Intervijas  

» Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe » Seržiks » Enija


 

0

Irisa Stepe: Likteņa dāvana - kollijs

Irisa Stepe pusgadsimtu ir kopā ar kollijiem. Latvijas Kinoloģiskā kluba kolliju sekcijas vadītāja. Pa šiem gadiem Irisa bija un ir saimniece trīspadsmit kollijiem.

Piecdesmitajos gados kollijs Latvijā bija retums, un jūs kļuvāt par šāda suņa īpašnieci. Ar ko viņš pārsteidza?

Pats notikums ar kolliju man bija pārsteigums – tā bija dāvana manā piecpadsmit gadu dzimšanas dienā. Suns bija gadu vecs, dzīvojis pie nevīžīgiem saimniekiem, kas par Negusu nerūpējās. Turklāt visvairāk mani pārsteidza tas, ka kollijs nemācēja... riet. Ja kāds 

klauvēja pie durvīm vai zvanīja, no suņa nebija nekādas reakcijas.

Kā Neguss pārdzīvoja saimnieku maiņu?

Bija sajūta, ka Neguss cenšas uz katra soļa izdabāt. Es domāju, ka šādas pielūgsmes iemesls bija Negusa pārliecība, ka viņš beidzot nokļuvis labās mājās, kur par viņu rūpējas. Tas manā darbā ar kollijiem pierādījies daudzas reizes. Mēs ar Negusu apbraukājām visu bijušo PSRS, piedalījāmies neskaitāmās sacensībās un guvām godalgotas vietas. Laurus viņš plūca galvenokārt savu izcilo darbspēju dēļ. Mēs abi bijām laimīgi. Neguss nodzīvoja četrpadsmit gadu, un arī viņa bērni ir ilgdzīvotāji.

Ar ko kollijs atšķiras no citām suņu šķirnēm?

Galvenās kollija rakstura īpašības – jutīgums un inteliģence. Šis suns ārkārtīgi jūt cilvēku, viņa noskaņojumu. Es uzskatu, ka kollijs ir viens no emocionālākajiem suņiem.

No kā atkarīgs suņa mūža ilgums?

Pēc profesijas esmu bioloģe, un es uzskatu, ka ļoti liela nozīme ir gēniem, iedzimtībai. Protams, arī saimnieku rūpēm par suņa veselību. Kollijs ir ļoti strādīgs suns. Ja šāds darbīgs suns nokļūst pie slinka saimnieka, kuram nav laika un vēlēšanās nodarboties ar suni – iziet apmācību suņu skolā, tad man ir žēl kollija.

Cik liela nozīme ir kollija ēdienkartei?

Ļoti liela. No personīgās pieredzes visiem kolliju saimniekiem ieteiktu rūpīgi pārdomāt ēdienkarti. Daudzas sausās barības kollijiem izraisa alerģiju. Saviem suņiem pati gatavoju ēdienu, sauso barību izmantoju tikai kā piedevu. Pamatā viņu ēdienkarti veido griķu putra, biezpiens, saknes, jēra gaļa.

Kādam nolūkam ir radīta šī suņu šķirne?

Kollijs ir ganu suns, turklāt viņš perfekti izpilda sarga funkcijas, bet kolliju senči labprāt piedalījās medībās. Jebkuram pilsētas sunim, kas savā mūžā nav redzējis ne laukus, ne mežu, ne dzīvniekus, attiecīgos apstākļos parādās medību instinkti. Par to pārliecinājos, novērojot savus suņus. Ar Negusu aizbraucu uz laukiem. Pirmo dienu viņš pavēroja cilvēku nodarbošanos – kā tiek dzītas aitas uz ganībām, vakarā mājās, vistām neļāva iet sakņu dārzā, arī gotiņai bija savs ceļš uz pļavu. Pēc pāris dienām Negusam māka 

apgūta – kad aita vai govs neklausa, kollijs ar priekšzobiem iekniebj lopam kājās. Iekniebj, nevis iekož.

Kollijam ir spilgti izteikta orientēšanās spēja. Var aizbraukt uz svešu vietu un, ja līdzi ir kollijs, nav jābaidās, ka apmaldīsieties. Suns nekļūdīgi atvedīs jūs mājās. Tieši tāpēc kollijus izmanto par neredzīgo cilvēku pavadoņiem.

