Publikācijas  

.

.

Kurš glezno kollijus? Turpinājums

.

Ievads

.

Kad rakstīju un vēlāk vairākas reizes papildināju publikāciju Kurš glezno kollijus?, nevarēju pat nojaust, ka kolliju gleznotāju izrādīsies tik daudz. Taču tos vajadzēja rūpīgi meklēt. Tāpat vēlējos iepazīstināt jūs ar diviem pašmāju māksliniekiem, kuriem par modeļiem ir kalpojuši mūsu kolliji - Abija un Līzīte. Jau pēc iepriekšējas pieredzes zinu, ka visu vienā publikācijā izvietot un izstāstīt nevar, tādēļ nolēmu veidot šīs interesantās tēmas turpinājumu.

.

Darbs, kas kļuva par visnozīmīgāko Kolliju portālam

.

.

 

Ļoti talantīgo latviešu mākslinieci Daci Kupci-Krieviņu no Liepājas pazinu jau sen. Viņas zīmētos zirgus un suņus vienkārši nevarēja nepamanīt. Nav noslēpums, ka kolliju attēlošana ir pa spēkam tikai īpaši apdāvinātiem cilvēkiem, tomēr šādu rezultātu nebiju pat gaidījis. Daudzi vēl līdz šai dienai netic, ka tas ir ar roku zīmēts smalks darbs, bet domā, ka šis ir ar datoru apstrādāts fotoattēls. Darbs aizņēma gandrīz mēnesi un tas ir viens no pirmajiem Daces pasteļiem.

Zīmējums tapa pēc aizsūtītas fotogrāfijas, kuru uzņēmu 2018. gadā specializētās garspalvaino kolliju izstādes laikā, kas notika maijā Rīgā, Lokomotīves stadionā. Viena no fotosesijas bildēm aplūkojama zemāk.

.

.

Todien pēc izstāžu ringiem Abijai un Līzītei par godu tika sarīkota neliela fotosesija - trīskārtējā Latvijas izstāžu čempione Abija šajā dienā saņēma Grand CH 2008 titulu, bet Līzīte tika atzīta par šīs izstādes labāko kolliju (BOB).

Daces Kupces-Krieviņas darbs izrādījās tik veiksmīgs, ka tika nolemts to turpmāk izmantot kā Kolliju portāla logotipu. Ar parasto mājas skaneri dabūt A3 formāta zīmējumu datorā nebija iespējams, tādēļ tas tika nogādāts Rīgā. Vēlāk šis logotips tika izmantots arī pirmo Kolliju portāla vides banneru izgatavošanai.

Dace Kupce-Krieviņa absolvēja Liepājas bērnu mākslas skolu, taču Mākslas akadēmijā izglītību meitene nolēma neturpināt. Visvairāk viņai patīk zīmēt ar pasteļzīmuļiem un akrila krāsām. Daces darbi nekad nav bijuši izstādīti, jo tie ir gan dāvināti, gan veidoti pēc pasūtījuma.

Bez zīmēšanas un gleznošanas Dace vēl filcē dzīvnieku figūras un portretus, kā arī reizēm izgatavo kaut ko praktisku, piemēram, leļļu mājas vai nagu asināmos kokus kaķiem.

.

.

2021. gadā Dace Kupce-Krieviņa vēlreiz pārsteidz Kolliju portālu ar dāvanu - mūsu Lociņa portretu.

.

.

Modelis Lociņš jeb Sherlock Of Blue Hills un viņa portrets.

.

.

Universālais multimākslinieks

.

Atšķirībā no Daces Kupces-Krieviņas, Jānis Anmanis savus darbus izstādēs izvietojis visamz 400 reižu. Viņš pats sevi dēvē par komponistu, dzejniekju, gleznotāju un savas dzīves mākslinieku. Esmu lasījis arī Jāņa Anmaņa sarakstītās haikas.

