.

.

.

Laund Loyalty Of Bellhaven.

.

Ievads

.

Vairākus gadus atpakaļ, kad strādāju pie raksta Pazuduši astoņdesmitajos, kurā analizēju, kādēļ kolliji ir dēvējami par "astoņdesmito gadu suņiem", jau pieskāros vienīgajam kollijam, kurš jebkad pasaulē ir spējis gūt uzvaru (lasi - kurš tapis atzīts) kādā no divām pasaulē vislielākajām un prestižākajām suņu izstādēm. 1929. gadā Vestminsteras (ASV) suņu izstādē par labāko tika atzīts kollijs Laund Loyalty Of Bellhaven. Pēc vairākiem gadiem esmu ticis pie informācijas par šo suni, tādēļ šoreiz pastāstīšu par viņu vairāk.

.

Kucēns uzvar visus pārējos

.

Pārsteidzoši, bet, kad 1929. gada izstādē Laund Loyalty Of Bellhaven, mājās saukts par Donu, uzvarēja "Best in show" ringu, viņš vēl bija deviņus mēnešus jauns kucēns. Turklāt viņš bija vienīgais kucēns togad starp visu suņu šķirņu pārstāvjiem, kas piedalījās galvenajā izstādes ringā.

Tiek uzskatīts, ka tolaik amerikāņu kolliju audzētāji tikai sākuši patstāvīgi audzēt paši savus suņus un tie bijuši lieliskā kondīcijā. Starp šiem cilvēkiem bija arī tādi, kas vēl joprojām centās importēt kollijus no Lielbritānijas, cerot izaudzēt nākamā gada izstāžu uzvarētājus. 1929. gadā starp ASV kolliju audzētājiem Florence Ilča bija zināma kā viena no vadošajām. Viņa bija ne vien pazīstama ar personīgo audzēšanas programmu, bet arī ar savu prasmi nekļūdīgi izvēlēties lieliskus ievedamos vaislas suņus. Laund Loyalty Of Bellhaven viņa iegādājās "komplektā" ar viņa brāli Lucason of Ashtead O’Bellhaven, kurš vēlāk kļuva par vienu no pašiem ievērojamākajiem šīs audzētavas suņiem, un vēl divām kucēm.

.

.

Mājās viņu vienkārši dēvēja par Donu.

.

1929. gada 13. februārī Laund Loyalty Of Bellhaven tika pierakstīts dalībai tikai vienā klasē - "Atklātā klase, jebkura krāsa". Tas tolaik bija izņēmums, jo suņi parasti tika pieteikti vairākās klasēs vienlaicīgi. Liktenīgajā dienā dalībai izstādē tika pieteikts lielākais kolliju skaits pēdējo gadu laikā - 125. Laund Loyalty Of Bellhaven todien ringā uzvarēja daudzus izcilus kollijus, tostarp iepriekšējā gada šķirnes uzvarētāju Ch. Laund Lindbergh of Bellhaven.

Kolliju Vestminsteras izstādes ringā izstādīja "Bellhaven" audzētavas menedžeris Maiks Kenedijs, kurš tolaik tika uzskatīts par vienu no viscienījamākajiem cilvēkiem suņu pasaulē. Gadiem ilgi "Bellhaven" kolliji uzvarēja dažādās izstādēs, taču kļūt par Vestminsteras izstādes galveno favorītu kollijiem līdz šim nebija izdevies (un neizdosies vairs nekad). Parasti "Best in show" Vestminsterā vērtēja vīrieši - terjeru piekritēji un, zīmīgi, ka terjeri šajā izstādē uzvarēja daudzus gadus pēc kārtas, taču 1929. gadā galveno suni noteikt bija uzticēts kādreizējam kolliju audzētājam no Kanādas Karltonam Fordam un viņš arī izvēlējās "savējo"!

Togad Vestminsteras izstādē par galveno suņa titula īpašnieku varēja kļūt kāds no 2590 suņiem un tolaik tas skaitījās liels dalībnieku skaits. Piemēra pēc jāpaskaidro, ka mūsdienās Vestminsteras izstāde norisinās veselas četras dienas un pat 20 000 dalībnieku netiek uzskatīts par kaut ko neparasti lielu. Vienīgi "loterijā" uzvarēt grūtāk.

.

.

"Visprestižākās" izstādes uzvarētājs neko pat nenojauš par skaudīgo un ļauno cilvēku pasauli.

