Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas  » Vecais Kollijs

 


 

0

Gudriem suņiem stulbi saimnieki

.

 

 

Līzīte bija mūsu projekta "reklāmas seja"

 

Ievads

Kādā no kārtējām bezmiega naktīm nolēmu riskēt. Un tā - Latvijas Kolliju klubs februārī sīvā konkurencē (no 200 iesniegtajiem projektiem tika atlasīti 15 labākie) izcīnīja iespēju piedalīties otrajā kārtā www.draugiem.lv un www.smscredit.lv kopīgi rīkotajā projektu konkursā www.labiedarbi.lv ar projektu "Gudriem saimniekiem gudri suņi!".

Projekta apraksts

Suņu īpašnieku izglītošana, kā arī suņu socializācija un apmācība, ir galvenais priekšnoteikums, lai tie veiksmīgi integrētos sabiedrībā. Šobrīd bieži tiek sakosti cilvēki, laukos - suņi plēš lopus un meža dzīvniekus. Tā galvenais iemesls ir suņu īpašnieku zināšanu trūkums un tādu suņu turēšana, kuri nav socializēti un mācīti. 
Kurzemē tikpat kā nav sagatavotu suņu apmācības laukumu. Mūsu zināšanas un pieredze ir pietiekama, lai organizētu suņu apmācības, teorētiskos un praktiskos seminārus, dotu iespēju nodarboties ar dažādiem suņu sporta veidiem, bet lauku ļaudīm – apmācīt savus suņus aitu ganīšanā
Lai nodrošinātu apmācību, seminārus un sporta nodarbības, nepieciešams inventārs – jāizgatavo šķēršļi praktiskajām nodarbībām, galdi un soli – semināru teorētiskās daļas organizēšanai. 
Projektā iesaistītās personas ar suņu apmācību un sportu nodarbojas vairāk nekā 10 gadus, rīko dažādus seminārus, sacensības, no kurām par tradīciju jau kļuvusi “Kollimpiāde ®” un „Rančo kollijs
®“ Variebā.

