Intervijas  

» Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe


 

0

Irisa Stepe: Kollijs ir ļoti inteliģents suns

Ja Latvijas kinologiem

būtu sava

Slavas zāle, viņas vārds tur būtu ierakstīts

ar lieliem zelta burtiem - Irisa Stepe. Piedāvājam interviju ar

vienu no ievērojamā-

kajām mūsu valsts kinoloģēm, tautā dēvētu arī par Latvijas "kolliju krustmāti". 

Irisa Stepe ar Eniju (Danfrebek De-Anna) un Seržiku (Danfrebek Drill Sergeant) 2006. gada jūnijā, viesojoties pie Kolliju portāla direktores Ievas Līpītes.

Pagājušā gadsimta vidū jūs kļuvāt par vienu no retajām kolliju īpašniecēm. Vai tā toreiz bija apzināta izvēle?

Ne gluži. Pirmais kollijs pie manis nonāca nejauši, taču vēlme iegādāties tieši kolliju jau bija. Mana mamma darbojās ar vācu aitu suņiem, un kolliji tajā laikā bija ļoti reti sastopami. 

Sagadījās, ka kāds saimnieks turēja savu kolliju ļoti sliktos apstākļos, un tika sarunāts, ka viņš tomēr suni pārdos. Tā Neguss nonāca manās rokās.

Kā vispār radās jūsu interese par kolliju? Kur jūs pirmo reizi redzējāt šīs šķirnes suni?

Pašu pirmo reizi kolliju redzēju,  kad biju pavisam maza meitene. Pie mums uz mājām tika atvests viens kollijs, kurš bija aizmucis no saimnieka. Viņš vairākas dienas dzīvoja pie mums. Nākamā tikšanās jau bija apzināta – izstādē. Toreiz gan manas, gan citu cilvēku simpātijas iekaroja kollijs Čaris, kurš demonstrēja savu māku vispārējā dresūras kursā. Viņš izcēlās gan ar darba stilu, gan paklausību. Čaris bija pirmais apmācītais kollijs Rīgā, kas piedalījās sacensībās. Tad arī pirmo reizi dzima sapnis tieši par kollijiem, kas bija ļoti gudri un skaisti suņi. Sapnis bija, taču tam, ka man pašai tik tiešām būs kollijs, tobrīd neticēju, jo kolliji bija ļoti reta šķirne Latvijā. Toreiz es vēl nezināju arī to, ka man piederēs tieši Čara dēls - Neguss.

Cik jums toreiz bija gadu un cik liela saskarsme ar suņiem jums bija pirms Negusa?

Piecpadsmit ar pusi. Pirms tam mēs kopā ar mammu strādājām ar vācu aitu suņiem dresūras laukumā.

Katrs cilvēks, iegādājoties suni, kaut ko no viņa vēlas. Vai Neguss izrādījās tāds suns, par kādu bijāt sapņojusi?

Par cik iepriekš biju darbojusies ar vācu aitu suņiem, tad pirmā saskarsme ar Negusu mani pat šokēja. Kollijs atšķīrās no man pierastajiem suņiem ar pavisam savādāku raksturu. Kad Negusu atveda mājās, viņš pat nemācēja riet, kas man šķita pavisam jocīgi. Uzsākot ar suni strādāt, arī bija jaušamas atšķirības, kā viņš strādā, kādas metodes drīkst viņa apmācībai pielietot, salīdzinot ar vācu aitu suņiem.

Kādas ir šīs atšķirības?

Vācu aitu suns vairāk apmācāms ar stingrību, bet kollijs ir - ar gardumiem, ar pierunāšanu, kollijs ir maigāks un emocionālāks suns. Kopā ar Negusu mācījos, kā tieši strādāt ar kolliju, un šīs prasmes apguve man ilga aptuveni divus gadus, lai stabili varētu piedalīties sacensībās.

Tātad jūs izveidojāt tādu suni, kādu bijāt cerējusi?

Jā. Iespējams, ka man tieši ar viņu laimējās – viņš bija ļoti paklausīgs. Tajā laikā bija arī ļoti labi instruktori, kas palīdzēja, jo man jau toreiz bija tikai 15-16 gadi.

Neguss ir piedalījies vairāk nekā 100 paraugdemonstrējumos (neskaitot paraugdemonstrējumus izstādēs) un izstādēs.  

