Šogad ir īsts "Lesijas gads". Slavenākā kollija piedzīvojumu cienītājus iepriecinās lielā jubileja - tieši pirms 80 gadiem Lesija pirmo reizi no Ērika Naita romāna lappusēm nokļuva uz lielā ekrāna. Varbūt par godu tieši šim notikumam vasaras vidū savu pirmizrādi piedzīvos Vācijas jaunā mākslas filma par Lesiju, kura tiek veidota kā turpinājums tai, ar kuru bavārieši iepriecināja skatītājus 2020. gadā - "Lesija. Atgriešanās mājās".

Gandrīz visu savu dzīvi Lesijas gaitām ir sekojis līdzi arī Kolliju portāla autors Vecais Kollijs un ir skaidrs, ka Latvijā nav kompetentāka cilvēka, kas tik labi pārzina visus ar Lesiju saistītos faktus. Vēl vairāk - Vecais Kollijs ir pazīstams Lesijas cilvēku aprindās un ar dažiem no tiem uztur draudzīgas attiecības. Apņēmies vairs nesniegt intervijas presei, Lesijas jubilejas sakarā viņš tomēr piekrīt sarunai.

.

Lesija ietekmēja visu tavu dzīvi. Vai bērnībā gribēji līdzināties Lesijas trenerim Rudam Vēdervoksam?

Bērnībā es dzīvoju aiz "dzelzs priekškara" Padomju Savienībā un man nebija pieejama jelkāda informācija par Lesiju, par Rudu Vēdervosku neko nezināju, pat viņa vārds man bija svešs. Sapņoju par skaisto un gudro kolliju. Dažas melnbaltās pirma seriāla "Lesija" sērijas mums parādīja Maskavas televīzijas 1. kanāls raidījuma "Dzīvnieku pasaulē" ietvaros.

Vai Lesija gadu gaitā ir mainījusies?

Kā tēls nē. To ir ļoti būtiski saglabāt. Lesijai piemīt visas tās īpašības, kuru mums visiem ikdienā pietrūkst. Lesija ir ideāls suns! Lai gan nezinātājiem Lesijas liekas līdzīgas, katrs kollijs - aktieris ir vizuāli mazliet savādāks. Taču te jāatzīmē interesants novērojums - tad, kad, piemēram, 20 gadus ilgušā seriālā mainījās Lesijas lomas atveidotāji, arī skatītāji to nepamanīja uzreiz vai nepievērsa tam uzmanību. Lesijas tēls pārspēja nelielas vizuālas izmaiņas.

Daudzi par Lesiju pavīpsnā: "Kas gan tur sevišķs? Tas jau tikai kino..."
Reizēm nākas saskarties ar negatīvu viedokli no cilvēkiem. Kas tikai pa šiem gadiem ir dzirdēts! "Lesija jau ir tikai kino izdomājums, montāža, īstenībā jau tas suns neko daudz neprata..."; "Superģeniālais suns ir pārspīlējums, viņš nemaz nevar parūpēties par citiem..."; "Lesija nemaz nebija īsts kollijs!" utt., utt.
Atspēkosi?
Kino vienmēr ir bijusi montāžas, triku un specefektu māksla, taču Lesijas spēju un tēla apšaubīšana mani ļoti sarūgtina, pat aizvaino. Parasti pieminētās frāzes un līdzīgas izsaka tie cilvēki, kas nav ne skatījušies Lesiju, ne arī dzīvē ir iepazinuši kollijus. Lesijas īpašnieks Ruds Vēdervokss bija ģeniāls kino suņu treneris un viņa sagatavotie Lesijas lomu atveidotāji – izcili skolnieki. Laikos, kad kino tika radīts bez datorgrafikas, visu nācās izpildīt pa īstam. Protams, ka reizēm ar montāžas palīdzību, mainot rakursus, iespējams kaut ko sakombinēt labāk, taču triki bija jāapgūst.
Nenoliedzami dažas situācijas Lesijas pirmajā seriālā ir pārspīlētas, piemēram, kad Lesija uz mežu nes cienastu lācēniem, zaķēniem, vāverītei utt. Nu nevar suns no rīta pamosties ar domu: "Ko es šodien darīšu? Jāaiznes brokastis meža iemītniekiem!"

