Intervijas  

 

.

Visaptverošais kollija dvēseliskums

.

 

Inga un Princese


Ingas Petrovas kolliji ir pavisam dažādi – tās ir divas suņumeitenes, mamma un meita, pavisam dažāda rakstura un arī izskata. Kā atzīst saimniece, kollijs viņas dzīvē parādījās nejauši, bet šī tikšanās izrādījās liktenīga, šo šķirni Inga ir iemīlējusi uz visu mūžu. Kollijs ir draudzīgs, labestīgs psihologs, kas dziedē fiziski un psihiski – atzīst Inga. 

Raksturu saskaņa

Pastāstiet, lūdzu, kā jūsu dzīvē parādījās kollijs?


Pirmais kollijs ienāca mūsu ģimenē tālajā 1986. gadā. Mana jaunākā māsa ļoti gribēja suni, un vecāki nolēma īstenot šo māsas sapni. Viņi devās uz suņu klubu, toreizējo Dienesta suņkopības klubu. Sekcijas vadītāja toreiz (un arī tagad ir) bija Irisa Stepe, unikāls cilvēks, kas visu savu mūžu ir veltījis kollijiem. 
Tā mēs pieteicāmies kollija kucēnam. Tolaik šķirne bija ļoti populāra un mums nācās pāris mēnešus nogaidīt. Beidzot mums piezvanīja – piedzima kucēnu metiens, no kura mēs varējām izvēlēties kucēnu. 
Tā sanāca, ka suni pirka manai māsai. Taču mēs dzīvojām visi kopā, ar mūsu vecākiem. Arī audzinājām un rūpējāmies par kucēnu mēs visi kopā. Visa mūsu dzīve tika pakārtota mazajam kucēnam. Un es burtiski iemīlējos šajā šķirnē! 
Suņumeitene Drelli (Drelli Lakard) izauga par skaistu dāmu, un mēs pāris reizes gājām ar viņu uz izstādēm. Taču viņai neizšķīlās viens zobs, un tāpēc viņa nevarēja tikt izmantota vaislas darbā. Toreiz bija ļoti stingri noteikumi. 
Drelli tēta pavadībā sekmīgi nokārtoja VDK (vispārējā dresūras kursa) eksāmenu, viņa ļoti labi visu apguva. Suns ienesa mūsu mājās daudz prieka. Bet bija arī daži emocionāli satricinājumi. Tā pusotra gada vecumā viņa pēkšņi pazuda no sētas… Mēs nezinām, kā tieši tas notika. Mēs viņu visur meklējam, un, paldies Dievam, atradām. Viņa gulēja ceļmalā, ar pārsistu galvu… Tas bija īsts šoks. Bet viņa atlaba un viss nokārtojās. Drelli nodzīvoja pie mums 11 gadus. 
1991. gadā mēs tomēr nolēmām sapārot Drelli. Par viņas "vīru" kļuva īsts kollijs, bet mēs apzinājāmies, ka kucēniem no šī metiena nebūs dokumentu. Tā sanāca, ka no trim kucēniem izdzīvoja tikai viena meitene… Un mēs viņu atstājām sev. Viņu sauca Amberland’s Golden Amalija jeb Amālija. Drelli nebija arī piena, un es pati baroju mazo kamoliņu no pipetes. 
Tā mūsmājās sāka dzīvot divi kolliji (šī tradīcija veiksmīgi turpinās, arī šobrīd Ingas mājās dzīvo divi jauki kolliji – māte un meita).

 



Tā bija nejauša likumsakarība, ka no daudzām suņu šķirnēm toreiz tika izvēlēts tieši kollijs?

