Intervijas  

 » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas  » Irisa Stepe


o

Irisa Stepe: Kolliji - tā ir mana dzīve

Savā dzīvē Irisa Janovna ir izaudzējusi ne vienu vien paaudzi jauno kolliju īpašnieku, no kuriem daudzi pēc tam kļuvuši par kolliju audzētājiem un ekspertiem. Taču diemžēl daudzi no viņiem kollijus ir nomainījuši pret citu, populārāku šķirni, bet Irisa 
Irisa ar Danfrebek De-Anna un Danfrebek Drill Sergeant

Janovna ir palikusi uzticīga kollijiem ilgus gadus, neskatoties uz šķirnes popularitātes kritumiem un uzplaukumiem.

Irisa Janovna, no kura laika jūs sākāt nodarboties ar suņu audzēšanu?

Tas aizsākās piecdesmito gadu sākumā. Interesi par suņiem esmu mantojusi. Ar suņu audzēšanu nodarbojās mana mamma. Mūsu ģimenē tolaik bija medību suņi - spanieli, ar kuriem tēvs devās medībās. Vēlāk mamma iepazinās ar cilvēkiem no DOSAAF (Dienesta suņkopības klubs) un iegādājās vācu aitu suni - meitenīti. Kopš tā brīža mūsu mājās bija spaniels un aitu suns. Es tolaik mācījos pirmajā vai otrajā klasē. Mamma mani ieinteresēja un iesaistīja nodarbībās ar suņiem, ņēma mani līdzi uz suņu apmācības laukumu un klubu. Tā es pamazām iepazinu kluba darbu, cilvēkus un suņus. Mana mamma bija aktīviste, pabeidza visus kursus un vēlāk kļuva par sekcijas vadītāju. Tā bija "dažādu šķirņu suņu sekcija".

Atgriežoties vēsturē, piebildīšu, ka DOSAAF klubs tika nodibināts 1946. gadā. To vadīja Jakovs Stepanovičs Poltovcevs, kurš kara gados nodarbojās ar suņu apmācību. Viņš bija armijnieks, diemžēl tagad vairs neatceros viņa militāro dienesta pakāpi. Pēc kara viņu nozīmēja par kluba vadītāju. Līdz tam brīdim, kad mana mamma iestājās klubā, tajā bija ļoti spēcīga vācu aitu suņu sekcija (tad vēl viņus sauca par vācu aitu suņiem). Vēlāk tika nodibināta spēcīga bokseru sekcija, kuru vadīja ļoti zinoši cilvēki, un "dažādu šķirņu suņu sekcija". Tajā bija daži kolliji, vācu dogi, pūdeļi un pat foksterjeri.

Tad mana mamma Biruta pabeidza dažādus kursus - "tehminimumu", instruktoru-kinologu (apmācība un vaislas darbs), nokārtoja eksāmenus, stažēšanos un viņu iecēla par sekcijas vadītāju. Pateicoties mammai, arī es sāku interesēties par suņiem.

