Jūs
jau 30 gadus esat kopā ar kollijiem. 20 no tiem nodarbojaties
ar kolliju audzēšanu vienā no slavenākajām Eiropas audzētavām
Nyitramenti. Kāda ir šīs audzētavas vēsture? Kā tā
attīstījusies?
Nyitramenti
kolliju audzētavu 1984. gadā nodibināja mans vīrs Janošs
Balažovits, kad viņa suņiem Abahazi Andi un Natasakerti Bell
piedzima pirmais kucēnu metiens. Tajā brīdī Janošam pat
nebija tāda konkrēta mērķa - audzēt augstas kvalitātes
izstādes suņus. Pirmā metiena kucēni neguva ievērojamus panākumus
izstādēs, bet viņi bija veselīgi, standartam atbilstoši
kolliji, kuri priecēja savus jaunos saimniekus ilgus gadus.
Audzētavas
nosaukums radās nejauši. Reģistrējot kucēnu metienu Ungārijas
kennel klubā, vajadzēja norādīt audzētavu. Visi mūsu piedāvātie
nosaukumi, kuri bija saistīti ar mūsu pilsētiņu, no kluba
puses tika noraidīti, jo, izrādās, ka iepriekš reģistrētas
jau daudzas dažādu šķirņu suņu audzētavas, kuru nosaukumā
bija mūsu pilsētas vārds. Tad Janošam ienāca prātā doma
izmantot netālu esošās Slovākijas pilsētas nosaukumu Nitra,
kuru viņš tajā laikā bieži apmeklēja. Tā radās nosaukums
Nyitramenti, kas ļoti patika kennel kluba darbiniekiem, un tas
tika piereģistrēts. Mums pašiem arī ļoti patīk šis
nosaukums, jo tas nav pārlieku garš vai īss, tas ir visai
neparasts un tajā pat laikā viegli izrunājams daudzās
pasaules valodās.
Apmēram
tajā pat laikā "izstāžu drudzis" tomēr skāra arī
Janošu un viņš nolēma iegādāties kolliju izstādēm un tālākajam
vaislas darbam. Janošs necentās pētīt ciltsrakstus un
vaislas līnijas, jo uzskatīja, ka tas aizņems pārāk daudz
laika un nebūs nekādas garantijas, ka tiks izdarīta pareizākā
izvēle. Viņš iepazinās ar pasaules līmeņa kolliju speciālisti
Odriju Čatfīldu un palūdza viņai padomu. Misis Čatfīlda
ieteica Janošam iegādāties kucēnu no Claredawn audzētavas,
kas pieder Robinsonu ģimenei. Šī audzētava nebija pārāk
populāra, bet Čatfīlda paskaidroja, ka tajā var iegādāties
kvalitatīvus kucēnus. Janošs iegādājās kucīti vārdā
Claredawn Stars In Her Eyes, un šis pirkums izrādījās
"trāpījums desmitniekā". Tieši pateicoties šai
izvēlei, mēs sasniedzām visaugstākās virsotnes. Līdz pat
šai dienai mēs esam ļoti pateicīgi Čatfīldas kundzei un
Karlam un Elizabetei Robinsoniem par šo kucīti.
Kāda
bija jūsu pieredze?
Mēs
ar Janošu iepazināmies 1988. gadā, bet 1989. gadā mijām
laulību gredzenus. Tālāk arī kopīgi nodarbojāmies ar
Nyitramenti kolliju audzēšanu.
Līdz
aizbraukšanai uz Ungāriju man bija pašai savs ceļš suņkopībā.
|
Savu
pirmo kolliju es saņēmu dāvanā no vecākiem 1970.
gadā, man toreiz bija 11 gadi. Kopš tā laika es
neesmu šķīrusies no kollijiem. Tolaik, Padomju Savienībā,
vietā, kur dzīvoju, kollijs bija ļoti reta šķirne.
Būt tāda suņa īpašniecei bija vienkārši sapnis!
Es ļoti mīlēju savu kolliju Narru un viņa audzināšanai
veltīju visu savu brīvo laiku. Narru bija ļoti talantīgs,
rekordātrā laikā |
Kopā ar vīru
Janošu |
mēs
izgājām visus apmācības kursus. Viņš saņēma diplomus gan
vispārējā apmācībā, gan sardzes-aizsardzības dienestā.
Kollijs bija ļoti populārs mūsu pilsētiņā, kurā ilgu
laiku bija garas un sniegiem bagātas ziemas, tādēļ nodarbojāmies
arī ar tādu disciplīnu kā slēpotāja vilkšana. Mēs abi
bijām pastāvīgi sacensību dalībnieki un bieži vien uzvarējām.
