Standarts, tā versijas un izmaiņas  

.

.

.

Pirmais baltais amerikāņu standarta kollijs Latvijā - kucēntiņš Dana no "Laimīgo kolliju zemes ®".

Kas ir standarts?

.

Standarts ir pazīmju un īpašību kopums, kas kalpo par paraugu šķirnes indivīdu salīdzināšanai. Tas uzskatāms par galveno dokumentu, ko audzētāji un vaislas darba eksperti izmanto dzīvnieku novērtēšanai. Standarts ietver sevī informāciju par šķirnes izcelsmi, atzītiem tipiem, izskatu, mērķi, temperamentu, kažoku, krāsu, ķermeņa daļu aprakstu un dzimumu atšķirībām, kā arī trūkumiem un nevēlamiem defektiem.

.

Standarts var būt atšķirīgs

.

Lai gan pastāv maldīgs uzskatas, ka kolliju šķirnes standarts ir tikai viens, tā nebūt nav. Eiropā (FCI) ir aptiprināts britu pieņemtais standarts, bet Amerikas Savienotajās Valstīs tas ir savs. Bija vēl trešais, kas mazliet atšķīrās no abiem minētajiem. Tas bija tā dēvētais padomju standarts, vēl tautā saukts par DOSAAF standartu (Padomju Savienībā kolliji bija pieskaitīti dienesta suņu šķirnei), taču līdz ar šīs valsts sabrukumu šī standarta redakcija ir kļuvusi par vēsturi.

Daudziem cilvēkiem rodas jautājums, kādēļ tad kolliji ir kļuvuši tik atšķirīgi gan tipos, gan dažādos standartos, ja jau par pamatu visam reiz tika ņemts pats pirmais britu izstrādātais kolliju standarts? Kādēļ ASV kolliju audzētāji ir spējuši saglabāt gandrīz nemainīgus savus kollijus, bet Eiropas kolliji kļūst arvien mazāki augumā un Lesijai līdzinās pavisam maz? Lūk, kā uz šo jautājumu atbildēja starptautiska kolliju audzētāju autoritāte no Anglijas Heizela Hanta: "Man bieži jautā, kādēļ britu kolliji ir tik ļoti mainījušies, lai gan standarts pēc savas būtības ir palicis tas pats. Viņu (amerikāņu - aut. piez.) kolliji ir uzlabojušies, taču nav mainījušies. Amerikāņi saglabā ticību saviem kollijiem."

.

Kādēļ tad standarts tiek mainīts?

.

Ik pēc laika suņu šķirņu (par kaķiem nezinu) standarti tiek pārskatīti, papildināti vai grozīti, motivējot izmaiņas gan ar to, ka "suņu loma cilvēku sabiedrībā ir mainījusies", gan citām subjektīvām muļķībām. Te ļoti der frāze oriģinālā (citāts): "Standard revisions are usually controlled by a handful of individuals and most certainly reflect those individual views, interpretations and prejudices." Latviski tas būtu apmēram tā: "Standarta pārskatīšanu parasti kontrolē nedaudzi indivīdi, un tā pavisam noteikti atspoguļo šos individuālos uzskatus, interpretācijas un aizspriedumus." Ja mēs ar Ievu, par provi, šodien nodibinātu starptautisku rožu audzētāju biedrību un nospriestu, ka no rītdienas baltas rozes vairs neatzīstam, tas apmēram būtu tāpat, kā notika ar baltajiem kollijiem.

Turpinot izkopt šķirni, standarta tekstā tiek iekļauti arī būtiski precizējumi, tā, piemēram, tikai 1950. gadā tekstā parādījās tādi termini kā "šķērveida sakodiens", "mandeļveida formas acis", daudz detalizētāka tika aprakstītas gan kājas, gan ķermenis. Amerikāņi šajā gadā pirmo reizi standartā precizēja arī pieļaujamās krāsas, tai skaitā balto.

