Keisija,
Hosento un
Lociņš darbā.
Kā Latvijā ganīja
aitas?
.
No sendienām
.
Lai gan Latvija nekad nav bijusi aitkopības
lielvalsts, tomēr mūsu tautas
ganīšanas tradīcijas ir senas. Par dažādu
lopiņu, tai skaitā pat cūku
ganīšanu ir ne
mazums liecību gan senajās pasakās, gan cita veida
tautas foklorā. Ja vairāk papētam seno laiku
latviešu literatūru, var pat rasties priekšstats, ka
gans jeb ganītājs senāk bijusi viena no
visizplatītākajām profesijām Latvijā, un nevis tur
kaut kāds IT speciālists!
Tādēļ prātā dzimst doma, pareizāk sakot, pirmais
jautājums - kādēļ ar
ganīšanas
tradīcijām tik bagātā valstī nav tikusi izveidota un
izkopta arī kāda aitu un ganu suņu šķirne? Teiksim,
Latvijas aitu suns...
Nākamais jautājums - daudzviet varam lasīt cilvēku
bērnības atmiņas, kurās tiek apgalvots, ka "neviens
ganu suņus pat nemācīja, viņi paši bija gudri".
Droši vien varu piekrist, ka šiem lauku suņiem
piemita vairāk vai mazāk izteikts
ganīšanas
instinkts, taču neviens mani nespēs
pārliecināt, ka šie suņi spēja bez speciālas
apmācības izpildīt dažādas komandas un virzīt
ganāmpulku!
Žēl, ka līdz mūsdienām gandrīz nav saglabājušās
liecības, kādas komandas tad lietoja senie gani.
Latvijas suņkopības vēstures pētnieki nav
pievērsušies
ganīšanai, tikai
dienesta suņiem, taču mēs zinām, ka bija komanda
"Cui!" un "Puci!" Ko tās nozīmēja un vai vienu un to
pašu, vairs nav skaidrības. Iespējams, ka abas
varētu būt versijas
ganīšanas
uzsākšanas komandām "Gani!" vai "Go in!"
.
Nedaudz no
dainām...
.
Nav dzirdēts, ka
mūsdienu ganītāji pļavā, īsinot laiku, sacer dažādas
tautas dziesmas, dzojolīšus vai haikas par
ganīšanu un sūro ganiņa ikdienu, bet,
pašķirstot latviešu tautasdziesmas, šādas rindiņas
sendienās ir tapušas. Interesanti, vai gani tās
iekala no galvas un cits citam pļavā deklamēja, vai
arī pierakstīja savos bērza tāss blociņos?
.
Sunīšam maizes devu
Pa lielam gabalam,
Tas piedzina to
telīti,
Kas palika pakaļā.
.
Kad es gāju ganiņos,
Es sunīti līdzi ņēmu.
Pate kāpu kalniņā,
Sunīt' laidu lejiņā.
.
Krancīti sunīti,
Iesim abi ganos;
Tu lopiņus apvaktēsi,
Es brūtgānu apmeklēšu.
.
Labāk devu sunim
maizi,
Nekā ciema puisēniem:
Sunīts manas govis
gana,
Puisēns mani
kaitināja.
.
Puci, puci, gana suni,
Meitu zaglis krūmiņos;
Tas nebija meitu
zaglis,
Tas bij' kazu
precinieks.
.
Sunīšam maizi devu
Pa lielam gabalam.
Sunīts manim avis gana
Šādu garu vasariņu.
.
Sunīšam maizi devu
Dižan' daiļu gabaliņu,
Sunīts man pasacīja,
Kas guļ kārklu
krūmiņā:
Vaj guļ vilks, vaj guļ
lācis,
Vai laiskais tēva
dēls.
.
Sunīts rēja, sunīts
rēja,
Ganu meita parīdīja.
Paga, paga, ganu
meita,
Norauš' tavu
vainadziņu.
.
Viena pate ganos gāju
Ar raibo kucēniņu.
Grib' tautiņas ko
darīt -
Urza, urza, kucēniņ.
.
