....

Izstāžu un sacensību leģenda Neguss (īp. Irisa Stepe).

...

Priekšvārds

.

Šis raksts ir uzskatāms par turpinājumu manai publikācijai Suņu izstādes jau sen vairs nav šķirnes kvalitātes rādītājs (ieteicams izlasīt vispirms).

Nav svarīgi, vai jūs rakstītajam piekritīsiet vai arī izteiksiet man pārmetumus par "aso spalvu" - man raksturīgo rakstīšanas stilu, kas nepazīst kompromisus. Galvenais - aizdomājieties!

Man pašam vissvarīgāk šobrīd ir nebūt gļēvam un nenoklusēt to, kas sakrājies šajos daudzajos gados.

.

Ievads jeb Vai mums vajadzīgs suns?

.

Savu rakstu gribu sākt ar citātu no Helmas Lapiņas grāmatas "Suns, kuru mīlam": "Apsverot šo jautājumu no praktiskā viedokļa, gandrīz droši var sacīt, ka mūsdienās suns vajadzīgs gaužām nedaudziem cilvēkiem, jo sunim vairs nav viņa tradicionālo, senseno pienākumu un uzdevumu. Mūsu urbanizācijas, globalizācijas un tehnikas laikmetā suns zaudējis nozīmi, piemēram, kā gans.
Vajadzību pēc suņa cilvēks mūsdienās sāk izjust skaudrāk nekā jebkad agrāk. Dzīvodami akmens sprostos, dzirdēdami visapkārt gandrīz vienīgi tehnikas radītus trokšņus, arvien vairāk zaudējot saiknes un tuvību ar dabu, mēs smeldzīgā nostaļģijā tiecamies pēc dzīvas būtnes, kas vismaz daļēji aizpildītu tukšumu, ko radījuši modernās dzīves apstākļi. Un šī mūsu vēlēšanās pēc kaut kā, ko nevar ne apēst, ne mugurā uzģērbt, ne bankā noguldīt, paceļ vārdu "vajadzīgs" pavisam citā, daudz augstākā pakāpē."

.

.

Tā Helma rakstīja pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Mēs ar viņu bija nedaudz pazīstami, esmu viesojies arī pie viņas mājās, bet citi viņu atcerēsies kā lielisko veterinārārsta Džeimsa Heriota grāmatu tulkotāju, bokseru šķirnes suņu mīļotāju un astoņdesmitajos gados izdotā ikgadējā "Suņu audzētāju uzziņu kalendāra" autori. Šīs brošūriņas padomju laikā interesenti izķēra dažu minūšu laikā, tās kļuva par deficītu (Kolliju portāla bibliotēkā ir šis bibliogrāfiskais retums).

.

.

Helmas Lapiņas veltījums: "Agrim, jaunu, grūtu gaitu sākot."

.

Daudz laika pagājis no "deviņdesmitajiem", sabiedrība ieslīgusi mežonīgajā kapitālismā un arvien pieaugošajā dažādu lietu patēriņā, līdz pamatiem mainot cilvēku vēlmes un prioritātes ikdienā. Nav vairs arī šai saulē ne Helmas Lapiņas, ne Irisas Stepes, n-tās reizes mainījusies suņu šķirņu mode un nebūtībā devušās arī tās vērtības, kuras daudziem no mums kādreiz bija ļoti svētas. Kopā ar kolliju popularitāti pagātnē devies arī tas sabiedrības locekļu īpašību kopums, kuru agrāk apzīmēja ar vienu vārdu - Cilvēcība, un katram bija skaidrs, ko tā nozīmē.

.

Kritēriji

.

Daudziem mainījušies arī suņu iegādes kritēriji - ne vēsts vairs no grāmatā "Suns, kuru mīlam" rakstītā. Tagad suni bieži izvēlas tādēļ, ka: 1) iederas interjerā (piestāv tapetēm vai "aifonam"!), 2) imidža veidošanai, 3) labklājības līmeņa vai sava statusa demonstrēšanai.

Atceros sarunu ar vīru, kas interesējās par kollija kucēna iegādi. Ģimenē bija apsvērti divi iespējamie varianti: kollijs un labradors. Pēc dažas dienas ilgušas svārstīšanās "vinnēja" labradors, jo sieva uzskatot, ka viņš labāk "piestāvēšot jaunajām dzīvokļa tapetēm" (pēdiņās izmantots citāts).