Pirmais kolliju šķirnes standarts tika publicēts 1881. gadā, bet 1910. gadā tika izstrādāta jau daudz detalizētāka standarta redakcija, uz kuru vēl arvien balstās vecie kolliju audzētāji. 1910. gada standarta versijā jau tika uzskaitīti visi kolliju trūkumi, bet tā beigās varējām izlasīt kopējo šķirnes raksturojumu, kas var kalpot par etalonu vēl šodien: “Lai kolliji varētu veikt savus gana pienākumus, viņiem jābūt spēcīgiem, aktīviem un gracioziem, ar labi sabalansētu ķermeni, spēcīgām kājām un ķepām. Kollijam jābūt elastīgam un veiklam kustībās, viņa galvai jābūt proporcionālai, jābūt pareizas formas, krāsas un izmēra acīm, pareizi novietotām un pareizas formas ausīm, kas kopā piešķir sunim maigu, sapņainu un tajā pat laikā vērīgu izteiksmi. Viss tas kopā padara kolliju par visskaistāko no visu šķirņu suņiem.” Pēc tam Anglijā kolliju standarts vairākas reizes tika rediģēts, tas notika 1964., 1988. un 1996. gados. Katra jaunā redakcija nemainīja to būtību, taču standarta prasības pamazām sāka izplūst kā caur dzēšlapu. 1996. gadā pieņemtais kolliju standarts beidzot sadalīja divās patstāvīgās šķirnēs garspalvainos un gludspalvainos kollijus. Bet, ak vai! - no teksta pazuda norādes par kolliju pielietojumu ganīšanas darbā, kas bija pats galvenais kodols, ap kuru grozās visa standarta prasību loģika un jēga. Šādu rīcību par galīgi aplamu un nepieņemamu nosaukušas arī starptautiski atzītas autoritātes, kā, piemēram, kolliju audzētājas Stella Klārka un Heizela Hanta. Nu kollijs bija kļuvis par dekoratīvu suni.

Vēl mazliet briti standartu "pielaboja" 2010. gadā, pēc tam vēl 2012. gadā arī mazliet. Laikam ielika divus komatus...

1886. gadā, kad tika nodibināts Amerikas Kolliju klubs, tajā izmantoja britu standartu, bet 1897. gadā klubs apstiprināja savu standartu, kas pirmās izmaiņas piedzīvoja 1918. gadā un attiecās uz kolliju augumu skaustā. Tālāk aizokeāna kolliju audzētāji papildināja standartu 1950. gadā. Starp citu, tikai šajā gadā pie krāsām parādījās arī "zilie marmori". Patreizējais amerikāņu kolliju standarts ir spēkā kopš 1977. gada 10. maija

Pilnīgi piekrītu amerikāņu kolliju audzētāju viedoklim un ierosinājumam, ka ir pienācis laiks britu un amerikāņu kollijus nodalīt divās patstāvīgās šķirnēs, jo abu pārstāvji atšķirnas ne tikai eksterjera ziņā, bet arī, vērtējot darbspējas un dabīgos instinktus, kurus amerikāņu kolliji ir veiksmīgi saglabājuši, bet eiropieši gandrīz zaudējuši.

.

Vai kolliji var būt balti?

.

Kad internetā ievietoju mūsu baltā kollija Danas metiena fotogrāfiju, saņēmu kādas personas publisku pārmetumu, ka nav ievērots standarts krāsojumā. Kad paskaidroju, ka amerikāņu standarts šādu krāsojumu paredz, minētā persona secināja, ka esot "skumji, jo no Amerikas nākot visādi "brīnumi" un izpausmes", ar to uzsverot, ka amerikāņi tagad modes pēc izdomā sazin ko. Sapratu, ka gan šīs personas, gan, iespējams, citu mazizglītotu kolliju īpašnieku zināšanas par kolliju standartu, tā tapšanas vēsturi un izmaiņām ir ļoti vājas, jo baltie kolliji Anglijā un ASV bija pazīstami jau 19. gadsimta beigās un tas nebūt nav "mūsdienu izdomājums" modes pēc. Ja ieskatīsimies britu standarta 1898. gada redakcijā, tad mazliet papildinātajā versijā 1910. gadā, kā arī 1950. gada labojumos, konstatēsim, ka kolliju apmatojuma krāsas netika reglamentētas, jo "krāsai un pazīmēm nav nozīmes, taču priekšroka tiek dota efektīvāka krāsojuma suņiem". Balta krāsojuma kollijus briti atzina līdz pat 1969. gadam, kad atkal tika veiktas standarta izmaiņas, nosakot, ka kollijiem ir tikai trīs pamatkrāsas (ar dažādiem toņiem) - rudā jeb sabuļkrāsa, melnā jeb "trīskrāsu" un "zilā marmora". Loģisks būs jautājums, kāpēc tad baltie suņi netika atzīmēti, ja jau sen un daudzviet pastāvēja? Šajā pašā 1969. gadā kādā Anglijas suņu izstādē angļu tiesnesis diskvalificēja balto kolliju no ASV. Tam sekoja neliels skandāliņš un tad "vecie britu kolliju audzētāji" jeb "autoritātes" - saujiņa konservatīvi noskaņotu pensionāru nolēma, ka baltas krāsas vairs nebūs, nepatīk un vispār - tagad būs tā!