No augstākminētajām
tautas dainām skaidri saprotams, ka bieži viens viss
ganīšanas darba smagums tika uzgrūsts
tieši sunim, kamēr ganu meitas apmeklēja brūtgānus
vai uzvaktēja tēva dēlus, kas apkārt pa krūmiem
slaistījās. Varam secināt, ka arī speciālās barības
ganu suņiem nebija, tiem atdeva pusi no savas
maizes.
.
Kolektīvo lopu
ganīšana
.
Kad viensētas tika
apzināti iznīcinātas un ļaudis kopā ar saviem
lopiņiem brīvprātīgi vai pret savu gribu tika
apvienoti kolhozos, sovhozos un padomju
saimniecībās, pašiem mājās vairs nebija, ko ganīt,
un pamazām izzuda arī ganu suņi. Vēlāk gan
kolektīvajās fermās parādījās oficiāla vakance -
"gans", taču šis amats netika uzskatīts par
prestižu. Tieši otrādi - par ganiem bieži vien kļuva
gados paveci cilvēki vai gatavie pļēguri, tādēļ nav
brīnums, ka, vācot materiālus šim rakstam, man
neizdevās sazināties ar kaut vienu cilvēku, kas
padomju laikā ganījis lopus - visi jau miruši. Būtu
interesanti bijis viņus izvaicāt un iemūžināt viņu
liecības, taču esmu nokavējis.
.
Atdot kollijiem
nozagto
.
Pēc padomju valsts
sabrukšanas sagāzās arī kolhoznieku ēkas un kūtis,
kādreizējais kolektīvais īpašums - inventārs, lopi
un tehnika - tika izvazāts, dzelži nodoti
uzpirkšanas punktos un nauda nodzerta, bet
fermu
šīfera jumti izandelēti jaunsaimniekiem.
Arī par
aitu
ganīšanu bija jāaizmirst, jo to skaits
bija neskaitāmas reizes sarucis un fermeru vidū
izplatītais mīts, ka tagad elektriskie gani var
aizstāt ganu suņus, ieguvis plašus apmērus.
.
.
Aitu gans no Variebas.
.
Bet ko par to tagad
saka paši iesaistītie?
.
Vecais
Kollijs: "Uzreiz atzīšos, ka mums ar
Ievu
nekad nebija ienākusi prātā vēlme nodarboties ar
aitkopību vai kazkopību, gribējās vien iepazīstināt
kollijus ar
aitām mūsu "Kollimpiādē
®".
Pēc divu nedēļu ilgušām neveiksmīgām sarunām ar
Latvijas aitkopjiem, kļuva skaidrs, ka neviens mums
savas
aitas neizīrēs, tādēļ
Ieva
pieņēma pārdrošu lēmumu iegādāties
aitas
pašiem. Tā pie mums no Alūksnes puses 2010. vasarā
atceļoja pirmās trīs
aitas - Bēka, Ķēka
un Mēka.
Par
aitu
ganīšanas pionieriem varētu uzskatīt mūs
un Ģirtu Eldmani, jo viņš Ogres pusē šajā pašā gadā
uzbūvēja pirmo apaļo
aitu ganīšanas
apmācību aploku, bet mēs ar
Ievu, trijām
aitām,
četriem kollijiem un pāris
zirgiem devāmies uz
savu jauno dzīvesvietu Variebā. Man ļoti gribējās
atdot kollijiem to, kas viņiem vēsturiski ticis
nozagts -
iespēju ganīt aitas,
tādēļ mūsu Lejas pļavā jau 2011. gadā tika uzbūvēts
Latvijā otrais
ganīšanas "aplis"
un nopirktas vēl desmit
aitas.
Pie mums parasti ar
aitām
dažādos lauku izklaides un sporta pasākumos
iepazinās tieši kolliji, bet šo suņu saimnieku
interese apsīka visai ātri un daļēji pamatoti - no
apmēram trīsdesmit kollijiem turpināt šo nodarbi
ikdienā būtu vērts vien 5-6 suņiem. Citu šķirņu suņu
saimnieki par iespēju pie mums
paganīt aitas neizrādīja interesi un
reizēm kā iemesls tika minēta mūsu neatkarība un
nepiederība valsts galvenajai kinoloģiskajai
organizācijai.