1958. gadā man nopirka pirmo suni - kolliju Negusu. Tolaik kollijs bija ļoti liels retums. Klubā bija ļoti labs suns (kā vēlāk izrādījās - mana Negusa tēvs), kurš bija ļoti labi apmācīts un ar panākumiem piedalījās sacensībās. Es vienmēr jutu viņam līdzi. Negusu iepriekšējie saimnieki nolēma pārdot laika trūkuma dēļ, sunim visu laiku nācās pavadīt piesietam. Vecāki man Negusu uzdāvināja, kad viņam bija viens gads, bet man nebija pat 16. Neguss kļuva par manu privātīpašumu. No sākuma bija dīvaina sajūta (jo mēs bijām pieraduši pie vācu aitu suņiem), jo suns nemaz nerēja - tas bija pavisam savādāks raksturs. Kopā ar Negusu mēs sākām nodarboties ar apmācību. Sākumā bija problēmas, jo man nebija pieredzes, taču vēlāk viss izdevās. Pateicoties tam, ka Neguss bija ļoti paklausīgs, starp mums izveidojās ļoti laba sapratne. Pamazām Neguss kļuva par lielisku sacensību suni, piedalījāmies arī paraugdemonstrējumos. Neguss pat spēlēja lomu tā laika Krievu drāmas teātrī - izrādē "Viņi nenolieca galvu". Man radās ļoti liela interese par apmācību un treniņiem. Tā aizsākās mans ceļš kopā ar kollijiem - skotu aitu suņiem. Vēlāk no Ļeņingradas tika atvesta kollija kucīte, no Negusa viņai bija vienīgais kucēnu metiens Latvijā. Pamazām kolliju šķirne Latvijā sāka attīstīties. Sešdesmito gadu sākumā mana mamma kļuva par vācu aitu suņu sekcijas vadītāju, bet es sāku vadīt "dažādu šķirņu suņu sekciju". Mums bija savi aktīvisti, šie cilvēki vēl joprojām ir pazīstami suņkopības nozarē (Ingrīda Cīrule, Regīna Zariņa u.c.) un katrs no viņiem nodarbojās ar savu šķirni.

1966. gadā mums piepulcējās vēl vairāki kolliji - katru gadu bija vairāki kucēnu metieni. Es pabeidzu visus kursus un stažēšanos. Paralēli mācījos Latvijas Universitātē. Šajā pat gadā tika nolemts izveidot atsevišķu kolliju sekciju, par kuras vadītāju es kļuvu.

Padomju laikā Latvijas kolliji bija vieni no labākajiem Padomju Savienībā. Kā jums tas izdevās?

Iespējams, tādēļ, ka mums bija izveidojušies ļoti labi kontakti ar Maskavu un Ļeņingradu - ar ļoti zinošiem kolliju speciālistiem, kurus pazinām personīgi. Viņi redzēja, ka mēs vēlamies nodarboties ar kvalitatīvu kolliju audzēšanu, un mums ļoti palīdzēja, deva mums arī ļoti labus suņus. Mēs ļoti daudz ievedām kolliju kucēnus, bet savas kuces pārošanai sūtījām uz citām padomju pilsētām pie labākajiem suņiem. Mums radās iespēja ievest suņus arī no ārzemēm. Padomju laikā ievest suni no ārzemēm bija praktiski neiespējami, to varēja darīt tikai dažas valsts audzētavas, tāda kā "Sarkanā zvaigzne" un citas. Kad mums šāda iespēja radās, mēs to tūlīt izmantojām. Es pieprasīju, lai centrālais DOSAAF klubs dotu atļauju ievest kollijus un dobermaņus. Tā mums izdevās ievest Latvijā pirmo kolliju no Vācijas Demokrātiskās republikas - Morries von Sirius, un dobermani Borisu. Morries bija pirmais Padomju Savienībā ievestais kollijs. Vēlāk caur mūsu "kollistiem" nodibinājām kontaktu ar "Zlata Jalny" audzētavu Prāgā. Viņi braukāja uz Čehiju komandējumā un varēja atvest trīs kucēnus - Dermont ze Zlate Jalny, Dorian un Ditta z Trebešinskeho ranče. Tas bija pirmais kolliju ievedums no Čehijas. Tikai tad, kad Maskavas kolēģiem palīdzēju ar kontaktu dibināšanu, arī viņi beidzot varēja ievest pirmos kucēnus.

Kādus kritērijus jūs izvirzījāt un izvirzāt, piemeklējot pāri vaislas darbam?