Par "imidžšķirni" parasti izvēlas mazo šķirņu jeb dekoratīvos sunīšus. Tas nekas, ka maziņš! "Portatīvo" padusē nēsājamo lutekli apģērbs pēc iespējas glaunāk un viņš būs pamanāmāks pat par liela auguma suni!

Savukārt, labklājības līmeni vislabāk demonstrēt komplektā ar izstāžu jeb "šova kategorijas" suni. Jo vairāk CACku un citu trīs burtu kombināciju uz rozetēm, kuras var piekārt pie sienas, jo prestižāk!

.

.

"Kam aitas, tas jācērp!", vēsta sena atziņa. Pārfrāzējot - kam suņi, to cirps zooindustrija, kas "rūpējas no sirds", lai mūsu suņiem tiktu tikai pats labākais. (Pašu sliktāko viņi laikam lieto paši.)

Un, lai to "labāko" labāk pārdotu suņu īpašniekiem, nepieciešams tā dēvētais tiešais mārketings: zoo preču ražotājs - tirgotājs - kinoloģiskā organizācija jeb klubs - organizēts pasākums - dalībnieks jeb patērētājs.

.

Suņu izstāde vai "zoopasākums"?

.

Par cik savas pārdomas par suņu izstādēm jau iepriekš esmu paudis publikācijā Suņu izstādes jau sen vairs nav šķirnes kvalitātes rādītājs, tādēļ jau iepriekš uzrakstīto necitēšu. 

Agrāk katra suņu izstāde sākās ar svinīgu parādi. Labākie suņi tika rotāti ar pašu nopelnītām medaļām. Cilvēkiem bija citi mērķi un cits noskaņojums, bet kinoloģijai - cita jēga un uzdevumi. Man šķiet, ka tās aktivitātes, kuras mūsdienās tik bieži rīko suņu klubi, vajadzētu dēvēt pareizi - nevis par suņu izstādēm, bet gan par "zoopasākumiem", kuru viens no pamatmērķiem ir pārliecināt suņa īpašnieku iesaistīties šajā "suņu izstāžu sportā" (angliski jau šāds termins eksistē - "Conformation show" vai "Breed show"). Kad "āķis būs lūpā", tad jau nāks un maksās!

.

.

Suņu īpašnieku pulcēšanās forumos var izlasīt kādu nožēlojamu stāstu par 44. CACIBu un kredītu ņemšanu bankā, lai varētu turpināt "sportošanu" pa izstādēm un varbūt tomēr uzvarēt visus... Kaut kā līdz šim nav sanācis, dzīvoklis jau arī bankā ieķīlāts, patēriņa kredīti paņemti uz katra stūra.

Nav vērts vairs arī uzskaitīt un aprakstīt pašu ekspertu kļūdas izstādēs. "Tas taču ir šovs!" aizstāvot iesauksies daudzi.

.

.

Aicinājums 1970. gada katalogā

.

Neiesaku arī meklēt īpašu loģiku ekspertu vērtējumos. Tie var atšķirties pat nākamajā izstādes dienā. Un ne tikai pie cita, bet reizēm arī pie tā paša eksperta, ja viņš būs aizmirsis, kā novērtējis šo pašu jūsu suni vakardien. Cita diena – cits vērtējums! Šovam jābūt daudzveidīgam!

Diemžēl visa mūsu dzīve ir pārvērtusies vienā komerciālā šovā, reizēm ļoti absurdā. Ilustrācijai tikai pieminēšu vēl vienu, gandrīz neticamu gadījumu no 2016. gada izstādes, kurā piedalījās kāds mums visiem pazīstams kollijs. Kad suņa eksponēšana ringā bija beigusies un visi atbilstošie sertifikāti saņemti, suņa saimniece kopā ar kolliju izgāja no ringa un apstājās tuvu pie tā ieejas, lai pavērotu citu kollijus. Liels bija viņas pārsteigums, kad eksperts pasauca viņu ar suni atpakaļ ringā. Kollija īpašniece sākumā nodomāja, ka eksperts viņai kaut ko aizmirsis iedot vai pateikt, bet liels bija viņas izbrīns, kad no abiem atkal tika prasīts iet ringā atkal pa apli, turpu šurpu utt. Pēc tam eksperts sāka rakstīt vērtējumu un izpildīja tās pašas procedūras kā iepriekš. Izrādās, viņš šo kolliju vērtē kā nākamo suni, neatceras ne kāds izskatījās pirms brīža vērtētais suns un viņa saimniece. Un tad sekoja vēl šokējošāka atklāsme - abi viena kollija vērtējumi, kuri izdarīti ar viena un tā paša eksperta roku piecu minūšu laikā, ir pilnīgi pretēji!

