šim dakterim, kā arī piedāvājām citu speciālistu komentārus.

Armands Vaiders, veterinārārsts: [telefonsaruna] Es neatceros, ka es kaut ko tādu būtu teicis. Es to nevaru komentēt. Es nekad neapgalvoju, ka man nepatīk kāda šķirne. Tad man būtu jābūt īpašam riebumam pret klientu. Esmu labdabīgs dakteris, strādāju Saulkrastos divdesmit gadus. Varat jebkuram šeit par mani pajautāt. [Kolliju portāla rīcībā ir šīs telefonsarunas audioieraksts.]

Kolliju portāls: Pēc intervijas publicēšanas mūsu elektroniskā pasta kastīte sāka pildīties ar lasītāju vēstulēm. Vieni mūs apvainoja neētiskā rīcībā, ka atļāvāmies nosaukt veterinārārsta vārdu, citi apsveica ar to, ka esam uzdrošinājušies nosaukt vārdā to, ko neviens nav saņēmies. Un, proti, pēc lasītāju vēstulēm varam secināt, ka līdzīgi gadījumi ir piedzīvoti arī citviet, taču visizplatītākā parādība esot nievājoša attieksme pret klientu un viņa dzīvnieku. Tādēļ nolēmām iztaujāt citus Latvijā pazīstamus dzīvnieku speciālistus un veterinārārstus.

Baiba Reinika, Latvijas Veterinārārstu biedrības Profesionālās ētikas komisijas priekšsēdētāja: Veterinārārsts var atteikties sniegt palīdzību tikai gadījumos, ja viņa veselības stāvoklis neatļauj pildīt savus pienākumus, vai ja veterinārārsta kompetence un izglītības līmenis neatbilst konkrētās problēmas risināšanai. Ar likumu gan nav noteikts, ka pacients obligāti būtu jānosūta pie cita veterinārārsta, taču ētikas normas paredz, ka šādos gadījumos tiek ieteikts kolēģis – speciālists konkrētajā jomā.

Ja kāds no kolēģiem ir atļāvies šādu jūsu pieminēto rīcību, tad veterinārārsta rīcība ir neētiska.

Kas attiecas uz pieminēto nievājošo attieksmi pret pacientu, neesot klāt šādos gadījumos, es visvairāk sliecos domāt, ka tā ir tā saucamā cilvēku nesaderība – veterinārārsts neatrod kontaktu ar klientu. Klientam šķiet, ka dakteris it kā izturas nievājoši, savukārt, dakterim šķiet, ka klients ir pārlieku prasīgs un “piekasīgs”. Tā notiek jebkurā dzīves jomā. Līdz ar to rodas šādi subjektīvi spriedumi. Veterinārārsta darba pamatprincips ir saprašanās ar klientu, lai veiksmīgi varētu veikt dzīvnieka ārstēšanu. Pretējā gadījumā cietīs dzīvnieks. Ne velti ir zināma frāze, ka ārsts ārstē cilvēku, bet veterinārārsts – cilvēci.

Ja klienti ir saskārušies ar jau pieminētajiem un līdzīgiem faktiem, domāju, ka vispirms vajadzētu izrunāties ar veterinārārstu, ar kuru nav radies šis kontakts. Tūlītējai situācijas risināšanai var pieaicināt veterinārās klīnikas vadītāju. Ja tomēr klients paliek neapmierināts un sarūgtināts, viņam ir tiesības vērsties Latvijas Veterinārārstu biedrības Profesionālās ētikas komisijā. Var ierasties uz pārrunām, bet var arī rakstiskā veidā iesniegt savu iesniegumu, kurš tiks izskatīts mēneša laikā.

Aigars Briņķis, “Dzīvnieku veselības centra” direktors: Šādi veterinārārsti izmirs kā speciālisti, jo nav iespējams strādāt darbu, kuru nemīli. Ar laiku šāds darbs sāk nomākt un nospiest. Es domāju, ka šajā gadījumā veterinārārsts nezināja, kā palīdzēt un nolēma atteikties izmeklēt šo suni. Tas gan ir muļķīgi, jo tādējādi dakteris zaudē gan klientu, gan savu reputāciju. Ja nezina, kā palīdzēt, vajag nosūtīt pie cita speciālista, kuram ir šīs zināšanas.

Šādā gadījumā klientam būtu jāmaina veterinārārsts un jāvēršas ar iesniegumu Latvijas Veterinārārstu biedrības Profesionālās ētikas komisijā.