Protams, kopā ar Narru piedalījāmies arī izstādēs. Atmiņā
palikusi pirmā izstāde, kad Narru bija gads, bet man 12. Jauno
suņu ringā bija 7 suņi, Narru tika piešķirta septītā
vieta. Es jutos ļoti sarūgtināta un pēc izstādes nolēmu,
ka vajag ar suni nodarboties vēl vairāk un iemācīties
skaisti un pareizi izstādīt suni, iemācīties uzvarēt.
Pateicoties regulārām nodarbībām, trīs gadu vecumā Narru
saņēma novērtējumu "teicami" un sāka plūkt
laurus izstādēs.
Apmēram
tajā pašā laikā es iestājos vietējā suņkopības klubā
un sāku apgūt visu, kas saistīts ar suņiem. Literatūras
krievu valodā par suņiem tolaik bija ļoti maz. Pat tās grāmatas,
kas bija izdotas, iegādāties bija ļoti grūti. Tādēļ katru
grāmatu uzskatīju par milzīgu ieguvumu un dāvanu, tās izlasīju
vairākas reizes pēc kārtas. Mūsu klubā bieži tika rīkotas
lekcijas un visdažādākie kursi. Mēs apguvām anatomiju un
fizioloģiju, mācījāmies, kā pareizi barot un audzināt
suni, ieguvām zināšanas suņu apmācībā un vaislas darbā.
Es pabeidzu pilnīgi visus kursus! No 14 gadu vecuma strādā
par instruktora palīgu mūsu suņu skolā, bet 16 gadu vecumā
man jau uzticēja patstāvīgi vadīt apmācību nodarbības. Mūsu
pilsētiņas kolliju kluba biedri ievēlēja mani kluba komitejā.
Es sāku ļoti nopietni pievērsties kolliju audzēšanai.
Suņu
vaislas darbs bijušajā Padomju Savienībā bija unikāls,
nekas līdzīgs nekad nav noticis kādā citā valstī un
nenotiks. Tagad, kā jau visu padomisko, ir pieņemts kritizēt.
Es negribu apgalvot, ka toreizējā sistēma darbojās bez kļūdām.
Es tajā pavadīju 15 gadus un nu 18 gadus vēroju suņu audzēšanu
Eiropā. Nevaru teikt, ka kāda no sistēmām ir labāka.
|
Tolaik
katrā lielā pilsētā bija kolliju klubs un visi tā
biedri audzēja kollijus kā kolektīvā audzētavā.
Piebildīšu, ka tolaik vairums cilvēku turēja tikai
vienu suni - gan kā ģimenes mīluli, gan izstāžu un
sporta sacensību dalībnieku. Ja kāds suns bija augstvērtīgs,
tika augstu novērtēts izstādēs, veiksmīgi apguva
apmācību, klubs izvirzīja šo suni arī vaislas
darbam. Klubā bija speciāla ciltsdarba komisija, kuras
biedri tika izvēlēti kopsapulcē. Šī komisija
uzraudzīja ciltsdarbu: izvēlējās suņus vaislas
darbam, izvēlējās pārus, novērtēja kucēnus un
deva atļauju šos kucēnus realizēt, vērtēja |
Lena ar
Pasaules čempionu Nyitramenti Captain Blood |
kucēnus
4 un 6 mēnešu vecumā, aizpildīja dokumentāciju un izpētīja
statistiku. Tas bija ļoti nopietns, atbildīgs un interesants
darbs. Mēs visi bijām ļoti draudzīgi, katra kluba biedra
problēma bija visu mūsu problēma, kopīgi dalījāmies iegūtajā
pieredzē. Kamēr es dzīvoju Krievijā, man nekad nebija piederējusi
kucīte, taču es lieliski zināju, kā vajag palīdzēt dzemdībās,
kā barot un izaudzināt kucēnus, kāda ir pareiza kucēnu attīstība,
kā viņiem jāizskatās katrā konkrētā augšanas periodā.
To visu man iemācīja pieredzējušākie biedri. Suņkopība un
mīlestība pret dzīvniekiem man nebija vienkārši aizraušanās.
Pēc skolas beigšanas es iestājos Veterinārajā institūtā,
kur pamatīgi apguvu dzīvnieku anatomiju un fizioloģiju.