Balsošanas ķēķis un matemātika

Prieks, kad ieraudzījām savu projektu labo darbu mājaslapā, bija milzīgs (mēs taču tikām!). Pirmie nobalsojām paši, nākamajā dienā procesam pieslēdzās draugi, radi un paziņas. Saprotams, viņi nebalsoja par projektu, viņi balsoja par mums.
Kad savējie bija “nodevuši pa pogām”, balsis izsīka un bija jādomā, kā piesaistīt labvēļus. Ja kāds iedomājas, ka projekti tiek izsludināti, attiecīgajā interneta vietnē sarodas nejauši ļautiņi no malas, izvērtē projektus un balso, tas ir dēvējams par naivu. Protams, kāds jau iemaldās un kādu pogu nospiež, bet to skaits ir niecīgs. Sākumā nolēmu “trāpīt” pa interešu mērķauditoriju, proti, dzīvnieku mīļiem, zooindustrijas darboņiem, veterinārārstiem utt., bet ātri vien kļuva skaidrs, ka šo posmu mierīgi varēja izlaist. Mūsu projekta konsultants, “Kollimpiādes ®” tiesnesis Dāvis Muižnieks, kurš decembrī uzvarēja ar savu projektu identiskā konkursā, ierosināja “trāpīt” sociālajai mērķauditorijai, proti, šajā gadījumā tās ir sievietes vecumā no 25 līdz 50 gadiem. Mēneša laikā izsūtīju aptuveni 40 000 vēstuļu, atdeve bija tūlītēja, taču šī konkursa uzvarai nepietiekama – dienā varēju savākt no 200 līdz 300 balsīm. Dažas personas, kas par mums balsoja, atklāja, ka piedalījušās līdzīgā konkursā un ka pats galvenais ir, lai mums būtu daudz palīgu. “Ejiet ielās!” sacīja viņi. Laukos ielu nav, arī no palīgiem ne vēsts. Kad viena no sievietēm, ar kuru sarakstījos, uzzināja, ka mums nav savas karsējmeiteņu atbalsta grupas, kas katru dienu kolliju krekliņos skraida pa lielveikaliem ar portatīvajiem datoriem rokās, kļuva pavisam skeptiska un apvaicājās, vai tad mēs piedalāmies tikai piedalīšanās pēc? Izrādās, ka balsu vācēju komanda ir pats galvenais, lai sasniegtu uzvaru. Uzzinot, ka strādāju viens, uz mani skatījās kā uz dīvaini. Drīz par to varēju pārliecināties pats. Šur tur internetā uzraku ziņu drumslas, ka mūsu konkurenti dejotāji katru vakaru organizēti dodas uz Latvijas teātriem, koncertiem un citām vietām, lai vāktu balsis. Teātru foajē raibos brunčos tērptas zeltenes smaidot rāva kungus aiz piedurknēm un lūdza nobalsot. Kungi, izrādoties savu dāmu priekšā, ka ļoti atbalsta Latvijas kultūru, balsoja, rindā stādamies. Mums šādu iespēju nebija, taču nolēmām cīnīties par 5. vietu un iekļauties budžetā.
Nepaveicās mums arī ar to, ka tika palielināti pieprasīto finansējumu griesti no Ls 2 000 uz 3 000, līdz ar to mazāks skaits pretendentu varēja cerēt uz iekļaušanos konkursa budžetā, jo visi, protams, saprasīja sev “trīstūkstošus”. Diezgan neapdomīgi no organizatoru puses, nepalielinot konkursa kopējo budžetu, bija palielināt pieprasāmo finansējumu. Ja nākotnē to palielinās, piemēram, līdz Ls 10 0000, uzvarēs tikai viens pretendents.
Kad rakstījām savu projekta tāmi, kas bija Ls 1 215, sākumā svārstījos, vai neņemam “par šerpu”, t.i., vai neprasām nepieklājīgi daudz. Varbūt, ka kaut ko tāmē vēl var samazināt? Pieticība mūsdienās izrādās muļķīga...
Bez tam sākās neapturama balsu forsēšana. Ja pagājušajā gada vasarā pirmajai vietai vēl pietika ar 5 000 balsīm, tad tagad pirmā vieta pabeidza konkursu ar 16 121 balsīm, bet 5. vieta ar 11 631 balsīm.
Jau no paša sākuma apzinājos, ka esam arī nevienlīdzīgā konkurencē. Pretī mums, “kaut kādiem suņiem”, stājās deju kolektīvi, jauni talantīgi mūziķi, bērni-invalīdi, bērnu rotaļu laukumi utt. Dažas reizes, kad izdevās izrauties garām dejotājiem un mūziķiem, jutu, ka sākas arī tā dēvētais protesta balsojums – kaut kādi ‘kranči” sāk apiet Latvijas nacionālo lepnumu – deju kolektīvus! Jāiedod tak kāda balss lustīgajiem dancotājiem, lai suņi zina savu vietu! No 11. vietas izrāvāmies līdz astotajai, ļoti viegli būtu varējuši sasniegt arī septīto, taču piecas dienas pirms konkursa noslēguma nolēmu izstāties, jo pēc vienkāršiem matemātiskiem aprēķiniem vairāk par 7 500 balsīm dabūt nevarēju. Ar to būtu bijis krietni par maz, lai cīnītos par 5. vietu. Cīņa ar vējdzirnavām bija beigusies, viens pret komandu neko izdarīt nevar. Ja man palīgos būtu kaut pāris “spameru”, kas katrs savāktu pa 2-3 tūkstošiem balsu, mēs būtu uzvarējuši.
Iznāca tāds virtuāls realitātes šovs, ar kuru pašam projektam nav nekāda sakara. Kā teica Dāvis, mans projekts varētu saukties kaut vai “Smērvielu iegāde manam traktoram”. Visu izšķīra palīgu skaits un viņu čaklums. Palikām astotie ar 5 655 balsīm.