Astrīda Kārkliņa, LKF Dzīvnieku aizsardzības grupas valdes priekšsēdētāja: Jebkurā gadījumā veterinārārsta darbības pamatā vajadzētu būt profesionālam pakalpojumam, ko viņš sniedz klientiem atkarībā no savām zināšanām, pieredzes, kvalifikācijas, bet ne no savas subjektīvās izvēles, nevēlēšanās, aizspriedumiem, pieņēmumiem un citiem ne ar profesionalitāti saistītiem argumentiem. Veterinārārsts ir saņēmis zināmu kvalifikāciju apliecinošu licenci praktiskai darbībai un, uzņemoties strādāt legālā veterinārajā iestādē, demonstrē gatavību piedāvāt savu varēšanu visiem klientiem. Tas ir viņa bizness, bet publisks bizness. Ja veterinārārsts ir plaši atvēris klīnikas durvis publiskai pakalpojumu sniegšanai, tad ir absolūti neētiski, neattaisnojami un neizprotami, ja kādam pakalpojums netiek sniegts. Eksistē veterinārārstu Ētikas kodekss, kurā ir skaidri formulēti tie postulāti, ko veterinārārsts ir apņēmies ievērot savā profesionālajā darbībā. Tādēļ ir arī Latvijas Veterinārārstu biedrības Profesionālās ētikas komisija, kura izskata šādus gadījumus, kad klients apšauba dakteru godprātību un ētiskumu. Var nepārmest ārstam nepilnīgas vai ne pārāk augstas profesionālās zināšanas, bet paviršību, neuzmanību un necieņu pret saviem klientiem (kas ir dzīvas būtnes!) gan vajadzētu censties izskaust.

Es domāju, ka šādi gadījumi vienmēr gūst lielu rezonansi, jo mūsu mīļdzīvnieki ieņem būtisku vietu un statusu mūsu ģimenēs, un viņu labklājība ir svarīga mums. Mums, saimniekiem, mūsu dzīvnieki ir visdārgākie, vismīļākie, nereti pat vienīgie draugi. Un veterinārārsts to taču zina. Atteikt saimniekam izmeklēt vai sniegt profesionālu konsultāciju viņa mīlulim (neatkarīgi, kāds dzīvnieciņš tas būtu) nozīmē nostāties arī pret pašu dzīvnieka saimnieku, kas var nostrādāt kā bumerangs nākotnē pret šo dakteri.

Dažādi gadījumi atšķiras savā starpā, to izvērtējums ir individuāli nosakāms. Es neticu, ka kāds (arī veterinārārsts) ir tikai slikts vai tikai labs visiem. Grūti iedomāties, kādi motīvi vada dakteri skaļi paust savu profesionāli nemotivēto atteikumu. Bet šādos gadījumos Latvijas Veterinārārstu biedrības Profesionālās ētikas komisija ir tā šķīrējinstitūcija lietu objektīvai izvērtēšanai.

Solvita Vība, dzīvnieku patversmes “Dzīvnieku draugs” direktore: Vispirms man ir grūti nolikt malā emocionālo fonu par šādu cilvēka rīcību, (uzsverot vārdu “cilvēks”), jo tikai absolūti neētisks, neaudzināts un neizglītots cilvēks varētu rīkoties šādā veidā - izteikties, ka dzīvniekam nepalīdzēs, vienkārši tāpēc, ka tas neizraisa simpātijas, un ja šāds "vienkāršs" cilvēks būtu tā rīkojies, tad par viņu varētu izteikt tikai nožēlu un domāt, ka viņa apziņā ir tik lielas problēmas, ka laikam jau tās ir neatgriezeniskas.

No juridiskā viedokļa - Dzīvnieku aizsardzības likuma preambula - "Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt..." Protams, ir arī vēl speciālie panti - 4., 7. par palīdzības sniegšanu un aprūpi. Veterinārmedicīnas likumā 56. pants nosaka ārstu pienākumus un min "profesionālo ētiku". Tātad, otrkārt, cilvēks ir pārkāpis noteiktas juridiskas normas.

No ārsta ētikas viedokļa, protams, arī gari komentāri ir lieki - noteikti nav ievērota ārsta ētika un būtu nepieciešams lemt par šī ārsta atbilstību.

Kolliju portāls: Mūsu mērķis nav nopulgot kādu konkrētu personu, bet runāt par šo, kā izrādās, visai izplatīto problēmu. Ir jāiemācās cienīt vienam otru, slēpt šādus gadījumus uzskatām par mazdūšību. Interneta portāla www.delfi.lv forumā tika minēti vairāki līdzīgi gadījumi par nievājošu attieksmi pret pacientu, taču neviens no komentētājiem nevēlējās nosaukt daktera vārdu, pieminētas gan tika divas veterinārās klīnikas... Protams, lomu nospēlēja arī tas, ka pacients, kuram netika sniegta palīdzība, ir kollijs.

Šim materiālam sekos P.S. 2, kurā iztaujāsim kucēnu audzētāju, sekcijas vadītāju, kluba vadību, dakteri, kura izmeklēja Ordu pēc tam, kad minētais veterinārārsts attiecās to darīt, kā arī speciālistu ģenētikas jautājumos, jo mums ir radušās pamatotas aizdomas, ka Orda vecāku pārošana ir sekas vai nu nezināšanai vai ļaunprātīgai rīcībai, kuras galvenais vadmotīvs ir bijis komerciāls.

Kolliju portāla piezīme. Par Ordu lasiet arī:

» Suns, kurš nekad nav redzējis savus saimniekus

» Tas nebija parasts suns, viņš bija savējais

.