Lanas
saimnieki Aija un Heinrihs Budreiko.
Kā
jūs uzzinājāt par Lanu?
Aija:
Dēls apskatījās Kolliju
portālā, ka bija lūgums palīdzēt. Kad zaudējām
mūsu iepriekšējo kolliju, bijām ļoti skumīgi un
nolēmām, ka mums vajag kollija kucēnu, zvanīju Stepes
kundzei [DSK
Kolliju sekcijas vadītāja
Irisa
Stepe], bet tajā brīdī kucēnu nebija.
Kopš tā brīža arī pati diezgan bieži iegriežos Kolliju
portālā. Kādu dienu dēls to bija apmeklējis,
pēc tam man zvanīja un sacīja, ka tikko nosūtījis
epastu, lai paskatos, kas tur ir rakstīts par Lanu.
Mēs izdrukājām informāciju par slimo kolliju,
no kura atteikušies saimnieki, un jau otrajā dienā braucām
uz Dzīvnieku
drauga
patversmi. Tur mēs ieraudzījām Laniņu...
Es apraudājos, jo viņa izskatījās tik nelaimīga, tik švakiņa,
un skatījās uz cilvēku ar tādu neuzticību. Man likās, ka
es viņu tūlīt varētu paņemt mājās.
Kā
jūs nonācāt līdz lēmuma adoptēt Lanu?
Kāpēc tieši slimu suni? Ir taču vienkāršāk iegādāties
veselu suni vai kucēnu...
Aija:
Man likās, ja mēs viņai nepalīdzēsim, tad varbūt, ka
neviens nepieteiksies, kaut gan saņēmām informāciju, ka
interese par viņu ir izrādīta. Taču izšķirošais brīdis
bija, kad mēs satikāmies godīgi sakot, man bija vienalga,
vai viņa ir slima vai vesela. Tad mēs nospriedām, ka ņemsim
un darīsim visu iespējamo, lai viņa kļūtu vesela.
Veterinārās
klīnikas personāls bija ļoti izbrīnīts par to, ka potenciālie
saimnieki ierodas apciemot suni katru dienu, kaut kas tāds
nebija līdz šim redzēts...
Aija:
Pirmo dienu, kad mēs aizbraucām, līdzi bija arī jaunākais dēls
Mārtiņš.
Lana
bija
ievietota mazajā voljērā, jo klīnikā bija ļoti daudz slimu
suņu un lielajā voljērā nebija vietas, bet Lanai, kas bija
ļoti vāja un maziņa, pietika vietas arī mazajā... Mēs viņu
samīļojām, izvedām ārā un, kad gribējām likt viņu
atpakaļ voljērā, sunīte uzlika ķepu dēlam un izmisīgām
acīm skatījās, it kā sakot: Lūdzu, lūdzu, neliec mani
atpakaļ, ņem mani līdzi! Tajā brīdī mūsu pieņemtais lēmums
viņu adoptēt vēl vairāk nostiprinājās un bijām gatavi sunīti,
tiklīdz dakteris atļaus, vest mājās. Līdz ar to nospriedām,
ka mums ir katru dienu pie viņas jābūt.
Vai
jūs nebaidījāties, ka pieaudzis un izvārdzināts suns var
neattaisnot cerības, ka viņa varētu izrādīties nikna, pārāk
bailīga, ka viņai saglabāsies ilgstošas veselības problēmas?
Aija:
Visvairāk mani baidīja tas, ka viņai varētu saglabāties
veselības problēmas, bet tikai no tāda viedokļa, ka viņai būtu
jāmokās. Savukārt tas, ka
Lanas
slimība uzliktu mums papildus pienākumus, mūs nebaidīja, jo
tam bijām gatavi. Jau pirmajā reizē, kad satikām
Laniņu,
man likās, ka dusmīga viņa nevarētu būt, viņai acīs bija
tāds pārdzīvojums, ka šķita, ka
Lana
būs visu laiku pateicīga. Šķiet, ka mēs neesam kļūdījušies.
Kāda
ir Lanas veselība
patlaban? Kopš iepriekšējie saimnieki viņu izlēma aizvest
pie ārsta, ir pagājuši tikai daži mēneši.
Aija:
Mēs pie ārsta ejam regulāri aptuveni ik pēc divām nedēļām
nesam nodot analīzes. Priecājos, ka ar katru reizi konstatējam
veselības uzlabošanos, par to liecina analīžu rezultāti. Nākamajā
vizītē, iespējams, lemsim par to, ka
Lanu
varētu jau vakcinēt.