Irisa ar Negusu Dienesta suņu klubā 1960. gadā

1965. gadā jūs kopā ar Negusu izcīnījāt 1. vietu konkursā “Labākais aģitbrigādes loceklis”, DSK Vissavienības izstādē Neguss VDK ieguva 99 balles, bet jūs abi kopā 178 balles un kopvērtējumā 2. vietu. Neguss bija īsta zvaigzne.

Jā, tā bija. Neguss veicināja kolliju popularitāti Rīgā. Man radās draugi – kolliju saimnieki Maskavā, Ļeņingradā un cituviet. Līdz tam mums nebija nekādu kontaktu ar kolliju saimniekiem ārpus Latvijas. Neguss ļoti labi strādāja un sacensībās uzveica pat Maskavas, Ļeņingradas suņus, to skaitā arī kollijus, kas bija ļoti labi sagatavoti un labi strādāja.

Runā, ka Neguss ir vienīgais kollijs Latvijā, kurš kāpis uz lielā teātra skatuves...

Neguss spēlēja Krievu drāmas teātra izrādē “Viņi nenolieca galvu”. Negusam un mūs vācu aitu sunim bija atbildīgas lomas – vajadzēja dzīties pakaļ izbēgušiem vergiem.

Bieži notika izrādes?

Sākumā diezgan bieži, vēlāk – drusku retāk.

Cik daudz sunim nepieciešams veltīt laiku, lai to apmācītu, lai starp suni un cilvēku rastos savstarpēja sapratne?

Apmācība sākas no mazotnes, tā ilgst līdz pat vecumam – ar suni jādarbojas visu laiku. No sākuma apmācība, tad treniņi. Negusam, piemēram, bija problēma - viņš baidījās no šāviena. Es katru dienu ar viņu gāju uz krastmalu, ņēmu līdz plaukšķenes, nosēdināju suni un rādīju, kā rodas troksnis, kamēr viņš vairs nebaidījās no šī trokšņa. Tas bija darbs katru dienu – ne tikai krastmalā ar plaukšķenēm, bet arī mājās - taisīju līdzīgus trokšņus, lai Neguss pierastu. Bija svarīgi nebaidīties no šāviena arī tāpēc, ka tolaik vispārējās apmācības kursa sacensībās bija nepieciešama šī iemaņa.

Jums ir bijuši daudzi kolliji, vai varat pateikt – cik? Vai varat īsumā raksturot katru no viņiem – ar ko katrs izcēlās, kādi talanti katram piemita?

Šos, kas ir patlaban, ieskaitot – piecpadsmit. Katrs izcēlās ar kaut īpašu. Pirmais bija Neguss. Tas ir suns, kurā ir ielikts visvairāk darba. Mēs mācījāmies abi kopā, mēģināju apmācībā pielietot savas metodes, lai viņš apgūtu dažādus trikus. Sunī ieguldīju ļoti daudz darba, bet viņš to arī deva atpakaļ – tika gūti labi rezultāti sacensībās ne tikai vispārējās apmācības kursā, bet arī sardzes-aizsardzības dienestā.  

Nākamais kollijs bija Ortans. Ortanam bija talants glābt cilvēkus. Ja kāds ūdenī it kā slīka, un nebija svarīgi, vai tas bija pazīstams vai svešs, Ortans centās “slīkstošo” izvilkt. Viņš peldēja apkārt un gaidīja, kamēr viņam ieķērās spalvā, tad vilka uz krastu. Ja spalvā neieķērās, tad viņš saņēma cilvēku aiz matiem un tādā veidā vilka uz krastu. Nevienam citam no maniem kollijiem vēlme kādu vilkt krastā nekad nav bijusi. Taču 
Dienesta suņu izstāde Tallinā 04.09.1960: vispārējā dresūras kursa (VDK) sacīkstes uz ātrumu - Negusam 1. vieta.

Ortanam piemita arī citas īpašības, piemēram, viņam nepatika vispārējās apmācības kurss, bet labāk patika sardzes-aizsardzības dienests. Dzīvē viņš to izmantoja. Piemēram, ja vakarā kādu devāmies pavadīt, Ortans pārbaudīja visas tumšās vārturūmes, ieskrienot un pārbaudot, vai tur gadījumā kāds neslēpjas. Ja kāds sekoja no mugurpuses, Ortans visu laiku atskatījās un uzmanīja, ko sekotājs dara, vai tikai netuvojas un neceļ roku, un bija gatavs aizturēt uzbrukuma gadījumā.

