Intervijas  

» Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Lana


 

0

Aija Budreiko: Draugus nekad nenodod

Šoreiz piedāvājam skumju stāstu ar laimīgām beigām. Tas ir stāsts par Lanu, kuru varam vērot veterinārā seriāla “Dzīvnieku hospitālis” 17. sērijā “Uroģenitālās infekcijas”. Stāsts par cilvēcību un pašaizliecību. Sarunā piedalās 

Lanas saimnieki Aija un Heinrihs Budreiko.

Kā jūs uzzinājāt par Lanu?

Aija: Dēls apskatījās Kolliju portālā, ka bija lūgums palīdzēt. Kad zaudējām mūsu iepriekšējo kolliju, bijām ļoti skumīgi un nolēmām, ka mums vajag kollija kucēnu, zvanīju Stepes kundzei [DSK Kolliju sekcijas vadītāja Irisa Stepe], bet tajā brīdī kucēnu nebija. Kopš tā brīža arī pati diezgan bieži iegriežos Kolliju portālā. Kādu dienu dēls to bija apmeklējis, pēc tam man zvanīja un sacīja, ka tikko nosūtījis e–pastu, lai paskatos, kas tur ir rakstīts par Lanu. Mēs izdrukājām informāciju par slimo kolliju, no kura atteikušies saimnieki, un jau otrajā dienā braucām uz “Dzīvnieku drauga” patversmi. Tur mēs ieraudzījām Laniņu... Es apraudājos, jo viņa izskatījās tik nelaimīga, tik švakiņa, un skatījās uz cilvēku ar tādu neuzticību. Man likās, ka es viņu tūlīt varētu paņemt mājās.

Kā jūs nonācāt līdz lēmuma adoptēt Lanu? Kāpēc tieši slimu suni? Ir taču vienkāršāk iegādāties veselu suni vai kucēnu...

Aija: Man likās, ja mēs viņai nepalīdzēsim, tad varbūt, ka neviens nepieteiksies, kaut gan saņēmām informāciju, ka interese par viņu ir izrādīta. Taču izšķirošais brīdis bija, kad mēs satikāmies – godīgi sakot, man bija vienalga, vai viņa ir slima vai vesela. Tad mēs nospriedām, ka ņemsim un darīsim visu iespējamo, lai viņa kļūtu vesela.

Veterinārās klīnikas personāls bija ļoti izbrīnīts par to, ka potenciālie saimnieki ierodas apciemot suni katru dienu, kaut kas tāds nebija līdz šim redzēts...

Aija: Pirmo dienu, kad mēs aizbraucām, līdzi bija arī jaunākais dēls Mārtiņš. Lana bija ievietota mazajā voljērā, jo klīnikā bija ļoti daudz slimu suņu un lielajā voljērā nebija vietas, bet Lanai, kas bija ļoti vāja un maziņa, pietika vietas arī mazajā... Mēs viņu samīļojām, izvedām ārā un, kad gribējām likt viņu atpakaļ voljērā, sunīte uzlika ķepu dēlam un izmisīgām acīm skatījās, it kā sakot: “Lūdzu, lūdzu, neliec mani atpakaļ, ņem mani līdzi!” Tajā brīdī mūsu pieņemtais lēmums viņu adoptēt vēl vairāk nostiprinājās un bijām gatavi sunīti, tiklīdz dakteris atļaus, vest mājās. Līdz ar to nospriedām, ka mums ir katru dienu pie viņas jābūt.

Vai jūs nebaidījāties, ka pieaudzis un izvārdzināts suns var neattaisnot cerības, ka viņa varētu izrādīties nikna, pārāk bailīga, ka viņai saglabāsies ilgstošas veselības problēmas?

Aija: Visvairāk mani baidīja tas, ka viņai varētu saglabāties veselības problēmas, bet tikai no tāda viedokļa, ka viņai būtu jāmokās. Savukārt tas, ka Lanas slimība uzliktu mums papildus pienākumus, mūs nebaidīja, jo tam bijām gatavi. Jau pirmajā reizē, kad satikām Laniņu, man likās, ka dusmīga viņa nevarētu būt, viņai acīs bija tāds pārdzīvojums, ka šķita, ka Lana būs visu laiku pateicīga. Šķiet, ka mēs neesam kļūdījušies.

Kāda ir Lanas veselība patlaban? Kopš iepriekšējie saimnieki viņu izlēma aizvest pie ārsta, ir pagājuši tikai daži mēneši.

