Intervijas  

 

.

Dienesta kolliju darba niša aizvērās un kolliji kļuva bezdarbnieki

.

..

Mārtiņš un Tefija pēc starta "Kollimpiādes ® 2017" īpašajā "DOSAAF K-11 pionieru maršā".

.

Man līdz pat šim nav skaidrs, kāpēc pasaulē, kurā cilvēks uzturas tik īsu laiku, nevar vienkārši dzīvot un nodarboties ar to, kas padodas un patīk, nevis plānot darbības, lai varētu efektīvāk noslaktēt citus līdzīgos vai atšķirīgos. Un pat, ja tā, - kādēļ agresīvi noskaņotais cilvēks ir tiesīgs lemt ne tikai par savu dzīvību, bet kā "līdzekļus" izmantot arī suņus, zirgus un citus dzīvniekus, izlemjot arī viņu likteni un attaisnojot to ar savām interesēm.

Abos pagājušā gadsimta nežēlīgajos Pasaules karos Sarkanās armijas pusē cīnījās arī kolliji. Par dienesta suņiem un to izmantošanu esmu nolēmis iztaujāt militāro jautājumu ekspertu un bloga "Vara bungas" veidotāju Mārtiņu Vērdiņu.

.

Kā tu vērtē militāro suņu lomu kara un miera apstākļos?

Kara lietās viss ir par un ap efektivitāti, un priekšrocību izmantošanu. Līdz ar to, ja viena puse atrod pielietojumu dienesta suņiem, bet otra nē, tad pirmā puse iegūst priekšrocību. Kamēr suņu militārā izmantošana būs efektīva un priekšrocības nesoša, tikmēr šie suņi paliks dienestā.

Miera laikā dienesta suņi dara to pašu, ko visi karavīri - gatavojas un mācās, bet tie, kuriem paveicies, strādā.

.

.

Sanitārā dienesta kollijs sniedz palīdzību itāļu karavīram.

.

Pirmajā un Otrajā pasaules karā suņi tika izmantoti ļoti plaši. Vai mūsdienās to loma militārajās operācijās nav mazinājusies?

Ir mazinājusies. Lai cik nepatīkami to būtu dzirdēt, Pirmajā un Otrajā pasaules karā suņi tika izmantoti arī kā dzīvie prettanku ieroči. Attīstoties tehnoloģijām, attiecīgās sistēmas dara to pašu darbu efektīvāk, līdz ar to šai funkcijai suņi vairs nav nepieciešami un labi, ka tā.

Vai tev nešķiet necilvēcīgi apmācīt suni, piesiet viņam granātu saišķi un sūtīt drošā nāvē zem ienaidnieka tanka?

Tas nav necilvēcīgāk, kā sūtīt kaujā dzīvus karavīrus vai lietot uzturā dzīvnieku / putnu gaļu. Ne jau mēs esam "tādi" - dzīve ir "tāda". Kas jādara, tas jādara un vienīgais, par ko te ir vērts liet asaras, ir hendlera sajūtas pēc tam, kad viņa māceklis ir izpildījis uzdevumu. Bet no suņa skata punkta tā ir dalība ierastā jautrā spēlē, no kuras viņš acumirklī nonāk citos medību laukos. Kaut mēs tā varētu karā!

Abos pagājušā gadsimta visnežēlīgākajos karos tika nobendēts ļoti liels skaits suņu un zirgu. Daži vēsturnieki pauž domu, ka šo dzīvnieku izmantošanai karā esot bijusi ļoti būtiska loma, ka bez tiem PSRS nebūtu uzvarējusi. Pārdroši apgalvojumi vai patiesība?

Atcerēsimies, kāds tehnoloģiju attīstības līmenis bija pirms 100 gadiem! Kopumā ievērojami zemāks, nekā tagad, bet, ja salīdzinām, piemēram, 1901. gadu ar 1801. gadu, tad starpība tehnoloģijās nebūs tik liela. Attiecīgi arī risinājumi, kas bija aktuāli un derīgi gadsimtiem ilgi, 20. gadsimtā nebija aizstājami bez pārejas perioda. Ne zirgi, ne rakstāmmašīnas.

.

.

Sanitārā dienesta kollijs ar speciālu gāzmasku Pirmajā pasaules karā (1914-1918).

.

Nacionālsociālisti lika uzsvaru uz jaunākajām kara tehnoloģijām, boļševiki nabadzības un zināšanu trūkuma dēļ daudzās jomās kombinēja jauno ar veco. Hitlers nepaspēja ar atombumbu, bet Sarkanās armijas lielgabalu vilcēji - zirgi - izrādījās izturīgāki par vācu kāpurķēdēm un ēda visu, kas pagadās, nevis deficīto "soļarku" (dīzeļdegvielu - aut.).

