Pirmskara Ļeņingrada: 1880-1940  

 

.

Kolliji – viena no brīnišķīgākajām suņu šķirnēm, - pasaulē ir ļoti populāri. Šis tipiski vieglais un kustīgais Eiropas aitu suns daudzu gadsimtu gaitā tiek audzēts nevis kā sargsuns, bet ganu suns. Stiprs un elegants, skaists un gudrs, šis suns ātri pieķeras cilvēkiem un viegli padodas apmācībai.

Kolliju patiesā uzplaukuma

Dendi-Red (Džoj + Džolli), dzim. 1931. gadā.

periods ir pagājušā gadsimta beigas - šī gadsimta sākums, kad šķirne kļuva populāra gan Anglijā, gan visā Eiropā. Zīmīgi, ka šis aristokrātisko salonu suns skaitījās arī viens no labākajiem dienesta suņiem. Vācijā tas tika izmantots armijas vajadzībām, Francijā un Amerikā dienestam policijā, kur atsauksmes par viņu dienestu ir lieliskas.

Pēc tam pienāca jaunas dienesta šķirnes – vācu aitu suņa – ēra, kurš nebija tik jutīgs, prasīgs pret apkārtējo vidi, un tā spalva neprasīja tik rūpīgu kopšanu. Savukārt kolliji, neskatoties uz savām lieliskajām īpašībām, kopš tā laika ir kļuvuši suņi paši priekš sevis, ģimenei, vai nelielā skaitā – veic ganu suņu pienākumus, bet pēdējie neizceļas ar augstu šķirnes kvalitāti.

Par Skotijas aitu suņu audzēšanu Krievijā līdz 1917. gadam ir zināms ārkārtīgi maz. Droši zināms tas, ka armijas vajadzībām no Anglijas tika iepirkts 400 kolliju, un vēlāk tie tika izmantoti kā suņi – sanitāri krievu-japāņu karā. Dabiski, ka tie nevarēja būt augstas klases suņi, bet nenoliedzami, ka šiem kollijiem piemita visas šķirnes labās īpašības. Zināma daļa šo suņu nonāca entuziastu rokās, jo vienmēr atsevišķi dzīvnieku darba spējas tiek izbrāķētas.

Ir zināms, ka kollijus turēja Imperatora galmā, turklāt šos suņus cariskajai ģimenei dāvināja viņu radinieks – Vācijas Imperators. Šie suņi skaitījās galma zirgu staļļu resora pārziņā, un viens no šiem suņiem brīnumainā kārtā izdzīvoja līdz tam laikam, kad ar šo šķirni no jauna sāka nodarboties entuziasti. Ir zināms šī suņa vārds – DŽELMA (ciltsgrāmata nav saglabājusies). Tādā veidā šis suns arī figurēja turpmāk radītajos metienos.

Praktiski visi saglabājušies suņu izstāžu katalogi ir veltīti medību suņiem, kuri Krievijā visos laikos ir bijuši ārkārtīgi populāri un prestiži. Faktiski tas nozīmē, ka citu suņu šķirņu izstādes, un tas nozīmē – arī to attīstība, salīdzinājumā ar medību šķirnēm, bija visai nenozīmīga. Bet pēc nepārbaudītām ziņām var pieņemt, ka Krievijā šo šķirni entuziasti tomēr audzēja, un ir bijušas pat atsevišķas suņu audzētavas.