Aija: Mēs pie ārsta ejam regulāri – aptuveni ik pēc divām nedēļām nesam nodot analīzes. Priecājos, ka ar katru reizi konstatējam veselības uzlabošanos, par to liecina analīžu rezultāti. Nākamajā vizītē, iespējams, lemsim par to, ka Lanu varētu jau vakcinēt.

Kad jūs Lanu pārvedāt mājās, cik ilgs laiks pagāja, kamēr viņa iejutās, sāka jums uzticēties un pieņēma par savējiem?

Aija: Šķiet, ka viņa jau uzticējās. Dienā, kad dakteris teica, ka tagad mēs varam viņu ņemt līdzi, Lana palēcās pie vīra un pēc tam pie manis – viņa saprata, ka viņu ņem līdzi. Sunīte bija ļoti bailīga, bet, šķiet, ka viņa nevis neuzticējās, bet centās nolīst maliņā, lai neizdarītu kaut ko tādu, kas mums nepatiktu, ka tikai netraucētu. Viņa gulēja pie durvīm stūrītī, labprāt ienāca gan virtuvē, gan istabā paskatīties, bet tā, lai tikai, viņasprāt, netraucētu. Lana skatījās un uzvedās it kā sakot: “Tikai nedzeniet mani projām, es netraucēšu!” Viņa baidījās mums traucēt, lai tikai varētu palikt, lai netiktu atkal pamesta.

Varbūt klaiņojoši suņi un tie, kas paņemti no sliktākas vides, vairāk pieķeras un uzticas jaunajiem saimniekiem?

Aija: Es domāju, ka suns saprot, ka viņam dara labu. Es noskatījos filmu [“Dzīvnieku hospitālis”, 17.sērija - “Uroģenitālās infekcijas”], kurā dakteris stāsta par šīm slimībām un kā piemērs tiek demonstrēta Lana. Arī tur 

ir redzams, kā viņa skatās uz dakteri – ar pateicības un padevības, varētu pat teikt - mīlestības pilnām acīm. Man ir pārliecība, ka dzīvnieks 

saprot, ka viņam vēl labu. Viņš to jūt daudz labāk kā cilvēks. Ja cilvēks smaida, bet domā kaut ko citu, tad suns uzreiz to atšifrē.

Lana ir iedzīvojusies jūs ģimenē? Vai viņa ir pieņēmusi visus ģimenes locekļus vai tomēr kādu atzīst par īpašu “saimnieku”?

Aija: Lana priecīgi sagaida ne tikai mūs, bet arī dēlus un mazbērnus, kas ierodas ciemos. Viņa luncina asti un ar prieku gaida, lai apsveicinātos ar katru no mūsu ģimenes. Lana jūtas kā saimniece. Taču viņa šo māju arī greizsirdīgi aizsargā.

Kāda Lana ir pēc rakstura?

Aija: Ļoti mīlīga un draiska meitene.

Vai jūs, iepazīstot Lanu, esat ievērojuši, ka viņai piemīt kādi nelāgi vai nevēlami ieradumi?

Aija: Neteiktu, ka tas būtu nelāgs vai nevēlams ieradums, bet viņā izraisa šausmas, piemēram, ja tiek ļoti strauja pacelta roka. Vēl viņa kļūst ļoti tramīga, ja sadzird kādus trokšņus.

Kā jums šķiet, kāpēc tas tā ir?

Aija: Varbūt, ka es kļūdos, bet man šķiet, ka viņa agrāk ir tikusi fiziski iespaidota.

Lana izturas pret citiem dzīvniekiem, sastopot ārā kaķus, suņus, baložus?

Aija: Viņa ir mainījusi savu attieksmi. Sākumā, kad bija jauna teritorija, tiklīdz Lana kādu ieraudzīja, viņa rēja – nešķirojot, vai tas ir liels vai mazs – ka tik kaut kas kustējās. Tagad mēs ārā ejot aprunājamies un viņa jau mazāk aprej, taču, ja kāds iztraucē, kad Lana ir aizņemta kaut ko apostot vai ir iegrimusi savās domās, tad viņa izbīlī rej. Tā nav nepatika, jo viņa jau pieņem apkārtējos suņus. Kaķus viņa neaiztiek, bet baložus gan viņai patīk trenkāt.

Tātad Lanai jau ir izstrādājusies sajūta par savu teritoriju, māju. Kā viņa reaģē, ja ierodas viesi – pie ģimenes nepiederoši cilvēki?

