Iespējams, kollijs
Diks ir pats slavenākais no visiem Otrā pasaules
kara suņiem. Varbūt tikpat slavens, kā kino kollijs
Lesija.
Diks, pēc
ciltsrakstiem - Dekoits, piedzima 1939. gada 8.
jūlijā Ļeņingradā. Viņš bija Ļeņingradas Dienesta
suņu kluba kollijs un viņa izcelsme ir labi zināma.
Dika tēvs Rekss (īp. Zeļenkovs) tika ievests no
Maskavas. Viņš bija trīskrāsu kollijs bez
ciltsrakstiem. Savukārt, Dika māte Trimming Shetland
(īp. Tkačenko) bija balta ar rudu masku. Viņa ir
dzimusi 1936. gadā un pārstāvēja tolaik labi zināmo
BETDŽOJ kolliju līniju (Grāls Betdžoj + Gabedžen
Betdžoj).
.
.
.
Abos attēlos varam
redzēt Dika vecmāmiņu Gabedžen Betdžoj. Augšējais
attēls datēts ar 1935. gadu, bet apakšējā varam
redzēt Gabedžen piedalīšanos sakaru dienesta suņu
sacensībās vēl pirmskara Ļeņingradā, kurās viņa
ieņēma augstas vietas.
.
Gabedžen Betdžoj ne tikai bija novērtēta
ar atzīmi "teicami" pēc eksterjera, viņa izcēlās ar savām
darbspējām, sekmīgi piedaloties sakaru un sanitārā
dienesta sacensībās, kuras vēl pirms Otrā pasaules
kara tika rīkotas dienesta suņu klubos. Gabedžen
tika uzskatīta arī par lielisku sargu.
.
.
Diks izgāba daudzu
tūkstošu cilvēku dzīvības.
.
Diks dzīvoja parastu
un ikdienišķu kollija dzīvi Ļeņingradā kopā ar
saviem saimniekiem Tatjanu Sņegocku un Leonīdu
Meržvinski. Viņus visus kopā bieži varēja sastapt
Ļeņingradas ielās.
Saimniece strādāja
Flotes komisariāta konstruktoru birojā par rasētāju,
šajā pašā iestādē strādāja arī Leonīds. Viņiem abiem
ļoti patika suņi jau no bērnības un tādēļ 1939. gadā
pāris nolēma iegādāties sev kolliju.
Mazais Dekoits,
kuru mājās sauca vienkārši par Diku, bija nokļuvis
pie labiem saimniekiem. Viņi par Diku rūpējās un
nodarbojās ar kucēnu. Mazliet vēlāk Diks Ļeņingradas
Dienesta suņu klubā apguva arī vispārējās apmācības
kursu un visas prasītās komandas izpildīja ātri un
precīzi. Tagad varēja piedalīties arī suņu izstādē,
kas notika 1940. gadā. Ir saglabājies Dika izstādes
apraksts.
.
.
Mērījumi:
augstums skaustā - 61
cm;
ķermeņa garums - 68
cm;
krūšu apkārtmērs - 64
cm;
krūšu dziļums - 32 cm;
galvas garums - 25,5
cm;
purna garums - 12,75
cm;
attālums starp ausīm -
9 cm;
sakodiens pareizs,
zobi normāli.
Eksperta apraksts:
"Kopējais iespaids - labi attīstīts skaists vidēja
auguma suns. Galva labāka kā iepriekšējam (sunim,
kas bija izvests ringā pirms tam - aut.), taču
nedaudz plata pieres daļā. Pareizas formas ausis,
labajai - mīksts skrimslis. Acis tumšas. Labs
korpuss, pietiekami izstiepts, mugura vājāka kā
iepriekšējam. Krāsa - ruds ar baltu žabo un apkakli,
apmatojums ļoti labs."
Novērtējums: 2 "ļoti
labi".
.
Diks auga ļoti
paklausīgs un labsirdīgs. Leonīda māsai bija meita,
kura dzimusi vienā gadā ar Diku. Kollijs ar savu
saimnieku bieži apciemoja māsu un Diks ļoti labi
izturējās pret mazo bērnu. Reiz 1940. gadā mazā
meitene ieķērās ar abām rokām Dika kažokā un
pati patstāvīgi piecēlās kājās. Viņi bija vienā
augumā. Suns baidījies pakustēties, bet tiklīdz
meitene paspērusi nedrošu soli uz priekšu, arī
kollijs
sācis virzīties līdzi. Ar Dika palīdzību meitene
iemācījās staigāt un laikabiedru atmiņās Diks palicis
kā laba bērnbu aukle.
