Intervijas  

» Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 

0

Suns, kurš nekad nav redzējis savus saimniekus

Šoreiz nolēmām apciemot aklo kolliju Ordu, kurš jau deviņus gadus dzīvo Carnikavā. Par viņu mums pastāstīs kollija saimniece Zanda Gertnere. Kad tuvojamies privātmājas vārtiņiem, Ords sāk mani apriet, taču viņa skatiens tiek vērts uz 

citu pusi. Ords ir draudzīgs un ļaujas sevi apmīļot. Šī būs intervija, kurai sekos turpinājums.

Kā Ords nokļuva pie jums?

Es jau no mazotnes ļoti vēlējos kolliju. Tas ir bijis mans sapņu suns. Tā pat nebija Lesijas ietekme. Mums ir bijuši arī citi sunīši, taču tad, kad pēdējais draugs devās uz citiem medību laukiem, nospriedu, ka citu suni negribu, tikai kolliju. Tālajā 1996. gadā sākām apkopot avīzēs publicētos sludinājumus, līdz apstājāmies pie viena. Sazvanījāmies un devāmies aplūkot kucēnu. Bijām tik ļoti priecīgi, ka kucēnam pat kārtīgi nepievērsām uzmanību. Mums ne prātā nevarēja ienākt, ka sunītis ir akls. Kucēnu bija daudz, kādi seši vai septiņi.  No viņiem tikai viens bija puisītis. Līdz kucēna iegādei ģimenē bijām nolēmuši, ka kucīti neizvēlēsimies.

Atvedām Ordu mājās un palaidām dārzā, lai iepazīstas ar jaunajām mājām. Kucēns ieskrēja rožu krūmā, pēc tam jau citos apstādījumos. Tētim uzreiz radās aizdomas, ka kucēns labi neredz, bet mēs ar mammu spriedām, ka sunītis ir dzīvojis dzīvoklī, dārzā ne reizi nav bijis, un tagad ir apmulsis.

Cik vecs Ords bija, kad jūs viņu iegādājāties?

Apmēram 2,5 mēneši. Pēc neilga laika kucēns sāka labi orientēties apkārtnē, nekam vairs neuzdūrās, vienīgi nebija pierunājams kāpt pa kāpnēm.

Tad mēs devāmies pie veterinārārsta, lai kucēnu vakcinētu. Vēlējāmies pie reizes pajautāt dakterim par kollija acīm. Veterinārārsts Ordu sapotēja, izrakstīja vakcinācijas apliecību, bet acis izmeklēt atteicās un paziņoja, ka viņam nepatīkot kolliji un viņu acis.

Ja pareizi sapratu, tad dakteris atteicās izmeklēt suni tikai tāpēc, ka viņš ir kollijs?!

Jā. Vienkārši izteica savu nepatiku pret kollijiem.

Vai varat nosaukt veterinārārsta vārdu?

Armands Vaiders. [Praktizē Saulkrastos. – Kolliju portāls]

Vai Vaiders ieteica jums apmeklēt citu veterinārārstu?

Nē, neko viņš mums neieteica. Pie cita veterinārārsta iet izvēlējāmies paši. Devāmies uz veterināro klīniku “Alfa Vet” pie dakteres Ivandas 

Stepanovas. Šī daktere patiešām bija ļoti laipna un atsaucīga. Ords tika izmeklēts pilnībā – gan redze, gan zobi, gan vispārējais veselības stāvoklis.

Bijām šokēti, jo daktere konstatēja, ka kollijam kopš dzimšanas nav acu zīlīšu. Viņa mūs izjautāja, vai sunītis ir dzīvespriecīgs vai noskumis. Ords bija ļoti dzīvespriecīgs un draisks, tādēļ daktere mums ieteica sunīti paturēt un vērsties tiesā pret kucēna audzētāju un suņu klubu. Viņai bija aizdomas, ka arī citi metiena sunīši varētu būt ar ģenētiskiem defektiem. Mūsu ģimenei tas bija šoks, taču es paņēmu Ordu padusē un raudādama teicu, ka nevienam es savu sunīti neatdošu!

Vai jūs vērsāties tiesā? Vai lūdzāt audzētājas skaidrojumus? Materiālu kompensāciju?

Nē, tiesā nolēmām nevērsties un arī kompensāciju nepieprasījām. No kluba mums piezvanīja apmēram pēc gada un aicināja piedalīties suņu izstādē.

Var spriest, ka viņiem nebija nekādu aizdomu, ka Ords ir akls.

Nē, pilnīgi noteikti nebija. Mēs par šo faktu sarunas laikā informējām zvanītāju. Piezvanot viņa bija ļoti laipna, bet, kad paziņojām bēdīgo faktu, sievietes balss tonis mainījās. Viņa bija izbrīnījusies un solīja, ka visu noskaidrošot un mums piezvanīšot. Taču to neizdarīja. Neatstāja arī mums savu telefona numuru, lai mēs varētu ar viņu sazināties.

Vai varat nosaukt klubu?

Kinoloģiskais klubs “Favorīts”, audzētāja Jeļena Aleksandrova, kluba vadītāja Karīna Sokolova.