Kļuvu
par veterinārārsti. Kad sasniedzu divdesmit gadu vecumu
(vecumu, kas pēc padomju laika suņkopības klubu noteikumiem
ļāva cilvēkam kļūt par tiesnesi), izgāju kārtējos kursus
un nokārtoju eksāmenu, lai varētu strādāt gan par
eksterjera, gan suņu darbspēju tiesnesi. Tālākajos gados ar
suņu apmācību nodarbojos arvien mazāk, ierodoties Ungārijā
iesniedzu dokumentus un nokārtoju eksāmenu, kas man ļauj būt
par FCI sistēmas suņu eksterjera tienesi.
Tāds
bija mans ceļs līdz Nyitramenti. Uzskatu to par lielu veiksmi,
ka satiku Janošu, bez parastas mīlestību mūs vieno arī mīlestība
pret kollijiem.
Vai
ciltsdarba uzsākšanai suņus iegādājāties Anglijā?
Mēs
iegādājāmies septiņus kollijus Anglijā (vienu suni un sešas
kucītes), kā arī vienu Īrijā. Šie suņi kļuva par mūsu
audzētavas pamatu.
Cik
kolliju Jums patlaban pieder?
Šobrīd
mums ir deviņi pieauguši kolliji, viens pusaudzis un vairāki
kucēntiņi, kuri vistuvākajā laikā dosies pie saviem
jaunajiem saimniekiem.
Cik
lielam, pēc Jūsu domām, optimāli jābūt suņu skaitam audzētavā?
Es
nevaru viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu. Tas atkarīgs
no apstākļiem, kā ierīkota audzētava, teritorijas izmēra
un tā, cik cilvēku var daudz laika veltīt, kontaktējoties ar
suņiem un kopjot tos. Uzskatu, ka viens cilvēks var
pilnvērtīgi parūpēties par, lielākais, sešiem suņiem. Arī
teritorijas lielumam ir ļoti būtiska nozīme. Ja tā ir
nepietiekami liela, suņu starpā radīsies dažādas problēmas.
Jūsu
audzētava ir kļuvusi par vienu no Eiropas kolliju audzētavu
etaloniem. Kā Jūs to sasniedzāt?
|
Nevarētu
teikt, ka viss izdevās ļoti ātri. Ceļā uz veiksmi
bija daudz grūtību un vilšanos, bija arī rūgti zaudējumi.
Mums ar Janošu ļoti patīk izstādīt kollijus izstādēs,
sevišķi tādās, kurās ir liela konkurence. Uzvaras,
protams, sagādā gandarījumu. Tas ir daudz patīkamāk,
nekā uzvarēt mazās izstādēs. Taču, lai uzvarētu,
vajadzīgi suņi, kuri maksimāli atbilstu standartam,
jo vairums ekspertu izvēlas līderi, vadoties tieši pēc
šī |
Nyitramenti
Discoverer mazmeita - trīskārtēja Latvijas čempione Abbey
Golden Sunlight (īp. I. Līpīte) |
kritērija.
Kaut gan suņu ekspertīzē var novērot arī subjektīvo
faktoru.
Mēs
ļoti daudz mācījāmies. Pirmām kārtām jāiemācās atšķirt
kvalitatīvu un labu suni no mazāk kvalitatīva, lai gan pēdējais
var izskatīties visai efektīvi. Mēs izstrādājām sev precīzu
kollija tēlu, kādu mēs vēlētos izstādei. Tālāk ciltsdarbā
mēs izvēlējāmies tikai tādus suņus, kas šim etalonam
atbilst, vai arī tādus, kuriem ir daudzas šī tēla raksturīgās
pazīmes. Atteicāmies no izmantošanas ciltsdarbā suņus,
kuriem ir vērojami kādi trūkumi (pat ja šiem suņi ir ļoti
populāri), kas traucētu uzvarēt tiem izstādēs. Ciltsdarbam
allaž esam izvēlējušies tikai pašas labākās kuces. Mēs
esam pārliecināti, ka kuces ir nozīmīgākas vaislas darbā,
nekā suņi. Tādēļ ciltsraksti ir jāpārzina ļoti labi, lai
nākotnē nesagaidītu kādus nevēlamus pārsteigumus (pat līdz
4. vai 5. paaudzei). Tā ir viena no būtiskākajām jauno audzētavu
īpašnieku kļūdām - savu vaislas suņu senču nezināšana.
Ļoti
milzīga nozīme "skaistuma čempiona" izaudzēšanā
ir barošanai, pareizai suņa turēšanai un kopšanai, un apmācībai.