Saistībā ar šīs šķirnes vēsturi Somijā ir zināms, ka tur bijušas audzētavas, notikušas izstādes un no ārzemēm ievesti vaislinieki. 1899. gada Helsinkos notikušajā izstādē 1. vietu ieguvis suns vārdā LORD ABERDEEN. Apmēram tai pat laikā tiek pieminēts suns CHROSSHILL GLEN (Doon River + Chrosshill Mattie), un 1910. gadā suns LADDIE, kurš tika iegūts no importēta vaislas suņa PARBOLD PROSPECT (Parbold Provost + Preesteen Peggy) un VERONIKAS (Bissby Briton + Verona). Ņemot vērā, ka Somija tajā laikā bija Krievijas impērijas province un atradās tiešā Sanktpēterburgas tuvumā, var pieņemt, ka tas, kas tika uzskatīts par ievērības cienīgu Pēterburgā, attīstījās arī Krievijas nomalēs. Vēl ir jāatceras, ka pagājušā gadsimtā un šī gadsimta sākumā Krievija bija ekonomiski strauji attīstošās un bagāta valsts, un tā kā kolliji bija modes lieta Anglijā un Eiropā, tad diez vai šis „modes kliedziens” gāja secen Krievijai, un galvenokārt jau abām galvaspilsētām – Maskavai un Pēterburgai. Interesanti, ka pēcrevolūcijas laikā kolliju audzēšana ilgu laiku notika tieši abās šajās lielajās pilsētās un arī Kijevā.

Nedaudzās fotogrāfijas un grāmatas stāsta par to, ka šīs šķirnes suņi pirmsrevolūcijas laika Krievijā bija ļoti dažādi, lai gan tā drīzāk ir likumsakarība, nevis izņēmums, jo tā notiek, kad veidojas jauna šķirne. Līdzās diezgan masīviem suņiem bija sastopami arī tādi acis priecējoši suņi kā savam laikam diezgan šķirnīgais BANZAI, un pilnīgi nezināmais EĻSLEI. Tā laika kolliju mīlētāji audzēšanā orientējās uz tiem šķirņu aprakstiem, ko sniedza gadsimta sākuma suņu šķirņu aprakstu grāmatas. Zemāk mēs citējam vienu no tiem.

 

"Aitu suns"

 

Aitu suns atšķiras no citām suņu šķirnēm ar stāvām ausīm, kuru galiņi ir noliekti uz leju. Tas dalās dažādās apakšķirnēs: skotu (kolliji), vācu, angļu un krievu. Labākais no viņiem - kollijs, kurš sastopams divos veidos: garspalvainais un īsspalvainais. Atšķirīgās pazīmes abiem veidiem, izņemot spalvu, ir vienādas. Augstums virs vidējā, galva neproporcionāli maza, purns garš, spics; acis brūnas, - jo tumšākas, jo labāk; deguns neatkarīgi no spalvas krāsas vienmēr melns; ķermenis stalts; kājas augstas un muskuļotas; aste gara, nolaista uz leju, noklāta ar ļoti garu spalvu; spalva gara, gluda vai viļņaina, izņemot kājas un galvu; krāgā, kas noklāj kaklu un krūtis, spalva tik bieza un gara, ka caur to nevar nokļūt līdz ādai; īsspalvainajam kollijam spalva uz visa ķermeņa īsa un pilnīgi gluda. Krāsa - daudzveidīga.

Kollijs ir ļoti gudrs, elegants, mīlīgs un savam saimniekam uzticīgs suns. Viņš atšķiras ar apbrīnojamu dzirdi: paši klusākie garāmgājēju soļi, viegls, kluss troksnis jau ir pietiekams, lai suns sajustu ganāmpulkam tuvojošos cilvēku vai dzīvnieku. Viņš ir ļoti izturīgs, viegli panes aukstumu, mitrumu vai smacējošu karstumu, uzmanīgs, saprotošs un nenogurdināms sardzes dienesta izpildīšanā."

Tālāk sekojošie dati par šķirnes attīstību pēcrevolūcijas gados praktiski ir tikai par Ļeņingradu, tā kā nav datu par kolliju audzēšanu citās pilsētās.

Pēc 1917.-1920. g. perioda palika tikai atsevišķi suņi, un tikai dažiem no viņiem bija ciltsraksti vai zināmi senči. Bet jau 1924. gadā bija iegūti un reģistrēti pirmie metieni, lai gan pilnībā kluba darbs ar šķirni vēl netika veikts. 1928. gadā bija izdots pirmais katalogs, kurā bija ierakstīti 8 kolliji. Tālāk pamēģināsim pasekot šķirnes audzēšanai Ļeņingradā līdz 1940. gadam, ņemot par piemēru atsevišķu kolliju ģimeņu izveidošanos un attīstību.