.

.

Hosento pirmā diena kopā ar Hertu.

.
Uzskatus, ka Lesijas spējas parūpēties par citiem ir pārspīlētas, nereti atbalsta arī paši kolliju īpašnieki, kas kopā ar saviem suņiem mitinās pilsētas dzīvokļos. Viņu dzīvē nekas tāds nevar atgadīties, jo kur gan istabā rasties jēriņam, lapsēnam vai zaķēnam! Bet laukos notiek visādi gadījumi un spēja parūpēties par citiem – gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem – ir neapšaubāma. Kaut vai pieminēšu paša pieredzēto gadījumu ar Hosento un jēriņu Hertu. Tam mūsu portālā ir veltīta pat vesela sadaļa. Tāpat esmu stāstījis par kollijiem – varoņiem, kas izglābuši saimniekus. Esmu rakstījis par kollijiem, kuri ir adoptējuši citus dzīvniekus. Tie ir reāli notikumi, kuriem ar kino nav nekāda sakara.
Lesijas kino 80 gadu jubilejai par godu esmu nolēmis samontēt nelielu mini seriālu "Lesijas filmu retrospekcija" un viena sērija tiks veltīta tieši Lesijas sarežģītākajiem trikiem.
Bet absurdo apgalvojumu, ka Lesija nemaz nebija īsts kollijs, pat nevēlos komentēt.
Atspēkot neko nevar, jo ir daudz cilvēku, kuri nepārzina kādu tēmu, taču "viņiem ir viedoklis", turklāt dzelžains. Lai viņi sajūsminās par citiem kino varoņiem, kuriem tic, piemēram, par Betmenu vai Rembo.

.

.

.

Tu teici, ka esi pabeidzis "Lesijas akadēmiju"...

Cilvēki parasti ar vārdu "akadēmija" saprot sēdēšanu kādas mācību iestādes solā, bet manai "Lesijas akadēmijai" ar to ir visai mazs sakars. "Lesijas akadēmija" ir ferma un tās dažādie iemītnieki, tas ir darbs ar dzīvniekiem - aktieriem, lielais siena šķūnis, pašagatavotais filmēšanas inventārs un rekvizītu noliktava, idejas, scenāriji, filmēšana, fotografēšana un montāža... – apjomīga un daudzpusīga pieredze lauku vidē. Pie teorētiskās daļas jāpieskaita gan zināšanas par kollijiem un dažādiem fermas dzīvniekiem, to uzvedība un apmācība, gan ilggadējā sekošana līdzi Lesijas gaitām, informācijas krāšana un visu iespējamo filmu un seriālu noskatīšanās – tie ir gandrīz 800 video. Visbeidzot – esmu iepazinies un uzturu draudzīgas attiecības ar cilvēkiem, kas bija un ir saistīti ar Lesiju – dažiem aktieriem un Lesijas treneriem. Viņi arī reizēm noskatās kādu no "Fermas kolliju piedzīvojumu" sērijām.

Tu esi noskatījies visu Lesiju. Cik daudz laika tas paņēma?
Man izdevās iekļauties gada laikā. Dienā pārsvarā noskatījos pa divām sērijām, reizēm vienu, reizēm trīs četras - atkarībā no noskaņojuma.

.

.

Kopbilde Lociņa dzimšanas dienā. Lociņam blakus Herta un Hosento, bet zemāk iekārtojusies Keisija. Šāds nobildējums ir arī Lesijas trenerim Bobam Vēdervoksam.

.
Cik gadi pagāja, kamēr tu savā īpašumā ieguvi pilnīgi visus Lesijas ierakstus?
Laikam kādus 18 gadus tas prasīja. Man trūkst vienas ļoti retas dokumentālās filmas no 70-tajiem gadiem.
Ir cilvēki, kas negrib skatīties Lesiju, lai nebūtu jāraud...
Lesijas filmas vietām ir emocionāli smagas. Esmu raudājis, tās skatoties. Tagad man ir mazliet vieglāk, jo es daudzus gadus esmu sekojis līdzi Lesijas gaitām, zinu šos stāstus un filmu scenārijus no galvas.