Aija: Tikko kā atskan durvju zvans, viņa ar lielu niknumu metas uz durvīm, ziņojot, lai te nenāk. Ir cilvēki, kurus viņa pieņem, bet ir tādi, uz kuriem Lana visu laiku rūc un tos nepieņem. Mēs cenšamies ar viņu runāt, lai sunīte saprastu, ka šeit ir mājas, kuras viņai neviens neatņems. Tās ir viņas lielās bailes un aizsargreakcija, lai nepazaudētu jauniegūtās mājas un ģimeni.

Kuru vietu dzīvoklī viņa ir izvēlējusies par savu?

Aija: Viņai lielajā istabā ir savs paklājiņš, var teikt - gandrīz pie televizora, kas viņai absolūti netraucē, jo, kad viņai uznāk lielais “plīsiens”, viņa guļ un televizors Lanu nespēj traucēt.

Heinrihs: Nekas viņu netraucē. Dienā mēs 

vairāk uzturamies katrs savā istabā, bet vakarā esam kopā lielajā istabā, skatāmies televizoru un Lanai obligāti ir jābūt kopā ar visiem – vai uz dīvāna starp mums abiem, vai arī guļ zemē pie 

kājām. Viņa ir sabiedrisks suns – vienmēr vēlas būt ar kādu kopā. Dienā, kad strādāju savā istabā, viņa nāk pie manis – guļ pie durvīm un skatās, ko es daru.

Kāda ir Lanas iemīļotākā nodarbošanās? Kā viņa sev kavē laiku?

Aija: Iemīļotākā nodarbība ir draiskoties. Lanai ir darba cimds, kuru atnes katram, lai tikai ar viņu paspēlējas. Arī, ja esam tikko ienākušas no pastaigas un es esmu nogurusi, Lana pieiet pie vīra, pienes cimdu un aicina: “Lūdzu, esi tik laipns un padauzies ar mani!”

Vai ir arī kāds nedarbs, ko Lana ir paspējusi pastrādāt?

Aija: Nē, nav gan.

Kā jums šķiet, vai atteikties no sava suņa ir cilvēcisks lēmums?

Aija: Mēs vispār nevaram saprast tādu rīcību. Mēs dalītos visā, kas mums ir, pat pieciestu paši, jo tas taču ir draugs. Draugus nekad nenodod.

Heinrihs: Diži vīri par to ir runājuši par saviem suņiem: Džeks Londons, Sent-Ekziperī. Sent–Ekziperī ir teiciens: “Mēs esam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši.” Es to visu mūžu esmu centies iegaumēt. Tā bija ar iepriekšējo sunīti, tā ar šo – jāvelk kamēr var vilkt, – līdz kapa malai.

Lielai daļai kolliju kārums nr. 1 ir siers. Kāds kārums ir Lanai?

Aija: Protams, ka siers. Viennozīmīgi!

Heinrihs: Svaiga gaļa arī garšo. Viņa apēstu abus divus – vispirms vienu, tad otru.

Pateicoties vairāku cilvēku pūlēm Lanu ir izdevies izraut nāvei no ķetnām. 7. maijā jūs piedalīsieties specializētajā DSK Kolliju sekcijas 40 gadu jubilejas izstādē. Kādas ir jūsu sajūtas?

Aija: Sajūtas... Gribas, lai Laniņa atgūtu savu labo izskatu, lai viņai ir laba veselība, lai varētu parādīt, ka to cilvēku pūles, kas tikai ieguldītas veselības atgūšanai, nav bijušas veltas.

Heinrihs: Sevišķi dakteru.

Šis nav jūsu pirmais kollijs. Pastāstiet par savu iepriekšējo sunīti.

Aija: Mēs nevarējām iedomāties, ka dzīvoklī dzīvotu suns. Tas bija mūsu vedekliņas suns – kollijs Regija. Tā sagadījās, ka bija vairāki mazi bērni, mums bija lielāks dzīvoklis, mēs ar vīru palikām divi un Regija 

“pārcēlās” pie mums. Bijām pārsteigti, cik kollijs ir inteliģents suns, kā viņa spēja no acīm lasīt, kā viņa uztvēra cilvēkus. Kā juta, kāds ir cilvēks -  kad cilvēks liekuļo. Sunim var teikt, ko gribi – viņam var neļaut 

rūkt vai ko citu, viņš vienkārši aizgriežas, aiziet un nekontaktējas ar šo cilvēku. Ļoti, ļoti inteliģents suns – kollijs visu saprot, arī tad, ja saimniekiem ir grūti vai kāds ir slims. Ja nevarēja citādi, tad Regija apgūlās blakus. Atšķirībā no Lanas, mūsu pirmais kollijs tika mīlēts un lolots jau no paša sākuma, viņa arī uzvedās kā maza karaliene. Mēs bijām ļoti, ļoti priecīgi par šo suņu meiteni.

