Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 

0

Tas nebija parasts suns, viņš bija savējais  

  Esmu sevi reizēm pieķēris, ka pārāk ilgi skatiens velkas iepakaļ kādam garīgi slima, kropla vai nabadzīga cilvēka stāvam, kurš izraisa žēlumu, līdzjūtību vai pat nosodījumu ar savu eksistenci vien. Veselība ir pārāk gards auglis, lai tajā dalītos. Tomēr reizēm dzīve piespiež pieiet soli tuvāk un iemācīties dzīvot no jauna.

Sāpju ziediņi 

0

Pirms desmit svelmainām vasarām un aukstām ziemām manu ģimeni skāra notikums, kas traģismā pielīdzināms bērna zaudējumam. Kaimiņu strādnieks, kurš laikam NEBIJA pie veselā saprāta vai, gluži otrādi, BIJA dzēris, mūsu pūdelīti Niku saspārdīja kājām kā futbola bumbu. Pēc pāris dienām Nikiņš, vakarā piebakstīdams man, māsai, tētim un mammai ar purniņu, kā sakot ardievas, aizmiga un no rīta vairs nepamodās. 
Ģimenē tas bija smags trieciens, jo dzīvā radībiņa nekad netika uztverta kā parasts suns, viņš bija savējais. Māja un pagalms šķita kļuvuši pagalam tukši, neizteiksmīgi, jo bija pierasts pie dzīvespriecīgajām Nika rejām un palaidnībām, kas mūs uzjautrināja. Sešus gadus nespēju piedot un ne ar vienu no tās ģimenes nesarunājos, pat nesveicināju, kaut viņi nebija vainīgi… laikam. Toreiz man bija tikai deviņi gadi un krūtīs rūgtums uzblīda kā milzu augonis. 
«Rehabilitācijas» nolūkos tiku aizsūtīts uz laukiem padzīvot pie dabas krūts, kur bez ziedošajām pļavām, staltajiem ozoliem bija arī lērums dažādu dzīvnieku: govis, kaķi, aitas, vistas, arī suņi. Māsu, kurai tolaik bija četrpadsmit, suņuka zaudējums acīmredzami sagrauza kā ābolu izbadējies tārps, izsūcot prieka sulu līdz pēdīgam pilienam. Lai mierinātu smeldzošās sirdis, vecāki nolēma iegādāties jaunu mīluli.

0
Pirmais suns rajonā

0
Tā kā biju tālu prom, lēmums par nākamā suņa šķirni, apmēriem un parametriem ar mani netika apspriests, atstājot izvēli māsas ziņā. Viņai bija tikai viens variants — kollijs, varbūt tolaik populārā seriāla «Lesija» dēļ. Tiesa, ne bez pūlēm tika atrasts un tūlīt nopirkts mēnesi vecs suņuks, kuram ciltsrakstu dēļ nācās dot nepierastu vārdu Ords, ko sākumā kaimiņi un ciemiņi nevēlējās pieņemt, jo tas ir grūti izrunājams. Ar pasta palīdzību tiku informēts par jauko notikumu, un pēc pāris dienām pakaļ atbrauca vecāki, lai vestu mani mājup apraudzīt izdaudzināto skaistuli. 
Vēstulē tika minēts, ka Ords būšot lielāks nekā Niks. Tas uzbangoja vīzijas, ka šamējais varētu ieņemt pirmā suņa statusu savā rajonā. 
«Ikviens kaimiņtipa nelietis manam sunim būs kā tauriņš uz boksa maisa,» domāju, apcerot, kā izrīkoties ar… (naidīgus epitetus, kas rodas deviņgadīga bērna prātā, izdomājiet paši). Tomēr, ieraudzījis pūkaino radībiņu, sapratu, ka šis nekāds dižais kodējs nebūs. Pēdējās cerības par spīdošu atriebību sagrāva vecmāmiņas komentāri, ka kolliji nederot kā sargsuņi, jo esot pārlieku draudzīgi. Ords tikai pāris dienas bija uzturējies jaunajā mājvietā, tāpēc ieskriešana stabā, jāņogu krūmā vai kājās tika uztverta kā normāla parādība, adaptējoties nepierastajā vidē. Tomēr arī pēc nedēļas un divām viņa «acu aptumsums» nemitējās, kas kļuva aizdomīgi, tāpēc nolēmām vest Ordu pie veterināra. 