1924. gadā no nezināmas izcelsmes suņiem Rob-Roja (īp. Harlampjevs) un Ledi (īp. Homenko) tika iegūts Raļf (īp. Homenko) un iespējams tajā pašā laikā arī Rob-Roj (īp. Koscova) (tajā laikā vieni un tie paši suņu vārdi atkārtojās diezgan bieži un suņus atšķirt varēja tikai pēc īpašnieka uzvārda). Raļf pēc apraksta bija viduvējs suns, bet deva divus metienus: 1934. gadā no nezināmas izcelsmes kuces Dezi (īp. Soldatovs), no šī metiena turpmāk ciltsdarbā neviens netika izmantots; 1927. gadā no Ledi (īp. Tambovcevs). Šī pārošana interesanta ar to, ka no šajā metienā iegūtās kuces Stellas (īp. Groševs) meitas un mazmeitas 1938. gadā tika izveidota pietiekami liela ģimene "Bigel"; šai ģimenei piederošās kuces Binait Bigel un viņas meita Gilli izdzīvoja blokādes laikā un deva pirmos pēcblokādes metienus.

Par Rob-Roju (ip. Koscova) praktiski nekas nav zināms, nav ne fotogrāfiju, ne aprakstu. Ir zināms tikai tas, ka viņš deva vienu metienu ar Džeļmu, kuras senči bija cara ģimenes suņi. No šajā metienā iegūtā suņa Noksa (īp. Baks) un Bjuti (īp. Neudačina) 1927. gadā piedzima Betti (īp. Rodionova) - ciltsmāte otrai lielākajai ģimenei "Betdžoj" (1934. g.). Par šīs ģimenes suņiem būs aprakstīts nedaudz vēlāk.

1924. gadā no Maskavas tika atvests suns vārdā KOLLI (īp. Botviņiks), kas nākotnē kļuva par zelta medaļas ieguvēju. Ļoti interesanta ir viņa meita EDIT (īp. Bass), kura no savas vienīgās pārošanās reizes ar DŽEKKI-SOLNIŠKO (īp. Demina) deva tiem laikiem ievērojamu pēcnācēju skaitu. KOLLI un DIANAS (īp. Botviņiks) dēls ČARLI (īp. Rumjanceva), neskatoties uz saviem trūkumiem (pārāk izteiktiem uzacu lokiem, plati novietotām ausīm, gaišajām acīm, mīkstajai mugurai), radīja diezgan ievērojamus pēcnācējus. Viņa māsa ŽANNA (īp. Geļvigs) bija jau daudz šķirnīgāka, bet diemžēl neatstāja redzamas pēdas šķirnes vēsturē.

1925. gadā tika iegūta KOLLI māsa KUNDRI (īp. Holodnaja), kura kļuva par ciltsmāti slavenajam STENAM (īp. Vasiljeva), kurš parādīja sevi kā izcils šķirnes uzlabotājs. Spriežot pēc izstāžu aprakstiem, viņam bija izcili skaista galva ar lieliskām pieres un purna līnijām, ļoti tumšas, pareizas formas acis, tipiskas ausis, un tam laikam ļoti bagātīgs kažoks.

Agrāk pieminētais BANZAI (īp. Meiboms) – ir viens no tiem nedaudzajiem suņiem, kuri pēcrevolūcijas gados saglabājās, un par kuriem ir kaut kādas ziņas. Viņa labās īpašības pēcrevolūcijas šķirnes attīstībā bija ļoti apsveicamas. Ļoti veiksmīgs bija 1925. gadā BANZAJA un no Ungārijas ievestās AZAS (īp. Meijboms) kopā radītais metiens, kura kucēni nākotnē tika aktīvi izmantoti šķirnes attīstībā. Viens no tiem – Čempions DŽEKIJS-SOLNIŠKO (īp. Demina) kļuva par vairākkārtēju izstāžu uzvarētāju un atstāja daudz un dažādus pēcnācējus.

