Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas

 


 

0

Mans draugs

.

  

1973. gada 29. jūlijā republikas dienesta suņu izstādē Rīgā izstādes uzvarētāja nosaukumu, lielo zelta medaļu un balvu ieguva kollijs (skotu aitu suns) Ben-Frina. Par to, kā iegūta tāda uzvara, stāsta suņa saimniece Medicīnas institūta II. kursa studente Tatjana Hodaseviča.

 

1967. gada 20. augustā es atmodos, jo kāds rūpīgi laizīja manu seju. Atvēru acis un ieraudzīju mazu melnu kucēnu ar nerātnām acīm. Aiz prieka es iekliedzos, paņēmu mīksto, pūkaino mazulīti un piespiedu sev klāt viņa silto, maigo augumiņu. Tā es iepazinos ar savu dārgo draugu - skotu aitu suni Frinu.

Jau sen es gribēju suni, bet vecāki man to neatļāva, uzskatot, ka neesmu pietiekami organizēta un nopietna, lai tiktu galā ar tik grūtu lietu - kucēna audzināšanu.

Es centos pierādīt, ka tikšu galā: izlasīju visas grāmatas, kādas varēju atrast par suņa kopšanu, skolā mācījos tikai "labi" un "teicami", centos būt disciplinēta un pat iemācījos pagatavot ēdienu. Un vecāki saprata, ka mana vēlēšanās dabūt suni nav kaprīze, bet nopietns, pārdomāts lēmums. Un beidzot kas par prieku! Man ir kucēns! Pagaidām maziņš un bezpalīdzīgs, bet viss ir atkarīgs no manis, lai viņš pārvērstos par skaistu, stipru un gudru suni, manu draugu un aizstāvi.

Ātri apģērbos un aizskrēju uz virtuvi, kur mamma jau gatavoja brokastis. Vai gan lai stāstu, cik ļoti priecīga es biju, cik sirsnīgi pateicos māmiņai un tētim par tik brīnišķīgu dāvanu jaunajā mācību gadā.

Frina auga un bija nerātns un jautrs suns. Nebija brīža, kad viņa nebūtu pastrādājusi kādas blēņas. Te tā aizvilka kamolu no māmuļas adīkļa, te aiznesa tēta zeķes, kuras viņš nekādi nevarēja pierast nolikt savā vietā.

Šķita, ka Frina cenšas iemācīt mūs neko neizsvaidīt, bet vienmēr visu akurāti nolikt, kur pienākas. Tagad es katru dienu cēlos sešos no rīta un gāju pastaigāties ar Frinu līdz septiņiem, bet pēc tam baroju kucēnu, ēdu pati un astoņos no rīta skrēju uz skolu.

Togad es mācījos astotajā klasē.

Frina auga ātri un ļoti labprāt mācījās komandas. Trīs mēnešu vecumā viņa jau paklausīja komandām "pie manis" un "sēdēt". Uz ielas viņa lepni soļoja man blakus saitē un centās ieturēt "līdzināšanos".

Es biju ļoti pieķērusies Frinai, daudz nodarbojos ar viņu un priecājos redzot, ka arī Frina mani mīl un salīdzinājumā ar citiem mūsu ģimenes locekļiem, dod man priekšroku.

Četru mēnešu vecumā Frinai sāka mainīties zobi. Šajā laikā kucēni grauž visu, kas gadās pa ceļam, vienalga, vai tās būtu pulētās mēbeles vai laka kurpes! Mēs bijām tam sagatavoti un atnesām viņai dažādas nūjas, pat veselu malkas pagali un daudzas un dažādas gumijas rotaļlietas. Visā šajā laikā Frina nekad neko nesabojāja, bet nodarbojās ar to priekšmetu graušanu, kurus mēs viņai piegādājām.