Ilgus gadus esam sekojuši neskaitāmu kucēnu attīstībai un
esam konstatējuši, ka nepareiza suņa turēšana var pazudināt
visperspektīvāko kucēnu.
Vai
būt par audzētavas īpašnieku ir grūti? Pastāstiet, lūdzu,
par savu ikdienu!
Jā,
turēt daudzus suņus ir ļoti grūti, taču pie ikdienas
darbiem ir jāpierod. Savus pieaugušos suņus barojam reizi
dienā, uzskatām, ka to labāk darīt vakarā. Lielāko dienas
daļu suņi pastaigājas pagalmā, viņu rīcībā ir ļoti
liela teritorija. Gandrīz katru dienu kopā ar suņiem dodamies
pastaigās uz mežu, gar upīti. Teritorijas sakopšana arī ir
ikdienišķs darbs, suņu apkopšanu veicam tik bieži, cik
nepieciešams. Kolliji nav bieži jāmazgā, sevišķi, ja suņi
dzīvo tīrā un sakoptā teritorijā, taču kažoka ķemmēšana
ir jāveic regulāri, sevišķi apmatojuma maiņas periodā.
Vai
varat saskaitīt, cik kolliju Jūsu audzētava ir dāvājusi
pasaulei?
Pirmie
kucēni Nyitramenti audzētavā piedzima 1984. gadā. No šī
laika reģistrēti 293 kucēni ar prievārdu Nyitramenti. No
šī skaita 35 kucēni netika izaudzināti šeit uz vietas, bet
gan pie mūsu partneriem Krievijā, Ukrainā un Dienvidslāvijā.
Tas bija tajā laikā, kad šīs valstis nebija FCI sistēmā.
Ungārijā tika izaudzēti 258 kucēni.
Kādās
pasaules valstīs no Jūsu audzētavas ir nokļuvuši kolliji?
Ungārija,
Vācija, Šveice, Itālija, Spānija, Azoru salas, Beļģija, Īrija,
Dānija, Zviedrija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Baltkrievija,
Ukraina, Krievija, Polija, Slovākija, Čehija, Serbija, Bosnija
un Hercogovina, Slovēnija, Bulgārija, Rumānija, ASV.
No
Jūsu audzētavas suņiem ļoti daudzi ir guvuši starptautiskus
panākumus, kļūstot par Interčempioniem un Pasaules čempioniem.
Cik liels skaits kolliju ir nopelnījuši šādus titulus?
No
mūsu suņiem (ar prievārdu Nyitramenti) četri ir ieguvuši
Pasaules čempiona titulus, astoņi - Eiropas čempiona titulus,
bet divdesmit vienam sunim piešķirts Interčempiona tituls.
Jūs
ar saviem kollijiem piedalāties dažādās izstādēs. Kādi ir
Jūsu personīgie panākumi? Kādās valstīs esat pabijuši?
Ļoti
daudzās. Varu minēt tās, kuras palikušas atmiņā visspilgtāk.
Pasaules čemiponāts Bernē 1994. gadā un Briselē. Bernē mēs
ar Raisu (Roclynn Kings Minstrel) ieguvām Pasaules Jaunā čempiona
titulu, bet Briselē ar šo pašu suni - Pasaules čempiona
titulu, Raiss tika atzīts arī par labāko šķirnes pārstāvi.
Nākamajā
Pasaules čempionātā, kas notika Budapeštā, mēs ar
Nyitramenti Pastoral kļuvām par labāko šķirnes pārstāvi,
tiesa, Pasaules čempiona titulu viņš saņēma kopā ar savu
saimnieku, izstādīju suni tikai BOB.
Itālijā
1998. gadā mēs ar Nyitramenti Barrister izcīnījām Eiropas
Jaunā čempiona titulu. Šajā pašā izstādē ar citu suni -
Nyitramenti Your Majesty Of Snow Hills ieguvām Eiropas čempiona
titulu un BOB. 1999. gadā Tulonā es izstādīju Sharidon
Ayleen Carrow Spicer - saņēmām Eiropas čempiona titulu. Bet
2003. gadā ar viņas dēlu Nyitramenti Captain Blood Dortmundē
ieguvām Pasaules čempiona titulu. Tā bija milzīgākā
konkurence! Šādas izstādes atmiņā paliek ilgi. Tajā pašā
2003. gadā Bratislavā kopā ar Nyitramenti Little Miss (pieder
mūsu Bulgāru draugiem Dimitroviem) saņēmām Eiropas Jaunā
čempiona titulu. Mūsu draugi bija tik lepni!