Pirmkārt, lai suņi atbilstu eksterjeram. Ja atgriežamies vēsturē, varu apgalvot, ka nodarboties ar vaislas darbu nebija viegli, jo no kinoloģiskās sekcijas prasīja pārošanas plānu - bija norādījumi no Maskavas, kādus suņus pārot un kādus nē. Vajadzēja ne tikai atlasīt pārus, bet sadalīt suņus grupās, t.i., izvēlēties izcilu suni un ar šo grupu strādāt tālāk. Piemēram, izvēlamies kādu nebūt Reksi - tā ir viena suņu grupa, bet Trezoru - tā būs cita. Visi plāni tika apstiprināti Maskavā. Centāmies šajās grupās iekļaut arī citus labus suņus, bet tas bija ļoti sarežģīti. Kad sākām ievest suņus no Vācijas, Čehijas, pēc tam - no Somijas, es centos pie šiem suņiem vai viņu dēliem sūtīt mūsu kuces. Ievestie suņi tomēr kvalitātes ziņā atšķīrās no mūsējiem. Kad no Morries ieguvām pirmos pēcnācējus, atbraukušie eksperti viņus izcēla no pārējiem kā suņus ar labāku eksterjeru. Pirmajiem mūsu kollijiem galvas bija lielākas un ausis - stāvošas, bet vajag, lai ausu galiņi ir nedaudz noliekti uz leju. Tādēļ centāmies iegūt kollijus, kuriem ir elegantas galvas un šķirnei raksturīgas ausis. Bija arī cita problēma - zobu trūkums (premolāri). Mums šī problēma, tiesa, nebija tik izteikta, bet pašā sākumā, kad kolliju bija ļoti maz, vaislai tika izmantoti arī suņi ar šādiem trūkumiem. Vēlāk tas tika aizliegts. Pēc tam sākām pievērst uzmanību kažokam - lai uzlabotu vilnu. Ar kolliju ķermeni un ekstremitātēm problēmu nebija. Taču var gadīties arī tā, ka, cenšoties kaut ko uzlabot, kaut ko nākas arī zaudēt. Jo nav ideālu suņu, lai gan visi cenšas uzlabot tos. Visām šķirnēm ir vērojama tendence atgriezties pie vidēja līmeņa, t.i., visi cenšas pārot labākos ar labākajiem, bet rezultātā tiek iegūti viduvēji suņi. Ļoti reti gadās izteikti teicami suņi. Ideāla eksterjera suni komplektā ar ideālu raksturu iegūt ir ļoti grūti.

DOSAAF klubā prasības pret kollijiem bija tādas pašas kā pret dienesta suņiem. Vispārējās apmācības kurss bija obligāts. Par cik pati nodarbojos ar suņu apmācību, man tika uzticēts apmācīt Negusa pēcnācējus - tā bija mana pirmā grupa. Kad kļuvu par kolliju sekcijas vadītāju, centos apmācības grupā iekļaut visus kollijus. Vēlāk jau sekcijā tika izaudzināti citi speciālisti, kuri darbojās, izmantojot manas apmācību metodes. Kolliju apmācībā nevar izmantot tās pašas metodes, kādas lieto, apmācot vācu aitu suņus. Kolliji pēc sava rakstura ir maigi suņi, pārāk stingras metodes, apmācot viņus, pielietot nedrīkst. Īpaši jau sardzes-aizsardzības dienesta apmācībā, šajā apmācības veidā kollijus apmācīju tikai es pati, jo zinu, ka jebkuru kolliju var apmācīt, taču viņi nav sardzes-aizsardzības dienesta suņi. Suņus vajadzēja apmācīt, izmantojot rotaļu metodi. Kolliji nav agresīvi suņi, kaut gan mēdza būt izņēmumi - divi agresīvi kolliji. Es pati apģērbos aizsargtērpā, lai gan mums tas bija speciāls, ne tiks ciets un raupjš, kā vācu aitu suņiem; uz aizsargtērpa bija uzšūti drānas gabaliņi. Tā es "rotaļājos" ar suņiem, viņi arī to uztvēra kā spēli, un kollijiem tā ļoti patika.