Trešais kollijs mums bija Moriss, kurš pie mums atceļoja no Vācijas. Moriss bija ļoti smalks un inteliģents suns. Viņš nekad nevienam pirmais neuzbāzās, neuzbruka, nekad necentās kauties, kā suņu puikas dažkārt mēdz darīt. Reiz pat bija tāds interesants gadījums. Mēs ar Morisu strādājām grupā, mācoties vispārējo paklausību. Nodarbību starpbrīdī sāka kauties divi vācu aitu suņi. Moriss skrēja starp abiem kaušļiem skatīties, nesaprazdams, kas tur notiek, kāpēc tā jādara. Taču tas nenozīmē, ka viņš nevarēja aizstāvēt, jo beidza sardzes-aizsardzības kursu un bija pirmais kollijs, kas gāja pēdu dzīšanas dienestā. Moriss arī Vissavienības sacensībās ieguva uzvarētāja titulu – gan vērtējot viņa darbu, gan eksterjeru.

Kopā ar Morisu mums bija Morisa meita Aiga. Aiga bija interesanta meitene. Kā jau kopā strādājot, suņu saimnieki sadraudzējās un kļuva par labiem draugiem. Tā mēs draudzējāmies ar Zelmu Zvirgzdiņu. Aiga, kad Zelma ciemojās pie mums, viņai bija liela draudzene, bet tikko izgāja dresūras laukumā vai izstādē, viņu vispār neredzēja, ar visu savu purniņu svarīgi parādot, ka tagad viņa strādā un patlaban nekāda draudzība nav iespējama. Aiga bija mūsu pirmā kucīte, viņai bija kucēni – pirmie kollija kucēni mūsu mājās.

Tad caur draugiem sazinājāmies ar Čehijas kolliju audzētavu Zlata Jalni un dabūjām trīs kucēnus – Dermontu, Ditu un Dorianu. Bara vadonis bija Dermonts,  - lielākais augumā un gudrākais. Toreiz, kad braucām no Prāgas ar kucēniem, kuri bija pusotra mēneša vecumā, pirmais, kas mums gadījās, kad izlaidu kucēnus kupejā, bija nopietns kautiņš - Dorians ar Ditu metās virsū Dermontam. Par cik tas bija lielāks un dūšīgāks, tad varēja turēties pretī. Tā tas turpinājās arī turpmāk – divi pret vienu, taču, ja bija jādzen kāds svešs suns, tad to darīja visi trīs kopā. Tā bija interesanta trijotne. Provokatore bija Dita – pati viņa nekāvās, bet viņai ļoti patika abus puikas sarīdīt. Kad puikas sāka kauties, Dita no mugurpuses šausmīgi priecīga koda Dermontam krustos. Tāpat, kad vēl bija pusaudze, pati baidījās – rēja uz svešinieku un ar plecu bīdīja pa priekšu Dermontu. Citādi Dita bija mīlīga un ļoti paklausīga, bez tam Ditai bija divi metieni. Viņa bija ļoti, ļoti laba mamma.

Dermonts mums bija īsta profesors, kurš pats domāja, novēroja, ko dara cilvēks, izdarīja secinājums un mēģināja attēlot redzētās darbības.

Dorītis bija maziņš, to neviens neņēma galvā, kad atnāca ciemos sveši kucēni, pat tie viņu plēsa aiz astes. Bija ļoti mīlīgs sunītis, viņš arī visilgāk no trijotnes nodzīvoja.

Nākamais kollijs mums bija Ditas meita Ditsany, kura no meitenēm bija pati niknākā. Tad bija Ditas mazmeita Dikedisa – ļoti paklausīga, miermīlīga meitene. Pēc tam mums palika Dikedisas meita Diksgabbi. Gabija mums sanāca vairāk tāds mājas suns, kaut arī izgājām visus apmācības kursus. Tajā laikā paraugdemonstrējumi vairs nebija tik populāri, es vairāk strādāju ar puikām. Vienlaicīgi ar Gabiju 
Irisa un Neguss Jūrmalā 1962. gada vasarā