Toreiz suni izvēlējās mana māsa un tētis, un viņš vairāk vadījās pēc māsas vēlmēm. Taču gala lēmumu par labu šai šķirnei visa ģimene pieņēma kopīgi. Mums patika kollija apraksts, ka šie suņi ir labsirdīgi, mīl bērnus, ir labas aukles, ka viņi ir labi draugi. Protams, katrs cilvēks izvēlas suni, šķirni, atbilstoši savam raksturam. Es jau toreiz sapratu, ka kollija raksturs ļoti saskan ar manu. Kolliji vispār ir ļoti labestīgi suni, par viņiem var teikt tikai to labāko! Ja tev ir kādas rūpes, stress, lieli pārdzīvojumi, tad pietiek ar kollija apskāvienu, viss pāriet. Viņi ļoti labi dziedē, arī fiziskās problēmas. 

 



Kolliju vilna esot tam īpaši piemērota. Vai jūs nemēģinājāt adīt no kollija vilnas?

Mājās sakrājās daudz vilnas, tikai nav laika kādam to atdot, lai savērp diegos. Taču vienreiz manu mīluļu vilna izglāba mani. Es ļoti stipri sastiepu muguru, sāpes bija spēcīgas. Un es vienkārši ietinu vilnu marlē un pieliku pie muguras, arī gulēju ar šo pārsēju. Protams, es lietoju arī ziedes, zāles, taču vilnas siltums viennozīmīgi sekmēja ātrāku veseļošanos. 

 



Mamma – igauniete, meita - velnēns

Atgriežoties pie jūsu kollijem, pastāstiet, kā jūsmājās parādījās šīs daiļās dāmas? (Ingas divi kolliji – māte un meita, kas dzīvo mājās šobrīd).


Kā jau es teicu, mūsu pirmā kollīte Drelli nodzīvoja ar mums 11 gadus, 1998. gadā viņa aizgāja citos medību laukos… Viņa gadu pirms nāves smagi saslima, un, acīmredzot, visa mūsu uzmanība tika veltīta tikai viņai. Šķiet, mēs piemirsām par viņas meitu Amāliju, mūsu mīļo otro kolliju. Un tā sanāca, ka divu nedēļu laikā kopš aizgāja mūsu Drelli, Amālija burtiski sāka izkust, viņa ļoti strauji zaudēja spēkus… Nezinu, varbūt viņa nevarēja samierināties ar savas mātes nāvi, ļoti pārdzīvoja. Mēs aizvedām viņu pie veterinārārsta, un viņš secināja, ka Amālijai ir ļoti smaga nieru saslimšana. Mums ieteica viņu iemidzināt… Tas bija neiedomājami smagi, divu nedēļu laikā mēs zaudējām uzreiz divus suņus… Ar jaunākās kollītes nāvi bija īpaši grūti samierināties. 
Bet pēc kāda laika mūsu dzīvē ienāca jauna kolliju meitene – šī te melnā skaistule (Inga mīļi norāda uz sirmo vecmāmiņu, kā pati viņu dēvē), pilnajā vārdā Black Rose Necklace, mājās mēs viņu saucam par Niku. Viņu atdeva man piecu mēnešu vecumā, es gan nezinu to iemeslu, kāpēc šo suni kāds atdeva vai izmeta. Viņa bija ar visiem dokumentiem. Arī Nika ienesa mūsu ģimenē daudz prieka. Kollijs priekš manis ir īpaša šķirne, un ja man dzīvē vēl kādreiz nāksies sastapties ar jauna suņa iegādi, izvēli, es noteikti palikšu uzticīga kollijam! Savukārt, mana māsa tajā pat gadā, kad pie manis nonāca Nika, paņēma dalmācieti. 
2002. gadā piedzima Nikas pirmais metiens, tāpat kā Drelli gadījumā, vēsture diemžēl atkārtojās, un no trim kucēniem izdzīvoja tikai viens. Un tā arī ir mūsu ceturtā kollīte – Citnec Golden Princess Favorits, Peri. Tā mūsmājas atkal sāka dzīvot divi kolliji – māte un meita. 

 



Pastāstiet par viņu panākumiem, sasniegumiem!