Reiz pastaigādamies ar Frinu, nolēmu pamēģināt iemācīt viņu ņemt "aport". Bija decembris, ielās sniegs, Daugavu klāja plāna ledus kārta. Gāju gar Daugavas krastu un metu Frinai nūju. Frina, priecīgi riedama, skrēja pēc tās, uztvēra nūju jau gaisā un neļāva tai nokrist zemē, bet pēc tam atnesa to man. Mums abām iepatikās šī rotaļa. Un te, sviezdama nūju, nebiju lāga aprēķinājusi un nūja iekrita Daugavā diezgan tālu no krasta. Es pat nepaspēju iekliegties, kad Frina kā bulta metās tai pakaļ pa ledu, saķēra nūju un jau pagriezās, lai skrietu uz krastu, bet šajā brīdī ielūza ledus un Frina nokļuva saltajā ūdenī. Es šausmās vai sastingu: mēs abas nepratām peldēt. Vispār četru mēnešu vecumā kucēnu jau sāk mācīt peldēt, bet ziemā šīs nodarbības nav iespējamas. Un pēkšņi tāda nelaime! Redzēju, kā kucēns cenšas izlīst uz ledus gabala, bet ledus drupa un Frinai neizdevās izkļūt ārā. Āliņģis kļuva arvien lielāks un lielāks, nabaga kucēns aizrijās ar ūdeni, ledainais ūdens stindzināja suņa kustības un tā spēki jau izsīka.

Es skraidīju gar krastu, nezinādama ko iesākt.

Mums par laimi pa krastmalu nāca kāds vīrietis. Ieraudzījis, kas notiek, viņš tūdaļ novilka mēteli, paķēra kādu dēli un līda pa ledu uz āliņģa pusi. Tomēr ledus neizturēja, sāka plaisāt, brīkšķēt, un viņš atgriezās krastā. Vētraino prieku, ko izjutu par pienākušo palīgu, nomainīja tāds izmisums, ka es sāku raudāt. Tajā brīdī Frina, ieraudzījusi, ka vīrietis griežas atpakaļ, pēkšņi palēcās ūdenī un smalkā balstiņā izmisusi iekaucās. Izdzirdusi viņas kaukšanu, es vairs neaptvēru, ko es daru, novilku mēteli un metos ūdenī. Vīrietis krastā kliedza, lai es atgriežos, bet es, neko visapkārt neredzēdama un nedzirdēdama, gāju uz priekšu palīgā savai mazulītei.

Tad vīrietis, skaļi lamādamies, arī iemetās ūdenī, un kopīgiem spēkiem mēs izvilkām no ūdens jau pilnīgi spēkus zaudējušo Frinu. 

Es tūdaļ apsedzu viņu ar savu mēteli, sasēju to ap Frinas augumu ar saiti un, pat nepateikusies vīrietim, kurš tomēr paspēja man iegrūst pamatīgu dunku mugurā un stipri izlamāt, skriešus devos ar Frinu uz mājām. 

Līdz šai dienai nevaru aizmirst mammas sejas izteiksmi, kad mēs pārradāmies mājās. Tūdaļ mūs abas noberza ar frotē dvieli un noguldīja blakus vienu otrai uz dīvāna zem vairākām vatētām segām. Mamma ielēja mums pēc kārtas mutē karstu tēju ar aveņu ievārījumu un pat "Kagoru". Abas mēs siltumā kļuvām gurdenas un saldi aizmigām līdz nākamajai dienai.

Mums par laimi šī ledus vanna beidzās laimīgi. Mēs palikām veselas un vēl ciešāk pieķērāmies viena otrai.

Mazliet vēlāk atradām savu glābēju - vīrieti, kas palīdzēja mums izkļūt no upes. Mēs ielūdzām viņu viesos un pie kafijas tases viņš visiem izstāstīja šo gadījumu, kas notika ar mums tajā briesmīgajā decembra dienā.

Mēs abas ar Frinu no notikušā izdarījām attiecīgus secinājumus: es iemācījos peldēt, bet Frina uz visu mūžu saglabājusi neuzticību pret ūdeni un labprātīgi pati nekad neiet ūdenī. Tikai pēc stingras komandas tā ļoti ātri peld un, veicot uzdevumu, cenšas pēc iespējas ātrāk atgriezties krastā. Mums abām kopš tā laika nepatīk peldēties.

1968. gada pavasarī Frinu pierakstīja "skolā". DOSAAF dienesta suņu klubā pastāvīgi darbojas dienesta suņu dresēšanas grupas un vienā no tām pierakstīja arī mūs.

Mums abām sākās grūtas dienas. Vispārējais dresēšanas kurss vai VDR, kā šo dresēšanas kursu sauc klubā, ir ļoti sarežģīts un grūts ne tikai suņiem, bet arī to saimniekiem, kas trīs reizes nedēļā jebkurā laikā, pat tad, kad līst vai snieg, ar savu četrkājaino draugu apgūst veselu rindu komandu.

