Priekšvārds
.
Šis
raksts ir uzskatāms par turpinājumu manai publikācijai
Suņu izstādes
jau sen vairs nav šķirnes kvalitātes rādītājs
(ieteicams izlasīt vispirms).
Nav svarīgi, vai jūs
rakstītajam piekritīsiet vai arī izteiksiet man pārmetumus
par "aso spalvu" - man raksturīgo rakstīšanas
stilu, kas nepazīst kompromisus. Galvenais - aizdomājieties!
Man
pašam vissvarīgāk šobrīd ir nebūt gļēvam un
nenoklusēt to, kas sakrājies šajos daudzajos gados.
.
Ievads
jeb Vai mums vajadzīgs suns?
.
Savu
rakstu gribu sākt ar citātu no Helmas Lapiņas grāmatas
"Suns, kuru mīlam": "Apsverot šo jautājumu no praktiskā viedokļa, gandrīz droši var sacīt, ka mūsdienās suns vajadzīgs gaužām nedaudziem cilvēkiem, jo sunim vairs nav viņa tradicionālo, senseno pienākumu un uzdevumu. Mūsu urbanizācijas, globalizācijas un tehnikas laikmetā suns zaudējis nozīmi, piemēram, kā
gans.
Vajadzību pēc suņa cilvēks mūsdienās sāk izjust skaudrāk nekā jebkad agrāk. Dzīvodami akmens sprostos, dzirdēdami visapkārt gandrīz vienīgi tehnikas radītus trokšņus, arvien vairāk zaudējot saiknes un tuvību ar dabu, mēs smeldzīgā nostaļģijā tiecamies pēc dzīvas būtnes, kas vismaz daļēji aizpildītu tukšumu, ko radījuši modernās dzīves apstākļi. Un šī mūsu vēlēšanās pēc kaut kā, ko nevar ne apēst, ne mugurā uzģērbt, ne bankā noguldīt, paceļ vārdu "vajadzīgs" pavisam citā, daudz augstākā pakāpē."
.
.
Tā
Helma rakstīja pagājušā gadsimta deviņdesmito
gadu sākumā. Mēs ar viņu bija nedaudz pazīstami,
esmu viesojies arī pie viņas mājās, bet citi viņu
atcerēsies kā lielisko veterinārārsta Džeimsa
Heriota grāmatu tulkotāju, bokseru šķirnes suņu
mīļotāju un astoņdesmitajos gados izdotā ikgadējā
"Suņu audzētāju uzziņu kalendāra"
autori. Šīs brošūriņas padomju laikā interesenti
izķēra dažu minūšu laikā, tās kļuva par deficītu
(Kolliju
portāla bibliotēkā ir šis bibliogrāfiskais
retums).
.
.
Helmas
Lapiņas veltījums: "Agrim, jaunu, grūtu gaitu
sākot."
.
Daudz
laika pagājis no "deviņdesmitajiem",
sabiedrība ieslīgusi mežonīgajā kapitālismā un
arvien pieaugošajā dažādu lietu patēriņā, līdz
pamatiem mainot cilvēku vēlmes un prioritātes
ikdienā. Nav vairs arī šai saulē ne Helmas Lapiņas,
ne Irisas
Stepes, n-tās reizes mainījusies suņu
šķirņu mode un nebūtībā devušās arī tās vērtības,
kuras daudziem no mums kādreiz bija ļoti svētas.
Kopā ar kolliju popularitāti pagātnē devies arī
tas sabiedrības locekļu īpašību kopums, kuru agrāk
apzīmēja ar vienu vārdu - Cilvēcība, un katram
bija skaidrs, ko tā nozīmē.
.
Kritēriji
.
Daudziem
mainījušies arī suņu iegādes kritēriji - ne vēsts
vairs no grāmatā "Suns, kuru mīlam" rakstītā.
Tagad suni bieži izvēlas tādēļ, ka: 1) iederas
interjerā (piestāv tapetēm vai "aifonam"!),
2) imidža veidošanai, 3) labklājības līmeņa vai
sava statusa demonstrēšanai.