Kad
jūs Lanu pārvedāt mājās,
cik ilgs laiks pagāja, kamēr viņa iejutās, sāka jums uzticēties
un pieņēma par savējiem?
Aija:
Šķiet, ka viņa jau uzticējās. Dienā, kad dakteris teica,
ka tagad mēs varam viņu ņemt līdzi, Lana
palēcās pie vīra un pēc tam pie manis viņa saprata, ka
viņu ņem līdzi. Sunīte bija ļoti bailīga, bet, šķiet, ka
viņa nevis neuzticējās, bet centās nolīst maliņā, lai
neizdarītu kaut ko tādu, kas mums nepatiktu, ka tikai netraucētu.
Viņa gulēja pie durvīm stūrītī, labprāt ienāca gan
virtuvē, gan istabā paskatīties, bet tā, lai tikai, viņasprāt,
netraucētu. Lana skatījās
un uzvedās it kā sakot: Tikai nedzeniet mani projām, es
netraucēšu! Viņa baidījās mums traucēt, lai tikai varētu
palikt, lai netiktu atkal pamesta.
|
Varbūt
klaiņojoši suņi un tie, kas paņemti no sliktākas
vides, vairāk pieķeras un uzticas jaunajiem saimniekiem?
Aija:
Es domāju, ka suns saprot, ka viņam dara labu. Es noskatījos
filmu [Dzīvnieku
hospitālis, 17.sērija - Uroģenitālās
infekcijas],
kurā dakteris stāsta par šīm slimībām un kā piemērs
tiek demonstrēta Lana.
Arī tur |
ir
redzams, kā viņa skatās uz dakteri ar
pateicības un padevības, varētu pat teikt - mīlestības
pilnām acīm. Man ir pārliecība, ka dzīvnieks
saprot,
ka viņam vēl labu. Viņš to jūt daudz labāk kā cilvēks.
Ja cilvēks smaida, bet domā kaut ko citu, tad suns uzreiz to
atšifrē.
Kā
Lana ir iedzīvojusies jūs
ģimenē? Vai viņa ir pieņēmusi visus ģimenes locekļus vai
tomēr kādu atzīst par īpašu saimnieku?
Aija:
Lana
priecīgi sagaida ne
tikai mūs, bet arī dēlus un mazbērnus, kas ierodas ciemos.
Viņa luncina asti un ar prieku gaida, lai apsveicinātos ar
katru no mūsu ģimenes.
Lana
jūtas kā saimniece. Taču viņa šo māju arī greizsirdīgi
aizsargā.
Kāda
Lana ir pēc
rakstura?
Aija:
Ļoti
mīlīga un draiska meitene.
Vai
jūs, iepazīstot Lanu,
esat ievērojuši, ka viņai piemīt kādi nelāgi vai nevēlami
ieradumi?
Aija:
Neteiktu, ka tas būtu nelāgs vai nevēlams ieradums, bet viņā
izraisa šausmas, piemēram, ja tiek ļoti strauja pacelta roka.
Vēl viņa kļūst ļoti tramīga, ja sadzird kādus trokšņus.
Kā
jums šķiet, kāpēc tas tā ir?
Aija:
Varbūt, ka es kļūdos, bet man šķiet, ka viņa agrāk ir
tikusi fiziski iespaidota.
Kā
Lana izturas pret citiem
dzīvniekiem, sastopot ārā kaķus, suņus, baložus?
Aija:
Viņa ir mainījusi savu attieksmi. Sākumā, kad bija jauna
teritorija, tiklīdz
Lana
kādu ieraudzīja, viņa rēja nešķirojot, vai tas ir
liels vai mazs ka tik kaut kas kustējās. Tagad mēs ārā
ejot aprunājamies un viņa jau mazāk aprej, taču, ja kāds
iztraucē, kad
Lana
ir
aizņemta kaut ko apostot vai ir iegrimusi savās domās, tad viņa
izbīlī rej. Tā nav nepatika, jo viņa jau pieņem apkārtējos
suņus. Kaķus viņa neaiztiek, bet baložus gan viņai patīk
trenkāt.
Tātad
Lanai jau ir izstrādājusies
sajūta par savu teritoriju, māju. Kā viņa reaģē, ja
ierodas viesi pie ģimenes nepiederoši cilvēki?
