Kad cirka kolliji vairs nav vajadzīgi

.

.

Cirkam nevajadzīgi izrādījušies 10 suņi, 5 kaķi, 5 lāči, jenots un lapsa.

.

Ievads

.

Kolliji cirkā ir diezgan liels retums un kaut gan lielākā daļa no cirka māksliniekiem par saviem suņiem rūpējas, tomēr viņu dzīve nav visai apskaužama. Atceros, kad Rīgā viesojās Oksana Vigorņicka ar saviem kollijiem, Kolliju portāls apciemoja viesmāksliniekus un man pat bija iespēja piedalīties cirka izrādes mēģinājumā, pateicoties draudzīgajām attiecībām ar toreizējo cirka direktori Lolitu Lipinsku. It kā jau tā ir parasta suņu dzīve un kopīgas interesantas nodarbes ar savu saimnieku, taču viesizrāžu laikā šie suņi atrodas vai nu arēnā vai ieslodzīti krātiņā kādā no cirka palīgtelpām bez logiem, tātad, bez dienas gaismas. "Pastaigas" un pačurāšana notiek ļoti mazā cirka ēkas iekšpaglmiņā, un tas arī viss. Šādu dzīvi pat tuvu nevar salīdzināt ar fermas kolliju dzīvesveidu. Taču šoreiz rakstīšu par 2023. gada februāra notikumiem Novosibirskas (Krievija) cirkā.

.

Liekajiem jāpaliek uz ielas

.

Kad Sergejs un Marina Gerasimovi ar saviem dzīvniekiem atgriezās Novosibirskā no viesizrādēm Krasnojarskā, vietējā cirka direktors viņus vairs cirka ēkā neielaida. Rīkojums nācis "no augšas", jo uzraugošajai organizācijai "Valsts cirks" nomainījies vadītājs un tas nolēmis, ka daļa no repertuārā esošajiem cirka numuriem vairs nav vajadzīga, tā sacīt, nolēmis visu "optimizēt" (pazīstams vārds, vai ne?). Cirka "pensionāri" pavadījuši dienu mašīnās pie cirka durvīm, vēlāk pārvesti uz īrētām noliktavu telpām, kuras ziemā netiek apsildītas. Starp suņiem bija arī pieci kolliji...

Gerasimoviem nācās domāt, kā un par ko pabarot dzīvniekus, kā apsildīt telpas, taču viņi paši bija pēkšņi palikuši bez iztikas līdzekļiem. Vērsušies ar lūgumu pie Novosibirskas reģiona gubernatora ar lūgumu palīdzēt atrisināt situāciju, taču viņiem atbildēt neviens nav pat uzskatījis par vajadzīgu.

.

.

Dzīvniekiem palīdzēt steigušies Novosibirskas iedzīvotāji, kuriem nav bijis vienaldzīgs viņu liktenis. Kollijiem paveicies, viņiem sameklētas jaunas mājas. Beidzot viņi no šaurām, aukstām telpām, krātiņiem un automašīnu piekabēm ir nokļuvuši dzīvoklī un var atpūsties.

.

.

Grūti iedomāties, ko domā šie kolliji, guļot un skatoties nekurienē... Vai jūtas atviegloti, ka grūtā dzīve ir beigusies? Vai atceras savus iepriekšējos saimniekus un skumst pēc viņiem? Vai viņi vispār bija pieķērušies tiem?

Un vēl - iedomājos es - vai visādi cirka direktoriņi un gubernatoriņi neizjūt ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus? Vai viņi labi guļ?

.

.