Atceros sarunu ar vīru,
kas interesējās par kollija kucēna iegādi. Ģimenē
bija apsvērti divi iespējamie varianti: kollijs un
labradors. Pēc dažas dienas ilgušas svārstīšanās
"vinnēja" labradors, jo sieva uzskatot, ka
viņš labāk "piestāvēšot jaunajām dzīvokļa
tapetēm" (pēdiņās izmantots citāts).
Par
"imidžšķirni" parasti izvēlas mazo šķirņu
jeb dekoratīvos sunīšus. Tas nekas, ka maziņš!
"Portatīvo" padusē nēsājamo lutekli apģērbs pēc
iespējas glaunāk un viņš būs pamanāmāks pat par
liela auguma suni!
Savukārt,
labklājības līmeni vislabāk demonstrēt komplektā
ar izstāžu jeb "šova kategorijas" suni.
Jo vairāk CACku un citu trīs burtu kombināciju uz
rozetēm, kuras var piekārt pie sienas, jo prestižāk!
.
.
"Kam
aitas, tas jācērp!", vēsta sena atziņa. Pārfrāzējot
- kam suņi, to cirps zooindustrija, kas "rūpējas
no sirds", lai mūsu suņiem tiktu tikai pats labākais.
(Pašu sliktāko viņi laikam lieto paši.)
Un,
lai to "labāko" labāk pārdotu suņu īpašniekiem,
nepieciešams tā dēvētais tiešais mārketings: zoo
preču ražotājs - tirgotājs - kinoloģiskā organizācija
jeb klubs - organizēts pasākums - dalībnieks jeb patērētājs.
.
Suņu
izstāde vai "zoopasākums"?
.
Par
cik savas pārdomas par suņu izstādēm jau iepriekš
esmu paudis publikācijā Suņu
izstādes jau sen vairs nav šķirnes kvalitātes rādītājs,
tādēļ jau iepriekš uzrakstīto necitēšu.
Agrāk
katra suņu izstāde sākās ar svinīgu parādi. Labākie
suņi tika rotāti ar pašu nopelnītām medaļām.
Cilvēkiem bija citi mērķi un cits noskaņojums, bet
kinoloģijai - cita jēga un uzdevumi. Man
šķiet, ka tās aktivitātes, kuras mūsdienās tik
bieži rīko suņu klubi, vajadzētu dēvēt pareizi -
nevis par suņu izstādēm, bet gan par "zoopasākumiem",
kuru viens no pamatmērķiem ir pārliecināt suņa īpašnieku iesaistīties
šajā "suņu izstāžu sportā" (angliski
jau šāds termins eksistē - "Conformation show" vai
"Breed show"). Kad "āķis būs
lūpā", tad jau nāks un maksās!
.
.
Suņu
īpašnieku pulcēšanās forumos
var izlasīt kādu nožēlojamu stāstu par 44. CACIBu un kredītu
ņemšanu bankā, lai varētu turpināt "sportošanu"
pa izstādēm un varbūt tomēr uzvarēt visus... Kaut
kā līdz šim nav sanācis, dzīvoklis jau arī bankā
ieķīlāts, patēriņa kredīti paņemti uz katra stūra.
Nav
vērts vairs arī uzskaitīt un aprakstīt pašu
ekspertu kļūdas izstādēs. "Tas taču ir šovs!"
aizstāvot iesauksies daudzi.
.
.
Aicinājums
1970. gada katalogā
.
Neiesaku
arī meklēt īpašu loģiku ekspertu vērtējumos.
Tie var atšķirties pat nākamajā izstādes dienā.
Un ne tikai pie cita, bet reizēm arī pie tā paša
eksperta, ja viņš būs aizmirsis, kā novērtējis
šo pašu jūsu suni vakardien. Cita diena cits vērtējums!
Šovam jābūt daudzveidīgam!