Mēs apmeklējām ar vecāko kolliju izstādes, taču viņai tas process galīgi negāja pie sirds, viņai nepatika izrādīšanās. Ringā viņa gāja šķībi, saliecās, ausis nolaida… Bet brīvsolī viņas stāja ir ļoti lepna, galva skaisti pacelta. Vienreiz viņa bija izstādē Maskavā, viņa tika pie otrās vietas savā klasē. Gājām mēs arī vietējās izstādēs, bet viņai tas process nepatika. Atšķirībā no viņas meitas Peri. Tieši ar viņu mēs sākām nopietnāk pievērsties izstādēm. Šobrīd viņa ir Interčempione – tātad viņai ir jābūt trīs valstu čempiona tituliem, Grand čempione. Viņa saņēma čempiona sertifikātus Lietuvā, Krievijā. Viņai loti labi veicās izstādēs. Mēs apmeklējam izstādes 3-4 reizes gadā, tās ir vietējās, kā arī starptautiskās izstādes. 

 



Vai mātei Nikai un meitai Peri raksturi ir līdzīgi?

Nē, viņas ir ļoti dažādas! Vecākā sune ir īsta flegmātiķe, mēs, jokojot, saucam viņu par igaunieti. Viņai rados ir tieši somu un igauņu suņi (Inga smaida). Viņa ir ļoti mierīga, viņai nepatīk skraidīt pakaļ kociņam, viņa labprāt rotaļāsies ar citiem suņiem vai apsekos tuvāko teritoriju. 
Kad piedzima Nikas meitiņa, mūsu ģimenē dzīvoja divi suņi – viņas māte un māsas dalmācietis. Sanāk, ka Peri izauga barā. Kad suņus baroja, mazā ātri apguva prasmi ātrāk ķert gardumus. Savukārt, viņas māte tajā pat laikā ilgi domāja, un gardumi gāja viņai secen. 
Mazā Peri bija ļoti aktīva, īsts velnēns! Viņai patika skraidīt, dauzīties, un spēlēties ar kociņu – nest man, skriet tam pakaļ. Viņa ir ārkārtīgi aktīva joprojām, savu sešu gadu vecumā. 
Arī ēdiena ziņā mātes un meitas gaumes stipri atšķiras – mammai garšo zivis, savukārt meita labprāt mielojas ar dārzeņiem, augļiem, kurus māte vienkārši necieš. 
Mēs gājām ar Peri izstādēs, saņēmām labus rezultātus. Un cilvēki sāka vaicāt par kucēniem – vai viņi būs, un kad būs. Mēs arī plānojām kucēnus. 
2005. gada 8. martā Peri piedzima 4 kucēni. Es pati pieņēmu dzemdības, ar ārstu konsultējos telefoniski. Protams, tas nebūt nebija viegli. 
Peri bērni izauga, kļuva par loti skaistiem kollijiem, mēs viņus sastopam izstādēs, daudzi ir čempioni. Pēdējais metiens piedzima 2008. gada 18. jūlijā, 3. maijā būs izstāde, kurā piedalīsies 4 kucēni no 5. Mēs esam labās attiecībās ar visiem mūsu kucēnu īpašniekiem, sarakstāmies, arī tiekamies. Mani kucēni ir kā pašas bērni, es taču auklēju viņus kopš pašas dzimšanas, vēroju un redzēju, kā mazie attīstās, kā aug. Mums, suņu īpašniekiem, izstādes nozīmē arī labi pavadītu laiku, mēs dalāmies savos priekos. Īpaši patīkami ir tas, ka mani kucēni mani atpazīst, spiežas pie kājām, luncina no prieka asti, cenšas sabučot. 

 



Skaistam sunim – skaistu dzīvi

Visi kucēni nonāca labās rokās?


Jā, tā tas tiešām ir noticis. Es ļoti rūpīgi meklēju saviem kucēniem saimniekus. Ja cilvēks man zvana sakarā ar sludinājumu, es vienmēr cenšos uzzināt par viņu, viņa dzīves apstākļiem pēc iespējas vairāk informācijas. Jo mans lolojums dzīvos ar šo cilvēku, man jāzina šie apstākļi, kuros nonāks kucēns. 