Slavenākā no DŽEKKI-SOLNIŠKO meitām bija DŽOLLI (īp. Muligins), kas laida pasaulē trīs metienus no dažādiem tēviem. Suņus no divām pēdējām viņas sapārošanas reizēm neizmantoja – to izjauca karš. Pats interesantākais un produktīvākais no viņas dēliem bija DŽON (īp. Muligins). Viņa brālis DENDI RED (īp. Rodionova), kurš nedaudz atpalika no sava brāļa pēc galvas formas uzbūves, pēcnācējus neradīja. Bet no DŽONA tika iegūti daudzi un interesanti pēcnācēji. DŽONA un DENDI REDA tēvs DŽOJS (īp. Troickijs) bija viens no interesantākajiem pēcrevolūcijas laika suņiem – , kurš cēlies no 1925. gadā no Anglijas ievestā suņa MIROŠKA (īp. Troickijs). Ir saglabājies īss DŽOJA apraksts, kas rakstīts Vissavienības izstādē 1930. gadā: lieliski veidota, tipiska galva ar pareizi novietotām ausīm, tumšām acīm, suns ar nevainojamu gaitu, bagātīgu kažoku. DŽOJ ieguva ne tikai daudz balvu un uzvaru, bet atstāja arī lieliskus pēcnācējus.

Tādā veidā, 30.–to gadu beigās, Ļeņingradā galveno „toni” attiecībā uz kolliju šķirni noteica dažas atsevišķas ģimenes: „BIGEL” (1938.g.), „BETDŽOJ” (1934.g.) un no šīm dzimtām radušās „UELBRED” (1937.g.), "NOBL" (1936. g.), „ŠETLEND” (1936.g.), „GARFRIK” (1936.g.) līnijas, un no pēdējās radusies ģimene „RIȔ (1938. g.), kā arī suņi no DŽOLLI, kam nebija noteiktas ģimenes.

Katrā ģimenē bija kādas, tikai šai ģimenei raksturīgās pazīmes, bet kopumā, spriežot pēc fotogrāfijām un aprakstiem, šķirnei bija tendence pielīdzināties vienam paraugam un šķirne pamazām nostiprinājās. No mūsdienu skata punkta tie bija spēcīgi suņi, ar stipriem kauliem, labi veidoti, ar masīvām, smagnējām galvām, vidēju biezu kažoku (no mūsu skata punkta) un, nenoliedzami šķirnes tipa kolliji. Liela problēma joprojām bija ausis, kuras bieži vien bija stāvas, kā arī „skrimšļainas” – nepareizi veidotas pie pamatnes, kad auss apakšējā daļa vairs nestāv, bet it kā ieslīpi noliecas uz sāniem. Par problēmu ar tālāk ejošām sekām varēja kļūt vairošanās noslēgtais loks, bet no šai situācijai jau tolaik iezīmējās dažādi risinājumi: gēnu koncentrēšanās uz savstarpēji radniecisku izcilu vaislinieku rēķina, un, pat 30.–tajos gados, atsevišķu nezināmu suņu izmantošana, ar nežēlīgu atlasi starp pēcnācējiem. Piemēram, no Maskavas atvestā REKŠA (īp. Zeļenkovs), melna suņa bez ciltsrakstiem, divkārša izmantošana 1939. gadā: pēc izskata tipisks suns, ar lielisku galvu, stāvām ausīm, labi veidots, bet šausminoši rahītiskām kājām un neticami garu, krītoša tipa vilnu. Arī kontakti ar Maskavas un Kijevas klubiem bija sava veida mēģinājumi izrauties no noslēgtā pārošanas loka.