Gan amerikāņu kolliju standarts, gan padomju (par lielu brīnumu tagad daudziem!) baltos kollijus atzina un atzīst. Zemāk fragments no padomju drukātā kolliju standarta un Rīgas kollija Benni (īp. Rozenšteins) bilde.

.

.

.

Vēl gribu piebilst, ka arī konservatīvajai Irisai Stepei baltie kolliji nepatika. Kad reiz viņai ieminējos, ka sapņoju ievest Latvijā balto kolliju no ASV, viņa nespēja noslēpt savu sašutumu un teica, ka labāk būtu, ja mēs ievestu Latvijā kādu rudo puiku vaislai no ārzemēm, jo parasti to trūkums Latvijā šajā gadsimtā bija ievērojami jūtams. Sapratu, ka par šo tēmu ar Irisu vairs nerunāšu...

Kas attiecas uz patlaban spēkā esošo, neskaitāmas rediģēšanas piedzīvojušo britu standartu, kuru FCI oficiāli apstiprinājusi, baltā krāsa tiek norādīta kā "nevēlams trūkums", taču tas nav diskvalificējošs un FCI izstāžu ietvaros baltie kolliji jāvērtē kopējā ringā kā “trīskrāsu, sabuļkrāsas vai marmorkrāsas kolliji, kuriem vienkārši ir lielākā pakāpē izteiktas pieļaujamās baltās pazīmes”. FCI un AKC ir oficiāli sadarbības partneri un abpusēji atzīst izsniegtos ciltsrakstus, novērtējumus un piešķirtos titulus. Patiesībā gan tas nozīmē, ka baltais kollijs ringā ar citu krāsu suņiem FCI izstādēs saņems viszemāko novērtējumu un paliks "pēdējais". Tieši šī iemesla dēļ Vācijā amerikāņu kolliju audzēšanas biedrība Eiropā jau rīko atseviškas izstādes tieši amerikāņu standarta kollijiem un pieaicina ekspertus no ASV. Amerikāņu kolliju Eiropā ar katru gadu kļūst arvien vairāk un, iespējams, pienāks brīdis, kad tie šajā kontinentā jau nopietni konkurēs ar britu standarta suņiem.

.

Bet tagad pāriesim pie saprotama kolliju standarta teksta ar maniem komentāriem par krāsu, augumu un svaru.

 

Raksturojums

0

Lai kollijs varētu īstenot savas dabīgās iedzimtās ganu suņa darbaspējas, viņam jābūt stipram, kustīgam, bez smagnējības un neveiklības pazīmēm. Šīs šķirnes suņa novērtēšanā ļoti svarīgas ir galvas pieres daļas un purna proporcijas, acu lielums, forma, krāsa, ausu novietojums. Visam tam ir harmoniski jāapvienojas, lai piešķirtu "sapņainu" un tajā pašā laikā vērīgu izskatu, kas kolliju padara par vienu no skaistāko suņu šķirņu pārstāvjiem.

0

Kopskats

0

Kollijs pievērš sev uzmanību kā sevišķi skaists suns, vērīgs un aktīvs, bez jebkādas neproporcionalitātes ķermeņa daļās. Kollijs izskatās mierīgs un pašcieņas pilns. Viņa kustībām jābūt graciozām un maigām. Bagātīgs apmatojums kopā ar pareizas formas galvu un maigu acu izteiksmi padara kolliju par patīkamu un elegantu suni, kurš ar savu ārējo izskatu izraisa patiesu apbrīnu.

0

Galva

0

Galva ir ļoti svarīga ķermeņa sastāvdaļa, un tiek vērtēta tās attiecība pret suņa suņa ķermeni. Skatoties no priekšas un sāniem, galva atgādina pastrupu ķīli. Piere plakana, starp ausīm mēreni plata. Sānu virsma viegli sašaurinās no ausīm līdz deguna galam, pie purna vaigi neizspiežas uz āru un neiekrīt uz iekšu. Smalks, skaisti veidots, labi noapaļots purna gals, bet ne stūrains. Skatoties profilā, pieres un purna līnijas izveido vienāda garuma paralēles, atdalītas ar nelielu, bet manāmu pāreju ("stopu"). Vidējais punkts starp iekšējiem acu kaktiņiem ir galvas garuma centrālais punkts. Apakšžoklis spēcīgs, skaidri iezīmēts. Galvas  platums no uzacīm līdz apakšžokļa apakšējai daļai nedrīkst būt pārāk liels. Neatkarīgi no suņa krāsas deguna gals, acu plakstiņi, lūpas ir melnā krāsā.