Arī par Diku visi
rūpējās un mīlēja viņu.
Bet tad sākās karš.
.
.
Dika saimnieki
pirmskara Ļeņingradā - Tatjana Sņegocka un Leonīds
Meržvinskis.
.
Konstruktoru birojs
kopā ar vienu no tā vadošajiem darbiniekiem Leonīdu
Meržvinski tika evakuēts uz Uļjanovsku, bet Tatjana ar Diku
palika Ļeņingradā.
1941. gada augustā
Dienesta suņu kluba kinologs Pjotrs Zavodčikovs sāka
formēt 5. tanku iznīcināšanas
armijas vienību un Tatjana savu Diku atdeva armijas
vajadzībām.
Man līdz šim nav
skaidra mīlošās saimnieces motivācija, arī nekādus
konkrētus paskaidrojumus laikabiedru atmiņās
neatrodu. Tiek pieņemts, ka Tatjana bijusi personīgi
labi pazīstama ar Zavodčikovu un tas sievieti pratis
pārliecināt.
Jāpiebilst, ka tolaik
Ļeņingradas dienesta suņu klubā pavisam bija 160
kolliji, no kuriem 15 tika brīvprātīgi atdoti kara
vajadzībām. Gandrīz neviens no Ļeņingradā
palikušajiem kollijiem līdz kara beigām neizdzīvoja
blokādes laikā - nomira no bada vai tika apēsti.
Taču Diks no kara atgriezās. Taču par to vēlāk.
.
.
34. bataloja 2. rotas
fotouzņēmums 1946. gadā. Ierindas vidū labi varam
saskatīt Diku.
.
1941. gada rudenī Diks
nonāk Sarkanajā armijā un viņam ļoti paveicas ar
instruktoru - vecāko seržantu Mihailu Kirilovu. Sākotnēji seržants Diku
apmācījis sakarnieka un sanitārā dienesta suņa
amatam, un Diks šos pienākumus pildījis līdz 1943.
gadam, kad viņu rekordtempā - viena mēneša laikā -
apmāca par mīnu un sprāgstvielu meklētāju.
Dika instruktors
M. Kirilovs krita kaujā 1944. gadā pie Voronkas upes un pēc viņa nāves ar
suni sāk strādāt cits instruktors - seržants Pāvels
Barabanšikovs (dažos avotos viņš minēts kā jefreitors).
.
.
34. bataljona
komandieris Pjotrs Zavodčikovs.
.
Karam veltītā grāmatā
"Inženieru karaspēka vienības cīņā par Padomju
Dzimteni" tās autors B. Bičevskis, kurš dienējis
līdzās Dikam, 1970. gadā rakstīja: "Karaspēka daļā
izslavētais skotu aitu suns Diks bija apveltīts ar
apbrīnojami smalkām maņām. Ar Dika palīdzību kopumā
tika atrastas un neitralizētas vairāk nekā 12 000
dažādas mīnas. Lugas pilsētā Diks saoda
sprāgstvielas kādas ēkas pagrabā, kas atradās uz
galvenās ielas. Māja bija nodegusi un tās pagrabs
pilnībā aizgruvis. Neviens pat nedomāja, ka pēc šī
ugunsgrēka te kaut kas varētu būt saglabājies. Diks
atrada divtonnīgu lādiņu, kuram bija uzstādīts
detonators ar laika mašīnu. Siņavskas purvos Diks
zem sabrukušas kārtiņu nojumes atrada trīs divsimt
kilogramus smagus fugasus."
.
.
34. bataljona suņi -
mīnu meklētāji ar saviem instruktoriem. Pie slitas
redzams arī Diks.
.