Togad es beidzu astoto klasi, skolā bija eksāmeni, un eksāmens bija arī dresēšanas laukumā.

Frina bija paklausīga un apzinīga skolniece. Mūsu vidū nodibinājās nepieciešamais kontakts un mēs abas bijām apmierinātas viena ar otru.

Tikai viens man sagādāja raizes: izpildīdama manas komandas, Frina skaļi rēja. Vai viņa pārvarēja divmetru barjeru, gāja pa baļķi vai rāpās pa augstajām kāpnēm - pāri visam dresēšanas laukumam atskanēja "manas skolnieces" skanīgā riešana.

Es izstāstīju savas bēdas mūsu grupas vadītājai, ļoti pieredzējušai un stingrai instruktorei biedrei Pastuhovai, kas bija izdresējusi ne vienu vien mūsu Rīgas dienesta suņu paaudzi. Viņa mani nomierināja un sacīja, ka tāda ir kolliju īpatnība - viņi ir ļoti apmierināti, ja tiem kaut kas izdodas, un savu sajūsmu vienmēr izteic ar priecīgu riešanu. Un patiesi, novērojot citus suņus darbā, es pārliecinājos, ka instruktorei ir taisnība: dogi strādā negribēdami, ilgi nesaprot, ko no viņiem grib, un tiem reti izdodas pilnībā apgūt "suņu skolas" pirmo klasi; bokseri nikni elš, cenzdamies gūt panākumus, ļoti cenšas un neaprimdami plēšas savā starpā; ar koncentrētu uzmanību un lēni uz meistarības kalngaliem dodas vācu aitu suns, kas vienmēr apgūst prasmi. Tas strādā klusēdams, neatlaidīgi cenzdamies pilnībā saprast, ko no tā grib saimnieks.

Kolliji strādā līksmi, momentā saprot visas komandas, ar prieku izpilda saimnieka prasības un rej no sajūsmas, kad visu sapratuši, viss izdodas, viss pārvarēts.

Pienāca eksāmenu diena skolā. Es biju nolikusi jau divus eksāmenus, un tajā laikā bija noteikta ieskaites diena vispārējā dresēšanas kursā. Protams, es ļoti uztraucos un brīnījos redzēdama, ka Frinai pazudusi ēstgriba. Viņa uzmanīgi klausījās, kad mēs sākām runāt par ieskaiti, un smagi nopūtās tā, ka izklausījās "o-ho-ho!"

Eksāmenu dienā visa mūsu ģimene devās uz dresēšanas laukumu, un tā bija mūsu kļūda. Frina piespiedās pie mammas, niķojās un negribēja iet man līdzi. Tikai stingra komanda "Blakus!" piespieda to iet kopā ar mani uz laukumu. Es biju pārliecināta par savu suni, bet iegājusi pa dresēšanas laukuma vārtiņiem un nodevusi ziņojumu ieskaišu pieņemšanas komisijai, es sāku ievērot, ka Frina klausās manas komandas neuzmanīgi, bet visu laiku šķielē uz vārtiņiem, aiz kuriem palika mana mamma.

Rezultātā vienu no komandām vajadzēja atkārtot otrreiz, par to mēs zaudējām punktus un gaidītā zelta žetona vietā saņēmām 2. pakāpes diplomu un sudraba žetonu.

Visi mūs apsveica, jo daudzi nolika ieskaiti tikai ar 3. pakāpi un nesaņēma žetonu, bet divi suņi vispār izkrita eksāmenos un skumīgi atstāja laukumu.

Arī mājās visi bija ļoti apmierināti ar mūsu panākumiem, bet es, zinādama, cik paklausīga skolniece bija Frina, cik lieliski viņa strādāja dresēšanas laikā, ļoti pārdzīvoju, ka 1. pakāpes vietā mēs saņēmām otro pakāpi. Vēlāk es sapratu, ka ģimenes locekļu klātbūtne dresēšanas laukumā novirza suņu uzmanību no darba un viņi, paklausīdami dresētāja prasībām, tomēr nestrādā tik uzmanīgi, kā vajadzētu.

Savus eksāmenus skolā es nokārtoju veiksmīgāk par Frinu, tiku pārcelta uz 9. klasi un biju labāko skolnieku skaitā.