Dienas režīms

Lai lasītājs gūtu pilnu priekšstatu par manu dienas režīmu mēneša garumā, ar aprakstīšanu nebūs gana, tas būtu jāizbauda katram uz savas ādas.
No 8.00 rītā līdz 24.00 sēdēju pie datora, skatījos monitorā un sūtīju vēstules. Starp vēstuļu izsūtīšanas reizēm bija pavisam nelielas pauzītes 10-15 minūšu garumā, kurās bija jāpaspēj apdarīt nepieciešamākie darbi. Jāatzīst, ka darbi “Straumēnu” saimniecībā tobrīd bija paralizēti. Kā kādreiz padomju armijā, 10 minūtēs skrēju padot lopiem sienu, izvest aplokā zirgus un izlaist aitas. Pēc tam ūdens dzeršanai. Zirgiem paspēju aiznest 6 spaiņus – ļoti labi. Jūs, aitas, pagaidiet! Dzersiet nākamajā pauzē. Jāpaspēj vēl ienest malka un iekurināt krāsnis, jo marts šogad ar siltumu nelutina. Kādā no pauzēm jāpaspēj sakārtot stallis vakaram, kādā citā – jāpieņem jaundzimušie jēri – “Straumēnos” jēru laiks. Martā nenoskatījos nevienu filmu, neieslēdzu lielos darba datorus, apaugu ar garu bārdu.
Kad izstājos no konkursa, biju nevis nobēdājies, bet izjutu milzīgu atvieglojumu – biju brīvs! Tikpat kā armijas kazarmas durvis aizvēris no ārpuses. Vienīgā vēlme bija izgulēties.

Latvijas mazie “krāniņi”

Viss šis projekts bija labs socioloģiskais pētījums mēneša garumā. Apskatījos, kā cilvēki dzīvo, kā viņus sauc, kādas iesaukas tiek lietotas, ar kādām bildēm lepojas. Daudzi latvieši mīt ārzemēs, daudzi slīpē datora klaviatūru tepat. Sociālais tīkls, kurā darbojāmies, izrādījās virtuāls mūsu sabiedrības spogulis. Līdz šim biju vairākkārt dzirdējis no sievietēm, ka Latvijas vīrieši ir vienkārši katastrofa – nepieklājīgi, neatsaucīgi, neiejūtīgi utt. Tobrīd domāju, ka tas ir pārspīlēts vispārinājums, kas kā stereotips iesakņojies mūsu sieviešu apziņā. Projekta ietvaros izsūtījām vēstules ar lūgumu atbalstīt mūsu labo darbu arī kādiem 100 latviešu vīriešiem vecumā no 35 līdz 40 gadiem. Pēc šīs sarakstes sapratu, ka sieviešu apgalvojums ir patiess. Frāze “Ej dirst!” bija populārākā un pieklājīgākā, ko Ieva Līpīte kā sieviete par atbildi saņēma no mūsu bāleliņiem. Pārējie lamu vārdi parasti netiek publicēti pat grāmatās. Krievi nobāl un dodas lamāšanās kursos pie mūsu latvju virtuoziem. Ar tādām mutēm tikai uz dziesmu svētkiem!
Sākumā radās doma publicēt šo varoņu vārdus, bet tad tai atmetu ar roku – pārāk daudz goda dažiem palīgskolas audzēkņiem.
Jaunākiem vīriešu kārtas pārstāvjiem, kuri bildēs bija apkrāvušies ar alus pudelēm un smēķi mutē, rakstīt neriskējām.
Pretēji bija ar klaida latviešiem. Kungi bija atsaucīgi un laipni, vēlēja veiksmi un izdošanos, teica, ka latviešiem jāturas kopā un kāds kungs pat savā vēstulē atvainojās, ka nav varējis no Austrālijas telefona nosūtīt īsziņu mūsu projekta atbalstam.

Nobeigums

Saka, ka gudriem saimniekiem ir gudri suņi. Mēdz būt arī otrādāk – gudriem suņiem ir stulbi saimnieki. To es par sevi un šo labo darbu farsu, kurā ielaidos.
Domāju, ka lielākie ieguvēji šajā konkursā bija tie, kas atradās pašās pēdējās vietās un neko nevinnēja. Viņi neiesaistījās bezcerīgajā balsu “mangošanas” šovā un naktīs gulēja mierīgi.
Apkārt plešas apgrauztu cerību kaulu lauks un uzvaras šādos konkursos ir tik tālas kā rēnas zvaigžņotas rudens debesis.
Bet, ja vadāmies pēc principa, ka katrā lietā ir atrodams arī kaut kas pozitīvs, tad esam sasnieguši milzīgu atpazīstamību. Martā Kolliju portālu ir apmeklējuši 60 000 cilvēku.
Paldies visiem, kas balsoja par mums, atbalstīja, juta līdzi un neliedza savu padomu!
Kaut kad jau tiksimies. Iespējams, pat šovasar...


0

  » Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas  » Vecais Kollijs


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0