Jūsu dzīvē bijuši trīspadsmit kolliji. Kādus pārsteigumus viņi ir sagādājuši, kas iespiedies atmiņā?

Katram izpaudies savs talants. Negusam bija izcilas darbspējas. Desmit gadu vecumā viņš piedalījās sacensībās un lēca pāri barjerām. Taču viņš klausīja tikai mani, nevienu citu.

Tas nozīmē, ka kolliji ir vienmīļi?

Noteikti. Kollijs par savu uzticības personu ģimenē izvēlēsies cilvēku, kas ar viņu iet pastaigāties un strādāt. Visi mani kolliji cītīga gāja skolā un teicami apguva suņu zinības.

Manam otrajam kollijam Ortanam bija unikāla īpašība – slīcēju glābšana. Kad to ievēroju, mēs inscinējām slīkšanu, un Ortans momentāni bija klāt un, saķēris slīkstošo aiz matiem, vilka krastā. Otra īpašība – ārstēšana. Ja tika savainota roka vai kāja, Ortans tik ilgi laizīja ievainojumu, katru dienu pārbaudīja, līdz no ievainojuma nebija ne vēsts.

Jūsu mājā vienmēr dzīvo vairāki suņi. Kā veidojas suns līderis?

Parasti par suņu saimes vadoni kļūst spēcīgs, liels suns, kas cīnoties parāda savu spēku. Taču viens no maniem kollijiem, kuru dēvēju par profesoru, bara vadoņa vietu ieguva ar prātu un neparasti ledainu skatienu. Dermonts bija ļoti domājošs un neparasti gudrs suns.

Kollijiem esot raksturīgas divas īpašības – viņiem patīkot smaidīt un dziedāt.

Nezinu, kā ar smaidīšanu, bet no maniem kollijiem dzied tikai Irvins, kas šogad svinēs trīspadsmito dzimšanas dienu. Viņam patīk klausīties un dziedāt sieviešu operārijas. Īpašu uzmanību izpelnījies Verdi un viņa opera “Aīda”.

Kā izjūtat suni? Vai reizēm nav tā, ka pret kolliju izturaties kā pret otru cilvēku?

Ir ļoti liela atšķirība starp suņiem, arī kollijiem, kas dzīvo suņu audzētavās, un tiem, kas dzīvo blakus cilvēkam. Tie ir atšķirīgi suņi. Audzētavā suņiem veidojas cits raksturs, viņi 

nav tik saprotoši un emocionāli. Mēdz teikt, ka suns ir tikpat gudrs kā cilvēks, tikai nemāk runāt. Es saprotu visu, ko saka mani kolliji. Drīz būs 50 gadu, kopš diendienā esmu kopā ar suņiem. Es viņus jūtu un saprotu, tieši tāpat kolliji pazīst mani.

Cilvēku attieksme pret suņiem mēdz būt dažāda. Vieniem tā ir mīlestība, citiem – bizness.

Pirmie kolliji Latvijā parādījās 50. gadu sākumā. Vadot kolliju klubu, pa šiem gadiem esmu reģistrējusi ap 2000 suņu. Tad nāca modē ciņas suņi, un kollijs pamazām izgāja no modes. Šogad ir pirmais gads, kad notiek kolliju renesanse. Sāk pieaugt pieprasījums pēc šā emocionālā un inteliģentā suņa.

Jums mājās ir pieci kolliji, arī kaķi, kuru skaits nemitīgi mainās. Vai tik liela saime ierobežo brīvo laiku?

Ierobežo. Aizejot uz operu vai teātri, jādomā, ko dara mana dzīvnieku saime. Arī ekskursijā nevaru atļauties braukt. Taču mīlestību un uzticību, ko dāvājuši mana mūža trīspadsmit kolliji, ne ar ko nevar salīdzināt. Kollijs manā dzīvē – tā ir likteņa dāvana.

 

[žurnāls AIJA #29 (111) 25.- 31.07.2001, Renāte Ābelīte]

0

  » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe » Seržiks » Enija


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0