Intervijas  

 » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


o

Frinu es vienmēr atceros ar skumjām un mīlestību

 

 

Ben-Frina, Kauņas un Klaipēdas izstāžu uzvarētāja 1971. gadā (novērtējums "teicami", VDK - II, SAD - III pakāpe)

.

1973. gadā uzrakstītā publikācija "Mans draugs" mani aizķēra līdz sirds dziļumiem. Patiess stāsts, patiesa draudzība, grūtību pārvarēšana un pelnītā uzvara. Tādēļ nolēmu paveikt to, ko nekad līdz šim vēl nebiju darījis - uzrakstīt šī materiāla turpinājumu pēc 40 gadiem. Tādēļ tapa intervija ar Tatjanu Hodaseviču.

.

Visvairāk man gribas dzirdēt jūsu stāsta turpinājumu. Kā jums veicās izstādē Budapeštā un Poznaņā? Vai šīs patiešām kļuva par jūsu pēdējām izstādēm?
Izstādēs Budapešta un Poznaņā diemžēl piedalīties nesanāca.
No publikācijas “Mans draugs” man nekļuva skaidrs, kādēļ jūsu vecāki jums uzdāvināja kollija kucēnu. Vai jūs sapņojāt tieši par kolliju?
Es sapņoju par suni, daudz lasīju speciālo literatūru, runāju ar vecākiem. Kollijs iepatikas ne tikai man, bet arī manai mammai. Un, kad viņa ieraudzīja klubā mazo Frinu, kura pēkšņi nolaizīja viņai seju...
Vai 1967. gadā zinājāt kaut ko par Lesiju? Maskavas TV vēl nebija demonstrējusi 1954. gadā tapušo seriālu “Lesija”.
Man bija žurnāla vai avīzes izgriezums, kur bija rakstīts par Lesiju, bet tagad neatceros vairs, kas tas bija par rakstu...

 

 

Ben-Frinas un Žan-Žerara metiens (03.03.1970), no kreisās: Fredijs, Ben-Frina, Žan-Žerars, Ferri, Fegri, Frezi, Floks-Barts

.
Mani ļoti iedvesmoja jūsu neatlaidība un mērķtiecība gan dresūras laukumā, gan izstādēs, strādājot ar Frinu. 8. klases skolniecei tas apgrieza kājām gaisā visu dzīvi. Vai to var uzskatīt par lūzuma punktu jūsu dzīvē?
Es sapratu, ka nekas nekrīt no debesīm. Ja gribi kaut ko panākt, daudz jāstrādā. Un, ja nesanāk uzreiz, jāturpina strādāt un jāmēģina vēlreiz. 
Lasot jūsu stāstīto par suņu skolas eksāmeniem, izdzīvoju visus šos notikumus līdz ar jums. Vai nedomājat, ka komisija tomēr bija pret jums pārlieku stingra? It īpaši gadījumā, kad jūs ar Frinu visu prasīto izpildījāt, taču 1. pakāpes vietā saņēmāt tikai trešo...
Nē, nedomāju. Biju slima un uz eksāmenu ar Frinu aizgāja mana mamma. Tā bija kļūda, jo suns klausa to cilvēku, kas viņu apmāca.

 

 

Ben-Frina (bonitēšanas novērtējums - 96,25 balles)

.
Šobrīd skatos 70.-to gadu kolliju foto arhīvu, bildēs redzu arī Frinu. Ir pagājuši 40 gadi. Ko jūs gribētu mainīt toreizējā suņu apmācības un izstāžu sistēmā ar savu šīsdienas skatījumu?
Man grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo nesekoju līdzi mūsdienu izmaiņām suņu apmācībā un izstāžu sistēmā. Uzskatu, ka vispārējais dresūras kurss ir absolūti nepieciešams. Bet speciālo kursu jāizvēlas individuāli, ne tikai atkarībā no suņa šķirnes, bet ņemot vērā un izvērtējot arī katra suņa individuālās īpašības. 
Ko jūs pati būtu darījusi savādāk?
Nezinu. Toreiz šķita, ka visu daru pareizi, bet nebija pietiekamas pieredzes, tādēļ pieļāvu arī kļūdas. 
Kas Frinai padevās vislabāk? Kurš no šķēršļiem bija visgrūtākais? 2 m augsta barjera iedveš šausmas pat man. Tagad sacensībās kollijiem augstākais šķērslis pēc adžiliti standarta ir 55 cm.
Frina bija ļoti paklausīga, viņai ļoti labi padevās vispārējā dresūras kursa apgūšana. Komandas viņa izpildīja ar prieku. Īpaši patika iet augšā pa augstajām kāpnēm. Toreiz nebija izņēmumu, visi suņi bija „dienesta suņi”, tādēļ nācās pārvarēt arī visaugstākās barjeras un sarežģītākos šķēršļus.