Paskaidrojums. Standartā galvaskauss tiek skatīts kopumā kā vienots vesels. Ja skatās no suņa deguna priekšpuses uz purnu, tad purns šķiet apaļš, līdzīgs caurulei. Zīmulim, uzliktam uz purna aukšdaļas, jānoveļas uz vienu vai otru pusi; ja tas paliek uz vietas, tad purns ir pārlieku plakans. Galvas pareizas proporcijas: purna garums (no degungala līdz acu iekšējiem kaktiņiem) ir puse no galvas garuma (no degungala līdz pakauša kaulam) un vienāds ar pieres garumu. Pieres daļa nedrīkst būt platāka par savu garumu, un attālums no uzacīm līdz apakšžokļa apakšējai daļai nedrīkst būt lielāks par pieres daļu jeb pusi no galvas garuma. Purna apkārtmērs nedrīkst būt lielāks par galvas garumu; apakšžoklis sastāda 1/3 no purna dziļuma.

Trūkumi. Galva nedaudz neproporcionāla ķermeņa uzbūvei. Pasīks, paass, paīss, nedaudz uzrauts vai noliekts (līks) purns, izspiedies pakauša kauls, paapaļa piere, nedaudz izspiedušies vai iekrituši vaigi, izspiedušies uzaču loki, liela izmēra mute, pārējas trūkums starp purnu un pieri vai tās nepareizs novietojums (pagarināts "stop"). Nedaudz atkārušās lūpas, pagaiši plakstiņi, lūpas un deguns.

Defekti. Galva rupji veidota, ļoti neproporcionāla ķermeņa uzbūvei, apaļa, ļoti slīpa piere, krasi izteikta pāreja no pieres uz purnu, ļoti izspiedušies uzaču loki un vaigi. Īss, stipri uzrauts vai noliekts purns, mitras lūpas.

0

Acis

0

Acu izteiksme ir ļoti svarīgs elements un piešķir sunim maiguma, uzmanības, pilnīgas sapratnes iespaidu. Kad suns klausās, skatiens "dzīvs" un saprātīgs. Acis vidēji lielas, nedaudz slīpi novietotas, mandeļveida formas, tumši brūnā krāsā. Izņēmums ir zili sudrabotie marmorkrāsas kolliji, kuru acis (viena vai abas) bieži vien ir zilā vai Ķīnas porcelāna krāsā, vai tikai ar ziliem plankumiņiem.

Trūkumi. Acis liels, paapaļas, nedaudz izspiedušās vai dziļi novietotas. 

Defekti. Acis lielas, apaļas, taisni novietotas, izspiedušās, gaišā krāsā, trula acu izteiksme. Dažādu krāsu acis (izņemot zili sudrabotos marmorkrāsas suņus).

0

Ausis

0

Ausis nelielas, pie pamatnes platas, augstu, ne sevišķi tuvu (bet arī ne sevišķi tālu) novietotas viena no otras. Mierīgā stāvoklī pieglaustas, bet, sunim sasprindzinoties, tās pagrieztas uz priekšu, pusstāvas ar viegli noliektiem ausu galiem.

Paskaidrojums. Pareizs ausu stāvoklis: 2/3 auss pie pamatnes stāv, bet 1/3 viegli noliektas uz priekšu. Kad suns ir uzmanīgs, tad attālums starp acīm un ausīm ir vienāds.

Trūkumi. Ausis stāvas, bet arī pamīkstas, slīpi noliektas, zemu vai tālu novietotas. Lielas ausis.

Defekti. Stāvas vai nokārušās, gaļīgas vai īsas, uz priekšu noliekušās vai dažādi noliektas ausis.

0

Zobi

0

Zobi lieli, apakšējie griezējzobi no iekšpuses pieguļ augšējiem griezējzobiem (griežņveida sakodiens). Neliela sprauga starp tiem neskaitās nopietns trūkums. Pilna zobu formula (42 zobi).

Trūkumi. Nepilna zobu formula. Neatbilstoši vecumam nodiluši zobi, nolauzti zobi, ja tie netraucē pareiza sakodiena noteikšanu.

Defekti. Visas novirzes no griežņveida sakodiena. Reti, sīki zobi.