Heinrihs: Palaidnības viņa darīja tikai bērnībā – bija sagrauzusi sekcijas “kājas”, bet kopš dzīvoja pie mums, palaidnības vairs nebija prātā.

Kāpēc jūs toreiz izvēlējāties kolliju?

Aija: Kollijs jau mums dzīvoja atmiņā – visi skatījāmies “Lesiju” un tā tika “paņemtas” mūsu sirdis.

Lesija ietekmēja jūsu izvēli?

Heinrihs: Lesija un arī pusaudža gadu iespaids. Kad dzīvoju Bruņinieku ielā – tas bija ap 1956. gadu, mums kaimiņos dzīvoja aviācijas pulkvedis, kas no saviem ārzemju komandējumiem bija atvedis lielu, skaistu, rudu kolliju. Suns tika kopts, ar viņu pulkvedis gāja pastaigās – jau agri no rīta, kad es vēl skrēju uz skolu. Viņš pats varbūt bija ģērbies pidžamas biksēs, bet līdzi bija slotiņa un šaupelīte, kaut arī tajā laikā Bruņinieku iela vēl nebija asfaltēta – auga koki, krūmi un zālīte, viņš tik un tā visu aiz suņa satīrīja. Pats suns bija vienreizējs savā krāšņumā un atstāja tādu milzīgu iespaidu. Tobrīd jau kolliji bija reti suņi Latvijā.

Kad liktens atveda pie mums Regiju, tad arī uzreiz viņu iemīlējām. Viņa gan ar mums jau bija pazīstama, jo brauca vasarās uz vasarnīcu. Kad brauca prom, nācās šķirties ar smagu sirdi, vienmēr pa telefonu apvaicājos, kā tad iet manam mīļumam. Tagad notiek līdzīgi – kad zvana Mārtiņš, mūsu jaunākais dēls, viņš vienmēr apvaicājas, kā klājas Lanai, jo viņa ir “iekritusi” arī viņa sirdī. Lielākā spēlēšanās un dauzīšanās Regijai bija tieši ar Mārtiņu – viņi stundām abi varēja slēpties viens no otra, ķert viens otru. Šķiet, ka Mārtiņš gaida vasaru, kad varēs ar Lanu laukos dauzīties.

Vai varat abus savus kollijus salīdzināt – kas ir kopīgs, kas atšķirīgs?

Heinrihs: Pirmkārt, kopīgs jau ir ārējais veidols - garais purns, stāvās ausis ar noliektajiem galiņiem, mandeļveida acis, inteliģence, kopskats. Atšķirība ir tā, ka Lana vēl pārdzīvo iepriekšējo stresu, paies kāds laiks un, iespējams, ka viņa raksturu mazliet mainīs.

Aija: Iepriekšējo suni mēs droši varējām laist vaļā no saites, viņa klausīja komandas. Lana klausa komandas, bet, piemēram, ja viņai saka “Fu!”, Lana saraujas, jo, laikam, domā, ka sitīs. Kopējs ir tas, ka abām patīk dauzīties. Regijai patika čības – tikko pārlika vienu kāju pār otru, ta viņa klupa čībai virsū. Viņa nekoda neapautā kājā, bet Lana dauzās arī tā. Lana vairāk aizraujas un var stiprāk saņemt ar zobiem. Ja tiks imitētas sāpes, viņa saprot, ka ir pārāk aizrāvusies.

Heinrihs: Lanai patīk “knikšķināt” degunā. Regija gan nekad pie deguna nelēca.

Kā jūs raksturotu kollijus?

Aija: Nav inteliģentāku suņu par kolliju. Ir suņi, kuri ir gatavi saimniekam pakalpot, ir tādi, kuri sevi apzinās spēka ziņā, kuri ļoti aizrautīgi spēlējas. Bet, man liekas, ka kollijs izceļas ar to, ka domā.

