Šo jauko ģimeni Kolliju portāla pārstāvji apciemoja Šī gada vasarā. Daudzi par Matveje-

viem un viņu kollijiem jau zina no kādreiz Renātes Ābelītes tik populārā TV raidījuma “Cilvēks

zvēru pasaulē” sižeta. Devāmies uzzināt, kā viņiem klājas tagad.

Cik sen jūs esat kopā ar kollijiem?

Maija: No 1985. gada. Pirmais mūsu kollijs bija marmorkrāsas Kerisa, kuru mēs atvedām no Tallinas.

Kāpēc jūs izvēlējāties kolliju? Kā iepazināties ar šo šķirni?

Jānis: Caur toreizējo DOSAAF organizāciju.

Maija: Mēs iepazināmies ar Irisu Stepi. Man kolliji iepatikās savas elegances un garās spalvas dēļ. Kolliji ir aristokrātiski suņi.

Jānis: Mums kolliji iepatikās sava izskata dēļ.

Cik kolliju jums ir bijis pa šiem gadiem?

Maija: Deviņi.

Jūs kādreiz bijāt aktīvi kolliju izstāžu dalībnieki. Vai zināt, cik izstādēs esat piedalījušies?

Maija: Divu gadu laikā piedalījāmies visās izstādēs, kas notika Latvijā. Esam bijuši arī Tallinā.

un piedalīties izstādēs kā senāk?

Maija: Man šķiet, ka laiks pats visu noliek savās vietās.

Vai pamanījāt kādas būtiskas atšķirības starp tagadējām izstādēm un agrākajām?

Maija: Vienīgā atšķirība, ko pamanīju, ir tā, ka suņi ir kļuvuši skaistāki – ar garāku vilnu un košākām krāsām.

Jānis: Tagad ir ļoti daudz skaistu balvu suņiem. Kolliju īpašniekiem ir ar ko lepoties. Tik skaisti kausi!

Vai jūs piekrītat apgalvojumam, ka kolliji ir inteliģentu cilvēku suņi?

Maija: Domāju, ka katrs cilvēks izvēlas sev suni pēc tā, kāds draugs viņam dzīvē ir vajadzīgs. Ja cilvēks ir varaskārs un agresīvs, tad viņš attiecīgi izvēlas arī agresīvāku suni. Un otrādi.

Vai vārds Lesija izraisa jūsos kādas asociācijas vai emocijas?

Jānis: Kā tad! Pēc visa filmās redzētā Lesija ir spilgtākais kolliju pārstāvis.

Maija: Lesija kā glābējs, kā augstākā mīlestība, kā bērnu aukle. Šādas asociācijas manī izraisa Lesija.

Vai jūs esat redzējuši pēdējo, 2005. gadā uzņemto filmu “Lesija”?

Maija: Nē, neesam.

Jānis: Domāju, ka šie kolliji paši mūs atrada. To varētu nosaukt par brīnumu.

Pieci suņi – tas jau ir bars. Kā šie suņi sadzīvoja savā starpā? Vai viņiem bija izveidojusies noteikta bara hierarhija?

Maija: Bara vadone bija Gabija, nākamā hierarhijā bija Longa. Kerisa tobrīd bija jau veca, savukārt, Alisītei visu mūžu nekādas teikšanas nebija.

Jānis: Alise bija vissmalkākā un vismīļākā.

Maija: Un Glorijai, kura mums vienīgā no toreizējā bara ir palikusi vēl šobrīd, arī neinteresēja ieņemt bara vadones statusu. Var teikt, ka baru vadīja Gabija un Longa.

Varbūt jūs varat pastāstīt kaut ko vairāk par pieminētajā sižetā redzamajiem kollijiem?

Maija: Gloriju mums atdeva viņas saimnieki, kad sunītei bija divi gadi. Viņai bija grūti pierast pie Rīgas pilsētas trokšņiem, bija nomocījusies tik tālu, ka vairs nevēlējās doties pastaigās ārpus mājas. Pie mums viņa ar dzīvi ir apmierināta. Jāpiebilst, ka Glorijai ir savs īpašs pastaigu maršruts, citur doties viņa nevēlas.

Maija: Gabija reiz tika uzdāvināta vienam cilvēkam. Šim cilvēkam kollijs izrādījās lieks un tāpēc tika dāvināts citam. Pēc trijiem gadiem redzēja, kādos apstākļos sunīte tika turēta, atņēma, atkal aizveda uz Rīgu un uzdāvināja suni dzērājam. Protams, ka arī dzērājam nerūpēja kollijs. Beigu beigās Gabija laimīgā kārtā nonāca pie mums, viņai bija kādi pieci vai seši gadi. Vēl tikpat ilgu laiku viņa nodzīvoja.