Kara iznākumu noteica cita starpā tehnikas spēju pārvērtēšana no vācu puses un krievu laime nelaimē - milzīgie attālumi, neizbrienamie ceļi, bargas ziemas utt. Sarkanā armija šādiem apstākļiem bija labāk pielāgota. Pagāja vēl kāds laiks un nu jau mūsdienu "gadžetu paaudzei" būtu grūtāk tikt galā ar zirgu, nekā apgūt nepazīstama mehānisma vadību. Līdz ar to tehnoloģiskās pārejas periods ir noslēdzies - dzīvniekus kā darba spēku veiksmīgi aizstāja mašīnas, un tagad tie, kas izmantos dzīvniekus ražošanai vai karam, būs zaudētāji. Protams, ir idejas, kā atmest civilizāciju atpakaļ līdz 19. gadsimta līmenim, bet tas ir pavisam cits stāsts.

Nesen internetā redzēju bildi ar "jaunās paaudzes" militāro suni, kurš no vienas vietas bija apkarināts ar tehnoloģiju brīnumiem. Vai tu zini, kādas funkcijas šādiem militārajiem suņiem jāveic mūsdienās? Uz ko tie ir spējīgi? Man šķiet, ka viņu uzdevums nav pārvietot sakaru kabeļus un granātu saišķus.

Parādi bildi! Bet kopumā ar tehnoloģijas brīnumiem mūsdienās ir apkrauts karavīrs, nevis suns. No tā ceļas ideja par ekzoskeletiem, kuri jau tiek būvēti, problēmas pagaidām tikai ar enerģijas avotiem. Kādam var patikt ideja, ka suns varētu kalpot karavīram kā līdzi patskrienoša mugursoma ar, piemēram, munīciju. Tomēr arī šo nišu drīz aizpildīs mehānismi. Apskatiet internetā "Boston Dynamics" ražojumus!

.

.

Kapteinis Alberts Bols un kollijs Pirmā pasaules karā (1914-1918).

.

Vai tev šķiet, ka mūsdienu dronu un "GoPro" karā militārajiem suņiem vēl ir kāda nozīme?

Suņi pret dronu vai robotu ar kameru zaudē jau tagad. Taču ilgtermiņā zaudēs mākslīgajam intelektam arī kā smaku analizatori un apsardzes sensori. Tomēr vidējā termiņā - apsardzē, dažādu vielu meklēšanā, pēdu dzīšanā suņi vēl ilgi būs neaizstājami. Taču arī tas pāries un minētās nodarbes ar suni kļūst tikai un vienīgi par cilvēku sportu vai izklaidi, kā tas notika, piemēram, ar baložiem - pastniekiem vai zirgiem - transporta līdzekļiem.

Atgriezīsimies pagājušajā gadsimtā. Nelielā video fragmentā varam redzēt kolliju, kuram tiek uzvilkta gāzmaska. Arī zirgiem tika pagatavotas dažādu modeļu gāzmaskas. Šogad "Kollimpiādē ® 2017" rīkojot "DOSAAF K-11 pionieru maršu", šo tēmu pamatīgi izpētīju. Kāpēc mūsdienās vairs netiek ražotas gāzmaskas suņiem? Šādus piedāvājumus neatradu.

Viss ir loģiski un izriet no reālistiskām ekspektācijām un aprēķina. Ķīmisko masu iznīcināšanas līdzekļu (indīgās gāzes) masveida pielietošanas varbūtība ir ļoti zema, savukārt, pret bakterioloģiskajiem ieročiem gāzmaska nelīdzēs. Kodolpiesārņojuma gadījumā nav vajadzīga filtrējoša gāzmaska, bet respirators pret radioaktīviem putekļiem un dūmiem. Tādi tiek ražoti arī suņiem.

.

  Video
 
Sanitārā dienesta kollijam tiek apvilkta gāzmaska (Pirmais Pasaules karš, 1914-1918)

.

Pirmajā un Otrajā Pasaules karā Sarkanās armijas ierakumu pusē karavīri izmantoja arī kollijus. Piemēram, kara varonis Diks savas "militārās karjeras" laikā atrada 12 000 mīnu. Cik zinu, tas ir absolūts rekords, vai ne?

