|
Ievads
.
Kad rakstīju un vēlāk
vairākas reizes papildināju publikāciju
Kurš
glezno kollijus?, nevarēju pat nojaust,
ka kolliju gleznotāju izrādīsies tik daudz. Taču tos
vajadzēja rūpīgi meklēt. Tāpat vēlējos iepazīstināt
jūs ar diviem pašmāju māksliniekiem, kuriem par
modeļiem ir kalpojuši
mūsu kolliji -
Abija
un
Līzīte. Jau pēc iepriekšējas pieredzes
zinu, ka visu vienā
publikācijā
izvietot un izstāstīt nevar, tādēļ nolēmu veidot
šīs
interesantās tēmas turpinājumu.
.
Darbs, kas kļuva
par visnozīmīgāko
Kolliju portālam
.
.
Ļoti talantīgo
latviešu mākslinieci Daci Kupci-Krieviņu no Liepājas
pazinu jau sen. Viņas zīmētos zirgus un suņus
vienkārši nevarēja nepamanīt. Nav noslēpums, ka
kolliju attēlošana ir pa spēkam tikai īpaši
apdāvinātiem cilvēkiem, tomēr šādu rezultātu nebiju
pat gaidījis. Daudzi vēl līdz šai dienai netic, ka
tas ir ar roku zīmēts smalks darbs, bet domā, ka šis
ir ar datoru apstrādāts fotoattēls. Darbs aizņēma
gandrīz mēnesi un tas ir viens no pirmajiem Daces
pasteļiem.
Zīmējums tapa pēc
aizsūtītas fotogrāfijas, kuru uzņēmu
2018. gadā specializētās
garspalvaino kolliju izstādes laikā, kas
notika maijā Rīgā, Lokomotīves stadionā. Viena no
fotosesijas bildēm aplūkojama zemāk.
.
.
Todien pēc izstāžu ringiem
Abijai
un
Līzītei par godu tika sarīkota neliela
fotosesija - trīskārtējā Latvijas izstāžu čempione
Abija
šajā dienā saņēma Grand CH 2008 titulu, bet Līzīte
tika atzīta par
šīs izstādes labāko
kolliju (BOB).
Daces Kupces-Krieviņas
darbs izrādījās tik veiksmīgs, ka tika nolemts to
turpmāk izmantot kā
Kolliju portāla
logotipu. Ar parasto mājas skaneri dabūt A3 formāta
zīmējumu datorā nebija iespējams, tādēļ tas tika
nogādāts Rīgā. Vēlāk šis logotips tika izmantots arī
pirmo
Kolliju portāla
vides banneru izgatavošanai.
Dace Kupce-Krieviņa
absolvēja Liepājas bērnu mākslas skolu, taču Mākslas
akadēmijā izglītību meitene nolēma neturpināt.
Visvairāk viņai patīk zīmēt ar pasteļzīmuļiem un
akrila krāsām. Daces darbi nekad nav bijuši
izstādīti, jo tie ir gan dāvināti, gan veidoti pēc
pasūtījuma.
Bez zīmēšanas un
gleznošanas Dace vēl filcē dzīvnieku figūras un
portretus, kā arī reizēm izgatavo kaut ko praktisku,
piemēram, leļļu mājas vai nagu asināmos kokus
kaķiem.
.
.
2021. gadā Dace
Kupce-Krieviņa vēlreiz pārsteidz
Kolliju portālu ar
dāvanu -
mūsu Lociņa
portretu.
.
.
Modelis
Lociņš jeb Sherlock Of Blue Hills un viņa
portrets.
.
.
Universālais
multimākslinieks
.
Atšķirībā no Daces
Kupces-Krieviņas, Jānis Anmanis savus darbus
izstādēs izvietojis visamz 400 reižu. Viņš pats sevi
dēvē par komponistu, dzejniekju, gleznotāju un savas
dzīves mākslinieku. Esmu lasījis arī Jāņa Anmaņa
sarakstītās haikas.