[Kolliju portāla rīcībā ir kucēna uzskaites kartītes kopija.]

Kā Ords adaptējās jūsu mājās? Vai saskārāties ar kādām problēmām?

Ords iedzīvojās ļoti ātri, nekādu īpašu problēmu nebija. Daudzi cilvēki pat nepamana, ka suns ir akls. Vienīgais, pie kā tika īpaši piedomāts – neatstāt kaut kādus priekšmetus Orda ceļā – krēslus, vāzes utt. 

Savā teritorijā viņš orientējas ļoti labi. Senāk, kad mājinieki neatrādās mājās, Ordam reizēm  izdevās izsprukt no sētas un tad viņš viens devās pastaigā uz jūru. Tad es gāju pa viņa ierasto ceļu sunim pretī. Pusceļā mēs vienmēr satikāmies. Varēja redzēt, ka viņš ir bijis jūrā, jo ķepas bija slapjas. Kollijs ļoti veiksmīgi apgāja kokus un citus ceļā esošos šķēršļus.

Viņam patīk ūdens. Vai viņš peldas?

Ūdenī viņam ir bail. Kamēr viņš jūt pamatu zem kājām, jūrā viņam patīk. Peldot viņš jātur pie pavadiņas, jo suns apjūk un nespēj noteikt virzienu.

Cik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai suns iejustos un pārzinātu savu teritoriju?

Apmēram nedēļu. Viņš tik ātri pielāgojās apstākļiem, ka tas radīja šaubas par viņa aklumu. Pa kāpnēm viņš gan nevēlējās kāpt. Es ilgi nesu viņu rokās, arī tad, kad Ords jau bija pieaudzis suns. Tagad reizēm viņš kāpj, bet citreiz atkal kaut ko sadomājas un ilgi minstinās kāpņu priekšā.

Vai Ordam ir bail no kaut kā nezināma?

Viņam ir bail no trokšņiem, piemēram, no uguņošanas vai pērkona.

Vai esat atklājuši kādus suņa niķus vai ieradumus?

Viņš apsēžas pie sētas un aicina kaimiņu suņus dauzīties. Ords rej, kamēr kāds parādās, un tad notiek skriešanas sacīkstes – katrs savā sētas pusē. Viņam šeit ir arī savi draugi.

Neskatoties uz savām redzes problēmām, Ords ir ļoti dzīvespriecīgs suns.

Jā, pilnīgi noteikti! Viņam ļoti patīk rotaļāties. Mīļākās rotaļlietas – plastmasas pudeles. Viņš tās atrod un pienes klāt. Šī nodarbe viņam ļoti iet pie sirds. Tā vien šķiet, ka uz vecumu viņš kļūst arvien delverīgāks. Aizmestām bumbiņām viņš pakaļ neskrien, jo tās vienkārši neredz. No mantiņām – pīkstuļiem viņam ir ļoti bail. Reiz tādu iegādājāmies, cerot sagādāt sunim prieku, bet viņš no tās baidījās tāpat kā no uguņošanas – sāka trīcēt un pat muka prom.

Ordam ir laba dzirde. Ja suns atrodas dārzā un es istabā paņemu viņa pavadiņu un nožvadzinu, viņš ir klāt kā vējš.

Vēl viņam patīk dzenāties pakaļ lielajām mušām, kamenēm un lapsenēm. Ordam veiksmīgi izdodas tās noķert. Ir gadījies arī sadzelts purns.

Agrāk, kad spainī nolasījām gurķus un tomātus, Ordam noteikti vismaz viens gurķis no spaiņa bija jāizmakšķerē. Arī gurķis reizēm kļuva par kollija rotaļlietu. Reizēm viņš sameklē dārzā nokritušos ābolus, met tos gaisā un cenšas noķert. Kādreiz viņš mēdza gurķus arī apēst, tagad vairs nē. Ābolus ēd tikai tad, ja tos dod no rokas. Atceros, ka agrāk viņš mēdza pieiet pie jāņogu krūma un palasīt ogas. Reizēm nozog kādu burkānu. Pusi nograuž un pārējo atstāj. Tāpat bija ar gurķiem.

Kas Ordam garšo vislabāk? Ko viņš ēd?

“Chappi” sausā barība un sardeles. Sauso barību viņš ēd tikai tad, ja virsū ir uzlikta sardele vai kāds cits kārums. Citu ražotāju sausā barība viņam neiet pie dūšas, esam izmēģinājuši.

Vai pa šiem gadiem esat apmeklējuši arī citus veterinārārstus? Vai ar acīm nekādu citu likstu nav bijis, piemēram, iekaisumi?

Reiz viņš bija ieskrējis krūmā un nedaudz savainojis aci, taču problēma nebija liela un Ords ļāvās sevi ārstēt. Pie dakteres Ivandas Stepanovas mēs devāmies, kad Ords bija 

savainojis ķepu. Nezinām, kā tas gadījās. Vai nu dauzoties ar citiem suņiem, vai arī sērsnā sagriezis. Daktere suni atcerējās un izjautāja, kā tad viņam klājies pa šo laiku. Nekādu citu nopietnu traumu nav bijis. Ir gadījies apdauzīt purnu pret sētu.