Neesmu pētījis vēsturi. Bet tā kā tolaik mīnu izmantošana "sita augstu vilni", tad 12 000 nav nekāds milzīgs skaitlis. Vienkāršākais mīnu lauks var saturēt no 10 līdz 100 mīnām. Tālāk būtu jāuzdod jautājums mīnu skaitītājiem: vai Dika "kontā" ieskaitīja katru savrup stāvošu "fugasu" vai pirmo atrasto mīnu no mīnu lauka, vai mīnu lauku ar visu tā saturu?

.

.

Viena no pēdējām DOSAAF pēctecēm Līzīte sēž leģendārajos sanitārā dienesta ratiņos.

.

Kolliju portāla rīcībā ir unikāli sanitārā dienesta ratiņi, kurus pagājušā gadsimta 60-tajos gados DOSAAF klubā vilka Irisas Stepes kolliji. Vai mūsdienās sanitārajā dienestā tiek izmantoti suņi?

Par ratiņiem nav ne redzēts, ne dzirdēts! (Tie demonstrēti vairākkārt, arī "Kollimpiādē ® 2017", kurā piedalījās Mārtiņš Vērdiņš ar Tefiju - aut.)

Šāds tehniskais risinājums attaisnojams tikai sanitārā transporta trūkuma dēļ pie masveida pieprasījuma līknes augšējā punkta jeb "pīķa". Mūsdienu konfliktos valstis, kuras spēj ražot suņu ratiņus ievainoto evakuācijai, spēj arī nodrošināt sanitāro auto transportu un pat aviāciju, kas nu jau ir norma. Ratiņi mūsdienās būtu atkāpe no normas. Suņi joprojām ir neaizstājami cilvēku meklēšanā zem lavīnām un sagruvušām ēkām, robežsardzē, apsardzē un policijā, pretterorisma pasākumos, bet šāds pielietojums nav gluži militārs.

Pēckara gados DOSAAF kolliji tika klasificēti kā dienesta suņi. Kā tev šķiet, kāpēc? Balstoties uz lieliskajiem panākumiem reālā kara darbībā?

Domāju, ka kolliju panākumi karā un vispār dienestā ne ar ko īpaši neizceļas, salīdzinot ar citu šķirņu suņu panākumiem. 20. gadsimta kollijs bija paliels augumā, spēcīgs un attapīgs suns - tāds pats, kā visi citi aitu suņi. Ja tagad mēs redzam 21. gadsimta kollijus "samazinātā izpildījumā" ar atšķirīgām eksterjera pazīmēm un ar atlasi vaislas darbam nebūt ne pēc darba un prāta spējām, tad nav, ko brīnīties, ka kolliji lēnām attālinās no dienesta suņu standarta un drīz kļūs vienkārši par mīluli-partneri, jo nav vairs aitu, ko ganīt, ne ratu, ko vilkt, ne karu, kuros izcelties. Ožas jomā pārāki būs medību suņi, košanas un plēšanas disciplīnās - cīņu suņu šķirņu pārstāvji. Kolliju darba niša aizveras un kolliji kļūst bezdarbnieki.

.

.

Kadets Olivers Fisters 1943. gadā Teksasā pirms izlidojuma atvadās no kollija.

.

Esmu dzirdējis viedokli, ka kollijs nekāds DOSAAF dienesta suns nekad neesot bijis, ka tas ir izdomāts un "aiz matiem pieviklts". Vai tu pats saskati draudzīgajā un aktīvajā kollijā dienesta suni?

Būt bija, bet reizē ar citiem "dienestniekiem". Tev ir pieejams Irisas Stepes arhīvs, domāju, ka tur pierādījumu netrūkst. Tomēr dienestā kollijiem nākotnes nav, jo nav cilvēku, kas gana aitas, bet citās dienestu disciplīnās ir šķirnes, kas īpaši selekcionētas un piemērotas konkrētam darbam. Tomēr kolliji ir ļoti piemēroti dažādām cilvēku terapijām un cilvēku priekam, kas nebūt nav maz vai mazsvarīgi.

Vai tagad pasaulē starp militārajiem suņiem ir sastopami kolliji? Kādu suņu šķirņu pārstāvji mūsdienās "iet dienēt"?

Nevaru izslēgt, ka atsevišķi kolliju indivīdi militārajā dienestā šur tur ir sastopami, bet personīgi neesmu redzējis. No visām suņu šķirnēm militārajā dienestā (parasti tā ir militārā policija) man patīk beļģu malinua.

Kā tu vari komentēt nesen atslepenoto zinātnisko projektu "Kollijs", par kuru jau esam rakstījuši iepriekš? Daži apgalvo, ka tā esot vai nu cilvēku muļķošana mūsdienās vai arī melīga propaganda toreiz. Vai šādi "kollijroboti" būtu kaujas spējīgi?

