.

..

Justīne ar kumeliņu Fērdžiju.

...

Mājdzīvnieku izveidošana (domestikācija) ir ilgstošs cilvēka darbības process, kas aptver gadu tūkstošus un daudzas dzīvnieku paaudzes. Domestikācijas procesā jāatšķir divi viens otram sekojoši etapi (evolūcijas stadijas): pirmais – savvaļas dzīvnieku piejaucēšana un turēšana nebrīvē, otrais – piejaucēto dzīvnieku “piemājināšana”, t.i., pieradināšana mājas dzīvei (īstā domestikācija), kad cilvēka vajadzībai noderīgie dzīvnieki paaudžu maiņā pakāpeniski zaudē savvaļas dzīvniekiem nepieciešamās saglabāšanās spējas un kļūst atkarīgi no cilvēku apgādes vai aizsardzības. Arheoloģiskie pētījumi par cilvēces kultūras veidošanos rāda, ka pirmatnējais cilvēks jau akmens laikmetā kontaktējies ar savvaļas zirgiem kā medību objektu. Pieradināšana varēja notikt savvaļas zirgu bieži apdzīvotās vietās, kurās pirmatnējam cilvēkam bija viegli iegūstama zirgiem noderīga barība. Zirgu domestikācija notikusi vēlāk nekā citu seno mājdzīvnieku veidošana. Seno apmetņu kultūru atliekās konstatēts, ka zirgu pieradināšana sākusies paleolīta beigās un turpinājusies neolīta sākumā, t.i., 4...3 gadu tūkstotī p.m.ē. Mājdzīvnieku izveidošana saistīta ar cilvēka dzīves veida pārmaiņām: no vācēja-mednieka dzīves cilvēks pārgāja uz ganu dzīvi tai piemērotās vietās – stepju zonā zāļainās upju (Amudarjas, Sirdarjas, Donas, Dņepras u.c.) ielejās un mežu zonas zāļainos klajumos. Šobrīd par maldīgu tiek uzskatīts agrāk literatūrā plaši izplatītais atzinums, ka Vidusāzija ir visu mājdzīvnieku pamatdzimtene, no kurienes tie vēlāk izplatījušies visā Āzijā un Eiropā. Priekšstats par šo ļoti seno zirgkopības veidošanos Vidusāzijā izveidojās 20. gs. sākumā, kad notika arheoloģiskie izrakumi centrālajā Turkmenistānas Anavas upes tuvumā ASV ģeologa R. Pampelli atklātajā senas kultūras apmetnē. Izrakumos iegūto atlieku piederību savvaļas vai mājdzīvniekiem noteica pazīstamais Šveices profesors U. Dīrsts, bet atlieku iegūšanas slāņa vecumu – profesors R. Pampelli. Izmantojot hronoloģijas ģeoloģiskās metodes, noteica, ka šīs senās apmetnes vecums ir 8000 gadi p.m.ē., t.i., tā ir vismaz par 4000 gadiem senāka nekā citas akmens laikmeta kultūras. Vēlāk zinātniskajos pētījumos, veicot datu korekciju, konstatēja, ka Anavas kultūra ir apmēram tikpat sena, kā citas zināmās paleolīta beigu un neolīta sākuma kultūras, kurās konstatētas zirgu atliekas. Jau Č. Darvins savulaik izteica pieņēmumu, ka mājas zirgi nav veidojušies no vienas savvaļas sugas, bet gan no vairākiem pieradinājumiem pasaules dažādās vietās. Līdzīgs uzskats arī šobrīd ir valdošais. Šīs atziņas pamatā ir vairāki vispāratzīti fakti: 1) neolītā Vecajā pasaulē eksistēja dažādi savvaļas zirgu tipi, kurus varēja izmantot sākotnējai pieradināšanai; 2) senie mājas zirgi pēc uzbūves bija līdzīgi Eiropā un Āzijā esošajām savvaļas zirgu formām; 3) šinī laikā Vecajā pasaulē pastāvēja vairākas senas kultūras, kuras nodarbojās ar savvaļas zirgu medībām un pirmatnējo lopkopību. Āzijā un Eiropā iegūtie arheoloģiskie materiāli liecina, ka mājas zirgi eksistējuši jau 3. gadu tūkstotī p.m.ē. A. Krasņikovs atzīmē, ka senās Ķīnas hronikās zirgu izmantošana minēta jau 4. un. 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Uz 4. gadu tūkstoti p.m.