Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe


 

0

Skaistais matainis 

Lai gan gaumes ir dažādas, reti kurš atļausies teikt, ka garspalvainie kolliji nav skaisti. Tie, kuriem kolliji ir mūža mīlestība, apgalvo, ka šie skotu garmataiņi ir neapšaubāmi suņu pasaules skaistumkaraļi, piebilstot, ka viņi ir arī eleganti, spēcīgi, drosmīgi un izcili gudri radījumi. Un interesanti, ka nekas no tā visa nav pārspīlējums...
Šķiet, nevienā rakstā par garspalvainajiem kollijiem nevar iztikt bez pasaulē slavenākā šīs šķirnes pārstāvja vārda piesaukšanas. Kāds tas ir? Protams, Lesija! Banāli?

Nyitramenti X-tra Spirit un Nyitramenti Yours Sincerely (abu īp. I. Stepe). Foto: Arnis Smirnovs © 2008.


Gandrīz ticami

Taču, pateicoties grāmatai un vēlāk arī filmām un seriāliem par Lesijas piedzīvojumiem, kolliji ir viena no populārākajām suņu šķirnēm pasaulē. Atšširībā no citu šķirņu pārstāvjiem, kuru nokļūšana no kino un TV ekrāniem vispasaules mīluļu statusā un gozēšanās popularitātes saulītē ir tikpat nenoturīga kā mode, Lesijas šķirnesbrāļi un māsas līdz ar Rintintina, vēlāk - Rekša un citu četrkājaino filmu varoņu atveidotājiem vācu aitu suņiem ir kļuvuši par klasisku vērtību.
Jā, arī garspalvaino kolliju popularitātei ir uzplūdi un atplūdi, taču klasika jau tāpēc ir klasika, ka tajā rodamas pamatvērtības, pēc kurām cilvēki allaž atkal un atkal atgriežas un tiecas. Lesija un viņas varoņdarbi ir izdomājums? Jā. Taču ir gana daudz piemēru tam, ka kolliji patiešām glābuši cilvēkus no drošas bojāejas. Interesanti, ka šie suņi, riskējot paši ar savu dzīvību un veselību metušies aizstāvēt saimniekus no satrakojušamies liellopiem, sajutuši vētras vai kādas citas kataklizmas tuvošanos un, neņemot vērā saimnieku iebildumus un pat niknuma izpausmes, neļāvuši cilvēkiem doties stihijas ķetnās, brīdinājuši par ugunsnelaimi... Bet visaizkustinošākie, protams, ir stāsti par to, kā garspalvainie kolliji glābuši bērnus, un šādu stāstu ir ne mazums. Tā ka gandrīz visi garspalvainās Lesijas varoņdarbi ir ticami. Vismaz - gandrīz ticami.
Kāpēc uzsveru šo suņu garo apmatojumu? Ir arī īsspalvainie kolliji. Diemžēl tiem nav tik ļoti paveicies ar publicitāti, tāpēc viņi ir reti kuram zināmi - kā kaskadieri vai tehniskie darbinieki, kuru darba augļus bauda zvaigznes... Tomēr šoreiz stāsts ir par zvaigznēm.

Skots no... Īrijas?