Jānis: Kad nomira Longa, pēc mēneša viņai sekoja arī Gabija. Viņas bija nešķiramas draudzenes.

Maija: Longu mēs nopirkām Talsu rajonā četru mēnešu vecumā.

Jānis: Šajā “audzētavā”, ja to tā var dēvēt, suņi tika turēti drausmīgos apstākļos. Bija ziema, kucēni dzīvoja pa dienu aplokā, bet naktī tika iespundēti kūtī. Baroja suņus ar kombikormu un pienu. Longai bija ievainota galva. Arī kucēnu mammīte dzīvoja ļoti sliktos apstākļos.

Mēs piegājām pie aploka un pajautājām: “Kurš brauks mums līdzi?” Ja jūs būtu redzējuši to skatu, ar kādām actiņām sunīši skatījās uz mums!

Maija: Kad mēs Longu iesēdinājām automašīnā, viņa bez kustēšanās nobrauca visu ceļu.

Kurā gadā tas notika?

Maija: 1998.

Kā pie jums nonāca Alise?

Jānis: Alise ir mūsu pašu kucēntiņš, dzimusi šeit.

Maija: Viņa ir Kerisas mazmeita.

ar kādu vīrusu. Pateicoties veterinārārstu rūpēm, viņai izdevās izdzīvot. Gandrīz visi pārējie metiena kucēni devās uz “labākiem medību laukiem”. Mēs kādu laiku kontaktējāmies ar citu metiena kucēnu īpašniekiem Tallinā, tā ka mums visi šie dzīvesstāsti tapa zināmi.

Maija: Es domāju, ka kolliji viens otram izstāsta savus dzīvesstāstus, jo viņi viens otru uzņem ļoti labi – nav nekādu strīdu.

Vai jūs uzskatāt, ka starp kollijiem pastāv kāda mums, cilvēkiem, nezināma saikne?

Maija: Jā, viņi sazinās savā starpā.

Jānis: Izskatās, ka viņi viens otram pieiet klāt un kaut ko iečukst austiņā. Ir interesanti novērojumi.

Maija: Tādā pašā veidā suņi sarunājas arī ar cilvēkiem. Dažreiz var ievērot, ka viņiem gandrīz bez skaņas kustas lūpas, un viņi izstāsta visu.

Kādi bija jūsu novērojumi?

Maija: Viņi nodod informāciju arī ar acīm. Ja viņiem ir kāda vēlme, viņi prot to pateikt ar skatienu. Kollijiem piemīt spēja transformēt domas.

Vai jums, dzīvojot kopā ar kollijiem, ir izdevies apgūt kaut daļu no šīs sazināšanās valodas?

Jānis: No sižetā redzamajiem kollijiem mums šobrīd ir tikai viens – Glorija. Pārējie jau diemžēl devušies viņsaulē. Longa nomira pa ceļam pie veterinārārsta. Gabija laikam aiz bēdām pēc Longas. Visi suņi nodzīvoja aptuveni līdz 13-14 gadiem.

Jums tolaik bija pieci kolliji. Vai jūs būtu toreiz pieņēmuši arī sesto, septīto...?

Jānis: Jā, būtu pieņēmuši! Tas būtu liktenis, no kura mēs nevaram izvairīties. Arī tad, kad mums piedāvāja Marsi, mēs ne mirkli nešaubījāmies. Tikai saskatījāmies ar Maiju, un tas bija acumirklī izlemts. Ja sunim ir vajadzīgas mājas, tad tas jādara. Šaubu nebija.

Maija: Sestais jau atnāca pie mums, bet par laimi atradām viņa saimnieku.

Dažiem cilvēkiem varbūt liksies, ka vienlaicīgi uzturēt piecus kollijus ir neiespējami – suņiem jāvelta ļoti daudz laika utt. Kā jūs tikāt ar to galā?

Maija: Protams, ka bija jāvelta suņiem daudz laika. Visvairāk mūs uztrauca suņu veselības problēmas. Es visu laiku lūdzu Dievu, kaut tikai visi suņi būtu veseli, un nebūtu vajadzīga ārsta palīdzība.

Ēšanas ziņā katru dienu vajadzēja vārīt vienu lielu katlu.

Jānis: Iekš tās vārīšanas ir visa veselība. Mūsu suņi sauso barību dabū ļoti maz, mēs suņu ēdiena gatavošanai izmantojam labu gaļu un dažādas saknītes.