Vēl Bičevskis savā
grāmatā "Pilsēta - fronte" 1967. gadā atceras
gadījumu, kad P. Zavodčikovs 1943. gadā sācis mīnu
meklējošo suņu apmācību. Izmēģinājuma laikā 42.
armijas sapieri mīnēja ar mācību mīnām kādu ēku uz
Maskavas šosejas. Visi instruktori ar saviem
suņiem strādāja labi un likās, ka visas paslēptās
mīnas ir atrastas, jo suņi vairs neko neatrada un
nereaģēja. Un tikai seržanta Barabanšikova skotu
aitu suns Diks ne par ko nevēlējās atstāt inženieru
bataljona šoferu istabu. Viņš bija nemierīgs, cēla
degunu uz augšu un klusi smilkstēja. Zavodčikovs
pavēlēja izgatavot nelielas stalažas (buku), lai
Diks varētu pārmeklēt sienu augšā pie skursteņa.
Krāsniņas dūmvadā tika atrasta vēl viena mācību
mīna. Pārējie kursanti bija nokaunējušies.
Tieši kā mīnu
meklētājs Diks izpelnījās vispusēju atzinību, slavu
un kļuva par Otrā pasaules kara varoni, kopumā līdz
savas karjeras beigām 1948. gadā šis kollijs atrada
un uzrādīja vairāk nekā 12 000 mīnu.
.
.
Vienkārši kollijs
Diks.
.
Diks 1944. gadā ir
piedalījies Ļeņingradas pilsētas atmīnēšanas darbos.
34. bataljona suņi strādāja apstākļos, kuros
cilvēkiem bija bīstami atrasties. Lasot tā laika
rakstīto, top skaidrs, ka Ļeņingradā bija mīnēts
teju vai katrs kvadrātmetrs. Tieši, pateicoties
kollijam Dikam, tika atmīnēta un izglābta arī
Pavlovskas pils.
Šķiet neticami,
ka suns - sapieris spēj izdzīvot karā, visu laiku
atrodoties saskarsmē ar dažāda veida un
konstrukcijas spridzekļiem. Taču Dikam ir laimīgs
liktenis un šis varonis to ir godam pelnījis. Viņš
pārnāca no kara sveiks un vesels un pat piedalījās
suņu izstādē 1945. gadā.
.
.
Tās pašas 1945. gada
izstādes kataloga vāks, kurā pēc kara atkal
piedalījās Dekoits.
.
.
Īpašnieks:
Inženiertehniskais bataljons nr. N
6 gadi, trīskrāsu
Eksperta apraksts:
"Smagnēji veidots, parupji veidota galva, viena auss
noļukusi, zobi nodiluši, viens no tiem izvirzīts uz
priekšu. Korpuss stiprs, priekškājas un pakaļkājas
normālas. Aste, tāpat kā iepriekšējam, izslieta uz
augšu."
Novērtējums: 2 "labi"
Kolliju portāla
piezīme. Šeit apmatojuma krāsa minēta kā
"trīskrāsu", bet 1940. gada izstādes aprakstā (skat.
augstāk) minēts, ka suns ir "ruds ar baltu žabo un
apkakli".
.
Kataloga 11. lappusē
ar ķeksīti atzīmētais 14. ir Diks.
.
Diks nodzīvoja laimīgu
suņa dzīvi un līdz pat savai pēdējai dienai (gads
netiek norādīts) mitinās "N" karaspēka daļā Pavlovskā.
Pēc nāves apglabāts ar militāru godu.
Nav skaidrs, kādēļ pēc
kara kollijs netika atdots atpakaļ bijušajai
saimniecei Tatjanai Sņegockai. Tagad grūti izsecināt
patieso iemeslu - varbūt pati nevēlējās, bet,
iespējams, armijas "īpašumu" nevienam vairs atdot
netaisījās.
Līdz šim brīdim ir
saglabājusies vēstule, kuru Zavodčikovs atsūtīja
Tatjanai īsi pēc kara beigām 1945. gada vasarā:
"Diks, kas tika ieskaitīts armijā 1941. gada rudenī,
ātri un sekmīgi apguva dažādu dienestu iemaņas,
viegli pārcieta blokādes laiku. Ilgu laiku atradās
frontes priekšējās pozīcijās zem ienaidnieka uguns,
1943. gadā mēneša laikā apguva mīnu meklēšanas
dienestu, kurā guva spīdošus rezultātus. Viņš
meklēja mīnas labāk par citiem dažādu šķirņu suņiem
Nereti tās bija vissarežģītākās konstrukcijas. 1945.
gadā viņš bija atradis 10 500 mīnas. Dika
instruktors saņēma Padomju Savienības maršala (abu
uzvārdi netiek minēti - aut.) pateicību un piecus
valdības apbalvojumus. Pēc Dika spriežot par kolliju
šķirni, tā mūsu klimatiskajos apstākļos jāatzīst par
vispiemērotāko mīnu meklēšanas, sakaru un
sanitārajam dienestam.