Aija:
Tikko kā atskan durvju zvans, viņa ar lielu niknumu metas uz
durvīm, ziņojot, lai te nenāk. Ir cilvēki, kurus viņa pieņem,
bet ir tādi, uz kuriem Lana
visu laiku rūc un tos nepieņem. Mēs cenšamies ar viņu runāt,
lai sunīte saprastu, ka šeit ir mājas, kuras viņai neviens
neatņems. Tās ir viņas lielās bailes un aizsargreakcija, lai
nepazaudētu jauniegūtās mājas un ģimeni.
|
Kuru
vietu dzīvoklī viņa ir izvēlējusies par savu?
Aija:
Viņai lielajā istabā ir savs paklājiņš, var teikt -
gandrīz pie televizora, kas viņai absolūti netraucē,
jo, kad viņai uznāk lielais plīsiens, viņa guļ
un televizors Lanu
nespēj traucēt.
Heinrihs:
Nekas viņu netraucē. Dienā mēs |
vairāk uzturamies
katrs savā istabā, bet vakarā esam kopā lielajā istabā,
skatāmies televizoru un Lanai
obligāti ir jābūt kopā ar visiem vai uz dīvāna
starp mums abiem, vai arī guļ zemē pie
kājām.
Viņa ir sabiedrisks suns vienmēr vēlas būt ar kādu kopā.
Dienā, kad strādāju savā istabā, viņa nāk pie manis
guļ pie durvīm un skatās, ko es daru.
Kāda
ir
Lanas
iemīļotākā
nodarbošanās? Kā viņa sev kavē laiku?
Aija:
Iemīļotākā nodarbība ir draiskoties.
Lanai
ir darba cimds, kuru atnes katram, lai tikai ar viņu paspēlējas.
Arī, ja esam tikko ienākušas no pastaigas un es esmu nogurusi,
Lana
pieiet pie
vīra, pienes cimdu un aicina: Lūdzu, esi tik laipns un
padauzies ar mani!
Vai
ir arī kāds nedarbs, ko
Lana
ir paspējusi pastrādāt?
Aija:
Nē, nav gan.
Kā
jums šķiet, vai atteikties no sava suņa ir cilvēcisks lēmums?
Aija:
Mēs vispār nevaram saprast tādu rīcību. Mēs dalītos visā,
kas mums ir, pat pieciestu paši, jo tas taču ir draugs.
Draugus nekad nenodod.
Heinrihs:
Diži vīri par to ir runājuši par saviem suņiem: Džeks
Londons, Sent-Ekziperī. SentEkziperī ir teiciens: Mēs
esam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši. Es to visu
mūžu esmu centies iegaumēt. Tā bija ar iepriekšējo sunīti,
tā ar šo jāvelk kamēr var vilkt, līdz kapa malai.
Lielai
daļai kolliju kārums
nr. 1 ir siers. Kāds kārums ir
Lanai?
Aija:
Protams, ka siers. Viennozīmīgi!
Heinrihs:
Svaiga gaļa arī garšo. Viņa apēstu abus divus vispirms
vienu, tad otru.
Pateicoties
vairāku cilvēku pūlēm Lanu
ir izdevies izraut nāvei no ķetnām. 7. maijā jūs piedalīsieties
specializētajā
DSK
Kolliju sekcijas 40 gadu jubilejas izstādē. Kādas ir jūsu
sajūtas?
Aija:
Sajūtas... Gribas, lai
Laniņa
atgūtu savu labo izskatu, lai viņai ir laba veselība, lai varētu
parādīt, ka to cilvēku pūles, kas tikai ieguldītas veselības
atgūšanai, nav bijušas veltas.
Heinrihs:
Sevišķi dakteru.
|
Šis
nav jūsu pirmais kollijs. Pastāstiet par savu iepriekšējo
sunīti.
Aija:
Mēs nevarējām iedomāties, ka dzīvoklī dzīvotu suns.
Tas bija mūsu vedekliņas suns kollijs Regija. Tā
sagadījās, ka bija vairāki mazi bērni, mums bija lielāks
dzīvoklis, mēs ar vīru palikām divi un Regija |
pārcēlās pie mums. Bijām pārsteigti, cik
kollijs ir inteliģents suns, kā viņa spēja no acīm
lasīt, kā viņa uztvēra cilvēkus. Kā juta, kāds ir
cilvēks - kad
cilvēks liekuļo. Sunim var teikt, ko gribi viņam
var neļaut
rūkt
vai ko citu, viņš vienkārši aizgriežas, aiziet un nekontaktējas
ar šo cilvēku. Ļoti, ļoti inteliģents suns kollijs visu
saprot, arī tad, ja saimniekiem ir grūti vai kāds ir slims.