Esmu visai skeptisks
par šo nodarbi kā sporta veidu mūsu valstī, jo
aitu
ganīšana nav svētdienas izklaide, bet gan
dzīvesveids."
.
Ģirts Eldmanis:
"Pārvācoties no dārziņu rajona uz lauku viensētu,
radās iespēja kaut ko noorganizēt šajā jomā.
Vienojāmies ar Vladislavu Akimovu, ka viņa sagādās
treneri, bet es uzbūvēšu aploku 31 m diametrā.
Aitas
tika noīrētas, jo nebiju gatavs par tām uzņemties
ilgtermiņa atbildību.
Jau 2010. gada maijā
tika noorganizēts pirmais
aitu ganīšanas
seminārs, kuru apmeklēja gandrīz 20 interesentu. Šī
bija vēsturiska iespēja pārbaudīt suņu instinktus
un... uztaisīt bildes. Bija vairāki suņi, kuri no
aitām
baidījās un nesanāca pat tas. Vēlāk piedāvājām
treniņus, taču tos apmeklēja ļoti mazs skaits
cilvēku. Atkārtojām visu 2011. gadā, taču tad
interese bija sarukusi vēl mazāka. Arī
kinoloģiskajām organizācijām tolaik nebija intereses
par to, lai šādus
ganu instinktu testus
veiktu paralēli uzvedības testiem un vispār ieviest
kādu prasību darba suņiem strādāt vai nodarboties ar
kādu
sporta veidu. Dažus gadus aploks stāvēja
neizmantots, pēc tam to demontēju. Pirmo pasākumu
formāli rīkoja "Latvijas Ganu suņu sporta klubs",
bet vēlāk tas tapa pārprofilēts un pārdēvēts par
"Zemu lidojošiem suņiem", tā biedri nodarbojās ar
frīsbija attīstību Latvijā."
.
Vladislava Akimova:
"Lai tiktu attīstīta
aitu ganīšana,
jābūt entuziastiem un "lokomotīvei", kas šo nodarbi
pavilks. Citās valstīs
aitu ganīšana tomēr
attīstās kā
sporta veids un
kļūst par prestiža jautājumu - nokārtots
ganu
instinkta tests, eksāmens.
Aitu
ganīšana var būt perspektīva vienīgi tad,
ja ir pieejamas regulāras nodarbības. Mums nav
profesionālu instruktoru, ir tikai entuzisati."
.
Ganīšana kā sports reiz sākās ar to, ka
lauku gadatirgos tika rīkotas atraktīvas
sacensības fermeru - aitkopju suņiem.
Tajās piedalījās īsti
aitu gani, kas
strādā ikdienā. Tad tam ir jēga. Diez vai ar viņiem
jebkad spēs konkurēt pilsētas suņi, kuriem dažās
nodarbībās iemācītas atsevišķas
ganīšanas komandas... Lai gan to dēvē arī
par
sporta veidu, tas nebūtu īsti pareizi.
Arī aitu
cirpēji un govju slaucēji sacenšas savās prasmēs
lokālajos lauku tingeltangeļos, taču cirpšanas un
slaukšanas sporta veidu nav.
Jāpiebilst, ka gan
Vladislava Akimova, gan Ģirts Eldmanis ir
piedalījušies mūsu vēsturiskajos pasākumos "Kollimpiāde
®"
un "Rančo
kollijs
®"
kā
aitu ganīšanas nodarbību vadītāji un
vērtētāji.
.
Bēdīgs iznākums
.
Laika posmā no 2013.
līdz 2015. gadam notika mēģinājums
aitu
ganīšanu attīstīt kādā no Limbažu puses
saimniecībām. Tika sarīkoti vairāki semināri, notika
interesantu apmācības, taču viss beidzās bēdīgi -
pasākumu laikā dažādu iemeslu dēļ nomira vairākas
aitas
un saimniecības īpašniece vairs nevēlējās turpināt.
Kad gatavoju šo materiālu, sazinājos ar minēto
personu un lūdzu viņai komentēt senos notikumus,
taču viņa nevēlējās par to visu runāt.