Daļas komandieris,
apakšpulkvedis Zavodčikovs."
.
.
Tolaik vēl
apakšpulkveža Zavodčikova parakstīta apbalvojuma
lapa, kurā ieteikts apbalvot Dika instruktoru M.
Kirilovu ar otrās pakāpes "Tēvijas kara ordeni".
Augšējā rindiņā varam lasīt: "Viņam ir labākais mīnu
meklēšanas suns bataljonā, kuru apmācījis pats."
.
Kāds bija Dika
saimnieces Tatjanas
tālākais pēckara liktenis, nav noskaidrots. Zināms
tikai, ka viņas vīram Leonīdam gaužām nepaveicās.
Dika saimnieks jau 1942. gadā tika notiesāts un
izsūtīts uz Komi republiku. Tikai tādēļ, ka pēc tautības
bija vācietis (šo PSRS Augstākās Padomes prezidija
lēmumu 28.08.1941. atradu un izlasīju - aut.). Reabilitēts 1991. gadā, taču diez vai
1911. gadā dzimušais Leonīds Meržvinskis to
piedzīvoja. Visticamāk, arī kollijus viņš vairs savā
dzīvē nedabūja redzēt.
Sanktpēterburgas
(agrāk Ļeņingradas - aut.) Kara vēstures artilērijas
muzejā ir neliela ekspozīcija, kas veltīta 34.
atsevišķajam pulkveža P. Zavodčikova bataljonam.
Stendā ir izvietotas dažas kara suņu un viņu
instruktoru fotogrāfijas. Ir arī bilde, kurā redzams
Diks ar instruktoru, kura uzvārds nav minēts, tādēļ
nav vairs zināms, vai bildē redzamais cilvēks ir
Kirilovs vai Barabanšikovs.
.
Atkāpe
.
Kad biju uzrakstījis
šo rakstu, pārlasot to, sapratu, ka esmu pastāstījis
ļoti maz. Un ne jau tāpēc, ka teksts būtu īss, bet
tādēļ, ka rakstā nav iespējams atspoguļot to
realitāti un sajūtas, kas kara gados valdīja 34.
bataljonā un Ļeņingradā. Ja kādu tas interesē, zem
šī raksta pievienoju divas lejupielādējamas grāmatas
krievu valodā, kuras sarakstījis rakstā pieminētais
34. bataljona komandieris Pjotrs Zavodčikovs.
.
Īss epilogs
.
Daudziem suņiem ir
uzcelti pieminekļi, arī kara dalībniekiem, taču Otrā
Pasaules kara lielākais varonis kollijs Dekoits
diemžēl tādu nav nopelnījis vēl līdz šim.
Nepateicība - pasaules alga. Kad varoņi nomirst, tie
vairs nevienam nav vajadzīgi...
.
Grāmatas |
. |
|
|
P.
Zavodčikovs, F. Samoilovs
"Meiteņu
komanda" (1975) FB2
|
|
|
P. Zavodčikovs, F. Samoilovs
"Sprādziena nebūs" (1971) FB2
|
|
.
Piezīme.
Grāmatas ir FB2 formātā un lejupielādēšanai
sagatavotas kā ZIP arhīvs. Bezmaksas programmu FB2
grāmatu lasīšanai varat
lejupielādēt šeit.
.
.
Par
kollijiem kā
dienesta suņiem DOSAAF laikā tiks uzņemta kāda no
mūsu interneta seriāla "Laika
mašīna" sērijām. To darīsim speciāli
uzbūvētā
DOSAAF kolliju sanitārā un
sakaru dienesta nometnē, kas tiks
uzbūvēta "Laimīgo
kolliju zemē
®"
tieši blakus "Straumēnu"
lielezeram.
.
.
.
Ja iespējams, lūdzu,
palīdziet ar rekvizītu iegādi un inventāra
izgatavošanu.
.
.
.
|