0

Kakls

0

Kakls ar labu muskulatūru, stiprs, pietiekami garš un izliekts.

Paskaidrojums. Kakls nedrīkst būt īsāks par galvas garumu.

Trūkumi. Kakls īss, zemu novietots.

0

Ķermenis

0

Ķermenis nedaudz garāks par suņa augstumu skaustā. Mugura stipra, nedaudz zemāka par jostas vietu. Krūšu kurvis dziļš un pietiekoši plats. Pleci slīpi ar labi izteiktiem leņķiem. Priekškājas taisnas ar labi attīstītu muskulatūru, vidēji izteiktiem kauliem. Elkoņi nedrīkst būt vērsti uz iekšpusi vai ārpusi. Pēdvidus elastīgs, bet ne vājš. Krusti nedaudz slīpi un stipri. Pakaļkājas muskuļotas un stiegrainas augšdaļā, kopā ar apakšdaļu veido izteikti izliektu ceļa locītavas leņķi. Lēcējlocītavas sausas, relfjefas, nevērstas uz āru vai uz iekšu.

Paskaidrojums. Ķermeņa priekšējā un pakaļējā daļa jāvērtē kopumā. Skausts labi izteikts, augsts. Mugura stipra, taisna, vidēji plata. Jostas vieta īsa, plata, nedaudz izliekta. Krusti nedaudz plati un slīpi. Krūšukurvja apakšējā līnijai jābūt līdz elkoņa līnijām. Pirmie trīs ribu pāri gandrīz paslēpti aiz lāpstiņām un izvietoti diezgan šauri. Katrs nākamais ribu pāris (apmēram līdz 10-tajam, - pēc tam sašaurinās) platāks un garāks par iepriekšējo. Priekškāju garums līdz elkoņiem nedaudz lielāks par suņa ķermeņa augstumu skaustā. Leņķis starp lāpstiņu un pleca kaulu ap 90-100°. Pēdvidus nedaudz slīps, ne visai garš. Pakaļkājas, skatoties no mugurpuses, taisni novietotas, paralēlas savā starpā. Lēcējlocītavas labi izteiktas. Iedomātai taisnai līnijai, novilktai no sēdes kaula taisni uz leju, jāiet pa pēdvidus priekšpusi vai nedaudz pirms tās. Leņķis starp bļodas kaulu un ciskas kaulu - 90-100°.

Trūkumi. Krūtis par daudz platas vai šauras, nepietiekami dziļas, mugura mīksta vai izliekta. Krusti par daudz slīpi vai horizontāli. Priekškājas ar nedaudz izvērstiem elkoņiem. Šaurs kāju novietojums, neliels kāju izliekums uz iekšu vai āru. Stipri slīps vai taisns pēdvidus. Pakaļkājas ar nedaudz satuvinātām vai izvērstām lēcējlocītavām, slikti izteikti to leņķi. Par daudz šaurs vai plats pakaļkāju novietojums.

Defekti. Mucveidīgs, sīks, īss krūšukurvis, stipri ieliekta vai kupraina mugura, ļoti gara, ieliekta jostasvieta, stipri slīpi krusti. Priekškājas ar taisniem vai asiem pleciem. Līki apakšpleci, ļoti garas vai īsas kājas, stipri izvērsti elkoņi, stipri uz āru vai iekšu izvērstas priekškājas. Iztaisnoti pakaļkāju leņķi, stipri ievirzītas uz iekšu vai āru lēcējlocītavas.

0

Ķepas

0

Ķepas ovālas formas ar spēcīgiem pēdu spilventiņiem. Pirksti izliektas formas un sakļauti. Pakaļkāju pirksti mazāk izliekti.

Trūkumi. Apaļas vai mīkstas ķepas. Liekie pirksti.

Defekti. Plakani vai stipri izplesti pirksti.

0

Aste

0

Aste gara, pēdējais astes skriemelis aizsniedz lecamo locītavu. Mierīgā stāvoklī aste nelaista uz leju, astes gals nedaudz izliekts uz augšu. Kad suns sasprindzināts, asti var pacelt uz augšu, bet ne augstāk par mugura līniju.

Trūkumi. Aste īsa vai paceļas virs muguras līnijas, noliekta uz sāniem.

Defekti. Aste "gredzenā", āķī. Stipri īsa aste.