Kas šajās filmās ir tik aizkustinošs?
Lesijas filmas ir stāsts par suņa mīlestību pret savu saimnieku un neaprakstāmu uzticību. Tā vienmēr izpaužas pat tad, ja saimnieks to nav pelnījis, darījis viņai pāri, sāpinājis, nenovērtējis, pat pārdevis. Lesija vienmēr ir gatava atdot dzīvību, lai glābtu savu draugu, viņa ir uzticamāka par jebkuru cilvēku un cēla. Lesijas filmas ir stāsts arī par ļauniem cilvēkiem, kuri reizēm gadās Lesijas ceļā.
Gribas gan piebilst, ka sabiedrībā ir iesakņojies arī vēl kāds aplams priekšstats par Lesijas filmām vai seriāliem, - ka visu laiku ir jāraud. Nē, tā nav! Skatoties Lesiju, emocijas var būt dažādas, piemēram, reizēm pāņem lielas dusmas.
Uz ko?
Uz cilvēkiem! Uz Lesijas zēnu Timmiju, kas reizēm rīkojas ārkārtīgi muļķīgi un bezatbildīgi pret Lesiju. Uz cilvēkiem, kuri vairākas reizes filmās un seriālos ir nepatiesi vainojuši Lesiju dažādos nodarījumos un centušies pat tiesāt suni. Uz tiem, kas, atšķirībā no kollija, ir bijuši ļauni. Uz ģimeni, kas var pārdot savu kolliju, jo iet grūti, vai to atstāt citiem, kad maina dzīvesvietu.

.

.

Kadrs no "Fermas kolliju piedzīvojumu" 50. sērijas "Mazā veļas diena". No kreisās: Lociņš, Hosento, Herta un Keisija.

.
Vai tu esi par to teicis Timmija lomas atveidotājam Džonam Provostam?
Nē, bet Džons man reiz teica, ka Timmijs neesot bijis īpaši labs Lesijas saimnieks.
Viss beidzās laimīgi un Lesija pārnāca mājās...
Lesija ir pārnākusi mājās vairākkārt. Tas ir noticis ne vien filmās, bet arī seriālā "Lesija". Viņas ceļojumiem un atpakaļceļiem ir veltīti vairāki stāsti turpinājumos, piemēram, "Ceļojums". Šajos stāstos visemocionālākie ir atkalsatikšanās brīži.
Esmu uzrakstījis arī rakstu Lesija pārnāk mājās četrreiz. Tas gan ir tikai par filmām.
Kādi ir tavi interesantākie novērojumi par ekrānā redzēto?
Pirmkārt, jau kolliju - aktieru un viņu treneru darbs. Man, atšķirībā no tiem skatītājiem, kuri "nepārzina drēbi", proti, kino uzņemšanas procesu, īpaši operatora paveikto un montāžu, darbu ar kino dzīvniekiem, uzreiz ir pamanāmas dažādas interesantas nianses un es varu iztēloties, kā šie triki tikuši iemācīti, un objektīvi novērtēt to sarežģītības pakāpi.
Filmās un seriālos Lesijas puisēnu tēli ir ļoti atšķirīgi. Ja Džo Keraklafs 1943. gada filmā "Lesija atgriežas mājās" bija patstāvīgs un apņēmības pilns, tad kanādiešu seriālā "Lesija" 1997. gadā Timmijs Kabots – kusls un nevarīgs, tāds, kuram mamma noslauka degunu. Mazais Timmijs - Džons Provosts, savukārt, pirmajā seriālā bija pavisam savādāks - paklausīgs, bet zinātkārs un ļoti darbīgs.

.

.

Kolliji ar zirgiem.