1963. gadā absolvējis
Jāņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, bet 1969.
gadā pabeidzis skoloties Latvijas Mākslas akadēmijas
Rūpnieciskās mākslas nodaļā.
.
.
Savos darbos daudz
attēlojis zirgus. Jānis vēlējās uzgleznot arī
kolliju, tādēl
Ieva viņam iedeva
Abijas
bildi. Pēc darba tapšanas tas tika pasniegts mums kā
dāvana.
Jānis Anmanis ir ļoti
aktīvs - darbojies arī Rīgas kinostudijā,
televīzijā, organizējis kādreiz tik populārās
Mākslas dienas (kuras arī es apmeklēju) un citus ar
mākslu saistītus pasākumus, darbojas ar bērniem
Mākslinieciskās fantāzijas akadēmijā.
.
20. gadsimta
atpazīstamākais animālists
.
Ne tikai Dacei
Kupcei-Krieviņai patīk strādāt ar pasteļiem. Ar šāda
veida darbiem par 20. gadsimta sākuma atpazīstamāko
animālistu kļuva brits Artūrs Vardls, kurš savu māku
attēlot savvaļas un mājdzīvniekus bija izkopis līdz
perfektai.
.
.
Artūrs Vardls piedzima
1864. gadā Londonā. Pats mākslinieks, kura darbi
izskatās tik dabīgi, uzskatīja sevi par autodidaktu,
kurš savu māku apguvis pašmācības ceļā. Jau 16 gadu
vecumā viņš veiksmīgi debitē Londonas Karaliskās
akadēmijsa sarīkotajā izstādē ar savu gleznu
"Ganāmpulki Temzas krastos".
.
.
Vēlāk dažādās izstādēs
publiskajai apskatei tika eksponētas vairāk nekā 100
Vardla gleznu, padarot mākslinieku arvien un arvien
populārāku. Sākot no 1891. gada Artūrs Vardls īpaši
pievēršas eksotisku dzīvnieku gleznošanai. Par viņa
gleznu galvenajiem varoņiem kļūst tīģeri, panteras
un sniega leopardi, viņš attēlo arī dažādus
mitoloģiskus un literārus tēlus.
Viņa darbos ļoti bieži
tiek attēloti arī visdažādāko šķirņu suņi,
visbiežāk, tie ir dažādi spanieli un terjeri, taču
dažās gleznās varam aplūkot arī mākslinieka
gleznotos kollijus.
.
.jpg)
.
.
.
.
.
Kollijs iedvesmo
arī pašmāju talantīgo karikatūristu
.
.
Mākslinieks Uģis
Mežavilks ar meitu Rūtu un ģimenes kolliju Naju jeb
Nuknaju Verdit. Bilde tapusi Tērbaties ielas
dzīvoklī ap 1995. gadu.
.
Uģis Mežavilks ir
dzimis 1929. g. 14. augustā Bauskas apriņķa Svitenes
pagasta "Mežavilkos". Viņa tēvs Kristaps Mežavilks
bija pagasta vecākais, bet māte Alīda Eleonora (dz.
Jaunzeme) pēc skolotāju institūta beigšanas tika
nosūtīta strādāt Svitenes skolā. Diemžēl Kristaps
pāragri aiziet no šīs pasaules (1932).
Rīgā dzimušajai un augušajai Alīdai saimniecības
uzturēšana izrādās par smagu, tādēļ ģimene spiesta
"Mežavilkus" pārdot un pārcelties uz dzīvi Purmsātos
Liepājas apriņķī, kur Alīda Eleonora ir sameklējusi
darbu vietējā pasta nodaļā.
.
.
Naja un krāsainas
pupiņas.
.
Abi Uģa vecāki bijuši mākslinieciski apdāvināti
Kristaps rakstījis dzejoļus, bet Alīda jaunībā bija
sapņojusi par pianistes karjeru. Arī Uģis jau
bērnībā bija izrādījis interesi par zīmēšanu,
iespējams, Alīdas brāļa Bruno Jaunzema iespaidā,
kurš, būdams arhitektūras students, pavadījis
vairākas vasaras "Mežavilkos" un gleznojis no dabas
akvareļtehnikā.