.

.

Nedienas ar Ieņēmumu dienestu

.

Nesalīdzināmi spožāk klājas kinoloģiskajām organizācijām. Nauda plūst straumēm, dubultās grāmatvedības slepenās kladītes kļūst biezākas, "melnās" kases pildās strauji. Nereģistrēti biedru maksājumi, dalības maksas izstādēs, sacensībās, semināros, dažādos izglītojošos kursos, "kreisās" biļetes pasākumos, dīvainie darījumi ar svešiem kontiem veido milzīgas summas. Arī mūsu zemē Valsts Ieņēmumu dienests ir konstatējis rupjus finanšu pārkāpumus un sodījis ar naudas sodu (250 latiem!) "suņu organizācijas", taču Krievijas "kinoloģisko darboņu" vēriens pārsteidza pat mani. Nule kā notikusi kratīšana Krievijas Kinoloģiskās federācijas telpās, fakti un skaitļi šokē.

.

Titula un sertifikāta vietā - kapu plāksnīte

.

Dzenoties pēc kārtējiem prestižiem tituliem izstādēs, reizēm viss beidzas letāli. Gan pašmāju, gan ārzemju plašsaziņas līdzekļi ir rakstījuši par vairākiem gadījumiem (arī Latvijā), kad izstādē uz augstu vietu pretendējošs suns tiek konkurentu vai skauģu noindēts. Par kādu cilvēcību iespējams runāt, ja kāds sava suņa uzvaras jeb sava prestiža dēļ ir gatavs nogalināt citu? Lai būtu pirmais! Lai varētu vēlāk izdevīgāk pārdot sava uzvarētāja kucēnus!

Nereti dzīvnieki iet bojā ceļā uz pasākumu vai no tā, jo tiek pārkāpti elementārākie dzīvnieku labturības un drošības noteikumi. Ir noīrēts mikroautobuss, kurā vairākas dienas uz "prestižo" pasaules izstādi ceļo 5 vai vairākas personas un 20 dažādu šķirņu un izmēru suņi (daži aizdoti, lai izstāda!), kuri sabāzti pārnēsājamos konteineros, kas sakrauti cits un cita. Stress un vasaras karstums dara savu. 2016. gadā Pasaules izstāde sākās ar sēru brīdi - ceļā uz to avarēja mikroautobuss no Krievijas, gāja bojā pilnīgi visi cilvēki un suņi. Redzēju video no negadījuma vietas, taču nevēlos to šeit ievietot... To varētu nosaukt par nāvi, dzenoties pēc kārtējā CACIBa.

Gadās, ka ceļā neiet bojā, bet aizbēg un pazūd uz neatgriešanos. Tā, piemēram, 2016. gadā ceļā uz Pasaules čempionātu devās arī marmorkrāsas kollijs no Novgorodas. Pieturvietā auto tika apstādināts, lai izstaidzinātu suņus, bet kollijs metās bēgt. Šis gadījums beidzās laimīgi - pēc nedēļas, iesaistot sabiedrību, pazudušais tika atrasts. Ilustrācijai pievienoju toreiz internetā izvietoto lūgumu pēc palīdzības.

.

.

Šim kollijam paveicās, viņš tika atrasts.

.

.

 Bet šādi visbiežāk tiek pārvadāti "izstāžu čempioni"...

.

Kam pieder suns?

.

Reizēm, apskatot izstāžu katalogus, varam redzēt, ka īpašnieku ailē ir ierakstītas divas personas, reiz redzēju pat trīs. Tas nozīmē, ka suns atrodas "kopīpašumā" vai "divvaldījumā". Neizpratu šī visa jēgu. Vismaz uz jautājumu "Vai mums ir vajadzīgs suns?" atbilde šādā gadījumā netiek rasta. Izskaidrojums tikai viens - suns kopīpašumā kā ražošanas iekārta.

Reizēm suņi tiek sūtīti vaislas "komandējumos" uz citām valstīm un pat kontinentiem uz gadu vai pat ilgāk - tur vairojas un pat piedalās izstādēs. Kur šeit var lietot vārdus "mans suns"?

