojās trīs zonālās VCS: Vidzemes VCS, Kurzemes VCS un Latgales VCS un MAS. Kā datu apkopojums, kas kalpoja kā materiāli selekcijas darbam kalpoja Zirgu valsts ciltsgrāmatas, kurās tika iekļauti dati par visiem vērtīgākajiem noteiktai šķirnei pieskaitītiem zirgiem. Valsts ciltsgrāmatās ierakstīja gan tīršķirnes, gan krustojuma dzīvniekus (katru grupu atsevišķi). PSRS Lauksaimniecības ministrijas “Nolikums par ciltsgrāmatām” paredzēja apmēram 30 zirgu šķirnes un šķirņu grupas. Ciltsgrāmatā ierakstīja trīsgadīgus un vecākus zirgus, kuri bonitējot ieskaitīti elites un pirmajā klasē.

...

» atpakaļ uz zirgu sadaļu

.

 

 


  

» Kolliji  » "Straumēni"  » Aitas  » Zirgi  » Kazas » Lopiņu video


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0