mums bija Irvins. Ja vērtē pēc visiem parametriem – vērtējot gan eksterjeru, gan darbaspējas, gan pēcnācējus, Irvins bija mūsu vislabākais kollijs, neskatoties uz to, ka viņam bija diezgan pasmags raksturs. Irvina īpašais talants bija dziedāšana. Viņš dziedāja līdzi operas “Aīda” mūzikai. Kad sāka skanēt uvertīra, vienalga, kur Irvins atradās, viņš skrēja pie radio, lai dziedātu duetā ar Aīdu: viņš skatījās tālumā, acis aizmiglojās,suns izlocīja balsi līdz visām toņkārtām – smalkāk, zemāk, klusāk, skaļāk. Otrs skaņdarbs, kuram līdzi dziedāja Irvins, bija “Ave Maria” ērģeļu pavadījumā un itāliešu dziedātājas izpildījumā.

Kā viņš sāka dziedāt?

Vienreiz televīzijā rādīja operu – Irvinam patika tikai klasiskā mūzika, kuru izpildīja sievietes – viņš piegāja pie televizora un tā kā centās dziedāt, bet kautrējās, ka uz viņu skatās. Vēlāk “mākslinieks” pārvarēja savu kautrību, un viņu vairs skatītāji netraucēja – Irvins dziedāja ar visu savu ķermeni un no sirds. Vēl Irvins, neskatoties uz to, ka pret citiem suņiem viņš izturējās diezgan atturīgi, bija labs auklis. Viņš mācīja un uzpasēja mazus kucēnus – pat labāk kā kucītes. Irvins mācīja un “auklēja” arī Dairi, kurš bija mūsu nākamais kollijs. Dairons pie mums atbrauca no tālās Kubas – klubs apmainīja divus mūsu kucēnus pret diviem “kubiešiem”. Mūsu suņi Kubā ieguva ļoti labus rezultātus, vēlāk kļūstot pat par Eiropas čempioniem. Dairim tēvs bija no Luksemburgas, māte - tipiska “amerikāniete”, kas pēc eksterjera stipri atšķirās no Eiropas suņiem.

Dairis izcēlās ar spēku un niknumu. Viņš, protams, bija disciplinēts, bet kā sargs viņš bija izcils. Viņam bija īpaša metode – ar priekškājām, izmantojot visu savu ķermeņa svaru, Dairis spēja mirklī nogrūst zemē gan suni, gan cilvēku.

Nākamais kollijs bija Discoverer, kurš atbrauca no Ungārijas. Diemžēl Disko nodzīvoja ļoti īsu mūžu, mūs pamezdams trīs gadu vecumā. No viņa iegūts tikai viens metiens, savukārt, no kura mūsu redzeslokā ir tikai divas meitenes.

Disko centās uzkundzēties. Apmēram gada vecumā viņš gribēja kļūt bara vadonis un mums nācās drusku pacīnīties. Vēlāk jau viss bija kārtībā – Disko izauga jauks un mīlīgs suns.

Patlaban man ir divi kolliji – Seržiks (Danfrebek Drill Sergeant) un Enija (Danfrebek De-Anna). Galvenā mums ir Enija. Abi suņi kopā atbrauca no Anglijas, satiek ļoti labi, gandrīz viens bez otra nevar iztikt, taču Enija Seržiku allaž komandē. Abi paklausīgi, gudri un mīļi suņi.

Kurš no jūsu kollijiem bija visapķērīgāgais? 

Laikam jau Dermonts – viņš vienā mierā pats visu izdomāja un izdarīja. Piemēram, viņš noskatījās, ka cilvēks durvis taisa vaļā, nevis uzsitot pa kliņķi kā to parasti suņi dara, bet ar pirkstiem saņemot kliņķi un tad nospiežot. 

Irisa un Neguss dienesta suņu izstāde Rīgā 01.-02.09.1962

Dermonts tieši tā arī atkārtoja: ar vienu ķepu atspiedās pret stenderi, ar otras ķepas pirkstiem apņēma kliņķi un lēnām attaisīja durvis. Tāpat viņš noskatījās, kā attaisa krampīti – ar purnu pabīdīja krampi uz augšu un mierīgi tika ārā.

Ar kuru gājis visgrūtāk?