ē. tiek attiecināti seno lopkopju apmetnes atradumi Dereivoku ciemā (dienvidos no Kremenčugas, Ukrainas centrālajā daļā), kur nepārprotami konstatēta mājas zirga esamība un pat kulta kapenes ar ērzeļa galvaskausa atliekām. Sena zirgu domestikācijas vieta ir plašs apgabals, kas ietver tagadējo Irānu, Turkmenistānu (Anavas zemieni), kā arī Amudarjas un Sirdarjas zemieni. Šeit zirgu saimnieciskā izmantošana konstatēta 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Senajās Divupes zemēs ap Eifratu un Tigru mājas zirgi parādījušies 3. gadu tūkstoša beigās un 2. gadu tūkstoša sākumā p.m.ē. Ziemeļkaukāza, Donas un Dņepras stepēs no 4. gadu tūkstoša p.m.ē. līdz bronzas laikmetam pastāvēja t.s. Tripoles kultūra. Šeit iegūtie arheoloģiskie materiāli liecina par mājas zirgu esamību ap 2400...2100. gadu p.m.ē. Mazāzijā zirgu izmantošana ir sākusies 1p 1500...1400. gadu p.m.ē. Senās Grieķijas un Romas vēsturnieki un ģeogrāfi (Hērodots – 5. gs. p.m.ē., Plīnijs un Strabons – 1. gs. p.m.ē.) raksta, ka skitiem, kuri 7...3. gs. p.m.ē. apdzīvoja Eiropas dienvidaustrumu un Āzijas dienvidrietumu stepes, bijis daudz zirgu un izveidotas labas zirgaudzēšanas tradīcijas. Laika periods no 5. gs. p.m.ē. līdz 2. gs. mūsu ērā Tuvajos Austrumos un Vidusāzijā iezīmējās ar pirmo augstvērtīgo jājamzirgu parādīšanos. Šie jājamzirgi daudzus gadsimtus bija izejas materiāls, lai Senajā Grieķijā, Romā, Maskavas Krievzemē un Rietumeiropā veidotu ātrus jājamzirgus, kurus galvenokārt izmantoja šo zemju karaspēks. Rietumeiropā pieradinātiem savvaļas zirgiem bija rupjāks skelets un garāka, šaurāka galva nekā austrumzemju zirgiem. Neolīta apmetnēs izdarītos arheoloģiskos pētījumos iegūtie dati par pirmatnējo mājas zirgu nelielo augumu pārsteidz, jo zināms, ka pleistocēna starpledus periodos šeit bijuši lielāka auguma, masīvāki zirgi. Taču jāatceras, ka, apledojumam atkāpjoties, Eiropas un Āzijas klimatā notika temperatūras un mitruma lielas svārstības. Šīm ekoloģiskām izmaiņām sekoja arī aizvēsturisko savvaļas zirgu tipu pārveidošanās: lielā auguma pleistocēna zirgi sausāka klimata apstākļos kļuva mazāki. Bez tam šeit esošajā mežu joslā brīvi varēja nokļūt arī stepju zonas zirgi, kuri no īstajiem ziemeļu mežu joslas zirgiem atšķīrās ar smalkāku skeletu, platāku pieri un īsāku purna daļu. Domesticētie zirgi Eiropas centrālajā un ziemeļu daļā mazizmainītā veidā saglabājās līdz mūsu ēras 15...16. gs. un pat ilgāk. Arī Rietumeiropā mazie mājas zirgi bija atrodami vēl samērā nesen. Piemēram, Jūlijs Cēzars, aprakstot gallu un ģermāņu cilšu dzīvi, piemin ļoti kustīgos maza auguma vietējos zirgus. Lielāki un smagāki zirgi Rietumeiropā sāka veidoties viduslaikos, kad dzelzs bruņās tērptiem karavīriem bija nepieciešami lieli, spēcīgi kaujas zirgi. Viduslaikiem beidzoties, šie zirgi tika pielāgoti smagā transporta un lauksaimniecības vajadzībām. Tādējādi tagadējo Rietumeiropas vezumnieku veidošanās iezīmējās tikai 300...350 gadus atpakaļ. Apskatītie materiāli liecina par to, ka zirgveidīgo evolūciju un seno savvaļas zirgu formu maiņu izsauca apkārtējā vide – klimats, augu valsts attīstība un dabiskā izlase. Pēc domestikācijas cilvēka nodrošinātos dzīves apstākļos dabiskie vides apstākļi it kā palika otrā plānā, bet evolūcijas priekšplānā izvirzījās cilvēka mērķtiecīga rīcība – mākslīgā izlase un atlase, izmantotā barība un turēšanas paņēmieni, kā arī sociāli ekonomiskās prasības un ar tām saistītie zirgu izmantošanas veidi.

...