1968. gada jūlijā Rīgā notika Dienesta suņu republikas izstāde, kurā tika eksponēti ļoti dažādu šķirņu suņi, Frina bija gadu veca, un mēs tikām pierakstītas izstādē jaunākajā vecuma grupā, kurā tika eksponēts ļoti daudz jauku suņu no 10 mēnešiem līdz 1,5 gadu vecumam. 

Lai gan bija ļoti liela konkurence, es biju ļoti mierīga. Mana Friniņa man šķita skaistāka par visiem un augumā vislielākā. 

Tās melnā spalva spīdēja, viņa izturējās ļoti lepni un mierīgi un bija vislabāk nobarota. Cik liels bija mans sarūgtinājums, kad mums priekšā aizgāja viens suns pēc otra, kurus tiesneši ringā uzskatīja par skaistākiem. Beidzot mēs palikām ringā pašas pēdējās. Tiesneši nolēma, ka Frina ir visslinkākais suns ringā, un ielika tai atzīmi - pēdējais "labi". Es tik tikko nesāku raudāt no izmisuma, arī Frina gāja pa ringu zemu noliektu galvu.

Tiesnese piesauca mani un Frinu un sabāra mani par to, ka es tik ļoti esmu nobarojusi suni. "Kā tev nav kauna - pārbarot suni!" - tiesnese sašutusi sacīja. Paskaties, kādai jābūt kolli: vieglai, slaidai, elegantai, - viņa sacīja, norādīdama uz pirmo suni ringā.

Es skatījos, salīdzināju labāko suni ringā ar Frinu un redzēju, ka mans suns patiesi, salīdzinot ar labāko, ir resns un neizveicīgs, bet skaistums... nē, neviens suns nebija ringā labāks par manu mazulīti!

Mana mīlestība uz viņu bija tik stipra, ka visi viņas trūkumi man šķita labas īpašības. Taču es sapratu, ka tiesnesei taisnība, ka kolliji nedrīkst būt resni, un darīja visu, lai likvidētu trūkumus, ko Frina bija ieguvusi manas vainas dēļ.

Es griezos pēc palīdzības pie dienesta suņu kluba kolliju sekcijas vadītājas Irisas Stepes, cilvēka, kas pašaizliedzīgi mīl suņus, ir ļoti erudīta kinoloģijas jautājumos, pēc izglītības ir bioloģe-ģenētiķe.

Ar viņas palīdzību es izstrādāju Frinai veselu rindu vingrinājumu un stingru ēdināšanas režīmu. Mūsu pūles nebija veltīgas, un Frina sāka izskatīties arvien labāk. Viņa kļuva slaidāka, vieglāka kļuva tās gaita, mugura kļuva stiprāka un izlīdzinājās.

3-4 stundas dienā es staigāju pa pilsētas ielām, turot viņu pie saites, cenzdamās nemācīt staigāt ar pievilktu saiti, lai izlīdzinātu pakaļkājas. Jebkuros laika apstākļos, kad sniga vai lija, karstumā vai salā, katru dienu 3-4 stundas, neskaitot parastās pastaigas.

Dažreiz negribējās iet, skolā slodze bija ļoti liela. 9. klase ir atbildīga un grūta. Es cēlos agri, kā vienmēr pulksten 6.00 no rīta, bet gulēt gāju vēlu, jo skolā stundās uzdeva daudz mājas darbu. Visa diena man bija aprēķināta pa minūtēm, un šis stingrais režīms man ļāva teicami mācīties skolā un precīzi izpildīt visus instruktores norādījumus par Frinas audzēšanu. Palika vēl brīvs laiks, lai nodarbotos ar mūziku.

1969. gada vasara atnesa mums atnesa ļoti lielu prieku - Frina ieguva atzīmi "ļoti labi" un mazo zelta medaļu suņu izstādēs Tallinā un Viļņā. Mēs pastiprināti gatavojāmies izstādei Rīgā un eksāmeniem speciālajā dienesta suņu skolas "otrajā klasē". 

Bija palicis mēnesis līdz izstādei un beidzot tika noteikta eksāmena diena. Kā par spīti, pirms eksāmena es saslimu: man bija paaugstināta temperatūra, ļoti sāpēja galva un ar Frinu uz eksāmenu nolēma iet mamma.

Tomēr Frina sacēlās pret tādu mammas iejaukšanos un atteicās strādāt uz laukuma. Mēs riskējām ar to, ka mums neļaus piedalīties izstādē, jo vidējā vecuma grupā, kurā togad startēja Frina, sunim vajadzēja būt diplomiem par diviem dresēšanas kursiem.