1963. gadā absolvējis Jāņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, bet 1969. gadā pabeidzis skoloties Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļā.

.

.

Savos darbos daudz attēlojis zirgus. Jānis vēlējās uzgleznot arī kolliju, tādēl Ieva viņam iedeva Abijas bildi. Pēc darba tapšanas tas tika pasniegts mums kā dāvana.

Jānis Anmanis ir ļoti aktīvs - darbojies arī Rīgas kinostudijā, televīzijā, organizējis kādreiz tik populārās Mākslas dienas (kuras arī es apmeklēju) un citus ar mākslu saistītus pasākumus, darbojas ar bērniem Mākslinieciskās fantāzijas akadēmijā.

.

20. gadsimta atpazīstamākais animālists

.

Ne tikai Dacei Kupcei-Krieviņai patīk strādāt ar pasteļiem. Ar šāda veida darbiem par 20. gadsimta sākuma atpazīstamāko animālistu kļuva brits Artūrs Vardls, kurš savu māku attēlot savvaļas un mājdzīvniekus bija izkopis līdz perfektai.

.

.

Artūrs Vardls piedzima 1864. gadā Londonā. Pats mākslinieks, kura darbi izskatās tik dabīgi, uzskatīja sevi par autodidaktu, kurš savu māku apguvis pašmācības ceļā. Jau 16 gadu vecumā viņš veiksmīgi debitē Londonas Karaliskās akadēmijsa sarīkotajā izstādē ar savu gleznu "Ganāmpulki Temzas krastos".

.

.

Vēlāk dažādās izstādēs publiskajai apskatei tika eksponētas vairāk nekā 100 Vardla gleznu, padarot mākslinieku arvien un arvien populārāku. Sākot no 1891. gada Artūrs Vardls īpaši pievēršas eksotisku dzīvnieku gleznošanai. Par viņa gleznu galvenajiem varoņiem kļūst tīģeri, panteras un sniega leopardi, viņš attēlo arī dažādus mitoloģiskus un literārus tēlus.

Viņa darbos ļoti bieži tiek attēloti arī visdažādāko šķirņu suņi, visbiežāk, tie ir dažādi spanieli un terjeri, taču dažās gleznās varam aplūkot arī mākslinieka gleznotos kollijus.

.

.

.

.

.

.

Kollijs iedvesmo arī pašmāju talantīgo karikatūristu

.

.

Mākslinieks Uģis Mežavilks ar meitu Rūtu un ģimenes kolliju Naju jeb Nuknaju Verdit. Bilde tapusi Tērbaties ielas dzīvoklī ap 1995. gadu.

.

Uģis Mežavilks ir dzimis 1929. g. 14. augustā Bauskas apriņķa Svitenes pagasta "Mežavilkos". Viņa tēvs Kristaps Mežavilks bija pagasta vecākais, bet māte Alīda Eleonora (dz. Jaunzeme) pēc skolotāju institūta beigšanas tika nosūtīta strādāt Svitenes skolā. Diemžēl Kristaps pāragri aiziet no šīs pasaules (1932).
Rīgā dzimušajai un augušajai Alīdai saimniecības uzturēšana izrādās par smagu, tādēļ ģimene spiesta "Mežavilkus" pārdot un pārcelties uz dzīvi Purmsātos Liepājas apriņķī, kur Alīda Eleonora ir sameklējusi darbu vietējā pasta nodaļā.
.

.

Naja un krāsainas pupiņas.