 



Jūsuprāt, Lesijas filmu iespaids vairāk pozitīvi vai negatīvi iespaidoja šķirni?

Es dzirdēju, ka kolliji nonāca patversmēs, vai tika citādi izmesti, un tas ir ļoti bēdīgi. Laikam jau bija cilvēki, kas nesaņēma no kollija to, par ko cerēja, ko gaidīja. 
Taču, manā pieredzē šādu nelaimīgu gadījumu nebija. 

 



Vai kolliji ir tikpat populāri kā agrāk? Šodien kolliju reti var sastapt uz ielas…

Jā, šķirnes popularitāte šobrīd ir ļoti zema. Tas ir modes jautājums. Un mūsdienās ārkārtīgi populāri ir cīņu suņi, mazie dekoratīvie sunīši. Kaut gan kollijs ir suns, pie kura paliek. Visiem cilvēkiem, kas man zvanīja saistībā ar kucēniem, jau bija zināma pieredze ar šo šķirni, tie nebija gadījuma cilvēki, viņi pazina kollija personību, viņu zelta raksturu. 
Šobrīd arī kolliju metienu ir ārkārtīgi maz. Mēs, kolliju audzētāji, cenšamies popularizēt šķirni. Mēs uzturam kontaktus ar citiem kolliju īpašniekiem, it īpaši cenšamies uzturēt saikni ar kucēnu saimniekiem, paturēt tos redzeslokā. Ļoti gribētos, lai skaistie suņi parādās izstādēs, vismaz dažreiz. Žēl, ja skaists suns tup mājās… Kluba šķirnes sekcija un Kolliju portāls dažreiz organizē papildus izstādes. Brīnišķīgi, ka ir izveidots šāds Kolliju portāls, tajā ir ieguldīts milzīgs darbs, tajā var atrast visu iespējamo informāciju par mūsu mīļāko šķirni, tur var izvietot arī sludinājumus par piedzimušajiem metieniem. 

 



Šķiet, gadu mijā kolliju rakstura īpašības un arī ārējais izskats ir mainījies?

Ir mainījies šķirnes standarts. Piemēram, mūsu pirmā kollija radurakstos bija pārsvarā suņi no Čehijas. To laiku kolliju ausis bija pilnīgi stāvas, arī augums bija diezgan iespaidīgs. Tas, visdrīzāk, bija saistīts ar konkrētiem vaislas darba noteikumiem – suņi tolaik veiksmīgi startēja arī aizsardzības disciplīnās. Bet, pēc manām domām, kollijs nav piemērots šim dienestam un darbam. 

 



Tik tiešām grūti iedomāties mūsdienu kolliju, ar šo apburošo smaidu un labestību, nikna sarga lomā…

Viņi prot sargāt, ļoti labi apsargā savu māju, teritoriju. Viņi jūt cilvēkus. Vecākā kollijmeitene mēdz iekniebt pa kluso cilvēkam, kas viņai kādu iemeslu dēļ nepatīk, nešķiet drošs. 

Ar kolliju ir grūti sastrīdēties

Ar ko jārēķinās cilvēkam, izvēloties kolliju?


Viņam ir skaidri jāzina, kāda rakstura suni viņš grib. Kollijs ir ļoti mīļš, izsmalcināts un inteliģents suns. Viņi ir ļoti jutīgi, ar viņiem nedrīkst apieties rupji! Kollijs var dzīvot arī privātteritorijā, sargāt to, bet viņš nekādā gadījumā nedrīkst būt pieķēdēts! Viņi labi jūtas ģimenēs ar bērniem, bet tas nenozīmē, ka bērns varēs mocīt suni. Atdodot vienu kucēnu, es tā arī teicu viņa trīsgadīgajam īpašniekam – lūdzu, neapbižo kucēnu! Jāsaka, ka šī ģimene ir ļoti laimīga kopā. Ja kolliju traucēs mazi bērni, viņš centīsies kaut kur aizmukt, noslēpties. 
Nākamajam īpašniekam skaidri jāzina mērķi, kam tas suns viņam būs nepieciešams. Ļoti svarīgi ir izvēlēties suni atbilstoši savam raksturam. Grūti definēt, par ko mēs kādu mīlam. Man patīk šo suņu cēlums, aristokrātiskums, izskats un maigums, labestība, draudzīgums; bet es mīlu savus suņus bez nosacījumiem. 