Maija: Mums viņiem nekas nebija jāmāca. Savā starpā viņi satika labi, uzvedības problēmu nebija. Katram sunim bija sava iemīļotā vieta – kāds gulēja augšstāvā, kāds – apakšstāvā. Varētu teikt, ka suņi apsargāja visu māju.

Interesanti, ka viņi paši bija sadalījuši savas vietas, bet tad pienāca brīdis, kad viņi samainījās vietām. Vienīgi ambiciozā Kerisa šad tad varēja izraisīt kādu nelielu konfliktu.

Vai jums nav radusies vēlme nodibināt, līdzīgi kā daudzviet ASV, speciālu kolliju pansiju?

Maija: [Smejas] Ar lielāko prieku!

Patlaban jums ir divi kolliji. Pastāstiet, lūdzu, par viņiem!

Maija: Glorija ir viens no toreizējiem pieciem kollijiem. Marsis pie mums ieradās aizpagājšgad.

Jānis: Mums piezvanīja cilvēks un pajautāja, vai mēs nevēlamies pieņemt kolliju. Kā jau teicu, mēs ne mirkli nešauboties piekritām.

Maija: Man piezvanīja suņa saimniece un pajautāja: “Vai jūs suņus mīlat? Vai tiem pāri nedarāt?” Tas mani nedaudz uzjautrināja, ka šāds jautājums tiek adresēts mums. Tad Marsis tika atvests uz mūsu mājām.

“Marsi, nedrīkst!” Viņs pietupās, atņirdza zobus un rūca uz mani. Ja es visu laiku nebūtu darbojusies ar suņiem, es droši vien nobītos no tādas stājas, bet es vien noteicu: “Atdod bļodu un ej projām!” Viņš samierinājās.

Jānis: Marsis jau arī vēl nezināja, cik ilgi viņš te paliks. Viņam arī nebija laba pieredze, jo bija nomainījis vairākas mājas, kurās dzīves apstākļi bija briesmīgi.

Kāpēc pirmie saimnieki atteicās no suņa?

Maija: Viņiem bija ļoti mazs dzīvoklītis un saimnieces meitai bija astma, bet mātei – alerģija. Sevišķi grūti viņiem bija klājies pēdējos divus gadus.

Jānis: Tur sunītis visu laiku pavadīja dzīvoklī. Te viņš var izvēlēties – gulēt istabā, vai iziet dārzā.

Maija: Marsis tajā ģimenē uzaudzināja meitiņu, viņa tagad ir tikpat veca, cik Marsis. Reizēm brauc pie mums ciemos, bet tagad esmu pateikusi, lai vairs nebrauc, jo pēdējo reizi noskatījos, ka Marsis pēc šīs tikšanās ir ļoti saskumis.

Jānis: Tā nevar ar dzīvniekiem rīkoties!

Kad Marsis vēl nebija ieradies pie jums, sanāk, ka Glorija dzīvoja viena pati, zaudējusi četrus savus bara locekļus...

Maija: Nē, tad vēl dzīva bija Alisīte.

Jānis: Kādu laiku mums bija trīs kolliji, tad Alisīte nomira.

Bars, kurā bija pieci kolliji, ar gadiem palika arvien mazāks un mazāks. Vai palicēji skuma pēc tiem, kuru vairs nebija?

Jānis: Domāju, ka suņi paši saprot, ka viņiem jāaiziet... Bet palicēji apmeklē kapiņus. Bija interesants gadījums tad, kad apbedījām pirmo sunīti Alderu. Kaps bija izrakts, es guldīju tajā savu sunīti un nejauši paskatījos sāņus – kapa malā sēdēja Kerisa, Alise un kaķis. Iedomājieties to skatu – dzīvnieki atnāca atvadīties! Es lasīju kāda gudra vīra rakstīto, ka dzīvniekiem jāļauj redzēt aizgājējus, lai viņi nemeklētu tos un nepārdzīvotu. Pirms apbedīt Alderu, viņas ķermenis gulēja saimniecības ēkā. Es paaicināju citus dzīvniekus un parādīju, ka te viņa guļ. Dzīvnieki skumīgi kādu minūti pastāvēja un devās prom. Un tad viņi paši ieradās pie kapa!

Vai jūs domājat, ka dzīvnieki apzinās, kas ir nāve un nelaiķis?

Jānis: Es domāju, ka jā. Veltīgi jau viņi neatnāca.

Maija: Dzīvnieki daudz vairāk saprot nekā mēs. Mēs neredzam astrālo plānu, bet kolliji to redz.

Tieši kolliji?

Maija: Tieši kolliji. Es visu laiku esmu saskarsmē ar kollijiem.