Ords pie jums dzīvo jau deviņus gadus. Kādas ir sajūtas, dzīvojot kopā ar neredzīgu suni?

Pie tā ir tik ļoti pierasts! Nekādu īpašu atšķirību neizjūtam. Vienīgi jāpiedomā, lai suņa ceļā negadītos tādi šķēršļi, kas agrāk tur nav bijuši. Reizēm jāuznes pa kāpnēm.

Viņam ir kāda iemīļota vieta jūsu mājās?

Jā, mūsu gultā! Reizēm arī naktīs viņš guļ pie mums, kājgalī sarāvies maziņš, maziņš. Mēs viņu nedzenam ārā. Dārzā viņam ļoti patīk gulēt zem dzīvības kociņiem, tur viņš ir iekārtojis sev vietiņu. Mājas otrajā stāvā viņš gandrīz nekad nenāk, ja nu vienīgi ir ļoti satraucies par kaut ko. Tā nav viņa teritorija, jo viņš to nepārzina.

Vai šajā ilgajā laikā jūs neesat nožēlojuši savu izvēli?

Pilnīgi noteikti nē! To, ko mēs esam viņam devuši, nevar salīdzināt ar mīlestību, ko viņš ir sniedzis mums. Ords ir ļoti labsirdīgs un mīļš. Ja kāds no mājiniekiem nav ilgāku laiku bijis mājās, suns apsēdīsies blakus uz dīvāna un izsūdzēs visas savas bēdas. Ir sajūta, ka viņš kaut ko stāsta.

Kolliji ir ļoti “pļāpīgi” suņi...

Ords mēdz būt arī greizsirdīgs. Ja mēs ar mammu apsēdīsimies uz dīvāna, suns noteikti iesprauksies pa vidu, lai viņam tiktu veltīta visu uzmanība. Reizēm mēdz arī apvainoties, ja kaut kas tiek izdarīts ne tā, kā viņš to būtu vēlējies. Tādās reizēs viņš aiziet tālāk un apguļas, uzgriezis muguru, un ilgi nenāk. Ja viņu aicina, tad viņš pienāk, bet ļoti lēnām un demonstratīvi. Vairāk viņš klausa tēti un brāli - respektē vīriešu kārtas pārstāvjus.

Kā Ords paziņo par savām vēlmēm?

Ja viņš vēlas ēst vai doties laukā, Ords pienāk un klabina muti, šļūc uz priekšu un baksta ar purniņu, līdz viņa galva ir klēpī. Un, ja tad vēl neviens neizpilda viņa vēlmi vai nesaprot, ko viņš vēlas, tad seko īsi rējieni. Viņš mēdz vedināt uz to vietu, kur vēlas nokļūt.

Pie jums, protams, suns ir pieradis, bet kā viņš izturas pret svešiem, kurus neredz?

Ja kāds ir mājās, un pie vārtiem stāv svešinieks, tad viņš dod ziņu un rej. Agresīvs suns nemēdz būt.

Vai Ordam gadās sastapties arī ar kaķiem? Kā viņš reaģē uz tiem?

Viņš ir gatavs mesties virsū kaķiem, bet tikai tad, ja viņš tos sajūt tuvumā. Vakar, piemēram, bija gadījums, kad kaķis vārtījās un laiskojās pie dzīvības kociņiem – Orda iemīļotākajā vietā –, bet Ords nereaģēja. Laikam vējš nepūta no kaķa puses un viņš svešinieku nesaoda. Taču domāju, ka viņš nekostu kaķim, bet tikai patrenkātu to. Reiz mūsu dārzā bija iemaldījusies kaimiņu vista, kuru Ords noķēra, taču neko sliktu tai nenodarīja, tikai piespieda pie zemes un vēlāk palaida vaļā.

Jums ir rūgta pieredze, iegādājoties kucēnu. Ko jūs darītu savādāk, ja šī izvēle būtu jāizdara tagad?

Vajadzētu noskaidrot visu iespējamo par klubu, audzētāju un kucēna vecākiem. Par cik mums toreiz nebija vēlmes piedalīties ar suni izstādēs vai ciltsdarbā, mēs to diemžēl neizdarījām. Mums galvenais bija tikt pie kucēna, vēlējāmies draugu. Pirms kucēna iegādes būtu jāpieaicina pieredzējis kinologs ar labu reputāciju vai veterinārārsts, lai novērtē suņuku.

Paldies!

Projām dodoties vēlreiz samīļoju un apskāvu Ordu, taču mani nelika mierā vairāki jautājumi. Tādēļ  Kolliju portāls ir uzsācis šīs lietas izmeklēšanu. Par tās rezultātiem jums ziņosim.

 

Kolliju portāla piezīme. Par Ordu lasiet arī:

 

» Suns, kurš nekad nav redzējis savus saimniekus. P.S. Par veterinārārstu ētiku

» Tas nebija parasts suns, viņš bija savējais

0

  » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0