Mūsu DOSAAF sekcijā tika veikts ļoti plašs darbs ar skolēniem. Tika nodibinātas aģitbrigādes, organizējām arī sacensības. Bija pat rajonu komandas, kuras savā starpā sacentās. Daudzi no šiem skolēniem vēlāk kļuva par suņu audzētājiem un ekspertiem. Mums bija pieredze darbā ar jaunatni. Būtu labi, ja tā notiktu arī mūsdienās.

Kādi kolliji jums ir tagad?

Mani pēdējie kolliji ir ievesti no Anglijas, pēc skaita 14. un 15., kas dzīvo pie manis. Pirms viņiem man bija kollijs no Ungārijas. Kad viņš bija sasniedzis gandrīz trīs gadu vecumu, viņu noindēja. Līdz pat šim brīdim man ir ļoti grūti par to runāt, kaut gan pagājuši jau pieci gadi. Diemžēl no viņa paspējām iegūt tikai vienu kucēnu metienu. Ja es tolaik nebūtu ievedusi kollijus no Anglijas, nezinu, kā es būtu to pārdzīvojusi. Kad suņi ieradās, man bija tāds stāvoklis, ka likās, es uz visu skatos it kā no malas. Tik smagi es to pārdzīvoju. Pateicoties saviem paziņām, man izdevās ievest divus kollijus no Anglijas. Viņi abi ir no vienas audzētavas, bet dažādiem vecākiem - Danfrebek Drill Sergeant un Danfrebek De-Anna. Puika šobrīd mums ir galvenais vaislas suns. Diemžēl šobrīd kolliji nav tik populāri kā agrāk. Deviņdesmitajos gados mēs praktiski zaudējām visus suņus, kuri mums bija. Viss mūsu ilgo gadu darbs bija vējā. Šobrīd, kad strādājam pie šķirnes attīstīšanas, no tā laika suņiem palikuši tikai daži, un arī ne tie paši labākie. Tas saistīts ar daudzu jaunu šķirņu ievešanu, suņu mode mainās. Ļoti sāpīgi, bet situācija ir tāda.

Kā jūs kā eksperte vērtējat - vai ir atšķirība starp astoņdesmito gadu un mūsu laika kollijiem?

Uzreiz grūti atbildēt. Man gribētos, lai suņi tiktu apmācīti vispārējai paklausībai. Kollijiem ļoti patīk strādāt. Arī mani suņi ir nokārtojuši vispārējās apmācības kursa eksāmenus un ļoti vēlas, lai ar viņiem nodarbotos. Šobrīd diemžēl vispārējā paklausība nav obligāta prasība. Tolaik suņi uz apmācību laukumu devās ar lielu prieku: viņi jau laikus gatavojās nodarbībām, kad redzēja mani uzvelkam treniņam domātās drēbes. Tagad man liekas, ka mēs suņus esam apdalījuši šajā jomā. Tieši apmācību laukumā nostiprinās suņa un saimnieka kontakts. Kolliji ļoti ātri visu apgūst un darbojas ar prieku, taču viņi nevēlas strādāt par "pliku velti". Kolliji ir viltīgi, bet par gabaliņu kāruma gatavi darīt visu. Apmācīt kolliju varētu katrs, ja vien cilvēkam būtu laiks un vēlēšanās.

Padomju laikā kollijiem bija cits standarts, pēc starptautiskā standarta kollijs ir mazāks augumā. Kas attiecas uz kažoku, tad jau tajos laikos, pateicoties mūsu ievestajiem suņiem, tika iegūti kolliji ar ļoti bagātīgu un kvalitatīvu apmatojumu. Ir kāda nianse: mēdz gadīties, ka kollijs ir ļoti bagātīgi apmatots, bet viņa vilna ir mīksta - tas pēc standarta nav vēlams. Kollija vilnai jābūt raupjai. Sunim jābūt labi "apģērbtam", bet ar raupju vilnu (angļu valodā "rough" nozīmē "raupjš", nevis garspalvains - Kolliju portāla piezīme).

