"Kollimpiādes 2010" apbalvošanas ceremonijas laikā.

Kinoloģi Jūliju Bogomolovu pazīstu jau daudzus gadus, esam sadarbojušies gan Juglas suņu patversmes, gan hendlinga sakarā, kopīgi snieguši vairākas intervijas radio par suņu uzvedību. Daudzi no jums viņu zina kā Kollija portāla pasākumu ilggadējo vadītāju un vērtētāju.

Kad radās tava interese par suņiem?
Interese par suņiem radās sen, bet mīlestību, ko suns spēj dot cilvēkam, vēl neapzināti sajutu, nesasniedzot trīs gadu vecumu, kad ciemojos pie savas vecmāmiņas un viņas kollija Ventas. Apzināta interese par suņiem pie manis atnāca aptuveni 9-10 gadu vecumā, kad bija pienācis laiks likt lietā savu radošo enerģiju. Kāds no pagalma bērniem krāja uzlīmes par “Karali lauvu”, kāds cits – košļeņu papīrīšus, bet mani saistīja kalendārīši ar suņu attēliem, raksti par suņiem un suņu figūriņas. Man joprojām ir liela šo priekšmetu kolekcija no tiem laikiem.

Kopā ar Ventu.

Aptuveni tajā laikā (deviņdesmito gadu nogale) pagalmā pieklīda kucēns. Bērni viņam atnesa ēdienu, paspēlējās ar kucēnu, taču ātri pienāca vakars un visi bērni devās mājās. Pagalmā palikām mēs divatā – es un kucēns. Es viņu atstāt vienu nespēju, tādēļ aizstiepu mājās. Mamma man viņu paturēt neļāva un teica, ka man jātiek no kucēna vaļā. Nākamajā dienā, kamēr bērni pagalmā spēlējās, staigāju pa mājām un piedāvāju cilvēkiem kucēnu. Beidzot man izdevās atrast suņukam jaunas mājas.
Pēc šī gadījuma ar kucēnu sāku arvien vairāk interesēties par suņiem. Lasīju grāmatas par suņu šķirnēm, suņu audzināšanu un barošanu. Klusībā sapņoju par savu suni, biju iedomājusies, ka tas būs vācu aitu suns. Taču nepagāja ilgs laiks un atkal pieklīda kāds suns, kas bija palicis bez mājām. Mamma atkal bija kategoriski pret suņa paturēšanu. Kopā ar draudzeni aizvedām suni uz kādu pamestu šķūni pilsētas otrā galā. Bija jāceļas 5.00-6.00 no rīta, lai līdz mācībām skolā paspētu doties pie suņa un pabarotu to. Pēc skolas vienmēr devāmies pie suņa. To darīju slepus no mammas. Taču pēc kāda laika mamma uzzināja manu noslēpumu un to, ka katru dienu viena dodos uz šo nemierīgo rajonu pie suņa. Beidzot mamma apžēlojās un atļāva atvest suni uz mājām. Atvedu un pēc kāda laika sameklēju viņam mājas. Kad pagalmā parādījās nākamais kucēns, kaimiņi jau jautāja man, vai nevaru suni izmitināt pie sevis un sameklēt viņam mājas. Domāju, ka no kucēna izaugs vācu aitu suns, bet izauga Velsas korgijs!

Venta.

Viens no pirmajiem suņiem tavā dzīvē bija kollijs, kas piederēja tavai vecmāmiņai. Pastāsti par šo suni!
Visticamāk, ka mana mīlestība pret suņiem sākās tieši ar šo kolliju Ventu. Viena no spilgtākajām bērnības atmiņām saistīta ar notikumu, kad Ventai piedzima kucēni. Tas bija fantastiski! Es ar viņiem ņēmos, spēlējos. Ar Ventu mēs bijām labas draudzenes. Kad apciemoju vecmāmiņu, vienmēr gāju ar Ventu pastaigāties. Ziemā viņa mani vizināja ar ragavām, tas mani ļoti priecēja.
Kad man palika septiņi gadi, vecmāmiņa kopā ar Ventu pārcēlās dzīvot uz Latviju. Skolas brīvlaikos vienmēr braucu uz Latviju ciemos. Tad iepazinu vēl vienu suni – vācu aitu suņa jaukteni Meidžeri. Mēs bijām lielas draudzenes, lai gan kuce ar savu raksturu bija bieds visiem ciemata iedzīvotājiem. Es ar prieku atceros tos laikus, kurus pavadījām kopā!
Kolliju Ventu atceros kā ļoti draudzīgu, inteliģentu, uzticamu un dzīvespriecīgu suni. Viņa bija ļoti pozitīva!