Otrais pasaules karš kreisi noskaņoto Alīdu ar
bērniem aizved uz Krieviju. Uģis sāk mācīties
latviešu bēgļu bērniem domātā arodskolā Ivanovā, kur
gūst ievērību kā skolas sienas avīzes zīmētājs.
Ģimenes leģenda vēsta, ka Uģis esot rakstījis
vēstuli Vilim Lācim, Latvijas padomju valdības
vadītājam, lai
lūgtu iespēju mācīties mākslas skolā. Vilis Lācis šo
lūgumu uzklausījis un tā pirmo mākslas izglītību
Uģis Mežavilks guvis V. I. Surikova Maskavas mākslas
vidusskolā (1943.1950. g.). Šajā skolā līdztekus
parastajiem skolas mācību priekšmetiem padziļināti
tika mācīta zīmēšana, gleznošana un kompozīcija. Pēc
tam seko studijas Latvijas Mākslas akadēmijas
Glezniecības nodaļā (1950.1956. g.).
.
.
Naja rudenīgo lapu
nokrāsā Bastejkalnā.
.
Lai gan Uģim Mežavilkam bijusi iespēja palikt
Mākslas akadēmijā kā zīmēšanas pasniedzējam,
daudzsološais jaunais mākslinieks izvēlas citu ceļu.
Pēc akadēmijas beigšanas Uģis Mežavilks sāk strādāt
humora un satīras žurnālā "Dadzis", kur ilgstoši
bijis žurnāla galvenā mākslinieka Egona Rusmaņa
vietnieks. Viņu abu pienākumos ietilpa ne tikai
karikatūru zīmēšana, bet arī žurnāla vizuālā tēla
izstrāde, darbs ar autoriem un maketa sagatavošana
tipogrāfijai. Ar "Dadzi" Uģis Mežavilks sadarbojas
līdz pat šā izdevuma likvidācijai 1995. gadā.
.
.
"Tagad modē ir turēt
divus koļļus..." - Uģa Mežavilka karikatūra 1973.
gada žurnāla "Dadzis" 7. numurā.
.
Līdztekus darbam "Dadzī" Uģis Mežavilks ir
ilustrējis arī grāmatas, īpaši laba sadarbība viņam
veidojusies ar humoristu Andreju Skaili. Taču
mākslinieka mūža lielā mīlestība ir bijusi
glezniecība. Viņš daudz gleznojis plenērā, jo īpaši
Vidzemes jūrmalā un Piebalgas pusē.
Uģa Mežavilka mantinieku īpašumā ir vairāk nekā 30
tradicionālajā audekla un eļļas glezniecības tehnikā
gleznotu lielformāta figurālo kompozīciju, portretu
un ainavu. Neskaitāmas mazākas dabas studijas jau
mākslinieka dzīves laikā radušas vietu
privātkolekcijās.
.
.
"Demogrāfiskais
sprādziens! Mūsu mājā vienai piedzimis otrai bērns!"
Uģa Mežavilka karikatūra 1974. gada žurnāla "Dadzis"
16. numurā.
.
Izstādēs Uģis Mežavilks piedalījies kopš 1957. gada.
Kopš 1959. gada Latvijas Mākslinieku savienības
biedrs.
Māksliniekam ļoti
patikuši kolliji. Kaut gan ģimenē kollijs Naja
ienāca tikai pagājušā gadsimta 90-tajos gados, pēc
žurnālā "Dadzis" publicētajām karikatūrām varam
redzēt, ka kollijus viņš savos darbos attēlojis jau
70-to gadu pirmajā pusē.
.
Vēl kāda
karikatūra...
.
.
Pagaidām neesmu
noskaidrojis karikatūristes Tamāras Sergijenko
simpātijas pret kollijiem, taču augstāk redzama
viņas karikatūra, tajā attēlots arī kollijs, kurš
šajā darbā uzsvērti tiek salīdzināts ar
kaziņu.