Kur meklējamas kolliju dzimtas koka saknes? Neraksimies līdz Tibetas mastifiem, kurus mēdz uzdot vai par katra palielāka rējēja senčiem. Tāpat, iespējams, varētu piesaukt senromiešu kaujas vai apsardzes suņus, kuru asinis ritot gandrīz visu Lielbritānijas izcelsmes lielsuņu dzīslās. Šoreiz būs gana ar to, ka jau kopš viduslaikiem Skotijas kalnu rajonu aitu ganiem ar lopiņiem galā tikt palīdzējuši paliela auguma veikli un izturīgi suņi ar siltu kažoku (taču daži kinologi uzskata, ka īstenā kolliju dzimtene ir Īrija). Bijuši gan īsvilnaiņi, gan garvilnaiņi. Interesanti, ka katram suņu tipam bijis savs pienākums. Garspalvas kolliji ganīja lopus, bet īskažokaiņiem uzticēts eskorta uzdevums.
Tolaik, kad kolliju pārziņā bija lieli aitu un arī citu lopu ganāmpulki, labs skaitījās tas suns, kurš spēja novērtēt situāciju un rīkoties tā, lai pasargātu saimnieku no zaudējumiem, strādāt pat bez cilvēka klātbūtnes un īpašām komandām. Runā, ka šie ganu suņi pat dzinuši govis uz slaukšanu un spējuši atšķirt jau izslauktu no neslauktas. Un bijuši tādi, kuri palīdzējuši pa kādam lopam arī nozagt, pēc saimnieka norādījumiem no sveša ganāmpulka pārdzenot mājās tieši vislabākos...
Ganupuiši kļuva pazīstami, pateicoties karalienes Viktorijas untumam. Braucienā pa Skotiju viņa pamanījusi radījumu, kam krāšņāks kažoks, nekā viņai bijis ap pleciem. Iepaticies. Un valdniece pavēlējusi kollijus ieviest viņas Skotijas rezidencē. Interesanti, ka pirms tam par skotu aitu suņiem neviens selekcionārs nav licies ne zinis...
Par to, kā īsti selekcionēta garspalvaino kolliju šķirne, nav īstas
skaidrības. Zināms, ka pirmo reizi izstādē kolliji bija apskatāmi 1860. gadā. Tad arī izstrādāts pirmais šķirnes standarts. Par šķirnes nosaukuma izcelsmi arī nav īstas skaidrības. Visticamāk, ka tas cēlies no tolaik Skotijas kalnienēs izplatītākās aitu šķirnes (colley), taču ir arī citi varianti. Piemēram, tolaik visdaudzskaitlīgākais bijis melnbalto (un nevis rūsgano kā mūsdienās) kolliju pulks, tāpēc nosaukumu saista ar vārdu ogle (coal).
Kopš tā laika standarts vairākkārt mainīts. Mūsdienu kolliji nav tik masīvi, viņu kauli kļuvuši smalkāki. Toties kažoks - aizvien krāšnāks.

Lepnais kalnietis

No senčiem ganiem kolliji mantojuši spēju patstāvīgi lemt, kā kurā situācijā rīkoties. Viņi ir lepni suņi, arī itin viegli aizvainojami. Protams, kā jau ganu suņiem pieklājas, arī kolliji ir jāapmāca, taču tas jādara iecietīgi, un tad patiešām šīs šķirnes pārstāvji viegli un ātri apgūst vajadzīgās prasmes. Pateicoties savai paklausībai, mantotajai spējai analizēt situāciju, mācīties no kļūdām, izturībai un arī uzticībai, kolliji var kļūt par teicamiem dienesta suņiem. Viņus izmanto muitā, policijā un glābšanas dienestos. Kara laikā kollijs var kļūt par izcilu sanitāru, izvelkot ievainotos no kaujas lauka vai piegādājot medikamentus. Nereti tieši kollijus apmāca neredzīgo pavadoņa pienākumiem.
Lai gan šie skotu ganupuikas ir itin miermīlīgi, aizstāvot saimnieku vai stājoties pretī kādam zaglim, viņi spēj pārvērsties par īsteniem kareivjiem, turklāt ir labi bruņoti - zobi kollija garajos žokļos ir lieli un asi. Pret bērniem kolliji ir sevišķi mīļi un maigi, taču nevarētu teikt, ka bezgala pacietīgi un iecietīgi - gluži uz galvas kāpt neļauj. Iegādājoties garspalvaino kolliju, protams, jārēķinās ar to, ka nāksies krietni noņemties ar krāšņā kažoka kopšanu. Lai suns neizskatītos noplucis un vilna nemētātos visos mitekļa kaktos, laiku pa laikam kažoks jāizķemmē (un izķemmēto vilnu nevajadzētu mest krāsnī - tā ir laba piedeva zeķēm). Arī regulāra vannošana ar īpašu garvilnaiņiem ar domātu šampūnu par ļaunu nenāks.
Kā jau kalnietis, kollijs ir āra suns. Vislabāk šāds ģimenes draugs jutīsies pagalmā vai plašā voljērā. Arī pilsētas dzīvoklī kollijs nebūs traucēklis un jutīsies gluži labi, taču tad jāatceras, ka šim sunim nepieciešamas krietnas fiziskās aktivitātes - viņš regulāri jāved pagarās pastaigās.
P.S. Patiešām plašu informāciju par kollijiem varat gūt Kolliju portālā.

Valdis Aleksandrovs, Vineta Briška, “Māja”, 29.01.2008, foto: Arnis Smirnovs

0

  » Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0