Venēra, Jūlijas pirmais suns.

Daudzus gadus tu esi bijusi Juglas suņu patversmes pārvaldniece. Cik grūti vai viegli ir sadzīvot ar apziņu, ka tik ļoti daudziem suņiem nav māju?
Patversme ir manas otrā mājas, mans otrais dzīvesstāsts! Tajā strādājot, iemācījos ļoti daudzas lietas. Patversme ir tā vieta, kurā satiekas pozitīvais un negatīvais, baltais un melnais. Tu redzi suni, kas nonāk patversmē, uzzini, no kādiem apstākļiem viņš nāk... brīžiem šie gadījumi šokē. Uzzinu arī dažādus dzīvesstāstus, reizēm liekas pat neticamas pasakas. Ir dažādi cilvēki, katram ir savs stāsts un dzīves pieredze. Svarīgi ir dot otro iespēju šiem suņiem. Ja ir ticība, vēl nekas nav zaudēts!
Ir daudzi cilvēki, kas palīdz patversmēm gan morāli, gan materiāli. Patversme jau pati par sevi ir pierādījums, ka labas lietas dzīvē notiek! Ja netici, nāc uz patversmi un pārliecinies pats – katru dienu gan puteņos, gan lietū, gan svētku dienās šeit notiek rosība.
Patversmes darbiniekiem jādomā, kā atrast jaunas mājas sunim, jāpalīdz patversmes apmeklētājiem ieraudzīt šeit savu īsto suni, lai viņi kopā pēc tam laimīgi varētu dzīvot.

Rrrrrr! Ar Meidžeri.

Bija gadījums, kad tu aizmigi suņu būdā...
Jā, tā ir taisnība! Kad man bija 14 gadi, atnācu uz patversmi kā brīvprātīgā. Dzīvojos šeit no rīta līdz vakaram. Ar patversmes suņiem ir jākontaktējas, ir ļoti svarīgi, lai viņi sajustu jūsu mīlestību un rūpes. Reiz biju tā nostrādājusies, ka aizmigu būdā kopā ar suni.
Reiz tu savās mājās pieņēmi arī aklu sunīti no patversmes, kuru neviens nevēlējās adoptēt. Izšķiršanās par šādu soli laikam bija ļoti smaga...
Jā, tas bija smags lēmums, savu spēju izvērtēšana. Viņa man dāvāja daudz mīlestības un prieka, bija ļoti pateicīga par visu, ko viņas labā darīju. Viss sākās ar to, ka patversmē viņa izmuka un sakāvās ar citiem iemītniekiem. Tā rezultātā tika gūtas dažas brūces, kuras vajadzēja rūpīgi kopt. Nolēmu viņu paņemt uz mājām. Kad brūces sadzija, nogādāju kucīti atpakaļ patversmē. Taču Reksene sāka trīcēt, smilkstēt, meklēt mani... Sapratu, ka viņa grib mājās, un es nespēju viņu atstāt patversmē. Reksene bija ar lielu dzīves pieredzi kā jau jebkurš suns cienījamā vecumā. Paldies viņai! Viņa man daudz lika pārdomāt un saprast. Esmu priecīga, ka man izdevās viņas dzīvi padarīt laimīgāku. Viņa pirmo reizi redzēja jūru, braucām uz laukiem, kopā sēņojām... Viņa gandrīz neko neredzēja, taču visu izjuta. Savos laimīgākajos dzīves brīžos viņa staroja un uzvedās kā draisks kucēns.

Kopā ar lauku draudzeni Meidžeri.