.
Kurš no visiem, tavuprāt, bija vislabākais Lesijas saimnieks?
Noteikti mežsargs Korijs Stjuarts, kuru seriālā "Lesija" no 1964. līdz 1968. gadam atveidoja Roberts Brejs.
Tas jau nebija puika! Kā Lesija pie viņa nonāca?
Lesijas liktenis šajā 20 gadus ilgušajā seriālā ir bijis ļoti raibs. Seriāla sākumā mazais Džefs Millers Lesiju manto no mirušā kaimiņa un rudais kollijs kļūst par viņa labāko draugu un ikdienas kompanjonu darbos, izklaidē un daudzajos piedzīvojumos, kuru netrūkst pirmo triju sezonu sērijās.
Trešās sezonas beigās Milleru ferma tiek pārdota jaunajiem fermeriem Mārtiniem, bet Milleri pārceļas uz dzīvi pilsētā. Džefs uzdāvina savu uzticamo Lesiju mazajam Timmijam Mārtinam, kurš dzīvos un saimniekos Mārtinu nopirktajā fermā. Lesija un Timmijs ļoti pieķeras viens otram un septiņas sezonas notiek tas pats, kas ar Džefu - dažādas ķibeles, bīstamas situācijas, reizēm zēna muļķīgā uzvedība apdraud gan pašu, gan Lesiju.
Vēlāk Timmija tēvam tiek piedāvāts darbs Austrālijā un ģimene nolemj pārcelties uz dzīvi tur, taču Lesiju ņemt līdzi nevar. Pēc sāpīgas šķiršanās Lesija tiek nodota vecajam kaimiņu fermerim Kallijam, bet viņš pēc laika piedāvā Lesiju ņemt pie sevis mežsargam Korijam Stjuartam, kuram kollijs ļoti patīk.
Tā sākas abu kopīgas gaitas savvaļā, netrūkst arī piedzīvojumu un bīstamu situāciju.

.

.

.
Tu sacīji, ka neskaties mūsdienu filmas. Kādas tad?
Es esmu vecā, "īstā" kino piekritējs. Skatos, sākot no mēmā kino laikmeta līdz brīdim, kad Holivuda vēl "bija dzīva". Man patīk 40-to un 50-gadu amerikāņu kino, pārsvarā tie ir "Metro-Goldwyn-Mayer" studijas darbi. Šajās filmās var vērot lielisku aktierspēli, emocijas, tās izraisa līdzpārdzīvojumus. Cilvēku attiecības ir vienkāršas, dialogi vienkārši un saprotami, izruna skaidra. Piedevām interesantas un krāšņas dekorācijas, tērpi, pat filmas "technicolor" krāsas.
Filmas taču bija naivas!
Man tas patīk. Vienkāršība un labestība. Arī "Fermas kolliju piedzīvojumi" tiek veidoti līdzīgi un mans paziņa Mārtiņš Vērdiņš reiz manu kino "rokrakstu" apzīmēja kā "lauku arthouse naivisma stilā". Es savās filmiņās izvairos no visa negatīvā.

.

.

Interneta seriāls "Fermas kolliju piedzīvojumi" cenšas atgriezt cilvēku interesi par Lesiju.

.
"Metro-Goldwyn-Mayer" taču bija arī Lesijas filmu studija!
Jā, pirmajām septiņām un ne tikai! "MGM" bija Holivudas vadošā studija un tās vadītājs Luiss Bārts Meijers – visietekmīgākā figūra tā laika kinoindustrijā. Varenāka par viņu nebija neviena. Par Meijeru informācija ir visai pretrunīga. Viņš bija tirāns, taču viņa vadītais uzņēmums kļuva par visveiksmīgāko. Viņš ekspluatēja aktierus un burtiski izdzina viņus, taču tie bija vislabāk atalgotie. Viņš bija novācis vislabāko aktieru komandu un par studijas reklamēšanai bieži izmantoto saukli kļuva paša Meijera frāze "Vairāk zvaigžnu, kā pie mums, ir tikai debesīs!". Meijeru dēvēja par īsto "MGM" lauvu, nevis to, kuras rēcošo galvu redzam studijas logotipā. Viņš bija ļoti cinisks cilvēks, taču raudāja, noskatījies filmu "Lesija atgriežas mājās" un paziņoja, ka šajā filmā ir bijuši visaizkustinošākie kadri, kādi jelkad uzņemti kādā mākslas filmā. Starp citu, pēc Lesijas triumfa klīda baumas, ka vienu brīdi Luisam Meijeram ienākusi prātā ideja rēcošo lauvu Leo – studijas firmas zīmi – nomainīt pret Lesiju, taču viņu esot atrunājuši no šāda soļa. Šī ziņa gan nav pārbaudāma.

Kādēļ kino laika gaitā ir piedzīvojis tik lielas izmaiņas?