.

Suņi kā ražošanas iekārta

.

Ir audzētāji, kas savus suņus izmanto kā ražošanas iekārtas, bet šis būs stāsts par "atstrādātiem" suņiem. Par tādiem dēvē vai nu tos, kuriem izstādēs vairs nav īpaši lielu izredžu kļūt par galvenajiem uzvarētājiem, vai arī tādus audzētavu suņus ("kucēnu mašīnas"), kuri vairs nav perspektīvi turpmākajai izmantošanai vaislas darbā, lasi - naudas pelnīšanai. Stāvoklis saucas "ražošanas iekārta nokalpojusi".

“Zavodčiki” un “šovmeņi” šādus suņus labākajā gadījumā cenšas ievietot patversmē jeb suņu nabagmājā, vai arī, ja paveiksies, par lētu naudu pārdot kādam interesentam.

.

..

1979. gada izstādēs varējām vērot šādu suņus.

.

Satrieca kādas Krievijas “suņinieces” atklāsme, ka tas tomēr esot humānāk nekā izstādēm vai kucēnu ražošanai nederīgos suņus vienkārši iemidzināt, kā tas tagad jau tiekot daudzviet praktizēts ārzemēs. Tā taču vismaz sunītis vēl varot kādu gadiņu padzīvot. Trešā varianta vairs pat nav šādu cilvēka smadzenēs, - tikai ievietot nabagmājā vai nobeigt.

Arī Latvijā ir bijuši gadījumi, kad "nokalpojušus" audzētavas kollijus pārdod, lai vismaz "nopelnītu kaut ko". Ja "ražošanas" iekārta ir nerentabla, no tās ar steigu jāatbrīvojas, lai varētu iegādāties citu, kas nesīs cerēto peļņu. 

.

"Mani suņi visur ieņem pirmās vietas!"

.

Lētticīgo ļautiņu "slaukšana" vai "cirpšana" notiek visos iespējamos līmeņos. Bez lieliem un "prestižiem" suņu klubiem pagrīdē naski darbojas arī pavisam maziņi "klubiņi" - "es, mans vīrs un tante Ļuba no pirmā stāva", kurus var dēvēt par "vienas istabas" vai "dārza mājiņas klubu", un "kaktu" suņu vairotāji, kuri pat neorientējas kinoloģiskajā terminoloģijā. Un atkal - lai nebūtu jārunā lieki, lūdzu, noskatieties LTV1 raidījumu "Aizliegtais paņēmiens. Operācija: Ķepa uz maka". Sevišķi uzjautrinoša likās kādas "audzētājas" lepni izmestā frāze "Mani suņi visur ieņem pirmās vietas!".

.

Ko tu ieliki savam sunim bļodiņā?

.

Kā un ar ko var izmērīt apgalvojumu, ka suņu barība “tagad ir kļuvusi par 20% garšīgāka”? Kas tas ir - mārketings vai "mērkaķings"?

Ko tik visu nevar ieraudzīt zooindustrijas piedāvājumos! Barība konkrētām šķirnēm, konkrētiem augumiem un aktivitātēm, turklāt, ja paņemsiet rokās barības reklāmas bukletus, konstatēsiet, ka katrs ražotājs savā reklāmā uzsver, ka tieši viņa saražotais "kombikorms" ir labāks un dabīgāks par visiem citiem. Kam ticēt? Vajadzētu iet tālāk un sākt ražot barību konkrētām krāsām - baltiem, melniem, dzelteniem suņiem, nedrīkst aizmirst arī par raibiem!

Pajautājiet savam veterinārārstam, vai jūsu suns, ēdot rūpnieciski saražoto barību, nodzīvos tikpat ilgi kā ēdot paša gatavotu ēdienu? Mans veterinārārsts uz šādu jautājumu vispirms atbildēja ar mulsu smīnu un pēc tam teica: "Domāju, ka nē."

Ērtība vai suņu īpašnieku slinkums ir tas, kas piepilda zooindustrijas dūžu kabatas, nevis jūsu vēlme "dot savam sunim labāko". Dzīvnieku barība ir prece ar zemu lojalitāti, kura nemitīgi jāreklamē. Te neviļus atmiņā atsaucu gadījumu 90-to gadu sākumā, kad pie mums tika demonstrētas pirmās TV reklāmas. Noskatījos veļas pulvera "Ariel" reklāmu, kas solīja visu atmazgāt un "padarīt vēl baltāku" (nekā bija!) un reklāmas iespaidā nolēmu to iegādāties, lai izmazgātu savas tolaik modē esošās baltās zeķes. Pēc rūpīgas mazgāšanas zeķu apakšas tā arī palika dzeltenas, bet es aiz dusmām ievietoju tās aploksnē un nosūtīju ražotāja pārstāvjiem.