Tagad “tava šķirne” ir Velsas korgijs. Kādēļ neizvēlējies kolliju?
Ar lielāku suni par korgiju man tīri praktiski būtu grūtāk sadzīvē. Ja pārvietojos ar sabiedrisko transportu un dodos ciemos, vienmēr varu paņemt viņu līdzi. Ar lielāku suni būtu grūtāk.
Korgijos man patīk viņu optimisms, draiskulība un gatavība vienmēr pasākt jebko. Tāda ir mana Elfa! Ar otru korgiju ir savādāk. Gaidīju no viņas to pašu, ko no Elfas, bet Redai ir pavisam pretējs raksturs. Arī tā man ir mācība – suņi ir personības un to raksturi var būt dažādi. Man patīk korgiji, taču šobrīd esmu pārliecināta, ka šķirnei nav nozīmes, ja nemeklējat kaut ko specifisku. Šķirnes izvēle bieži vien ir vairāk vizuāla, taču, uzņemoties atbildīgu par suni, cilvēkam jāzina, ko dzīve ar šādu suni prasīs no saimnieka. Man patīk arī sanbernāri, taču tie nav piemēroti suņi divistabu dzīvoklim. Nebūtu prātīgi uzdāvināt vecmāmiņai Džeka Rasela terjeru ar savu nenogurdināmo dabu.
Mana nākamā izvēle var būt jebkādas šķirnes suns. Nedomāju, ka visu mūžu būšu kopā ar korgijiem. Viss var notikt, dzīvosim – redzēsim. Varbūt tas būs kollijs, bet varbūt kāds suns no patversmes...

Ar Redu un "krustmeitiņu".

Ar kollijiem tu tomēr esi saistīta – jau daudzus gadus vadi Kolliju portāla pasākumus. Vai skatoties uz kollijiem tagad, tevi nepārņem nostaļģija pēc šīs šķirnes un nerodas vēlēšanās “Nākamais suns man NOTEIKTI būs kollijs!”?
Atzīšos, ka mani reizēm patiešām pārņem tāda sajūta, ka kolliji man patīk visvairāk. Cienu viņu dabu! Viņiem ir jūtīga dvēsele, viņi ir saprotoši, līdzsvaroti. Ir gan klusi kolliji, gan pietiekami atraktīvi un aktīvi, kad vajag. Viņi ļoti pieķeras saimniekam un ir inteliģenti. Ko vairāk var vēlēties?
Kuras krāsas kolliji vizuāli tev vislabāk patīk?
Nostaļģija... - rudi!
Tu esi nolēmusi nodarboties ar suņu apmācību un cilvēku izglītošanu šajos jautājumos. Kādi ir tavi secinājumi par suņu apmācības līmeni un saimnieku vēlmi to darīt Latvijā?
Par šo tēmu varētu būt atsevišķa intervija... Man ļoti patīk izprast suni un viņa saimnieku, veidot patīkamu atmosfēru viņiem. Tas ir ļoti svarīgi, lai suņi saprastu “cilvēku valodu”, un cilvēki – “suņu valodu”. Diemžēl cilvēki bieži vēlas tikai to, lai suns saprastu “cilvēku valodu”, bet suni saprast nevēlas. Un, ja nesaprot, suni soda, soda, soda... Taču cilvēkam ir vieglāk izprast suni, nevis otrādi! Diemžēl cilvēki, iegādājoties suni, vēl īsti neapzinās to atbildību, kuru uzņemas. Ja esi pieņēmis lēmumu iegādāties suni, tavs pienākums ir, lai suns izaugtu par labi audzinātu un sabiedrībai drošu dzīvnieku. Ja tu to nespēj, sunim nav jācieš!

Reksene pie jūras.