Šī karikatūra bija publicēta 1974. gada žurnāla 15.
numurā. Acīgākie pamanīs - tas noticis vienu numuru
pirms Uģa Mežavilka karikatūras publicēšanas.
.
Kollijs kā
ģimeniskas idilles simbols arī Krievijā
.
.
1985. gadā tapusī
glezna "Ģimene".
.
Par to, ka tieši
kollijs ir ģimeniskas idilles simbols, bija
pārliecināta arī Krievijas un padomju gleznotāja
Aleksandra Feliksovna Tokareva. Viņa dzimusi 1926.
gada 8. martā Rostovas apgabala Levašovas sādžā. No
1940. līdz 1948. gadam meitene mācījās Rostovas
mākaslas skolā, kuru pabeidza ar izcilību, bet likā
no 1953. līdz 1959. gadam viņa studēja Repina
glezniecības, skulptūras un arhitektīras institūtā.
.
.
2003. gadā tapusī
glezna "Vienīgais", kurā attēlota kollija kuce ar
kucēntiņu.
.
Aleksandras Tokarevas
radošais diapozons bija ļoti plašs - gan portreti,
gan peizāžas, gan klusā daba. Viņa daudz strādājusi
pie krievu tautas pasaku ilustrācijām.
.
.
Tokarevas glezna
"Ariadnes pavediens". Atliek vienīgi minēt, vai
kamolā ir satīta savērpta kollija vilna.
.
Ir zināms, ka
māksliniece ir bijusi kolliju mīlētāja un viņa`pati
bijusi vairāku suņu īpašniece. Ar to arī
izskaidrojams, ka viņas gleznās kolliji ir attēloti
dažādos laika posmos.
.
Lauku kollijam
.
.
Šo kolliju Valērijs
Semjonovs uzgleznojis 1999. gadā.
.
Čeboksaros dzimušais
Čuvašijas Nopelniem bagātais mākslinieks Valērijs
Semjonovičš Semjonovs (1928-2001) savus labākos
darbus veltīja tieši lauku vides, dzīves un
laucinieku attēlošanai, un pašā mūža nogalē viņš
veltījis gleznu arī kādam nenoskaidrotam kollijam.
.
Gandrīz katrā
pagalmā ir kāds kollijs
.
.
Kollijs tiek vests
pastaigā Gavrilkeviča gleznā "Pagalmā".
.
Jevgēnijs Grigorjevičš
Gavrilkevičs (1929-2004) 1955. gadā pabeidza
Surikova vārdā nosaukto Maskavas mākslas institūtu
un gleznoja gan peizāžas, gan kluso dabu.
Mākslinieks ļoti aktīvi piedalījās dažāda līmeņa
izstādēs. Radot gleznu "Pagalmā", viņš zināja
pavisam skaidri, ka tajā kā vienam no tēliem ir
jābūt arī kollijam. Tajā laikā gandrīz katrā pagalmā
bez jaunajām māmiņām ar bērniem, uz soliņa sēdošām
skaļām jauniešu vai vecu tantiņu kompānijām un
domino spēlējušiem vīriem bija arī kāds kollijs.
.
Kolliji pavada
sievietes
.
.
Adelaida Hībela
(1885-1965) bija amerikāņu māksliniece un
ilustratore, kura bija cieši saistīta ar kalendāru
izdošanu. Viņa strādāja pasteļu tehnikā un bija
pazīstama ar ļoti smalki un fotogrāfiski izstrādātām
detaļām savos darbos.
.
.
Visbiežāk savos darbos
māksliniece attēloja sievietes, precīzāk - sievietes
ar suņiem un bērniem, kā arī mazus bērnus dažādās
interesantās sadzīves situācijās. Starp suņiem
nereti bija arī kolliji, kuri pavadīja sievietes
dažādos skatos pie ūdeņiem - gan saulainā laikā, gan
saulrietā, gan miglā, gan mēnesnīcā.
.
.
Adelaida Hībela ir
dzimusi Viskonsīnā un vēlāk studējusi Čikāgas
mākslas institūtā.
.
.
.
.
Turpmāk vēl.
.
|