Nedaudz retorisks jautājums - ko jums nozīmē kolliji?

Kolliji - tā ir visa mana dzīve. Mūsu ģimenē ir bijuši aitu suņi, spanieli, seteri un pat erdelterjeri, bet kollijs ir man vistuvākais gan rakstura, gan intelekta ziņā, gan pēc visiem citiem rādītājiem - skaistums, elegance, inteliģence. Pat tas kollijs, kas maz atbilst savam eksterjeram, tomēr ir kollijs - ar savu kollija raksturu un uzticību cilvēkam. Kolliji man - tā ir mīlestība visas dzīves garumā: no bērnības līdz pat vecumam.

Vai jums ir vēl kāds vaļasprieks?

Es ļoti daudz fotografēju kollijus. Šī aizraušanās man ir jau no bērnības. Tādēļ man ir gan visu manu suņu fotogrāfijas, gan viņu pēcnācēju, sākot ar Negusu. Ir daudz fotogrāfiju no mūsu rīkotajiem pasākumiem. Es, protams, neesmu profesionāls fotogrāfs, taču atmiņas šajās fotogrāfijās ir saglabājušās.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Mūsdienās ir grūti izvirzīt plānus, viss atkarīgs no pašiem cilvēkiem. Mēs cenšamies piesaistīt jaunus kolliju īpašniekus, cenšamies, lai mūsu cilvēkiem būtu interesanti, lai nezaudētu šos suņus no redzesloka. Darbs ar cilvēkiem tagad ir ļoti grūts. Cilvēki ir mainījušies, mainījušās arī ir viņu intereses. Agrāk vairāk kontaktējāmies, tagad cilvēks iegādājas kucēnu un pat nepiezvana, lai pastāstītu, kā klājas. Pēdējā laikā ir vairojies kolliju šķirnes entuziastu pulciņš, arvien vairāk kolliju īpašnieku apmeklē mūsu rīkotās izstādes. Tas priecē un liek domāt, ka gadu gaitā paveiktais darbs nav velts un nepazudīs. Mums ir saliedēts un draudzīgs kolektīvs - apmēram 30-40 cilvēki, kuri tiekas izstādēs un sacensībās. Gribu pateikt lielu paldies Kolliju portālam par šķirnes popularizēšanu, viņi ir ļoti daudz izdarījuši mūsu labā.

Jūsu novēlējumi kolliju īpašniekiem un tiem, kuri varbūt domā par kollija iegādi?

Kā jau visiem suņu īpašniekiem - mīlēt savus četrkājainos audzēkņus, nodarboties ar viņiem, nekautrēties piedalīties izstādēs. Neteikt: "Ai, es esmu jau vecs, ko es tur ringā darīšu, es neprotu izstādīt suni!", bet nākt un sagādāt prieku gan sev, gan sunim un, protams, mums. Ļoti gribētos, lai ieguldītajam darbam būtu kāda atdeve. Lai izaudzētu suni, izstādītu viņu izstādēs, iegūtu titulus, pēc tam sapārotu ar atbilstošu indivīdu (nereti mērojot ceļu uz citu pilsētu vai valsti), ir vajadzīgs gan laiks, gan nauda. Un audzētājs, ieguldot ne tikai savu naudu, bet arī dvēseli, sapņo par labiem kucēniem. Bet cilvēks iegādājas kvalitatīvu kucēnu (turklāt pieprasot, lai tas maksātu pēc iespējas lētāk, bet kucēna vecāki lai obligāti būtu izstāžu čempioni) un pazūd, jo viņam nav vēlēšanās un laika nodarboties ar suni. Tas ļoti sāpina. Tavs darbs un bezmiega naktis ir iztērētas veltīgi. Reizēm pat nolaižas rokas.

 

 

["AmberDog", 2007, Larisa Blaževiča, foto: Jolanta Beinaroviča]

0

  » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas  » Irisa Stepe


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0