Likumdošana arī pieklibo... Kur ir suņu īpašnieka cieņa pret sabiedrību un apkārtējo vidi? Kādas ielas Rīgā izskatās pavasaros! Tā ir cilvēku attieksme pret atbildību. Šai apziņai vēl jāaug. Ļoti daudz suņu patversmēs nonāk tieši nepareizas audzināšanas dēļ. Ja radušās suņa uzvedības problēmas, tās jārisina, nevis suns jāpiesien ķēdē, jāsit, jāsoda vai jānodod tuvākajā patversmē. Izprast suņa uzvedību, vajadzības un vēlmes ir katra saimnieka pienākums! Ja nevarat to nodrošināt, diez vai jums suns ir vajadzīgs...
Šobrīd izglītojos un gūstu pieredzi, vēlos kļūt par “suņu valodas” profesionāli un palīdzēt cilvēkiem saprast savus dzīvniekus. Vadu arī nodarbības jauniem suņiem un kucēniem, veidojot nodarbībās draudzīgu un pozitīvu atmosfēru starp audzēkņiem un viņu īpašniekiem. Manas nodarbības parasti notiek nelielās grupās (3-4 suņi), lai katram varētu pievērst atbilstošu uzmanību. Strādāju arī individuāli, risinot dažādas suņu uzvedības problēmas, piemēram, pārlieka riešana, nevēlēšanās iet pavadā, agresija, bailes, stress, urinēšana. Ir bijuši gadījumi, kad esmu varējusi sunim palīdzēt palikt ģimenē, nevis viņu nodod patversmē, un tas mani ļoti iepriecina.
Kādreiz tu vadīji jauno hendleru skolu un rīkoji hendlinga sacensības. Vai, ar savu profesionālo aci skatoties, vari atklāt būtiskākās kolliju īpašnieku kļūdas mūsu specializētajās izstādēs?
Man ļoti patīk draudzīgā un jaukā atmosfēra Kolliju portāla pasākumos, kur galvenais ir labi pavadīt laiku, kur tiek domāts arī par pašiem suņiem, lai viņi justos komfortabli. Lai kādi būtu vērtējumi, savs suns, protams, ir vislabākais, un nekādi tiesnešu vērtējumi nevar ietekmēt saimnieka attieksmi pret savu suni. Tas ir svarīgākais!
Saimniekam ir jāsaprot, kas un kā notiek izstādē, tad arī sunim būs vieglāk. Domāju, ka saimniekiem vajadzētu vairāk pievērst uzmanību tam un pirms izstādes patrenēties. Tad izstādē būs mazāk uztraukuma un ringā strādāt ar suni varēs ar prieku. Jāpievērš vairāk uzmanības suņa sagatavošanai pirms izstādes. Arī tiesnesim būs vieglāk vērtēt šādu pāri, kas prot sevi labi parādīt.

Jūlijas korgiji - Elfa un Reda.

Kurš no kolliju pasākumiem tev visspilgtāk palicis atmiņā?
Man ļoti patīk “Kollimpiādes ®” – ļoti jauki un sirsnīgi pasākumi, kas jau kļuvuši par tradīciju. Labi, ka var satikt visus “savējos”. Zaudētāju šeit nav. Zaudētāji ir tie, kas nepiedalās šajos pasākumos! Šādi pasākumi, kas veltīti suņa apmācībai, kontrolei pār suni, “kopīgai valodai” sacensībās, ir ļoti vērtīgi. Tie būtu svarīgi ne vien kolliju, bet arī citu suņu īpašniekiem.
Cik suņu tev ir patlaban? Kādi?
Šobrīd man ir divi Velsas korgiji – 9 gadus vecā Elfa un 7 gadus vecā Reda. Vēl “pagaidu mājās” pie manis dzīvo bēdīgi slavenais Džeks, kuram vardarbīgi tika aizsiet purns un viņš vairākas nedēļas skraidīja pa Ķekavu. Šobrīd viņš pie manis mācās labās suņu manieres – nevilkt pavadu, nelekt virsū, tikt galā ar bailēm un vientulības sajūtu. Iet grūti, bet ceru tikt galā.
Vai esi sportojusi ar saviem suņiem?
Jā, esam kopā ar Elfu apguvušas adžiliti pamatus. Viņai ļoti patīk, bet laika trūkuma dēļ neesam tikuši tālāk par treniņiem un pāris sacensībām. Ja ir iespēja, labprāt izskrienam kopā kādu trasi. Katram sunim būtu jāmāk lekt kaut kam pāri, līst cauri – tad arī pastaigas būtu jautrākas. 

Jūlija, Juglas suņu patversmes pārvaldniece .

Suņi tavā dzīvē ir spēlējuši lielu lomu. Zinātnieki ir izvirzījuši hipotēzi, ka cilvēces evolūcijas attīstībā suņiem ir vislielākie nopelni, pretējā gadījumā mēs vēl joprojām būtu primitīva kopiena. Kā tu vari komentēt to?
Droši vien gan mana dzīve, gan arī cilvēces vēsture būtu neiedomājama bez suņiem.
Uz saredzēšanos “Kollimpiādē 2011 ®” un “Rančo kollijs 2011”!
Gribu pateikt paldies Vecajam Kollijam par visu, ko viņš dara Latvijas suņu labā! Paldies viņa kollijiem, kuri dod Vecajam Kollijam to milzīgo enerģiju un interesi vienmēr virzīties uz priekšu! Paldies par jaukajiem pasākumiem! Tiekamies arī šogad!

.