“Grūta galva” nav bijusi nevienam, bet visvairāk bija jānodarbojas ar Ortanu, jo viņam pašam bija “sava galva”, viņš bija spītīgs un pats sevi uzskatīja par gudrinieku. Sākumā bija ļoti grūti ar viņu strādāt gan spītīguma dēļ, gan arī tāpēc, ka viņam absolūti nebija nekādas intereses par piedāvāto atalgojumu – gardumiņu. Vēlāk jau mēs tikām tam pāri un viss bija kārtībā.

Kurš no jūsu kollijiem ir bijis visneparastākais?

Domāju, ka Dermonts un Irvins, kas izcēlās ar savu īpatnējo uzvedību, domāšanu un iedzimtiem talantiem.

Bet kurš – vistitulētākais?

Tagad jau laikam Seržiks. Agrāk jau titulus bija ļoti grūti iegūt. Uzvarētāja titulu, piemēram, piešķīra tikai vecākajā grupā, ja bija noteikts skaits suņu, sunim bija jābūt nokārtotiem noteiktiem dresūras kursiem. Tajā laikā nebija arī tādi “Best in show” kā tagad, kur iespējams iegūt titulus un balvas.

Vai jūs zināt, cik Seržikam ir kausu un medaļu?

22 kausi, 4 balvas – figūras, 7 plāksnītes un viena balva kopā ar Eniju, kas iegūta pāru konkursā, izcīnot pirmo vietu. Medaļas jāskaita.

Vai varat izcelt vienu kolliju, kurš bijis jums vismīļākais?

Nevaru.

Vai nav tā, ka salīdzināt savus kollijus, ka kāds kļuvis par tādu kā “etalonu”, kuram pielīdzināt citus?

No saviem - nav. Es cenšos salīdzināt ar ideālu suni - kolliju, kādu es esmu iedomājusies. Tas nav reāls suns, bet, manuprāt, ideāls kollijs - gan pēc 

No kreisās: Kolliju sekcijas 35 gadu jubilejas izstādes [06.05.2001] uzvarētāji: Lisabigail [BOO] ar saimnieci, Irisa ar Disko (Nyitramenti Discoverer) [BOB, CAC, CQ].

eksterjera, gan īpašībām. Taču katram sunim ir gan plusi, gan mīnusi, un tāda ideāla suņa jau laikam nav.

Kā kollijs jūtas labāk - ja ģimenē ir viens, vai, ja ir vairāki suņi, varbūt arī kaķi? Vai vērojamas atšķirības suņa uzvedībā un apmācībā iepriekš minētajos gadījumos?  

Ja viņi ir vairāki, viņi ir draudzīgāki. Suns ir bara dzīvnieks. Ja mājās nav citu dzīvnieku, tad suns par savu baru uzskata cilvēku, ko cenšas pakļaut, bet, ja ir citi dzīvnieki, tad viņi to pamatā nokārto savā starpā un cilvēku uzskata par barvedi.

Jums ir bijusi izdevība dzīvot kopā ar daudziem kollijiem. Vai jums ir izveidojies šīs šķirnes raksturojums? Kāds tad galu galā ir kollijs?

Kollijs ir darboties gribošs suns, kuram nepieciešams dot iespēju strādāt. Kollijs ir ļoti inteliģents suns, kuru nedrīkst apvainot pat ar vārdiem, īpaši jutīgas ir meitenes. Bez šaubām kollijam ir nepieciešama cilvēku mīlestība - nedrīkst turēt mājās suni, ar to neaprunājoties, nesamīļojot, jo kollijs ļoti izjūt to, kā pret viņu izturas. Viņš šo mīlestību ir gatavs atdarīt. Jā, pirmkārt kollijam ir nepieciešama cilvēka mīlestība un atzinība.

Daudzi kolliju raksturo kā ļoti īpašu suni. Kā jūs skaidrotu faktu, ka kolliji kļuvuši par “nepopulāru” šķirni? Kas tam par iemeslu?

Es gan neteiktu, ka viņi kļuvuši par nepopulāru šķirni, jo visi, kas ir turējuši kolliju, vēl joprojām cenšas iegādāties kolliju, bet tie, kam kollijs nav bijis, šo šķirni vienkārši nepazīst. Tagad ir pieejamas ļoti daudzas suņu šķirnes, ir cilvēki, kas grib izcelties, iegūstot savā īpašumā kādu ļoti retas vai eksotikas suņu šķirnes pārstāvi. Iespējams, ka nezinātājs negrib kolliju iegādāties, jo domā, ka būs problēmas ar garo apmatojumu, ka kolliju īpaši un ļoti bieži jāķemmē, jāmazgā, taču tas nebūt tā nav. Kollijam ir īpašs apmatojums, kas attīrās pats – kažokam nepiemīt arī citām suņu šķirnēm raksturīgā smaka.