Ja nevarēja citādi, tad Regija apgūlās blakus. Atšķirībā
no
Lanas, mūsu pirmais
kollijs tika mīlēts un lolots jau no paša sākuma, viņa arī
uzvedās kā maza karaliene. Mēs bijām ļoti, ļoti priecīgi
par šo suņu meiteni.
Heinrihs:
Palaidnības viņa darīja tikai bērnībā bija sagrauzusi
sekcijas kājas, bet kopš dzīvoja pie mums, palaidnības
vairs nebija prātā.
Kāpēc
jūs toreiz izvēlējāties kolliju?
Aija:
Kollijs jau mums dzīvoja atmiņā visi skatījāmies Lesiju
un tā tika paņemtas mūsu sirdis.
Lesija
ietekmēja jūsu izvēli?
Heinrihs:
Lesija
un arī pusaudža
gadu iespaids. Kad dzīvoju Bruņinieku ielā tas bija ap
1956. gadu, mums kaimiņos dzīvoja aviācijas pulkvedis, kas no
saviem ārzemju komandējumiem bija atvedis lielu, skaistu, rudu
kolliju. Suns tika kopts, ar viņu pulkvedis gāja pastaigās
jau agri no rīta, kad es vēl skrēju uz skolu. Viņš pats
varbūt bija ģērbies pidžamas biksēs, bet līdzi bija slotiņa
un šaupelīte, kaut arī tajā laikā Bruņinieku iela vēl
nebija asfaltēta auga koki, krūmi un zālīte, viņš tik
un tā visu aiz suņa satīrīja. Pats suns bija vienreizējs
savā krāšņumā un atstāja tādu milzīgu iespaidu. Tobrīd
jau kolliji bija reti suņi Latvijā.
Kad
liktens atveda pie mums Regiju, tad arī uzreiz viņu iemīlējām.
Viņa gan ar mums jau bija pazīstama, jo brauca vasarās uz
vasarnīcu. Kad brauca prom, nācās šķirties ar smagu sirdi,
vienmēr pa telefonu apvaicājos, kā tad iet manam mīļumam.
Tagad notiek līdzīgi kad zvana Mārtiņš, mūsu jaunākais
dēls, viņš vienmēr apvaicājas, kā klājas
Lanai,
jo viņa ir iekritusi arī viņa sirdī. Lielākā spēlēšanās
un dauzīšanās Regijai bija tieši ar Mārtiņu viņi
stundām abi varēja slēpties viens no otra, ķert viens otru.
Šķiet, ka Mārtiņš gaida vasaru, kad varēs ar
Lanu
laukos dauzīties.
Vai
varat abus savus kollijus salīdzināt kas ir kopīgs, kas
atšķirīgs?
Heinrihs:
Pirmkārt, kopīgs jau ir ārējais veidols - garais purns, stāvās
ausis ar noliektajiem galiņiem, mandeļveida acis, inteliģence,
kopskats. Atšķirība ir tā, ka
Lana
vēl pārdzīvo iepriekšējo stresu, paies kāds laiks un, iespējams,
ka viņa raksturu mazliet mainīs.
Aija:
Iepriekšējo suni mēs droši varējām laist vaļā no saites,
viņa klausīja komandas.
Lana
klausa komandas, bet, piemēram, ja viņai saka Fu!,
Lana
saraujas, jo, laikam, domā, ka sitīs. Kopējs ir tas, ka abām
patīk dauzīties. Regijai patika čības tikko pārlika
vienu kāju pār otru, ta viņa klupa čībai virsū. Viņa
nekoda neapautā kājā, bet
Lana
dauzās arī tā.
Lana
vairāk aizraujas un var stiprāk saņemt ar zobiem. Ja tiks
imitētas sāpes, viņa saprot, ka ir pārāk aizrāvusies.
Heinrihs:
Lanai
patīk knikšķināt
degunā. Regija gan nekad pie deguna nelēca.
Kā
jūs raksturotu kollijus?
Aija:
Nav inteliģentāku suņu par kolliju. Ir suņi, kuri ir gatavi
saimniekam pakalpot, ir tādi, kuri sevi apzinās spēka ziņā,
kuri ļoti aizrautīgi spēlējas. Bet, man liekas, ka kollijs
izceļas ar to, ka domā.