Arī cilvēki ir mainījušies. Cilvēkos vairs nav sirsnības un līdzjūtības. To jūs pamanīsiet, ja noskatīsieties kaut vai tikai dažas Lesijas sērijas.
Tā bija pasaule bez viedtālruņiem, sociālajiem tīkliem un lielveikaliem – vienkārša un sirsnīga. Uzskatu, ka šo savstarpējo sirsnību un gaisotni, kas valdīja sabiedrībā, vairs nekad neatjaunot. Cilvēciskās attiecības ir mainījušās līdz nepazīšanai un reizēm šķiet, ka tās kopā ar pašu Lesiju ir palikušas pagātnē. Kino ir vides un sabiedrības spogulis.

.

.

.
Vai jubilejas gadā amerikāņi mūs pārsteigs ar kādu jaunu Lesijas filmu?
Amerikāņi nē, šeit visas cerības ir sen zaudētas. 2020. gadā pie Lesijas ekranizēšanas ķērās vācieši. Šis fakts okeāna otrajā pusē daļā amerikāņu Lesijas fanu sacēla neapmierinātības vilni, jo viņi uzskata, ka Lesija var būt tikai un vienīgi amerikāņu kino prioritāte labākajās "MGM" un "CBS" tradīcijās. Amerikāņi pēdējo Lesijas filmu - "Lesija" uzņēma tālajā 1994. gadā, tātad 29 gadus atpakaļ. Ko tad viņi gaidīja?

Vai, tavuprāt, Lesija būs mūžīga?
Ir jāsaprot, ka nekas šajā pasaulē nav mūžīgs. Ilūziju, ka viss vienmēr būs lieliski, agri vai vēlu zaudējam. Nebūs lieliski un nebūs arī vienmēr. Taču būs skaisti brīži un būs ceļš, pa kuru iet, lai tā galā atrastu iecerēto mērķi.
Uzskatu, ka man dzīvē ir ļoti paveicies. Pirmkārt, man, pateicoties Ievai, ir bijusi iespēja realizēt savu bērnības sapni par dzīvi kā Lesijas fermā. Otrkārt, Ēriks Naits, Ruds Vēdervokss un vēl daži citi manas dzīves laikā ir radījuši seriālus un filmas par Lesiju. Treškārt, esmu saticies ar saviem kollijiem un es ļoti priecājos, ka mūsu dzīves ir krustojušās šajā pasaulē vienā laikā. Ir ferma, ir "savas Lesijas", savs kino un draudzības ar Lesijas cilvēkiem.

.

.

Fotogēniskais Hosento ar Lesijas acīm.

.

Vai tavs Hosento ir līdzīgs Lesijai?

Hosento ir brīnumkollijs. Esmu daudzus kollijus dzīvē sastapis, bet viņš ļoti atšķiras, pēc rakstura - visīstākā Lesija. Kādā no Pala kopbildēm ar Elizabeti Teilori no filmas "Lesijas drošsirdība" saskatīju Hosento un Pala līdzību. Kad Džons Provosts ieraudzīja Hosento bildi, viņš pat iesaucās: "Lesijas acis!" Viņš nevarēja kļūdīties!

Par Hosento dzīvesstāstu ieteicams noskatīties dokumentālo filmu "Vienkārši Hosento".

Kas, tavuprāt, ir talants?

Iedvesma un ļoti daudz darba. Vairāk darba = vairāk Lesijas.

Tev ir 27 gadu ilga pieredze dzīvnieku filmēšanā. Kas nepieciešams, lai kļūtu par kino dzīvnieku treneri?
Galvenās lietas būtu četras. Pirmkārt, nepieciešamas zināšanas par dzīvnieku uzvedību un dzīvi. Otrkārt, svarīga ir praktiskā pieredze darbā un komunikācijā ar dzīvniekiem. Treškārt, nepieciešamas izcilas novērošanas spējas. Ceturtkārt jāmin ļoti liela pacietība.
Par šo tēmu plašāk iespējams izlasīt sadaļā Kā filmē dzīvniekus?

Vai skatīsies visu Lesiju vēlreiz?

Esmu to jau sācis darīt.

Paldies!
.

Ieteicams izlasīt arī
.
	»  Viņa pie mums atnāca pirms 80 gadiem
	»  Liza, Rodijs un Pals