.
Abi Uģa vecāki bijuši mākslinieciski apdāvināti — Kristaps rakstījis dzejoļus, bet Alīda jaunībā bija sapņojusi par pianistes karjeru. Arī Uģis jau bērnībā bija izrādījis interesi par zīmēšanu, iespējams, Alīdas brāļa Bruno Jaunzema iespaidā, kurš, būdams arhitektūras students, pavadījis vairākas vasaras "Mežavilkos" un gleznojis no dabas akvareļtehnikā.
Otrais pasaules karš kreisi noskaņoto Alīdu ar bērniem aizved uz Krieviju. Uģis sāk mācīties latviešu bēgļu bērniem domātā arodskolā Ivanovā, kur gūst ievērību kā skolas sienas avīzes zīmētājs. Ģimenes leģenda vēsta, ka Uģis esot rakstījis vēstuli Vilim Lācim, Latvijas padomju valdības vadītājam, lai
lūgtu iespēju mācīties mākslas skolā. Vilis Lācis šo lūgumu uzklausījis un tā pirmo mākslas izglītību Uģis Mežavilks guvis V. I. Surikova Maskavas mākslas vidusskolā (1943.—1950. g.). Šajā skolā līdztekus parastajiem skolas mācību priekšmetiem padziļināti tika mācīta zīmēšana, gleznošana un kompozīcija. Pēc
tam seko studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1950.—1956. g.).
.

.

Naja rudenīgo lapu nokrāsā Bastejkalnā.

.
Lai gan Uģim Mežavilkam bijusi iespēja palikt Mākslas akadēmijā kā zīmēšanas pasniedzējam, daudzsološais jaunais mākslinieks izvēlas citu ceļu. Pēc akadēmijas beigšanas Uģis Mežavilks sāk strādāt humora un satīras žurnālā "Dadzis", kur ilgstoši bijis žurnāla galvenā mākslinieka Egona Rusmaņa vietnieks. Viņu abu pienākumos ietilpa ne tikai karikatūru zīmēšana, bet arī žurnāla vizuālā tēla izstrāde, darbs ar autoriem un maketa sagatavošana tipogrāfijai. Ar "Dadzi" Uģis Mežavilks sadarbojas līdz pat šā izdevuma likvidācijai 1995. gadā.
.

.

"Tagad modē ir turēt divus koļļus..." - Uģa Mežavilka karikatūra 1973. gada žurnāla "Dadzis" 7. numurā.

.
Līdztekus darbam "Dadzī" Uģis Mežavilks ir ilustrējis arī grāmatas, īpaši laba sadarbība viņam veidojusies ar humoristu Andreju Skaili. Taču mākslinieka mūža lielā mīlestība ir bijusi glezniecība. Viņš daudz gleznojis plenērā, jo īpaši — Vidzemes jūrmalā un Piebalgas pusē.
Uģa Mežavilka mantinieku īpašumā ir vairāk nekā 30 tradicionālajā audekla un eļļas glezniecības tehnikā gleznotu lielformāta figurālo kompozīciju, portretu un ainavu. Neskaitāmas mazākas dabas studijas jau mākslinieka dzīves laikā radušas vietu privātkolekcijās.
.

.

"Demogrāfiskais sprādziens! Mūsu mājā vienai piedzimis otrai bērns!" Uģa Mežavilka karikatūra 1974. gada žurnāla "Dadzis" 16. numurā.

.
Izstādēs Uģis Mežavilks piedalījies kopš 1957. gada. Kopš 1959. gada — Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.

Māksliniekam ļoti patikuši kolliji. Kaut gan ģimenē kollijs Naja ienāca tikai pagājušā gadsimta 90-tajos gados, pēc žurnālā "Dadzis" publicētajām karikatūrām varam redzēt, ka kollijus viņš savos darbos attēlojis jau 70-to gadu pirmajā pusē.

.

Vēl kāda karikatūra...

.

.

Pagaidām neesmu noskaidrojis karikatūristes Tamāras Sergijenko simpātijas pret kollijiem, taču augstāk redzama viņas karikatūra, tajā attēlots arī kollijs, kurš šajā darbā uzsvērti tiek salīdzināts ar kaziņu. Šī karikatūra bija publicēta 1974. gada žurnāla 15. numurā. Acīgākie pamanīs - tas noticis vienu numuru pirms Uģa Mežavilka karikatūras publicēšanas.

