Intervijas  

 

.

Martele ir ļoti sabiedrisks suns

 

 



Šoreiz piedāvājam interviju ar Aiju Zaulu, kura vienmēr aktīvi piedalās Kolliju portāla rīkotajos pasākumos un mums visiem pazīstama arī kā kaniboulinga ® sacensību tiesnese. Jautāsim par Marteli, kollijiem un suņu sportu.

 

Kā tu nokļuvi kolliju īpašnieku pulkā? Vai tevi arī kādreiz skāra Lesijas “sindroms”?
Nejauši, kaut gan no bērnības sapņoju par kolliju. Manai klases biedrenei bija kollijs un man viņš ļoooti patika. Tā kā mēs bijām draudzenes, tad bija tā laimīgā iespēja ar viņas kolliju doties pastaigās. Caur to es iepazinu šā suņa lieliskās īpašības un raksturu. Ar Lesijas „sindromu” nesaskāros, jo televizors mūsu mājās parādījās tikai 1971. gada sākumā, bet savu pirmo saskari ar kolliju jau biju izjutusi.

Savu Arfīti ieguvu pavisam nejauši. Biju ciemos uz vārda dienas svinībām, tur bija četras mazas māsiņas, kuras meklēja saimniekus. Bērni ļoti gribēja vienu, bet mani biedēja meitene. Problēmas ar kucītēm man bija svešas... Tajā laikā man bija Tibetes terjera jauktenītis, puika. Tomēr vienojāmies, ka ņemam Afrodīti uz mājām ar nosacījumu, ka viens no bērniņiem nāks atpakaļ. Nekad neesmu nožēlojusi šo lēmumu. Un tagad mums mājās ir tikai suņu meitenes. Arfītes vairs nav, bet ir viņas meitiņa Martele un Kima no patversmes. Pamazām skatāmies uz jaunu meiteni, gribētos jau kādu no Arfītes pēcnācēju bērniņiem, teiksim, Tefijas meitiņu vai Kinga...

 


Tu esi sportiska, organizē un piedalies dažādās orientēšanās sporta sacensībās. Vai neesi mēģinājusi tādu disciplīnu kā orientēšanās kopā ar suni? Latvijā dažas šādas sacensības ir bijušas.
Esmu par šīm sacensībām domājusi, bet tās vairāk organizē Valmieras pusē. Un tas ir stipri patālu. Arfa ir bijusi līdzi uz dažām orientēšanās sacensībām. Viņai gan ne visai patika, bet Martelei gan varētu patikt. Vienīgā problēma - Jūrmalā vairs "Liedags" neko neorganizē.

 


Vai, tavuprāt, kollijs labi orientējas? Lesija arī pārvarēja milzu gabalu, lai atgrieztos mājās…
Vispār jau orientējas, bet vairāk gan skrien līdzi saimniekam. Pazīstu orientieristu ģimeni, kuriem nu jau ir otrais kollijs. Suns brauc līdzi (un iet arī mežā) uz visām orientēšanās sacensībām Rīgas apkaimē. Tie, protams, ir Aivars un Inta Mihailovi, viņu bērni ir Latvijas izlasē. Domāju, ka lielākajai daļai dzīvnieku ir iekšējais kompass, kas rāda virzienu uz mājām. Un kāpēc lai kollijs būtu izņēmums?

 


Varbūt kādā no kolliju pasākumiem vajadzētu ieviest orientēšanās disciplīnu? Piemēram, “Straumēnu” mežā, meklējot “kolliju viskiju”…
Domāju, ka tas būtu pat interesanti visiem. Vienīgais smagākais darbs būtu topogrāfiskās kartes izveide. Kaut gan stilizētu karti nav lielas problēmas izgatavot. Mani bērni mācījās orientēties pēc kartes mūsu pašu mājas dārzā. Distances var veidot skatāmas un vienkāršas, ar papildus elementiem.

 


Kollijiem tagad ir savas olimpiskās spēles – “Kollimpiāde ®”, kurai šogad jau apritēs 5 gadi. Kā tev šķiet, vērojot no malas, vai sportiskāki ir paši kolliji vai viņu īpašnieki?
Mēs ar Martiņu nebijām tikai uz pirmo “Kollimpiādi ®”. Man bija "Kāpas" trīsdienas. Pagājušajā gadā, savukārt nebiju uz "Kāpas" trīsdienām, lai pabūtu “Kollimpiādē ®”. Man reizēm šķiet, ka tomēr kolliji ir ar lielāku sportot prieku. Tomēr bez saimnieka arī neiztikt. Pērn skatījos, ka kolliji ir veiklāki un saimnieks bieži vien bremzē. Arī es neesmu tik veikla, kā mana Martiņa, neskatoties uz viņas visai cienījamo vecumu. Toties viņas radinieces Princeses saimniece Inga Petrova ir ļoti sportiska, tur veidojas labs sportiskais tandēms.

 


Neskatoties uz dažādiem mūsu rīkotajiem pasākumiem, kolliju popularitāte Latvijā nav augsta. Tādēļ uzsākām darbu pie interneta seriāla “Mans draugs kollijs”. Vai esi noskatījusies kādu sēriju?
Par to man ir ļoti žēl! Kollijs taču ir ģimenes suns, mazu bērnu mīlulis un mīlētājs. Nav vēl sanācis noskatīties, bet noteikti to šonedēļ izdarīšu. 
Kas, tavuprāt, varētu mainīt kolliju popularitāti? Jauna filma par Lesiju? 2005. gadā tāda tika uzņemta, taču palika nepamanīta neskaitāmajā suņu filmu jūklī, kur līderpozīcijas ieņēma dažādi retrīveri.

 


Grūti pateikt. Domāju, ka tas varētu būt visu mūsu kopējs darbs ar jaukajiem draugiem, arī biežāk parādoties pilsētas ielās. Cilvēki tomēr atskatās, sevišķi ja kopā ir vairāki kolliji.
Vai ziemas “prieki” jums abām ar Marteli tīk? Ko tu teiktu par ziemas “Kollimpiādi ®”? Piemēram, slēpošana kopā ar suni. Vai arī kērlings ar sponsoru dāvātajām suņu konservu bundžām!
Martelei allaž patīk visas nodarbības svaigā gaisā, neskatoties uz laika apstākļiem. Varētu pamēģināt. Marteli neviens vēl nav jūdzis kamanās, bet Arfiņu gan mēģināja...

 


Ziemā lieti noderētu kāds kollijvilnas džemperītis. Vai tavā garderobē ir kolliju vilnas izstrādājumi?
Droši vien, bet es tam vēl neesmu saņēmusies. Man ir tikai dūrainīši ar kolliju vilnas oderīti. Varu pačukstēt – ļoti silti, pat visaukstākajā laikā.

 


Marteli aportēšanas spēles nesaista. Kas spēj viņu izklaidēt?
Nu nav Martelei patikas uz aportēšanu! Toties viņai ļoti patīk futbols ar īstu futbola bumbu. Tagad arī tīri labi patīk šķēršļu joslas. Pagājušās “Kollimpiādes ®” laikā iepatikās tunelis. Patīk “sunīši” ar maniem mazbērniem, sevišķi mazmeitiņu Agnesi. Tos var spēlēt arī telpās, un reizēm grūti saprast, kura ir ķērāja, kura bēdzēja – to tikai viņas pašas zina. Labprāt spēlē "sunīšus" arī ar mūsu mājas sesku Loriju.
Vislabāk mums patīk sabiedrība un “tusiņi”. Martele ir ļoti sabiedrisks suns.

Paldies!

.


0

 


 
 
 
 

2000-2023 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0