Šogad DSK Kolliju sekcija – viens no vecākajiem kolliju klubiem Austrumeiropā – atzīmēja savu 40 gadu pastāvēšanas jubileju. Visus šos gadus jūs esat šī kluba vadītāja. Kādi tie ir bijuši?

Laiks ir paskrējis ļoti ātri. Ir bijuši gan prieki, gan bēdas – kā jau tas mūsu dzīvē notiek.

Kāda ir situācija ar kollijiem šobrīd?

Varbūt cilvēkiem pietrūkst intereses par šķirni kā tādu, par kolliju šķirnes eksterjera vai darbaspēju uzlabošanu. Iespējams, ka interese ir, bet pietrūkst laika – saimnieks nevar veltīt sunim pietiekoši daudz laika, lai nodarbotos ar to.

Kāda ir jūsu vīzija par tālāko šķirnes attīstību?

Grūti pateikt. Ja būs 

Irisas Stepes suņi [no kreisās]: Danfrebek Drill Sergeant un Danfrebek De-Anna.

cilvēki, kas būs šķirnes fanātiķi, tad pastāv cerība, ka šķirnes veidošanā, uzlabošanā būs kādas pozitīvas pārmaiņas, šeit nepietiek tikai ar vienkāršu interesi. Cik bieži cilvēks, kurš interesējas par kucēnu, jautā “kucēnu bez ciltsrakstiem”, kas būtu lētāks! Tas tikai liecina par to, ka šiem cilvēkam neinteresē šķirne kā tāda, kolliji vispār, bet tikai iegūt mājās mīluli sev.

Pateicoties jums, ir sarakstīta Latvijas kolliju vēsture. Ar to var iepazīties Kolliju portālā. Kinologi runā, ka nevienai citai šķirnei Latvijā tādas nav...

Droši vien, jo reti kurš tik fanātiski mīl kādu suņu šķirni jau no bērnu dienām. Faktiski visa kolliju šķirnes veidošana un popularizēšana Latvijā ir mūsu sekcijas darbs. Arī šķirnes izkopšanai mēs ievedām suņus no Krievijas, no ārzemēm. Reti jau kurš pats pēc savas iniciatīvas brauc pārot vai ieved suņus no ārzemēm.

Vai tiesa, ka jums ir gandrīz katra Latvijas kollija fotogrāfija?

Jā – lielākā daļa ir. Tie ir vairāki albumi.

Vai esat domājusi uzrakstīt grāmatu par kollijiem?

Nē. Pietrūkst laika.

Izvēloties kucēnu, nākamajam saimniekam rūpīgi jāizvērtē gan savs raksturs, ieradumi, fizisko aktivitāšu līmenis, gan arī attiecīgās suņu šķirnes īpatnības, vai spēs ar tām sadzīvot, viens otru papildināt, kopt u.tml. Jautāšu otrādi: kādam jābūt cilvēkam, ar kādām īpašībām viņam jābūt apveltītam, lai kļūtu par labu saimnieku kollijam?

Kollijus parasti iegādājas cilvēki, kuri pēc dabas ir miermīlīgi, inteliģenti, kas suni apmāca ar mīlestību un pacietību. Kollija saimnieks nedrīkst būt rupjš un agresīvs. Pretējā gadījumā viņš nesadzīvos ar kolliju – suns kļūs nervozs. Tāds pats rezultāts būs, ja mājās ir nesaskaņas cilvēku starpā.

Vai jūsu suņi skatās “Lesiju”?

Suņi nē, bet es - jā. Reizēm televizoru mums skatās Enija. Viņa gan ir iecienījusi ziņu pārraides.

Jūsu novēlējums kolliju īpašniekiem...

Mīliet savus suņus, nodarbojieties ar viņiem, vediet uz izstādēm, jo viņiem patīk iziet sabiedrībā. Apmāciet savus kollijus, jo diemžēl patlaban tam netiek pievērsta pienācīga uzmanība. Kollijam, kā jau teicu, ļoti patīk strādāt – neatņemiet viņam darba prieku!

Paldies!

0

  » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0