Jūs esat ieguvusi grādu astroloģijā. Vai jums ir izdevies nodibināt ar saviem kollijiem tieši astrālos kontaktus? Un kāpēc tieši kolliji, jūsuprāt, ir tie izredzētie?

Maija: Tāpēc, ka kollijiem saprāta līmenis ir augstāks nekā pārējiem suņiem. Par astrālo plānu varu teikt to, ka ir cilvēki, kuriem ir spējas piesaistīt visādas astrālās būtnes, un viņi tās atnes uz mājām. Ja mājās ir kollijs, viņš šīs astrālās būtnes redz un ļoti satraucas.

Jānis: Viņš burtiski pastāsta, ka kaut kas ir atnests uz mājām.

Maija: Un šīs svešās mājās pārnestās astrālās būtnes nav no tām labākajām būtnēm, jo labās nelīp klāt cilvēkiem.

Ir arī tādi cilvēki, kas, paši neapzinoties, darbojas kā zemā plāna mediji.

Jānis: Ir pat tādi gadījumi ar Marsi, ka viņš stāv uz terases uz rej, lai gan neviena svešinieka nav tuvumā, arī apkārtnē nekas neparasts nenotiek.

Kas, jūsuprāt notiek, kad suns nomirst? Viņš pārdzimst kādā citā būtnē?

Maija: It kā suņi ļoti ātri pārdzimst – spirāles loks tiek beigts un tūlīt jau viņam jāiet nākamajā spirāles lokā, nākamajā pakāpē. Var teikt, ka suņi cenšas atgriezties pie tiem pašiem saimniekiem, tajos pašos dzīves apstākļos, kuros viņi dzīvojuši. Cilvēka reinkarnācijas posms ir ilgāks, bet dzīvniekam tas ir ātrs.

Vai jums ir gadījies, ka kāds kollijs cita kollija izskatā atgriežas pie jums pēc kāda laika?

Maija: Jā, esmu 100% pārliecināta, ka Glorija ir mana Aldera.

Jānis: Visa Glorijas uzvedība par to liecina.

Kas pēc horoskopa ir bijuši jūsu kolliji? Vai esat pētījusi un novērojusi, kā šo te zīmju ietekmē suņi sadzīvo?

Maija: Neesmu pētījusi, vienīgi Longiņai paskatījos horoskopu. Tas atbilda Dvīnim.

Sastādot sunim horoskopu, cik daudz pēc tā var izsecināt un paredzēt? Cik plašu informāciju iespējams iegūt?

Maija: Var redzēt suņa uzticības un paklausības līmeni, uzvedību, reakcijas ātrumu.

Vai, jūsuprāt, dzīvnieku uzticības līmenis iedalās pakāpēs?

Maija: Jā, tā noteikti ir.

Var noteikt arī uzticības pakāpi konkrētam cilvēkam?

Maija: Nē, tikai vispārīgi. Ir, piemēram, kolliji, kas atdos savu dzīvību par saimnieku, bet sastopami arī tādi, kas domās vairāk par sevi.

Vai kāds no jūsu kollijiem ir bijis izteikts “egoists”?

Maija: Jā, Kerisa.

Kā tas izpaudās?

Maija: Ka viņa ir pati galvenā, visa uzmanība jāpievērš tikai viņai, viņu nedrīkst atstāt vienu pašu.

Jānis: Interesanti, ka Kerisa nekad negāja pa peļķēm vai dubļiem. Kad beidzas ziema un kūst sniegs, Kerisai vairs nebija, kur nokārtoties. Viņa staigāja apkārt un meklēja kādu vēl tīru sniega pleķīti. Es pat viņai nopirku amerikāņu zābaciņus, lai nebūtu nepatīkami staigāt pa atkusušu zemi...

Maija: Ja viņa, piemēram, ēda un uz baltajām krēpēm kaut kas uzšļakstījās, viņa pārstāja ēst un uzsāka tīrīt kažoku.

Jānis: Un savas ķepas viņa tīrīja tā kā kaķis!

Pa šiem gadiem jums droši vien sakrājies daudz kolliju vilnas. Vai nodarbojaties arī ar rokdarbiem?

Maija: Nē, mēs joprojām meklējam cilvēku, kas varētu savērpt vilnu.

Jānis: Vilnu ik pa laikam atdodam cilvēkiem, kam tā vajadzīga.

Ko jūs novēlētu kolliju īpašniekiem?

Maija: Neatteikties no saviem kollijiem.

Jānis: Mīlēt un cienīt savu suni. Mums ir jāsargā savi kolliji, jo to nav daudz.

Paldies!

[Kolliju portāls, 2007. gada vasara, foto: Kolliju portāls, Māris Lielkalns un no Matvejevu ģimenes personīgā arhīva]

.