Intervijas  

 » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Ronijs


o

"Lidojošais" Ronijs

Par savu kolliju Errone Abnet Solar Wind jeb Roniju stāsta Ilāna Lisagora.

Pirmo kolliju iegādājāmies 1991. gada vasarā. Viņu sauca Delkarro Taels, tas bija Maskavas suņa Erana de Pola un Delfas Dorli kucēns. Erans bija mūsu draugu suns, viņš tika atvests no Maskavas. Suns mums ļoti iepatikās, un viņa saimnieki mums apsolīja kucēntiņu no viņa, tiklīdz šāda iespēja radīsies. Pāris reižu mums tika piedāvāts kucēns, bet tolaik mums bija dažādas sadzīviskas problēmas un turēt suni nevarējām atļauties.

1991. gada pavasarī man piezvanīja Tatjana Šadilova, Erana saimniece, un pateica,

ka drīz gaidāms labs kucēnu metiens, un gaidāmo kucēnu mamma ir ļoti skaista. Kopā devāmies uz Talsiem un atvedām pavisam maziņu kucēntiņu. Tā mūsu dzīvē ienāca pirmais kollijs. Mazais kucēns saslima un vedām viņu uz veterināro klīniku Matīsa ielā. Precīza diagnoze netika noteikta - tas varēja būt parvovīruss vai arī kāda iedzimta kaite, taču, par laimi, tā izrādījās vienkārši saindēšanās. Kad veselība tika atgūta, vēlāk ar savu kolliju piedalījāmies izstādēs un saņēmām lieliskus novērtējumus. Šis suns ar mums kopā nodzīvoja gandrīz trīspadsmit gadus...

Ronijs mūsu ģimenē ienāca tikai pēc trīs gadiem, kaut gan ar vīru bijām izlēmuši, ka mums noteikti būs otrs suns. Bez suņa dzīvot šķita neiespējami, tā nav dzīve! Vienubrīd pat domājām par citu šķirni. Pēc pusgada sāku apmeklēt izstādes, skatījos un vērtēju suņus. Patika visi, bet sirdī neviens tā arī neiekrita... Taču, kad ieraudzīju kollijus, sapratu, ka cauri ir ar mani! Pēc pusotra gada starptautiskajā izstādē ieraudzīju melnu kolliju un teicu Irisai Janovnai Stepei, ka tādu suni gan es ņemtu pat melnu (līdz tam vēlējos tikai rudu kolliju). Gāja laiks un vienā no izstādē Irisa Janovna mani iepazīstināja ar Ievu Līpīti. Uzzināju, ka viņa taisās pārot savu skaisto kucīti ar ļoti labu suni Tallinā.

Drīz tas kaut kā piemirsās... Marta pirmajās dienās man piezvanīja Irisa Janovna un paziņoja, ka ir piedzimuši kucēntiņi - pavisam tikai trīs, bet visi lieli. Esot vēl viens kucēns ar baltu plankumu uz purna, varbūt mēs tādu gribot? Pēc divdesmit dienām kopā ar Stepes kundzi devāmies ciemos apraudzīt kucēnus. Kad paņēmu kucēntiņu rokās (Ilāna ar lielu mīlestību noglaudīja blakus sēdošo Roniju), sapratu - tas ir mūsu. Un izrādījās, ka Ronijs ir tā paša melnā suņa, kas man iepatikās toreiz izstādē, dēls. Līdz tam, kad mūsu ģimenē ienāca Ronijs, Ugunīgā Suņa gada iespaidā nodomāju, ka šajā gadā mums vienkārši vajag iegādāties suni! Un pēc tam man piezvanīja Irisa Stepe...

Ronijam ir labs raksturs, pēc eksterjera viņš ir ļoti perspektīvs (Šobrīd jau divkārtējs Latvijas izstāžu čempions! - Kolliju portāla piezīme.), tādēļ ar šādu suni vajag ļoti daudz nodarboties. Piedalāmies gan izstādēs, gan paklausību mācāmies. Suns ir ļoti aktīvs, ļoti patīk spēlēties. Vispār Ronijs ir "lidojošais" suns. Kad viņš bija maziņš, centās palēkties un jau gaisā esot noskatīties, kas atrodas uz virtuves galda. Ja Ronijs ieraudzīja uz galda kaut ko "vērtīgu", nostājās uz pakaļkājām pie galda un ar "rociņām" centās sagrābstīt viņu interesējošo lietu. Viņš pat lēkāja pāri krēsliem, ļoti kustīgs suns. Ronijs mostas pirmais un skrien uz mūsu istabu ar savu iemīļotāko rotaļlietu. Reizēm nākas šo mantu viņam mest pat pusotru stundu. Tā mums ir rīta vingrošana.

Kollijs - tā ir mūsu šķirne, mūsu lielā mīlestība. Grūti pat pateikt, kas varētu pietrūkt šiem suņiem... Viņi ir inteliģenti un gudri, pie viņiem tu tiecies ar visu dvēseli. Kolliji ļoti viegli un ātri mācās. Pats galvenais ir saprast savu suni. Ronijs, piemēram, lec vannā pats. Vispār jau kolliji maz smērējas, mazgāt viņus nākas ļoti reti, bet jāizķemmē regulāri.

 

[Amberdog, Anna Čeiča-Sultan, 2008. gada jūlijs]

 

0

  » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Ronijs


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0