šķirnei tādas pagaidām nav.
"Mana mamma sāka klubā darboties ar vācu aitu suņiem, kolliji tajā laikā bija ļoti reti sastopami. Tad man vispār nebija domu, ka pašai kādreiz būs savs kollijs, galvenais, lai būtu suns. Piecpadsmit gadu vecumā man uzdāvināja pirmo kolliju Negusu, kuram tolaik bija viens gads. Sāku viņu mācīt, suns bija
ļoti paklausīgs, darboties gribošs, tāpēc interese gāja
tikai vairumā. Braucām uz sacensībām pa visu Savienību, radās draugi
kollisti," stāsta Irisa
Stepe.
Viņas mājās piesaista kausu un citu balvu daudzums. Izrādās, tos nopelnījis sešus gadus vecais
Seržs. Kucītei
Enijai to ir nedaudz mazāk, jo viņa retāk piedalījusies izstādēs.
Irisa Stepe paguvusi izskolot 2000 suņu (pirmajā kursā) un vēl 1000 dzīvnieku (otrajā kursā) pēc apmācības programmas, kurus speciāli gatavoja aizturēšanai. Viņa ir gandarīta, ka gudrie, neparasti
talantīgie kolliji iekarojuši popularitāti, jo vienubrīd Rīgā nav bijis neviena kucēnu metiena. Pašlaik notiekot paaudžu maiņa deviņdesmitajos gados dzimušie suņi aiziet.
"Kollijus uzskata par aristokrātisku šķirni, viņi ir ļoti labestīgi, inteliģenti, labi uzvedas sabiedrībā, nevienam neuzbruks bez iemesla. Kolliji ir maigi un emocionāli. Manējie varētu veikt tādus pašus varoņdarbus kā
Lesija populārajā filmā. Viens no maniem pirmajiem kollijiem spēja izpildīt pat vairāk triku, tikai ar šiem suņiem ir jāstrādā. Viņiem patīk, ja kaut ko māca.
Pēc kollija nevienu citu šķirni nav iespējams paņemt. Cilvēki mēģinājuši, bet nav izdevies. Arī man pašai kādreiz bija nodoms paņemt citu šķirni, bet neesmu atradusi nevienu, kas ietu pie sirds. Kolliji ir manā dvēselē un sirdī iekāpuši ar visām četrām kājām," saka
Irisa
Stepe.
Kamēr saimniece darbā, māju modri sargā kolliji. Viņi labi sadzīvo ar kaķiem, absolūti neuztraucas par vārnām, kas, satupušas koku galotnēs, vēro, kādi tad ir šīs mājas četrkājainie iemītnieki. Ja suņu vairāk, kļūst
draudzīgāki, rotaļājas savā starpā. Enija, piemēram, uzņēmusies rūpes par jaunuļiem, reizēm izkomandē arī
Seržu.
Katrs Irisas Stepes kollijs izcēlies ar kaut ko īpašu, diemžēl mūžīgā laika trūkuma dēļ nav rakstīta dienasgrāmata. Viņa atceras, ka kollija Irvina īpašais talants bijusi dziedāšana. Sunim patikusi tikai klasiskā mūzika, kuru izpildījušas sievietes. Viņš mēdzis pieiet pie televizora un tā kā centies dziedāt, bet kautrējies, ka uz viņu skatās. Vēlāk mākslinieks pārvarējis savu kautrību, un tad skatītāji vairs nav traucējuši - Irvins dziedājis ar visu savu ķermeni un no sirds līdzi operas Aīda mūzikai. Kad sākusi skanēt uvertīra, vienalga, kur viņš atradies, uzreiz skrējis pie radio, lai dziedātu duetā ar Aīdu; viņš skatījies tālumā, acis
aizmiglojušās. Suns izlocījis balsi līdzi visām toņkārtām - smalkāk, zemāk, klusāk, skaļāk. Otrs skaņdarbs, kuram dziedājis līdzi šis suns, bija Ave Maria ērģeļu pavadījumā un itāliešu dziedātājas izpildījumā.
Valdis Aleksandrovs, Vineta Briška, Māja, 29.01.2008, foto: Arnis Smirnovs |