Uzzinājusi par to no mammas pa telefonu, es, neraugoties uz augsto temperatūru, izlēcu no gultas un ar taksometru aizbraucu uz eksāmenu. Pie laukuma no uztraukuma piesarkusi stāvēja mamma un Frina ar tik spītīgu izteiksmi, ka uzreiz bija redzams, ka mammu viņa neklausīs un paklausīs tikai "savam saimniekam un dresētājam", t.i., man.

Mani ieraudzījusi, Frina priecīgi ierējās, bet mamma sarauca pieri, acīmredzot gribēja tūdaļ sūtīt mani atpakaļ uz mājām, bet nepaspēja, jo instruktors mani ieraudzīja un atļāva kārtot eksāmenu.

Nopriecājušās par atļauju, mēs ar Frinu aizskrējām uz laukumu, taču, lai gan mēs pilnīgi izpildījām visu, kas vajadzīgs, mums atskaitīja ļoti daudz punktu par mammas iejaukšanos, un mēs ieguvām 3. pakāpes diplomu bez žetona. Vēlāk mēs ar Frinu šo eksāmenu nolikām otrreiz uz otro pakāpi un saņēmām sudraba žetonu, bet tobrīd mēs bijām laimīgas, ieguvušas 3. pakāpi, jo tā deva mums tiesības piedalīties republikas dienesta suņu izstādē.

Izstāde atnesa mums daudz prieka: Frina saņēma atzīmi 1. "ļoti labi" un mazo zelta medaļu. Tiesnese ļoti uzslavēja mani un Frinu par neatlaidību, sniedza man daudz vērtīgu padomu. Bet es gribēju panākt, lai Frinu atzītu par labāko suni ringā. Es redzēju, ka Frinai tam ir visi priekšnoteikumi un turpināju neatlaidīgi strādāt.

1970. gada 3. martā Frinai piedzima deviņi mazi kucēniņi. Kolliju sekcijas vadītāja b. Stepe, apskatījusi kucēnus, bija ļoti apmierināta.

 - Tagad galvenais ir izaudzēt veselus un stiprus kucēnus, - viņa sacīja.

Visus mazuļus nosauca vārdos, kas sākas ar "F": Freds, Fronda, Flora, Ferri, Festa, Floks-Barts, Fergo, Frezi, Frai. Pēc mēneša tos visus paņēma audzināšanā to jaunie saimnieki. Taču ne jau visi saimnieki tika galā ar šo grūto uzdevumu.

Dzīvi palika tikai četri kucēni: Fergo, Ferri, Floks-Barts un Frezi. Visi viņi jau pirmajā izstādē ieguva zelta medaļas un līdz pat šai dienai nu jau 3 gadus pēc kārtas visās izstādēs iegūst zelta medaļas.

Visi viņi sekmīgi beiguši dresēšanas kursu.

Sakarā ar kucēnu piedzimšanu Frina 1970. gadā izstādēs nepiedalījās.

1971. gadā es pabeidzu vidusskolu un gatavojos iestāties Rīgas Medicīnas institūtā, tomēr nepārtraucu nodarbības ar Frinu. Visu vasaru mēs pavadījām jūrmalā Pumpuros dresēšanas laukumā un bibliotēkas lasītavā. Man likās, ka gatavojoties iestāju eksāmeniem institūtā lasītavā, es izmantoju laiku racionālāk nekā mājās.

Institūtā bija ļoti liels konkurss, sagatavoties vajadzēja teicami. Man bija ļoti grūti, taču es nezaudēju dūšu un neatlaidīgi gatavojos iestāju pārbaudījumiem.

Cik liels bija mans prieks, kad es institūtā uzņemto sarakstos izlasīju arī savu uzvārdu. Tovakar mēs mājās sarīkojām nelielu balli. Sapulcējās mani biedri, ar kuriem kopā strādāju dienesta suņu klubā, un manas draudzenes no skolas. Aiz prieka sasarkusi es pieņēmu draugu apsveikumus. Frina, kā vienmēr, gulēja savā vietā, bet bija mazliet skumīga. Draugi jokojot sacīja, ka viņa droši vien jūtot, ka tagad es vairs nevarēšot tik daudz stundu veltīt viņai, jo nodarbības institūtā paņems visu manu laiku. Tomēr es biedriem neko neteicu, bet pati sev solīju vienmēr būt kopā ar savu četrkājaino draugu, neatmest savu sapni un panākt, lai Frina būtu uzvarētāja izstādēs, lai viņa būtu labākais suns visos ringos!