 

 

Republikāniskā izstāde 1972. gadā. Ben-Frina - trešā no kreisās

.
Jūs bijāt ļoti neatlaidīga. Vai klubā bija arī kolliju īpašnieki, kas pēc pirmajām neveiksmēm atmeta visam ar roku?
Kolliju sekciju klubā vadīja Irisa Stepe, kura vienmēr palīdzēja man un citiem kolliju īpašniekiem pārvarēt suņu audzināšanas grūtības un visas neveiksmes. 
Nesen vaicāju savam paziņam, vai viņš gatavojas suņu izstādei, kas būs pēc dažām dienām. Viņš strupi atbildēja “Nē! Kā būs, tā būs”. Kā jums šķiet, - kādēļ šodien suņu īpašnieki ir tik nevaļīgi un nevarīgi? Agrāk sacensības un izstādes bija svētki un notikums, tagad cilvēki pat īpaši šiem pasākumiem negatavojas.
Iespējams, cilvēki vairāk aizņemti pamatdarbā, ir noguruši. Nezinu...
Es savu pirmo suņu izstādi Mežaparkā kā skatītājs apmeklēju 1975. gadā. Atceros ļoti lielu skaitu kolliju, kas gāja parādē, medaļām skanot. Šobrīd kollijs ir reta šķirne. Kādēļ?
Kollijs ir pārāk inteliģents suns, patlaban vairāk pieprasīti ir sargsuņi un cīņas suņi vai arī dekoratīvie sunīši - rotaļlietas.
Vai pēc Frinas jūsu dzīvē bija vēl kāds kollijs?
Frina nomira pēkšņi, 1977. gadā. Visa mūsu ģimene - mamma, tēvs un vīrs - ļoti pārdzīvoja šo nelaimi. Nē, pēc Frinas manā dzīvē ir bijusi tikai balta kaķene Stasija, kura ienāca mūsu ģimenē 1988. gadā un nodzīvoja pie mums 17 gadus. 

 

 

Izstādes dalībnieki Bolostokā (Polija) 1972. gadā. Pa labi Ben-Frina


Vai jūsu sirdī nemājo nostaļģija pēc šiem pagājušajiem laikiem? Vai jums nav vēlēšanās iegādāties kolliju un piedalīties dažādos pasākumos
Man istabā stāv Frinas un Stasijas fotogrāfijas blakus. Es vienmēr viņas atceros ar skumjām un mīlestību. Diemžēl patlaban mans darba un dzīves ritms ir tik noslogots, ka tajā neatliek laika nekam citam.
Kā izvērtās jūsu personīgā karjera? Vai tā saistīta ar medicīnu, kā bija iecerēts?
Jā, 1976. gadā es pabeidzu Rīgas Medicīnas institūtu, Farmācijas fakultāti. No tā laikā strādāju par tiesu ekspertu tiesu medicīnas toksikoloģijas jomā. No 1999. gada esmu Ķīmiski toksikoloģiskās ekspertīzes laboratorijas vadītāja.

Paldies!

.

Kolliju portāla komentārs. 70.-tie gadi rada nostaļģiju mums daudziem. Bija ieguldīts daudz darba, valdīja arī pacilāta gaisotne. Suņu pasākumiem patiešām gatavojās! Buktēja bikses, vilka baltus pletkreklus un apsēja kaklasaites. Pasākumi Mežaparkā bija kas īpašs. Par tiem runāja vairākus mēnešus iepriekš. Tagad iznīcis ir Mežaparks, arī cilvēkiem trūkst motivācijas un skaista sapņa, pēc kā tiekties. Svarīgāka šķiet materiālā labklājība. Mainījušies arī cilvēku ieradumi. Tagad vakars daudziem vairs nav iedomājams bez kārtējā dziedāšanas un dancošanas šova skatīšanās TV ekrānos un laika pavadīšanas sociālajos tīklos, "lasot sēnes" vai "putnojot". Nav vairs laika savam skaistajam un gudrajam draugam. Dažiem pat tik daudz, lai to nofotografētu un atsūtītu bildes mūsu galerijām...

.

» Mans draugs [1973. g.]

0

  

» Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0