Katrā ģimenē bija diezgan dažādi šķirni raksturojoši suņi. Ļoti skaisti suņi bija BINAIT BIGEL (īp. Rodionova) un BAAMI BIGEL (īp. Korčevskijs); pēdējā tiek aprakstīta kā izcili skaista, viegla tipa kucīte, augums 54 cm, ar lieliski veidotu galvu, šauru, taisnu līniju pieri un virsdeguni, melnām, pareizas formas acīm, slīpi ieliektām ausīm, lieliski veidotām kājām un labu apmatojumu; šis suns 1939. gadā saņēma novērtējumu „Pirmais. Ļoti Labi” un balvu.

BRUKLET BIGEL (īp. Golubovskaja) ir aprakstīts kā diezgan paprasta, bet BRAITON (īp. Vasiljeva), BROLI (īp. Sņežkova) un BARA BIGEL (īp. Nikolajevs) saņēma novērtējumu „Labi.”. No šīs ģimenes tika izmantoti tikai BINAIT BIGEL (īp. Rodionova), kas deva metienu no sapārošanās ar KANIS GARFRIK (īp. Boskes), no kura izdzīvoja tikai GILLI (īp. Rodionova). 1944. gadā no GILLI un LAMBERTA UELBREDA (īp. Pažitnova) tika iegūti diezgan labi pirmie pēckara kucēni.

No FRIKKA (īp. Doiņikovs) un GAROĻDA BETDŽOJ (īp. Doiņikovs) ir radusies „GARFRIK” ģimene. Pati FRIKKA tika atrasta, bet, spriežot pēc tās tipa, tika uzskatīts, ka tā ir cēlusies no meibomovas suņiem – visticamāk, ka no DŽEKKI-SOLNIŠKO. „GARFRIK” ģimenes suņu un no šīs ģimenes radušās ģimenes „RIȔ suņu izstāžu vērtējumu amplitūda svārstījās no augstākajām vietām līdz „apmierinoši”. Piemēram, KENT GARFRIK (īp. Serks) un KREGS GARFRIK (īp. N. K. Jegorova) ieguva godalgotas vietas, bet baltais MEI RIČ (īp. Čertkova) – tikai „apmierinoši” par nepilnīgo masku, kas tolaik tika ļoti stingri vērtēta. KEMLIT GARFRIK (īp. Fridmans) 1940. gadā laida pasaulē metienu no STENA (īp. Vasiljeva), no kura saglabājās tikai uz Maskavu pārdotā KENDI (īp. Kožina), no kuras meitas KLERET tika iegūts lielisks suns KARION, kuru pārdeva atpakaļ uz Ļeņingradu, un viņš ar panākumiem uzstājās izstādēs.

Par DŽOLLI (īp. Muligins) un DŽOJA (īp. Troickijs) pēcnācējiem mēs jau runājām iepriekš. 1936. gadā DŽOLLI pasaulē laida metienu no DŽOJA-KRASAVČIKA (īp. Kolčevskijs) (DŽEKKI-SOLNIŠKO + EDIT), un šī metiena kucēni izstādēs praktiski nepiedalījās. Vienīgi RAUDI (īp. Inkina) piedalījās izstādēs trīs reizes, ieguva vērtējumu „1. ļoti labi”, divreiz godalgots. Šis suns tik aprakstīts tā: labi veidota galva, lai gan būtu vēlama lēzenāka pāreja pieres daļā.

Vēl viens metiens no DŽOLLI un GRAALA BETDŽOJ (īp. Mileško) tika iegūts 1937. gadā – 9 kucēni, no kuriem labākais bija RIDING (lielisks tīršķirnes suņa paraugs, ļoti skaists, bet tomēr iespaidu bojā vājās „skrimšļa” ausis, galvai ir laba forma un līnijas, lielisks formāts, lieliskas kājas, bagātīgs kažoks). Pēcnācēji ne no viena no šiem suņiem netika iegūti – to izjauca karš.