Protams, mācīties institūtā man bija grūti. Nodarbību saraksts izjauca visu manu līdzšinējo dienas kārtību. Tagad bieži vien es biju aizņemta institūtā līdz plkst. 21.00. Frina skuma un ar nepacietību gaidīja manu atgriešanos. Toties svētdienās mēs bijām nešķiramas. Mēs daudz staigājām, nodarbojāmies ar dresūru un abas bijām ļoti apmierinātas viena ar otru. 

1971. gada vasara sākās ar izstādi Klaipēdā. Man tajā laikā bija eksāmenu sesija institūtā, laika bija ļoti maz, tomēr nolēmu neizlaist šo izstādi. Mēs ļoti uztraucāmies, rūpīgi gatavojāmies izejai ringā.

Kad izsauca vecāko grupu, es pēkšņi jutu, ka nevaru iet uz ringu, tik ļoti liels bija mans uztraukums, un ar Frinu aizgāja mamma. Es pat nevarēju skatīties, kā suņi tiek eksponēti, un aizgāju uz autobusu. Tur es sēdēju līdz tam brīdim, kamēr pie manis atskrēja mūsu sekcijas biedre Dina Palkova un iesaucās: "Ko tu te sēdi! Skaties, pa ringu tava Frina iet kā karaliene! Viņa jau ringā ir pirmā!" Man no prieka sāka straujāk sist sirds, bet es baidījos ticēt.

Atgriežoties no ringa, visi runāja par to, ka par uzvarētāju atzīta Frina.

Es izlēcu no autobusa un aizskrēju uz ringu. Tieši tajā brīdī Frina ar mammu saņēma lielo zelta medaļu un balvu!

1971. gada vasara mums bija laimīga: visās izstādēs Frina kļuva par uzvarētāju. Tomēr Rīgas izstādē pirms mums ierindojās suns Blonda-Dženni, bet Frina saņēma atzīmi otrais "teicami" un lielo zelta medaļu. Mēs bijām apbēdinātas, gribējās uzvarēt arī Rīgā.

1972. gadā Frina uzvarēja daudzās izstādēs, bet Rīgā atkal priekšgalā bija Blonda-Dženni. Togad Frina bija jau 5 gadus veca. Izstādēs suņi var piedalīties līdz 9 gadu vecumam, bet parasti 6-7 gadu vecumā suni izved ringā pēdējo reizi. Man negribējās atstāt ringu, neuzvarot Rīgā.

1972. gada septembrī Frina labāko Rīgas suņu vidū tika nosūtīta uz izstādi Polijas Tautas Republikā Belostokā. Mūsu uztraukumam nebija gala. Uz Poliju ar Frinu aizbrauca mamma, jo man sākās nodarbības institūtā. Mēs ar nepacietību gaidījām ziņas no Polijas un pēkšņi telegramma - "Zelta medaļa." Tā bija ļoti laimīga diena! Visi priecājās kopā ar mums, apsveica mūsu un nosauca Frinu par "poļu zvaigzni".

Polijas medaļa izgreznoja Frinas krūtis, to uzreiz varēja atšķirt no citām medaļām.

Ar tādām uzvarām mēs devāmies uz šo republikas izstādi. Protams, šogad mēs sevišķi uztraucāmies, jo Frinai bija jau 6 gadi. Mājās mēs visi nolēmām, ka šī ir mūsu pēdējā izstāde un, protams, ļoti gribējām aiziet no ringa ar uzvarētāja nosaukumu. Kā redzat, mums tas izdevās, un mēs esam ļoti laimīgas.

Tiesa, tā nekļuva par pēdējo izstādi. Frinu uzaicināja piedalīties suņu starptautiskajā izstādē Budapeštā septembrī un novembrī Poznaņā. Mēs nolēmām braukt. Kā vienmēr, ceram uz uzvaru, lai gan labi saprotam, ka uzvarēt nebūs viegli. Starptautiskajās izstādēs taču piedalās suņi no visām pasaules valstīm.

.

» Frinu es vienmēr atceros ar skumjām un mīlestību

.


  » Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0