Intervijas  

» Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe » Seržiks » Enija


 

0

Irisa Stepe: Kollijs jeb aukle, kas dzied "Aīdu"

Dienesta kluba Kolliju sekcija šogad [1996. gadā - Kolliju portāla piezīme] svin 30 gadu jubileju. Patlaban kārtību šo garspalvaino suņu sabiedrībā uztur pieredzējusī suņu audzētāja un dresēšanas instruktore Irisa Stepe. Pirms tam sekciju vadīja viņas mamma. Irisai kopš sešpadsmit gadu vecuma mājās bijuši kolliji, tāpēc viņa par 

šīs šķirnes suņiem var pastāstīt interesantas lietas.

Pirmais kollijs uz Latviju atvests 1950.gadā.

1950.gadā uz Latviju no Maskavas tika atvests pirmais kollijs – Laruss. Viņš ir ciltstēvs daudziem mūsu kollijiem. Pirms 30 gadiem nodibinājās Dienesta suņu kluba Kolliju sekcija. Sākumā tajā bija 15 šīs šķirnes suņi. Pirmie mūsu kolliji nebija ar lielu un kuplu spalvu, bet papliki, ar platu galvu. Daļai šo suņu bija arī stāvas ausis, kas Padomju Savienības standartā kādu laiku bija atļauts. Tagad pēc standarta ausis nedrīkst būt stāvas, sunim jābūt ne augstākam par 61 cm (PSRS laikā drīkstēja būt 70 cm). Lielākoties mēs kollijus esam ieveduši no Čehijas. Mans Irvins, kuram nupat palika astoņi gadi, arī ir “čehs”. Čehu līnijas kolliji ir ļoti eleganti, ar smailu degunu, šuru galvu. 

Septiņdesmitajos un 

astoņdesmitajos gados kolliji bija modē, īpaši pēc filmas “Lesija” parādīšanas. Cilvēki pieteicās rindā pēc kucēniem jau vairākus gadus iepriekš.

Kollijs ir lieliska aukle.

Kollijs ir ļoti maigas dabas suns, un viņa dresūrai ir jāatšķiras no citu suņu apmācības. Kolliju nedrīkst raustīt un citādi rupji ietekmēt – viņš jāmāca tikai ar labu, iedodot kādu kārumiņu. Kollijam ir mīļas mazas radībiņas – vai tas būtu putnēns vai bērns. Kollijs ir aukle, viņam patīk ar citiem auklēties. Mans Irvins ir kolosāla aukle – izaudzināja pārējos suņus. Viņš iemācīja staigāt manu māsasmeitiņu. Bērns ieķērās viņa spalvā, tad suns lēnām piecēlās un  

sāka iet. Mazulis, pie viņa turoties, tipināja līdzi. Kollijs arī ļoti sargā bērnus, nevienu svešu nelaiž klāt. Un vispār viņi ir labi mājas sargi. Kollijiem raksturīgi, ka viņi nevis kož ar pilnu muti, bet kniebj ar priekšzobiem. Arī tas ir pietiekami sāpīgi!

Kollija spalvas jaka ir labākās zāles pret radikulītu.

Kollija spalva nedrīkst būt sevišķi mīksta un pūkaina kā vate. Tai jābūt mazliet paasai, lai ūdens pār to notecētu, netiekot līdz ādai. Mīkstā spalva ūdeni uzsūc. Vispār jau kollijs ir “aitiņa”, no kuras spalvas ada zeķes, cimdus, jakas un džemperus. Mana mamma vērpa un adīja, un pati pārliecinājās, cik tādi adījumi ir silti un ārstnieciski. Mammai bija pamatīgs radikulīts, kas pazuda pēc tam, kad viņa vienu gadu dienu un nakti nēsāja pie muguras

piesietu maisiņu ar suņa spalvu. Daudzi, kas cieš no locītavu sāpēm, nēsā suņa spalvas saites, un sāpes tiešām pāriet. Rodas savdabīgs elektriskais lauks, kas izpaužas ādas kņudēšanā, un tas ārstē. Kollija garā spalva saimniekam nesagādās problēmas, ja suni kops. Kad spalva sāk iet nost, suns ir bieži jāķemmē, un pāris dienu laikā pavilna 

būs nogājusi. Gada laikā no viena suņa spalvas iznāk vesela jaka!

Viens glābs slīcējus, otrs dzied operu.

Man pa šiem gadiem bijuši divpadsmit kolliji, katrs ar savu īpatnību. Mans pirmais “kollis” Neguss bija slavens visā Padomju Savienībā – mēs braucām uz 

izstādēm, sacīkstēm, uzstājāmies suņu aģitbrigādēs. Toreiz pat tādas bija! Pietika paņemt medaļas rokā, un viņš bija gatavs gājējs, jo viņam patika būt sabiedrībā, kompānijās. Otrais kollijs, Ortans, atšķīrās no pārējiem ar to, ka ļoti labprāt peldējās. Nejauši atklājām, ka viņam ir pat instinkts glābt slīcējus. Ja viņš redzēja, ka upē briest “slīkšanas gadījums”, un ja vēl “slīcējs“ nelabi iebļāvās, Ortans bija klāt. Viņš riņķoja ap peldētāju tikmēr, kamēr tas ieķērās suņa spalvā, un tad vilka ārā. Tas sunim nebija mācīts, viņš pats no sevis vienmēr uzmanīja peldētājus un bērnus. Reiz eksperimentējām – ko Ortans darīs, ja cilvēks neķersies spalvā? Tad suns mēģināja “slīcēju” vilkt ārā, saņemot aiz matiem. Bet Irvins man dzied – gan tikai tad, kad izdzird klasisko mūziku un kad skan sievietes balss. Sevišķi viņš iecienījis operas “Aīda” un “Norma”. Reiz Irvins dārzā rēja, bet, izdzirdis Amnesas āriju, ieskrēja istabā un dziedāja līdzi. Tā bija ļoti izjusta uzstāšanās – melodija te klusāka, te skaļāka, acis pievērtas kaut kam tālumā...

0

[Laikraksts VAKARA ZIŅAS, 1996, Inguna Mukāne]

0

  » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe » Seržiks » Enija


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0