Atmiņā
spilgti palikusi uzvara BIS lielākajā Eiropas kolliju
specializētajā izstādē, ko organizē Holandes kolliju klubs.
Izstādē piedalījās vairāk kā 200 kolliju. Es izstādīju
Nyitramenti Igneos Lace, jo viņas saimniece nevarēja tikt uz
izstādi. Kucīte tika atzīta par labāko kuci, tad - labāko
šķirnes pārstāvi, visbeidzot guva uzvaru BIS.
Eiropas
čempionātā Barselonā mēs ar Ranger von Belvedere izcīnījām
Eiropas čempiona titulu, bet nākamajā gadā čempionātā
Austrijā mēs piedalījāmies ar Nyitramenti Dandy un
Nyitramenti Navigator. Abi suņi saņēma gan Eiropas Jaunā čempiona,
gan Eiropas čempiona titulus.
Ko
jums nozīmē kollijs?
Kolliji
ir manas dzīves sastāvdaļa, pie tam, - ļoti svarīga. Viņi
nospēlēja galveno lomu manas profesijas izvēlē, ar viņu palīdzību
es iepazinos ar Janošu, pateicoties kollijiem, esmu ieguvusi ļoti
daudz draugu.
Kolliji
ir ļoti pievilcīgi, pirmkārt, jau ar savu krāšņo izskatu.
Kollija galvas forma ir unikāla, kas raksturīga tikai šai
šķirnei. Graciozas kustības, labas manieres - viss liecina
par inteliģenci. Kollijs - tas ir aristokrāts suņu pasaulē.
Ar
ko būtu jārēķinās cilvēkam un kas jāzina, izvēloties sev
par draugu kolliju?
Kollijiem
ir brīnišķīgs raksturs. Viņi ir aktīvi (taču ne hiperaktīvi),
ļoti ātri mācās. Kollijam noteikti patīk atrasties uzmanības
centrā, tādēļ viņi mēdz būt pārāk "pļāpīgi".
Ļoti labi kompanjoni un sargi, lieliskākais biedrs bērniem.
Izvēloties
kolliju, nākamajam īpašniekam vajadzētu pārzināt aitu suņu
un, sevišķi, kolliju rakstura īpašības. Šie suņi ir patstāvīgi
un gudri. Viņiem nav raksturīgs kucēnu infantīlisms, kas
diezgan ilgi vērojams daudzām citām suņu šķirnēm. Apmācot
kolliju, ļoti svarīga ir konsekvence.
Austrumeiropā
par kollijiem interese ir krietni mazinājusies. Vai Ungārijā
ir līdzīgi? Kāda tendence ir vērojama citās pasaules valstīs?
Interese
par kollijiem samazinājās apmēram 8-10 gadus atpakaļ. Pēdējos
3-4 gados vērojama lielāka interese, varbūt tā pat palielinās.
Taču domāju, ka priecāties ir pāragri - kucēnu
"fabrikas" strādā nepārtraukti un drīz vien
pieprasījums tiks apmierināts.
Jūs
esat personīgi pazīstama ar daudzu valstu vadošajiem kolliju
audzētājiem, tostarp arī ar Latvijas kolliju krustmāti
Irisu Stepi.
Ko Jūs varat pateikt par viņu?
Irisu
Stepi pazīstu jau no astoņdesmito gadu sākuma. Viņa
ir ne tikai mans domubiedrs, es viņu vienmēr esmu uzskatījusi
par savu skolotāju. Viņa ir cilvēks, kas vienmēr man kalpo
par piemēru, kuram es gribu līdzināties. Man ļoti žēl, ka
lielais attālums mums liedz iespēju biežāk satikties. Ar
siltumu sirdī atceros mūsu kopīgi pavadīto laiku, kad braucu
uz Rīgu. Tolaik Rīgā bija ļoti lielas suņu izstādes, tajās
piedalījās liels skaits lielisku kolliju. Tas bija
neaizmirstams laiks.
Mūsu
kolliju klubam pērn apritēja 40 gadi. Ko Jūs novēlētu
kolliju īpašniekiem Latvijā?
Latvijas
"kollistiem" vēlos novēlēt visu to labāko. Ļaudis
Latvijā vienmēr ir mīlējuši suņus, īpaši kollijus. Novēlu,
lai šī tradīcija turpinātos. Tam ir vajadzīgs spēcīgs
klubs ar draudzīgu domubiedru grupu.
Paldies!
[Kolliju
portāls, 2007. gada vasara]
.
|