Tipisks hibrīdkara, dezinformācijas un viltus ziņu piemērs. Kārtējā vēstures falsifikācija nolūkā glorificēt PSRS un tās neesošus sasniegumus.

.

.

Britu sanitārā dienesta kollijs Brūss 1914. gadā. Viņš izglābs dzīvību vairākiem karavīriem.

.

Vai loģiskāk nebūtu bijis šādam projektam aitu gana vietā izvēlēties kādu "speciālo" šķirni, piemēram, Staļinam par prieku radīto krievu melno terjeru? Bez tam patriotisma vārdā droši vien būtu bijis pareizāk neizvēlēties citas izcelsmes valsts suņus, kā, piemēram, to darīja vācieši, priekšroku dodot saviem vācu aitu suņiem.

Vislabāk PSRS projektiem piestāv "dvorterjeri" (bezšķirnes suņi - aut.), sākot ar biedru Šarikovu (tēls M. Bulgakova romānā "Suņa sirds" - aut.) un beidzot ar Belku un Strelku (kosmosa suņi, kuri pirmie atpakaļ uz zemes atgriezās dzīvi - aut.). Nekāda nacionālisma un lokālpatriotisma! Internacionāls visā godībā!

Bet varbūt kollijs tika izvēlēts šādam mērķim kā visgudrākais no visiem suņiem?

Kā man viena kuce teica: "Kollija tēlu šai provokācijai izvēlējās rotveileru mafija." Tu zini, kura šķirne objektīvi ir visgudrākā. Kolliji nav nedz visgudrākie, nedz visskaistākie, viņi vienkārši ir gudri un skaisti.

Vai Latvijas armijā pašlaik tiek izmantoti militārie suņi? Kādos dienestos un kādu funkciju veikšanai?

Nevar stāstīt visus kara noslēpumus, bet kopumā šajā jomā Latvija seko attīstīto valstu "trendam", t.i., militārie suņi ir militārajai policijai, robežsardzei un pretterorisma vienībām.

.

.

Kara varonis Diks bija kollijs no Ļeņingradas.

.

Laikam ejot, daudzas suņu šķirnes daļēji vai pilnīgi ir zaudējušas savas darba spējas, arī kolliji tiek pārvērsti "dīvāna suņos" un izstāžu eksponātos. Ar skumjām jānoskatās, ka notiek neatgriezeniskas izmaiņas kolliju šķirnes standartā un viņi vairs nespēj pietiekami aktīvi un intensīvi kustēties pat izstāžu ringā. Vai mūsdienu, par "modernajiem" dēvētie vispār būtu derīgi kādam nebūt dienestam?

Arī dinozauri ir izmiruši, bet zirgus tur skaistumam un sportam, bet lauku darbos viņi vairs nepiedalās. Tas ir normāls process un nostaļģijai te nav vietas. Evolūciju nevar aizkavēt, tai ir jāpielāgojas. Domāju, ka "dīvāns" un sports ir īstās kolliju talantu pielietošanas jomas. Manuprāt, ja suns nav aptaukojies un citādi ir vesels, tad viņš ir derīgs sportam. Kādam un cik intensīvam, tas atkarīgs no saimnieka un konkrētā suņa rakstura. Kā jau minēju - atrodi "cilvēkus-kuri-paši-gana-aitas" (vai vispār jebko gana) un būs tev kolliju pielietošanas joma. Citiem darbiem ir selekcionētas citas šķirnes un kollijiem tur nav, ko darīt - ne noziedzniekus turēt, ne pīles celt.

Ar maniem kollijiem viss ir kārtībā - gan aitas un kazas gana, gan sporto un filmējas.

Varbūt tomēr labāk ganīt aitas? Arī aitas, starp citu, var iesaistīt kādā dienestā, piemēram, panikas radīšanā ienaidnieka pusē.

Aitas? Kurš mūsdienās pats personīgi gana aitas? Nav ganu, nav palīgu! Aitas var radīt paniku, ja tās ir izlauzušās ārā no aploka un iebrukušas dārza dobēs. Turklāt paniku veicina apstāklis, ka aitas nav svešas (ienaidnieka), bet savas. Tur, pie pretinieka aitu aplokiem būs darbs mūsu diversantiem.

Vai esi noskatījies 1945. gadā uzņemto filmu "Son Of Lassie" ("Lesijas dēls"), kurā galveno lomu atveidoja Pals (šajā filmā tēlojot savu dēlu!)? Filma ir veltīta Otrā Pasaules kara tematikai un pat Lesijas dēls tika ierauts karā.

Diemžēl nē, par to neko pateikt nevaru.