Un visbeidzot ģimene „BETDŽOJ”. Kopumā šīs ģimenes suņi izstādēs tika novērtēti augstu un praktiski visi tika izmantoti ciltsdarbam, lai gan vērtējumu „teicami” bija saņēmusi tikai GABEDŽEN BETDŽOJ (īp. Gorskijs), visi pārējie tika novērtēti tikai ar „ļoti labi”, bet balvas ieguva vairākkārt. GRAALS BETDŽOJ (īp. Mileško) bija balts suns ar masku, un ar kollijam vēlamu ļoti maigu izteiksmi. Viņa radnieciskās pārošanās (ar GUINIVER un GABEDŽEN) bija pilnīgi veiksmīgas: nebija ne kroplīgu, ne nedzīvi dzimušu kucēnu. Tāda inbrīdinga mērķis bija ne tik daudz uzlabot šķirni, cik nostiprināt balto krāsu. No GUINIVER un GRAALA tika iegūts lieliskais LAMBERT UELBRED (īp. Pažitnova), kas saglabājās visu kara laiku un vēlāk laida pasaulē pirmos pēckara kucēnus.

Divas kucītes no "ŠETLEND" ģimenes, kuru māte bija GABEDŽEN BETDŽOJ: TAIGRESS ŠETLEND (īp. Evert) no DŽEFRI, un TRIMMING ŠETLEND (īp. Tkačenko) – no GRAALA BETDŽOJ, 1939. gadā tika sapārotas ar jau pieminēto suni bez ciltsrakstiem REKSI (īp. Zeļenkovs), un viņu pēcnācēji neizcēlās ar augstu šķirnību. Pateicoties savām darba spējām, no tiem izcēlās tikai DEKOIT – MINOISKATEĻ DIKS. Vēl divas kucītes no GABEDŽEN: TAIDI ŠETLEND (īp. Elizarova) – no DŽEFRI, un TRUVAI ŠETLEND (īp. Kvin) – no GRAALA BETDŽOJ, 1939. gadā tika sapārotas ar DŽONU (īp. Muligins). Šo metienu kucēni bija līdzīgi vecākiem un tie ieguva vērtējumus „ļoti labi” un „labi”; pārsvarā par raupjumu un astes novietojumu uz muguras.

Cita „BETDŽOJ” ģimenes kucīte GINNI BETDŽOJ (īp. Mihailovs) 1936. gadā tika sapārota ar ČARLI (Kolli + Diana, īp. Rumjanceva). Starp viņu pēcnācējiem bija daži tam laikam ļoti izdevušies suņi: NEKLES NOBL (īp. Romanova), un stipri viduvēji: NAIT NOBL (īp. Djatlovs) un NIVIS NOBL (īp. N. K. Jegorova). 1939. gadā no GINNI BETDŽOJ meitas NERISS NOBL (īp. Goldfarb) un STENA (īp. Vasiljeva) tika iegūta DAURI (īp. Kuprijanova), kura izdzīvoja kara laikā. Spriežot pēc 1940. gada izstādes apraksta, šī kucīte bijusi ļoti tipiska, vēl nepietiekoši attīstījusies, ar lieliskām galvas līnijām, ļoti tumšām acīm, tipiskām ausīm, labi veidotu ķermeni, izcilām kājām.

Pēc kara no visa Ļeņingradas suņu klāsta pāri palika: LAMBERT UELBRED (īp. Pažitnova), TAURUS ŠETLEND (īp. Rodionova), BINAIT BIGEL (īp. Rodionova), DAURI (īp. Kuprijanova), FERRI (Džon + Truvai Šetlend), DEKOIT – MINOISKATEĻ DIKS (piederošs kara daļai) un GILLI (īp. Rodionova), kura gāja bojā pēc dzemdībām, paspējot laist pasaulē lieliskus pēcnācējus no LAMBERTA UELBRED.

Balstoties uz šī materiāla, tad arī attīstījās kolliju šķirne pēckara Ļeņingradā.

 



 
 
 
 

2000-2022 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0