.

Kollijs kā ģimeniskas idilles simbols arī Krievijā

.

.

1985. gadā tapusī glezna "Ģimene".

.

Par to, ka tieši kollijs ir ģimeniskas idilles simbols, bija pārliecināta arī Krievijas un padomju gleznotāja Aleksandra Feliksovna Tokareva. Viņa dzimusi 1926. gada 8. martā Rostovas apgabala Levašovas sādžā. No 1940. līdz 1948. gadam meitene mācījās Rostovas mākaslas skolā, kuru pabeidza ar izcilību, bet likā no 1953. līdz 1959. gadam viņa studēja Repina glezniecības, skulptūras un arhitektīras institūtā.

.

.

2003. gadā tapusī glezna "Vienīgais", kurā attēlota kollija kuce ar kucēntiņu.

.

Aleksandras Tokarevas radošais diapozons bija ļoti plašs - gan portreti, gan peizāžas, gan klusā daba. Viņa daudz strādājusi pie krievu tautas pasaku ilustrācijām.

.

.

Tokarevas glezna "Ariadnes pavediens". Atliek vienīgi minēt, vai kamolā ir satīta savērpta kollija vilna.

.

Ir zināms, ka māksliniece ir bijusi kolliju mīlētāja un viņa`pati bijusi vairāku suņu īpašniece. Ar to arī izskaidrojams, ka viņas gleznās kolliji ir attēloti dažādos laika posmos.

.

Lauku kollijam

.

.

Šo kolliju Valērijs Semjonovs uzgleznojis 1999. gadā.

.

Čeboksaros dzimušais Čuvašijas Nopelniem bagātais mākslinieks Valērijs Semjonovičš Semjonovs (1928-2001) savus labākos darbus veltīja tieši lauku vides, dzīves un laucinieku attēlošanai, un pašā mūža nogalē viņš veltījis gleznu arī kādam nenoskaidrotam kollijam.

.

Gandrīz katrā pagalmā ir kāds kollijs

.

.

Kollijs tiek vests pastaigā Gavrilkeviča gleznā "Pagalmā".

.

Jevgēnijs Grigorjevičš Gavrilkevičs (1929-2004) 1955. gadā pabeidza Surikova vārdā nosaukto Maskavas mākslas institūtu un gleznoja gan peizāžas, gan kluso dabu. Mākslinieks ļoti aktīvi piedalījās dažāda līmeņa izstādēs. Radot gleznu "Pagalmā", viņš zināja pavisam skaidri, ka tajā kā vienam no tēliem ir jābūt arī kollijam. Tajā laikā gandrīz katrā pagalmā bez jaunajām māmiņām ar bērniem, uz soliņa sēdošām skaļām jauniešu vai vecu tantiņu kompānijām un domino spēlējušiem vīriem bija arī kāds kollijs.

.

Kolliji pavada sievietes

.

.

Adelaida Hībela (1885-1965) bija amerikāņu māksliniece un ilustratore, kura bija cieši saistīta ar kalendāru izdošanu. Viņa strādāja pasteļu tehnikā un bija pazīstama ar ļoti smalki un fotogrāfiski izstrādātām detaļām savos darbos.

.

.

Visbiežāk savos darbos māksliniece attēloja sievietes, precīzāk - sievietes ar suņiem un bērniem, kā arī mazus bērnus dažādās interesantās sadzīves situācijās. Starp suņiem nereti bija arī kolliji, kuri pavadīja sievietes dažādos skatos pie ūdeņiem - gan saulainā laikā, gan saulrietā, gan miglā, gan mēnesnīcā.

.

.

Adelaida Hībela ir dzimusi Viskonsīnā un vēlāk studējusi Čikāgas mākslas institūtā.

.

.

.

.

Turpmāk vēl.

.

  Izlasi arī
.  
» Kurš glezno kollijus?

 

 


 

.


 
 
 
 

2000-2022 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0