.

Vēl viena sastāvdaļa - zaudēta dzīvība

.

Esmu izveidojis sadaļu Gatavojam paši un tajā ierakstījis, ka negrasos nevienu aģitēt pret rūpnieciski ražotās barības izēdināšanu suņiem. Katram pašam jāizlemj, kā rīkoties.

Droši vien katrs suņa īpašnieks ir dzirdējis par suņu saindēšanos ar tādu vai citādu barību, taču šādu gadījumu nemaz nav maz. Nevēlos te uzskaitīt konkrētus gadījumus, to visu var sameklēt internetā. Bieži vien dažādu ražotāju barības partijas tiek oficiāli atsauktas un suņu īpašnieki brīdināti. Ierakstiet interneta meklētājos atslēgas frāzi "pet food recall" ("dzīvnieku barības atsaukums") un par to pārliecināsieties paši. ASV ir izdota pat grāmata "Food Pets Die For". Angļu valodas zinātāji grāmatas nosaukumā saskatīs cinisku vārdu spēli - "Barība, kuras dēļ dzīvnieki būtu gatavi mirt". Esmu to iegādājies.

.

.

Šmaukšanos (noklusēšanu, nenorādīšanu, nepatiesa daudzuma / mazuma norādīšanu utt.) ar sastāvdaļu sarakstu uz barības iepakojumiem arī neiztirzāšu, piebildīšu, ka ir gadījumi, kad uz pakas nav norādīta viena ļoti svarīga sastāvdaļa - iedragāta veselība vai zaudēta dzīvība.

No kā prasīt atbildību šādos gadījumos? No sava veterinārārsta, kas ieteica barot ar "rūpniecisko" un varbūt pat nosauca ražotāju (jo viņa uzņēmums to izplata un saņem savu %)? No sevis par slinkumu? No veikalniekiem, kas pārdot preci, par kuru ir aizdomas, ka tā izraisa neatgriezeniskas sekas? Vai mēs varam pieļaut, lai mūsu mājdzīvnieki ēd barību, kura acīmredzami padara tos vājākus un slimākus? Ko mēs varam darīt, lai nodrošinātu viņiem veselīgu pārtiku? Vai mums nav svarīgi, cik ilgi un kā viņi dzīvo?

.

Noindē savu suni lētāk!

.

Kad radās aizdomas par pašmāju ražotās barības izraisītajām smagajām veselības problēmām, no kurām cieta daudzi desmiti suņu, preces no veikaliem izņemtas netika. To darītu jebkur, tikai ne Latvijā! "Nav pieķerts, nav zagts!" jeb, kamēr nav pierādīts, ka barība satur toksiskas vielas, to var bez sirdsapziņas pārmetumiem tirgot. Lielveikali un zoopreču bodes sacentās atlaižu pielietošanā, rīkoja reklāmas kampaņas pat ar 50% atlaidēm. Ar skumjām skatījos visā notiekošajā un nodomāju, ka uz reklāmas plakātiem pietrūkst liela pamanāma saukļa "Noindē savu suni lētāk!" Jāpiebilst, ka barība tika izpirkta, jo laikam jau vārds "atlaide" un kopā ar to skaitlis "50%" atņem arī pircēju pēdējās saprāta paliekas.

Sevišķi ciniski likās tas, ka kāds liels zooveikalu tīkls par "labu pirkumu" virs kaut kādas summas komplektā dāvināja arī 10% atlaižu karti kādā no veterinārajām klīnikām...

.

Nobeigums

Dzīšanās pēc naudas (materiālās labklājības) kā ceļa rullis iet pāri tiem ideāliem, kuru dēļ vajadzētu dzīvot. Cik ilgi vēl suņi maksās par savu īpašnieku ambīcijām un zooindustrijas īpašnieku alkatīgās vēlmes piebāzt savas kabatas?

Un kad beidzot cilvēki kļūs par Cilvēkiem?

Esmu kļuvis zooindustrijai perpendikulārs.