0
Apdedzināties otrreiz 

0
Saulkrastu speciālists, mirkli aplūkojis mūsu mīluli, paziņoja, ka tieši šīs šķirnes suņi viņam nepatīkot, tāpēc viņš atsakās to izmeklēt. Šāda attieksme bija vairāk nekā dīvaina un neviesa uzticību. Suns tika aizgādāts pie cita veterinārārsta, kurš nebija tik neprofesionāls vai drīzāk gļēvs un pateica, ka Ordam jau no dzimšanas vienai acij nav zīlītes un arī otra, visticamāk, ir neredzīga. 
Speciāliste deva padomu viņu iemidzināt. Šo situāciju var salīdzināt ar liedagu, kur bēgums atsedzis jūras bagātības, ko citkārt klāj ūdens. Cilvēki jautri tekalē, vācot akmentiņus un nenojaušot, ka tuvojas vilnis, kas viņus samals, acu nepamirkšķinādams. Tas bija pārāk liels trieciens — varbūtība otrreiz īsā laikā zaudēt ģimenes locekli, tāpēc ne mirkli nepieļāvām domu, ka varētu jau iemīlēto sunīti atdot mūžīgam miegam. 
Ords akls ir jau kopš dzimšanas, tāpēc neizrādīja sarūgtinājumu, ka neredz pasaulīgo skaistumu, jo vizuāli viņš nemaz nenojauš par tā eksistenci. Ords aprada ar pagalmā izvietotajām lietām un, pat lielā ātrumā skrienot gar sētu ar citiem suņiem, pamanījās tām neuztriekties. Neesošo maņu šķiet viņam kompensē pastiprināti jutīgā oža un dzirde. Pat dodoties pastaigā uz jūru cauri mežam, Ords, palaists brīvā vaļā, bez starpgadījumiem lavierē gar ciešajām koku rindām. 
Toreiz uzradās padomdevēji, kuri ieteica suņu klubu, no kura tika iegādāts Ords, sūdzēt tiesā, taču mūsu dzīvē bija notikušas pārlieku lielas pārmaiņas, radot pārdzīvojumus un daudz uztraukumu, lai papildus uzņemtos tik mietpilsoniskas izdarības kā tiesu prāvas cīņā ar ļauno. Uzmanību prasīja viņš — mūsu mīļais Ords. 

0
Caur grūtībām uz panākumiem 

0
Protams, akls suns prasa īpašu uzmanību un izturēšanos. Ords mēdz uztrūkties un noklabināt zobus, sabiedējot apkārtējos, ja viņam guļot kāds nolicis kājas kaut uz spalvas galiņa. Reflekss sevis aizstāvēšanai. Bija grūti iedrošināt suņuku kāpt pa trepēm, jo iesākumā vairākkārt Ords pa tām nokrita vai neveiksmīgi nošļūca. Viņš ļoti baidās no vilciena radītās skaņas un trokšņiem vispār. Sunim mokoši ir svētki, jo tad tiek šautas raķetes un spridzinātas petardes, novedot Ordu izmisumā. 
Glābiņš tiek meklēts visur — gultā (arī naktī), klēpī (suņa apmēri nav mazie), pēdīgi — skapī, kur viņš jūtas visdrošāk. Tādos brīžos Ordu nedrīkst rāt, pat ja nakts vidū esi izrauts no salda miega, jo viņš nav vainīgs. Diemžēl vairums cilvēku nesaprot, ka arī suņiem tāpat kā pašiem ir jūtīga psihe. Spilgti atmiņā palicis kādas sievietes uzbrēciens mazam bumbulītim, kurš pie staba kārtoja darīšanas un nepadevās saimnieces raustīšanai. «Nāc tak vienreiz šurp! Kas ir, tu normālu cilvēku valodu nesaproti?» viņa uzsprāga dusmās. 
Ir jāuzmana, vai sētas vārtiņi nav atstāti vaļā, jo bija gadījums, kad braucošs auto Ordu gandrīz notrieca. Viņš pa vaļējiem vārtiņiem bija izgājis palasīt citu suņu atstātās zīmītes (tā mēdza teikt mana omīte), taču iznākums varēja būt letāls. 
Tomēr visbiežāk cilvēki nemaz netic, ka Ords ir akls, un daļēji viņiem ir taisnība. Viņš uztver pasauli citādi nekā vairums, taču tas neliedz mums būt kopā.

 

Edgars Gertners, 2005. gada 30. augusts, "Rīgas Balss"

 

Kolliju portāla piezīme. Par Ordu lasiet arī:

 

» Suns, kurš nekad nav redzējis savus saimniekus

» Suns, kurš nekad nav redzējis savus saimniekus. P.S. Par veterinārārstu ētiku

 

0

  » Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0