Heinrihs: Viņi nav lišķi, neko “nebičos” – ja iedosi – iedosi, ja ne – ne. Regija pat varēja apvainoties un aiziet prom, ja kaut kas tobrīd nebija viņai pieņemams. Arī reizēs, kad viņu neņēmām kaut kur līdz, viņa saprata un pusapvainojusies aizgāja. Bet reizēs, kad teicām, ka ņemsim līdz, viņa no priekiem varēja lēkt gaisā, neļaut ģērbties. Regiju ņēmu gandrīz visur līdzi. Protams, bija gadījumi, kad tas nebija iespējams, ja gājām ciemos, uz teātri, uz operu. Lana patlaban iekšā automašīnā iekāpj, bet, kad sākam braukt, viņa sāk stāstīt, ka viņai kaut kas nepatīk. Ja kāds sēž blakus, tad viss ir kārtībā, bet, ja viņa sēž viena, tad stāsta, ka es īsti labu nebraucu - pārāk strauji bremzēju vai “dodu gāzi”.

Aija: Tai pat laikā, ja vīrs kaut kur taisās braukt un neņem Lanu līdz, viņa stāv pie durvīm un vaimanā, tā kā apvainojas.

Heinrihs: Principā viņām abām patīk braukt, bet Lana īsti vēl nav pieradusi.

Ko jūs novēlētu dzīvnieku patversmju, klīniku personālam, citiem cilvēkiem, kas rūpējas par noklīdušiem un pamestiem dzīvniekiem?

Aija: Lai viņiem pietiktu izturības, spēka. Lai arī apkārtējie ļaudis būtu atsaucīgāki un palīdzētu, jo tas ir liels darbs, ko veic šie cilvēki – pat nenovērtējams darbs. Viņi labo cilvēku pieļautās “kļūdas”, netaisnību, ļaunprātību pret dzīvniekiem, kas izdarīta.

Paldies!  

Kolliju portāla komentārs. Kad uzzinājām par Lanas ilgstošo slimību un iepriekšējo saimnieku bezatbildību, piedāvājām viņiem jebkura veida palīdzību – segt visus sunītes ārstēšanas izdevumus, apmaksāt medikamentus un speciālu barību. Suņa īpašnieks it kā izrādīja pateicību un piekrita darīt visu, lai dzīvnieks atveseļotos, taču tai pat laikā sazinājās ar “Dzīvnieku veselības centra” direktoru dakteri Aigaru Briņķi un slepus no mums centās sarunāt vietu “Dzīvnieku drauga” patversmē.

Tai pat laikā sunītes veselības stāvoklis kļuva kritisks. Ar lielām grūtībām pierunājām bijušo īpašnieku aizvest Lanu uz “Dzīvnieku veselības centru”, viņš centās to atlikt. Arī paši devāmies turp. Dakteri, izmeklējot kolliju, secināja, ka suns līdz nākamās dienas rītam nebūtu izdzīvojis, viņš būtu lemts ļoti mokošai nāvei. Tika prognozēts urīnpūšļa plīsums un dzīvnieka intoksikācija ar paša urīnu. Sunītes slimība bija tik ielaista, ka viņas cerības izdzīvot un atveseļoties bija visai vājas. Šo procesu nesekmēja arī fakts, ka iepriekšējie īpašnieki no sunīša atteicās. Tas bija ļoti liels pārdzīvojums kollijam. Pēc mūsu lūguma “Dzīvnieku veselības centra” direktors Aigars Briņķis bez atlīdzības nolēma darīt visu iespējamo, lai dzīvnieku glābtu. Tas arī izdevās. Kā situāciju komentēja pats Briņķis: “Tas ir stāsts ar laimīgām beigām!” Sunīte ne tikai atveseļojās, bet atrada sev mīlošus saimniekus un jaunas mājas. Tik pašaizliedzīgas rūpes, kādas izrādīja Aija un Heinrihs, grūti ietērpt vārdos.

Mēs esam gandarīti par to, ka visu kopīgiem spēkiem izdevās izraut sunīti nāvei no ķetnām. Kolliju portāls izsaka pateicību “Dzīvnieku veselības centra” kolektīvam un Aigaram Briņķim personīgi, dzīvnieku patversmei “Dzīvnieku draugs” un Solvitai Vībai personīgi, Aijai un Heinriham Budreiko, “Dzīvnieku SOS” un Laurai Karnītei personīgi.

0

  » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Lana


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0