 



Jūsuprāt, paņemot kolliju, var par to nožēlot, vai suns ir tik universāls, ka spēs sadzīvot ar ikvienu saimnieku?

Kollijs noteikti neder rupjam cilvēkam, kam patīk suņiem pavēlēt. Kollijs ir ļoti gudrs suns, viņš visu ātri apgūst, taču tas ir panākams nevis ar rupjību, bet gan ar maigumu, pacietību.
Tie cilvēki, kas izvēlas citu šķirņu suņus, piemēram cīņu suņus – amerikāņu Stafordšīras terjerus, ir tiem ļoti līdzīgi, pat ārēji. Katrs cilvēks izvēlas suni atbilstoši savai būtībai.
Es zinu daudz kolliju īpašnieku, varu teikt par visiem, ka viņi visi ir ļoti līdzsvaroti, mierīgi un laipni cilvēki. Arī kolliji uzvedas līdzīgi. Iespējams, kādu iemeslu dēļ kollija un viņa saimnieka raksturi nesakrīt, kas, manuprāt, notiek ārkārtīgi reti, ja vispār notiek, jo kolliji ir ļoti cieši saistīti, orientēti uz cilvēku, savu saimnieku. Daudz kas ir atkarīgs no audzināšanas. 
Ar kolliju ir sarežģīti sastrīdēties, viņi ir ļoti patīkami suņi.

Kādas ir galvenās kollija funkcijas mūsdienās?

Tas ir galvenokārt lielisks suns-kompanjons. Mūsu pirmajam kollijam – Drelli ļoti patika visu ģimeni sadzīt kopā vienā istabā, barā. Šķiet, viņai bija labs gana instinkts. Šodien kollijs ir suns priekam, dvēselei, arī estētiskai baudai. Ja ģimenē ir mazi bērni, vecāki bieži vien vēlas iegādāties suni, lai mācītu bērnam rūpēties, mīlēt to. Es uzskatu, ka šādā variantā kollijs ir ideāls suns, ideāla izvēle. Kolliji nekad nevienam neuzbrūk, mēs staigājam pagalmā bez pavadām, suņi mani klausa pilnībā.

 



Katrs kollijs - personība

Kas, jūsuprāt, kollijos ir ieprogrammēts ģenētiskā līmenī, un ko cilvēks var papildināt, audzinot savu kolliju?


Es jau teicu par visām kollija labām īpašībām. Ja cilvēks vēlēsies, viņš varēs kollijam iemācīt daudz ko – vai tas būs sports, adžiliti, piemēram, vai kāda cita disciplīnā, sporta veids. Rakstura ziņā kollijiem kā šķirnei piemīt noteiktas rakstura īpašības, taču katrs suns ir individuāls, katrs ir personība. Es dzirdēju, ka ir kolliji, kas nav īpaši laipni pret maziem bērniem. Iespējams, šādiem suņiem mazs bērns kādreiz sagādāja lielas sāpes, un tādēļ suns nolemj ar mazajiem nekādās attiecībās neiesaistīties. 

Ir dzirdēts, ka kolliji ir suņi, kas bezgalīgi daudz un dažkārt bezjēdzīgi rej…

Vecākai kollītei patīk riet. kad es pārnāku mājās, viņa var riet kādas piecas minūtes, tiklīdz tu viņu riktīgi nesamīļo un nesabužini. Tad viņa nomierinās. Viņas meita nav liela rējēja, kaut gan, sāka atkārtot mammas sagaidīšanas paradumu. Vecākai interesē viss, kas notiek apkārt – kas iet pa trepēm, kliedz aiz loga, rej ārpusē. Par visu notiekošo viņai vienmēr ir gatava atbilde. Viņa rej daudz. 