.

Izstādēs diemžēl sacenšas nevis suņi, bet gan to skaudīgie saimnieki

.

Neticat manam apgalvojumam? Velti!

Eksponējamie perspektīvie suņi izstādēs tiek gan apdraudēti un indēti, gan tiek likta lietā konkurentu izdoma, traucējot izstādīt "nevēlamos". Šoreiz negribu aprakstīt man zināmos daudzos piemērus no mūsdienām, bet ar nožēlu pasacīt, ka diemžēl uzvara 1929. gada Vestminsteras "prestižajā" suņu izstādē kļuva par pēdējos kollija Laund Loyalty Of Bellhaven karjerā. Viņš vairs nekad netika eksponēts izstādēs, baidoties, ka kollija dzīvībai var draudēt briesmas. Suņa saimniecei bija izteikti draudi un klīda pat baumas, ka Donam mēģinājuši iešļakstīt acīs skābi. Kad 1966. gadā tika pārtraukta audzētavas "Bellhaven Kennels" darbība, laikraksts "New York Times" savā rakstā pieminēja šo gadījumu ar skābi. Pati misis Ilča noslēpumu paņēma līdzi kapā, nedz noliedzot, nedz apstiprinot uzbrukumu tieši. Kad 1970. gadā Amerikas Kolliju klubs vāca kopā vēsturiskās fotogrāfijas no dažādām izstādēm, Florence Ilča nosūtīja klubam vēstuli un atteicās nodot tā rīcībā Dona bildi. Skaidrību neieviesa arī Florences rakstītais 1974. gadā: "Viņš bija tik tuvu pilnībai, cik vien kollijam iespējams. Grūti aptvert, ka pēc lielās uzvaras viņš tika padarīts akls un nekad vairs netika izstādīts. Reiz es izgriezīšu ziņu par skaudīgā dēmona baiso nāvi, kurš to paveica. Tas bija cilvēks, kurš no mana pirmā panākumu brīža ar visiem iespējamajiem līdzekļiem centās mani izstumt no koliju pasaules." Kurš bija šis cilvēks? Kurš bija tas nelietis, kas pats nomira baisā nāvē? Tik ļoti daudziem kolliju audzētājiem skauda Laund Loyalty Of Bellhaven un Florences Ilčas panākumi, ka noskaidrot patiesību nebūs vairs iespējams nekad. Daži uzskatīja, ka Florence, rakstot šīs rindas, neesot vairs bijusi pie pilna prāta, bet viņas līdzgaitnieki klusējuši un par šo tēmu nekad neesot izteikušies. Tagad arī viņu vairs nav šaisaulē.

.

Secinājumi par "šoviem"

.

Nekas suņu izstāžu "pasaulē", vērtējot "Best in show" ringus, nav mainījies arī šobaltdien. Kolliji reti kad iekļūst pirmajā "trijniekā", par uzvarām nemaz nerunājot. Arī mūsu kolliji savulaik vairākus gadus ir piedalījušies šādos "skaistumkonkursos" vai, precīzāk izsakoties, "loterijās" Ķīpsalas izstāžu hallē un tur novērotais dara saprotamu "ekspertu" izvēli par labu sev simpātiskajiem suņu pasaules pārstāvjiem. Neceriet, ka dekoratīvo sunīšu cienītājs vai, piemēram, otrādi - rotveileru audzētājs - par uzvarētāju izvēlēsies kolliju! Reiz, atceros, Talsu izstādē man nejauši izdevās noklausīties kucēnu "Best in show" "vērtētāju" dialogu pirms izvēles izdarīšanas (es strādāju ar kameru ringā). Galvenā eksperte bija amerikāņu Stafordšīras terjeru audzētavas īpašniece un viņas audzētavā dzimušais kucēns tika "atzīts" kā labākais. Viss pārējais bija farss, jo uzvarētājs tika norunāts jau pašā sākumā, kad tikko dalībnieki ieveda savus kucēnus ringā. Otra "eksperte" piekrita "izvēlei" un piebilda, ka pārējiem "pieklājības pēc" likšot paskriet dažus apļus un it kā "parādīties". Tas nebija jādzird svešām ausīm...

Iesaku izlasīt manu rakstu Suņu izstādes jau sen vairs nav šķirnes kvalitātes rādītājs.

.

.