Ziņa par bēdīgo
aitu
ganīšanas apmācību Limbažos drīz vien
kļuva izplatīta starp Latvijas aitkopjiem un neviens
kategoriski vairs nevēlējās dzirdēt par kaut kādu
iespējamu
ganīšanas apmācību
suņiem. Arī es saņēmu brīdinājumu neielaisties ar
suņu īpašniekiem, ja nu kāds sagribēs "Straumēos"
paganīt mūsu
aitas.
Piecus gadus Latvijā
nebija iespējas mācīties ganīt
aitas un daži
entuziasti šajā laikā ar saviem suņiem reizēm devās
uz Lietuvu un Krieviju, kur šad tad notika
izglītojoši semināri un
ganu instinkta testēšana.
.
Jauns sākums vai
īss turpinājums
.
Kad 2020. gada
pavasarī Inga Petrova mani centās pārliecināt, ka
mums "Laimīgo
kolliju zemē
®"
atkal vajag uzbūvēt apaļo
ganīšanas apmācību
aploku, jo ir saradies ļoti daudz interesentu, biju
ļoti skeptisks, taču pēc ilgas apdomāšanās piekritu.
Ja nesanāks
ganīšana, būs man
vismaz apaļš aploks
veļasmašīnu "Rīga"
krāsošanai un šī procesa pasargāšanai no lopiņiem.
Arī Latvijas Kinoloģiskās federācijas (LKF) sastāvā
esošās biedrības "Latvijas Aitu un Ganu suņu
audzētāju klubs" (LAGSAK) valdes priekšsēdētāja
Svetlana Kravčenko apgalvoja, ka viss jau sen ir
mainījies - pa šiem gadiem stipri audzis
ganītgribētāju pulks un arī attieksme pret to, ka ne
paši, ne
mūsu kolliji, ne
aitas
nav reģistrētas minētajā organizācija, problēmas
vairs neradīs.
2020. gada vasarā
jaunajā aplokā vairrākkārt notika
ganīšanas nodarbības Svetlanas Kravčenko
vadībā, bet šī paša gada rudenī sapulcēju arī savu
pirmo apmācāmo iesācēju grupu.
.
Vai šobrīd
aitu
ganīšanas apmācība ir kļuvusi aktuāla?
.
2020. gada vasarā "Straumēnu"
lielajā siena šķūnī Svetlana Kravčenko teica:
"Es uzskatu, ka mūsu aitu un ganu suņiem
ganīšanas
instinktam ir jāpiemīt un tādēļ es
vēlētos, lai šādi
instinkta pārbaudes testi
tiktu apstiprināti un ieviesti obligāti.
Šo testu
rezultāti tiktu ņemti vērā vaislas darbā. Esmu
patīkami pārsteigta, ka gandrīz visiem suņiem, kuri
tagad piedalās mūsu nodarbībās, šie instinkti ir
izteikti. Arī cilvēku interese par šādām nodarbībām
ir liela."
.
Šīs personas
sākotnējais optimisms un lielā apņemšanās ieviest
vislatvijas
ganīšanas apmācību,
obligātos
instinkta testus, seminārus un pat
sacensības "Straumēnu"
pļavās gan noplaka vienas vasaras laikā un tikai laiks rādīs, vai
kompānijas "Boston Dynamics" pārstāvjiem izrādīsies
taisnība, ka ganu suņus drīzumā pļavās varēs aizstāt
ar suņiem - robotiem.
2021. gada pavasara un
vasaras periodā "Straumēnos"
vairākārt notika gan grupu, gan individuālas
nodarbības, bet Kravčenko organizēja ko līdzīgu
Salacgrīvas pusē, taču 2022. gada pavasarī jau bija
skaidrs, ka Latvijas aitu un ganu suņu īpašnieku
interese par
ganīšanu ir ne
tikai sarukusi, bet beigusies pavisam. Pie mums
pāris reizes ieradās daži ganītgribētāji, bet
Salacgrīvas pusē par
ganīšanas
nodarbībām šajā gadā vispār netika dzirdēts.
Acīmredzot visi, kas vēlējās šo lauku nodarbi
izmēģināt, pusotra gada laikā ir to realizējuši. Lai
kaut kas mainītos, laikam būs jāgaida nākamie desmit
gadi un varbūt cita attieksme no oficiālajām
kinoloģiskajām organizācijām, kas gan diez vai ir
iespējams.
.
|