Heinrihs:
Viņi nav lišķi, neko nebičos ja iedosi iedosi,
ja ne ne. Regija pat varēja apvainoties un aiziet prom, ja
kaut kas tobrīd nebija viņai pieņemams. Arī reizēs, kad viņu
neņēmām kaut kur līdz, viņa saprata un pusapvainojusies
aizgāja. Bet reizēs, kad teicām, ka ņemsim līdz, viņa no
priekiem varēja lēkt gaisā, neļaut ģērbties. Regiju ņēmu
gandrīz visur līdzi. Protams, bija gadījumi, kad tas nebija
iespējams, ja gājām ciemos, uz teātri, uz operu.
Lana
patlaban iekšā automašīnā iekāpj, bet, kad sākam braukt,
viņa sāk stāstīt, ka viņai kaut kas nepatīk. Ja kāds sēž
blakus, tad viss ir kārtībā, bet, ja viņa sēž viena, tad
stāsta, ka es īsti labu nebraucu - pārāk strauji bremzēju
vai dodu gāzi.
Aija:
Tai pat laikā, ja vīrs kaut kur taisās braukt un neņem
Lanu
līdz, viņa stāv pie durvīm un vaimanā, tā kā apvainojas.
Heinrihs:
Principā viņām abām patīk braukt, bet
Lana
īsti vēl nav pieradusi.
Ko
jūs novēlētu dzīvnieku patversmju, klīniku personālam,
citiem cilvēkiem, kas rūpējas par noklīdušiem un pamestiem
dzīvniekiem?
Aija:
Lai viņiem pietiktu izturības, spēka. Lai arī apkārtējie
ļaudis būtu atsaucīgāki un palīdzētu, jo tas ir liels
darbs, ko veic šie cilvēki pat nenovērtējams darbs. Viņi
labo cilvēku pieļautās kļūdas, netaisnību, ļaunprātību
pret dzīvniekiem, kas izdarīta.
Paldies!
.
Kolliju
portāla komentārs.
Kad uzzinājām par Lanas
ilgstošo slimību un iepriekšējo saimnieku bezatbildību,
piedāvājām viņiem jebkura veida palīdzību segt visus
sunītes ārstēšanas izdevumus, apmaksāt medikamentus un
speciālu barību. Suņa īpašnieks it kā izrādīja pateicību
un piekrita darīt visu, lai dzīvnieks atveseļotos, taču tai
pat laikā sazinājās ar Dzīvnieku
veselības centra direktoru dakteri Aigaru Briņķi un
slepus no mums centās sarunāt vietu Dzīvnieku
drauga patversmē.
Tai
pat laikā sunītes veselības stāvoklis kļuva kritisks. Ar
lielām grūtībām pierunājām bijušo īpašnieku aizvest
Lanu
uz Dzīvnieku
veselības centru, viņš centās to atlikt. Arī paši
devāmies turp. Dakteri, izmeklējot kolliju, secināja, ka suns
līdz nākamās dienas rītam nebūtu izdzīvojis, viņš būtu
lemts ļoti mokošai nāvei. Tika prognozēts urīnpūšļa plīsums
un dzīvnieka intoksikācija ar paša urīnu. Sunītes slimība
bija tik ielaista, ka viņas cerības izdzīvot un atveseļoties
bija visai vājas. Šo procesu nesekmēja arī fakts, ka iepriekšējie
īpašnieki no sunīša atteicās. Tas bija ļoti liels pārdzīvojums
kollijam. Pēc mūsu lūguma Dzīvnieku
veselības centra direktors Aigars Briņķis bez atlīdzības
nolēma darīt visu iespējamo, lai dzīvnieku glābtu. Tas arī
izdevās. Kā situāciju komentēja pats Briņķis: Tas ir stāsts
ar laimīgām beigām! Sunīte ne tikai atveseļojās, bet
atrada sev mīlošus saimniekus un jaunas mājas. Tik pašaizliedzīgas
rūpes, kādas izrādīja Aija un Heinrihs, grūti ietērpt vārdos.
Mēs
esam gandarīti par to, ka visu kopīgiem spēkiem izdevās
izraut sunīti nāvei no ķetnām.
.
Kolliju
portāls izsaka pateicību Dzīvnieku
veselības centra kolektīvam un Aigaram Briņķim personīgi,
dzīvnieku patversmei Dzīvnieku
draugs un Solvitai Vībai personīgi, Aijai un Heinriham
Budreiko, Dzīvnieku
SOS un Laurai Karnītei personīgi.
.
|