0

Apmatojums

0

Apmatojumam jābūt ļoti biezam. Segspalva taisna un cieta, pavilna mīksta, bieza, aizklāj visu ādu. Krēpes un žabo ļoti gari. Uz galvas spalva īsa, tāda pati uz ausīm. Pie auss pamatnes spalva gara. Priekškāju aizmugurē gara spalva. Pakaļkājām vēl garāka virs pēdvidus (izveido "bikses"). Pēdvidus, ķepas ar īsu spalvu. Aste ar garu, biezu spalvu.

Trūkumi. Mīksta, zīdveidīga, nepietiekoši gara, viļņaina spalva.

Defekti. Ļoti īsa spalva, pavilnas trūkums, sprogaina spalva.

0

Apmatojuma krāsa

0

Britu standarts paredz trīs krāsas: ruda ar baltu, melna ar baltu (trīskrāsu), un zili sudrabota (marmora). Ruda ar baltu: visa veidu nokrāsas - no gaiši zeltītas līdz tumšai sarkankoka krāsai vai ar tumšu plīvuru. Melna ar baltu (trīskrāsu): pārsvarā dominē melnā krāsa ar intensīviem rūsganiem plankumiem uz galvas un kājām. Nav vēlama melnās spalvas rūsgana nokrāsa. Sudraboti zilā (marmora, blue merle): pārsvarā gaiši zilganpelēka spalva ar nelieliem melniem plankumiem pa visu ķermeni. Vēlami rūsganas krāsas plankumi uz galvas un kājām (tāpat kā trīskrāsu kollijiem), bet to trūkums netiek vērtēts kā defekts. Lieli melni plankumi, tumši pelēka spalva un spalva un pavilna ar rūsganu nokrāsu nav vēlama. Visu krāsu suņi ir ar tipiskiem dažāda lieluma baltiem apzīmējumiem. Vēlams: balta krāga (pilnīga vai daļēja), baltas krūtis, kājas, ķepas, balts astes gals. Baltai zvaigznīte vai bultiņa var būt uz purna un pieres. Krāsai un baltajiem apzīmējumiem nav sevišķas nozīmes, bet pie vērtējuma priekšroka tiek dota sunim ar košāku un efektīvāku apmatojuma krāsu.

Amerikāņu kolliji var būt arī balti ar rudiem, melniem vai marmora plankumiem. Balto kolliju galvām noteikti jāatbilst šīm trijām krāsām, tās nevar būt baltas.

Padomju laika standarts arī paredzēja baltos kollijus, tika noteikts, ka šādiem suņiem jābūt vismaz 75% balta krāsojuma.

Trūkumi. Uz kakla nav balta apzīmējuma.

Defekti. Nav baltu apzīmējumu uz krūtīm, ķepām, astes gala.

0

Augums

0

Augstums skaustā: britu standarts paredz suņiem - 56-61 cm, kucēm - 51-56 cm un svaru suņiem - 20-30 kg, kucēm - 18-25 kg; amerikāņu standarts paredz suņiem - 61-66 cm, kucēm - 55-60 cm un svaru suņiem - 27-33 kg, kucēm - 22-27 kg; savukārt, padomju jeb DOSAAF standarts paredzēja suņiem - 65-69 cm, kucēm - 60-64 cm, svars netiek norādīts.

0

Kustības

0

Kustības ir raksturīga šķirnes pazīme. Suns, kurš pareizi kustas, nekad neizvērš elkoņus uz āru, bet, neskatoties uz to, veicot kustības, viņa priekškājas tiek liktas pietiekoši tuvu viena otrai; ķepu sapīšanās, krustošanās ir ļoti nevēlama. Pakaļkājām, skatoties no mugurpuses, jābūt paralēlām, tām jābūt spēcīgām, jāpārvieto ķermenis ātri. Skatoties no sāniem, kustībām jābūt vieglām, plūstošām. Nepieciešams vidēji garš solis, tam jābūt vieglam, bez liekas piepūles.

Trūkumi. Kustoties riksī, suns liek kājas par daudz plati vai šauri, nedaudz saistītas kustības, neliela krustu kustēšanās.

Defekti. Saistītas, smagas kustības. Īss priekškāju solis. Kustoties riksī, ļoti augstu tiek turēti krusti, stipra krustu kustēšanās vertikālā virzienā. Aidinieku gaita.

0

Diskvalificējoši defekti

0

Suņi - kriptorhi (viena vai abu sēklinieku trūkums), kā arī vāja to attīstība. Anatomiskas kroplības. Bailīgums.

Un atcerieties - par baltu kažoka krāsu nevienu kolliju diskvalificēt nedrīkst!

 

 

 

 


 


 
 
 
 

2000-2023 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0