Varat iedomāties savu dzīvi bez kollija?

Sarežģīts jautājums… Es domāju, ka, ja pat toreiz māsai neuzdāvinātu šo burvīgo suni – kolliju, agri vai vēlu es atklātu šo šķirni. Es ļoti mīlu dzīvniekus, suņus. Mana vecmāmiņa ļoti mīlēja suņus, viņas mājās vienmēr dzīvoja Austrumeiropas aitu suņi. Šķiet, ka šo mīlestību pret suņiem es iemantoju no viņas. 
Bet tā bija liktenīga sakritība, suns, kas tika domāts manai māsai, iekaroja manu sirdi uz visu mūžu. Acīmredzot, nekas dzīvē nenotiek nejauši. 
Kolliji sagādā man ārkārtīgi daudz prieka, man ar viņiem ir ērti, komfortabli dzīvot, es sajūtu viņu pozitīvo enerģiju, „siltumu”, dvēseliskumu. Man patīk ar viņiem ceļot. Jaunākā kollīte ir īsta ceļotāja, viņai ļoti patīk braukt mašīnā. 
Kollijs ir mans labākais draugs, kompanjons. Tā ir īpaša mīlestība. Mēs esam ļoti tuvi rakstura ziņā. Mūsu ģimenē ir jau ceturtais kollijs, un, protams, ja kādreiz nāksies izšķirties par labu vēl vienam kollijam, gribētos, lai tie būtu manu suņu pēcteči. Ar visiem īpašniekiem mēs uzturam ciešus sakarus, pulcējamies kopā, rīkojam dažādus pasākumus.
Kollijs ir arī kā psihologs, dažreiz viņš pienāks klāt, ieskatīsies acīs, tu suni apskauj, un viss pāriet… Viņi saprot visus vārdus, intonācijas.
-------------------------------------------------------------
Sarunas beigās manu uzmanību piesaistīja skaistā vitrāža ar kollija attēlu, kas ir piestiprināta pie Ingas virtuves loga. 
Šai vitrāžai, izrādās, ir sava, īpaša vēsture…
Inga: „Pirms pāris gadiem mana jaunākā māsa (tā, kurai uzdāvināja to liktenīgo kolliju) smagi saslima ar leikēmiju. Lai novērstu māsu no sliktām domām, slimības, draugi atnesa viņai u slimnīcu vitrāžu veidošanas komplektu. Tajā ietilpa kollija, un, kas interesanti - arī dalmācieša trafareti. 
Viņa izveidoja šīs divas vitrāžas – ar dalmācieti uzdāvināja vecākiem, bet šo te, ar kolliju, es izlūdzos, par piemiņu. Šobrīd māsai vairs nekas nekait”. 
Augšējā plauktā ir izvietota arī porcelāna suņu kolekcija, par to es arī nevarēju nepajautāt:
Inga: „Šī kolekcija ir manas vecmāmiņas krāta, tās ir siltas atmiņas par viņu”.
Jāpiebilst, ka kolekciju pārstāv visdažādāko šķirņu suņi, un kā atzīst Inga, izstādīti ir nebūt ne visi kolekcijas eksemplāri. Daudzi vēl tikai gaida savu vietu uz plaukta. Cerams, ka Ingas kolekcijai pievienosies arī kāds mīļotās šķirnes pārstāvis – kollijs.

---------------------------------------------------------------

Kolliju portāls izsaka pateicību Ingai Petrovai par lielo ieguldījumu portāla tapšanā.
.

[Anna Čeiča-Sultan, 2009. g. maijs, speciāli Kolliju portālam]

 

 

0

  

 

.


 
 
 
 

2000-2023 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0