.

.

Vācu karavīri 1914. gadā kopā ar kolliju saka mums "Uz redzēšanos!" (uzraksts blakus kollijam). Spriežot pēc karavīru formām, šī trijotne dodas uz Dienvidāfriku, no kurienes vairs neatgriezīsies...

.

Tava kollija sportiskajiem panākumiem un izaugsmei esmu sekojis līdzi visus šos gadus. Tagadējais "Superkollijs 2015" Tefija pie mums ieradās kucēna vecumā, kad pirmo reizi piedalījās pirmajā "Kollimpiādē ® 2009". Viņa četras reizes ir pabijusi uz "Kollimpiādes ®" goda pjedestāla un kļuvusi par pirmo "Rančo kollija ® 2011" titula īpašnieci. Vai Tefija kā kollijs ir piepildījusi un attaisnojusi tavas cerības?

Labs jautājums! Sāku domāt, kādas bija manas cerības un plāni? Nebija nekādu, vienkārši man patīk kolliji. Vienīgā cerība bija un ir, lai suns ir vesels un laimīgs. Tad arī mēs tādi būsim.

Nevar noliegt, ka Tefija ir ļoti centīga un azartiska. Viņai ir viss, kas vajadzīgs sportam, bet tā kā es neesmu ne azartisks, ne centīgs, tad domājams, ka es neesmu attaisnojis Tefijas cerības, jo mēs tomēr esam viena komanda. Ja Tefijai būtu cits saimnieks, iespējams, viņai būtu vēl labāki panākumi Kolliju portāla pasākumos. Žēl, ka nebija iespējas attīstīt ganīšanas instinktu, kas Tefijai ir ļoti izteikts.

Kādēļ tu kā rezerves Latvijas armijas virsnieks sev izvēlējies kolliju, nevis kādu no armijai piemērotākām šķirnēm? Kollijs kā balanss vai pretstats militārajam?

Militārisms nav pretstats intelektam. Kollijs ir inteliģents suns, bet man patīk viss militārais, tad nu mēs abi kopā veidojam "military intelligence".

Paldies!

.


 

Kolliju portāla pēcvārds (kuru var arī nelasīt)

.

Kādreiz mani ļoti interesēja kara suņu tēma, esmu ilgi vācis dažādus materiālus par šo visu un apmēram desmit gadus atpakaļ pat uzsāku veidot speciālu mājaslapu, kuru biju nolēmis veltīt visiem karā bojā gājušajiem suņiem. Laika trūkuma dēļ šī iecere tika pārtraukta, un jāatzīstas, ka šī tēma ir ļoti neviennozīmīga un smaga. Bija skaidrs arī tas, ka tēma ir tik plaša, ka viens šādu ieceri realizēt nespēšu – ļoti daudz materiālu jātulko no angļu un krievu valodas.

Iesāku darīt to tādēļ, jo man likās netaisnīgi, ka kara suņi ir nepelnīti aizmirsti un par viņiem ir ļoti maz informācijas. Nobendējām vairākos karos suņus un aizmirsām! Tolaik vēl nebija ne atbilstošu filmu, ne arī specializēto mājaslapu. Tikai pēdējos gados situācija ir krasi mainījusies un tagad internetā iespējams sameklēt kara suņiem veltītus resursus, ir izveidoti pat vairāki memoriāli un muzeji, kā arī safilmētas dokumentālās filmas, TV raidījumi, filmas un pat seriāls. Visi šie video ir arī manā suņu filmu kolekcijā, kuru drīz papildināšu ar krievu mākslas filmu „Rudais suns” (uz ekrāniem iznāks 2017. gada decembrī), taču jau tagad mani pārņem aizdomas, ka to noskatīties nespēšu...

Gatavojot šo interviju ar Mārtiņu Vērdiņu, tikko noskatījos arī jauno, 2017. gadā uzņemto dokumentālo stāstu „Kara suns: kareivja labākais draugs”. Tajā patiesi, aizkustinoši un ļoti nomācoši tiek parādīti sabeigti cilvēku un suņu likteņi. Pēc šo filmu noskatīšanās vienmēr gribas uzdot jautājumu, vai šādu suņu izmantošana kara dienestos vispār ir attaisnojama, un, ja jā, tad ar ko? Un vai jūs ziedotu savu kolliju uzvaras vārdā, lai to apkarinātu ar granātām un palaistu zem ienaidnieka tanka?

Pavisam drīz jums piedāvāšu lasīšanai savu jaunāko rakstu par Ļeņingradas kolliju - kara varoni Diku.

.

 

 

.


 
 
 
 

2000-2023 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0