Diemžēl
visa mūsu dzīve ir pārvērtusies vienā komerciālā
šovā, reizēm ļoti absurdā. Ilustrācijai
tikai pieminēšu vēl vienu, gandrīz neticamu gadījumu
no 2016. gada izstādes, kurā piedalījās kāds mums
visiem pazīstams kollijs. Kad suņa eksponēšana
ringā bija beigusies un visi atbilstošie sertifikāti
saņemti, suņa saimniece kopā ar kolliju izgāja no
ringa un apstājās tuvu pie tā ieejas, lai pavērotu
citu kollijus. Liels bija viņas pārsteigums, kad
eksperts pasauca viņu ar suni atpakaļ ringā.
Kollija īpašniece sākumā nodomāja, ka eksperts viņai
kaut ko aizmirsis iedot vai pateikt, bet liels bija viņas
izbrīns, kad no abiem atkal tika prasīts iet ringā
atkal pa apli, turpu šurpu utt. Pēc tam eksperts sāka
rakstīt vērtējumu un izpildīja tās pašas procedūras
kā iepriekš. Izrādās, viņš šo kolliju vērtē kā
nākamo suni, neatceras ne kāds izskatījās pirms brīža
vērtētais suns un viņa saimniece. Un tad sekoja vēl
šokējošāka atklāsme - abi viena kollija vērtējumi,
kuri izdarīti ar viena un tā paša eksperta roku
piecu minūšu laikā, ir pilnīgi pretēji!
.
.
Nedienas
ar Ieņēmumu dienestu
.
Nesalīdzināmi
spožāk klājas kinoloģiskajām organizācijām.
Nauda plūst straumēm, dubultās grāmatvedības
slepenās kladītes kļūst biezākas, "melnās"
kases pildās strauji. Nereģistrēti biedru maksājumi,
dalības maksas izstādēs, sacensībās, semināros,
dažādos izglītojošos kursos, "kreisās"
biļetes pasākumos, dīvainie darījumi ar svešiem
kontiem veido milzīgas summas. Arī mūsu zemē
Valsts Ieņēmumu dienests ir konstatējis rupjus
finanšu pārkāpumus un sodījis ar naudas sodu (250
latiem!) "suņu organizācijas", taču
Krievijas "kinoloģisko darboņu" vēriens pārsteidza
pat mani. Nule kā notikusi kratīšana Krievijas
Kinoloģiskās federācijas telpās, fakti un skaitļi
šokē.
.
Titula
un sertifikāta vietā - kapu plāksnīte
.
Dzenoties
pēc kārtējiem prestižiem tituliem izstādēs, reizēm
viss beidzas letāli. Gan pašmāju, gan ārzemju plašsaziņas
līdzekļi ir rakstījuši par vairākiem gadījumiem
(arī Latvijā), kad izstādē uz augstu vietu pretendējošs
suns tiek konkurentu vai skauģu noindēts. Par kādu
cilvēcību iespējams runāt, ja kāds sava suņa
uzvaras jeb sava prestiža dēļ ir gatavs nogalināt
citu? Lai būtu pirmais! Lai varētu vēlāk izdevīgāk
pārdot sava uzvarētāja kucēnus!
Nereti
dzīvnieki iet bojā ceļā uz pasākumu vai no tā,
jo tiek pārkāpti elementārākie dzīvnieku labturības
un drošības noteikumi. Ir noīrēts mikroautobuss,
kurā vairākas dienas uz "prestižo"
pasaules izstādi ceļo 5 vai vairākas personas un 20
dažādu šķirņu un izmēru suņi (daži aizdoti,
lai izstāda!), kuri sabāzti pārnēsājamos
konteineros, kas sakrauti cits un cita. Stress un
vasaras karstums dara savu. 2016. gadā Pasaules izstāde
sākās ar sēru brīdi - ceļā uz to avarēja
mikroautobuss no Krievijas, gāja bojā pilnīgi visi
cilvēki un suņi. Redzēju video no negadījuma
vietas, taču nevēlos to šeit ievietot... To varētu
nosaukt par nāvi, dzenoties pēc kārtējā CACIBa.
Gadās,
ka ceļā neiet bojā, bet aizbēg un pazūd uz
neatgriešanos. Tā, piemēram, 2016. gadā ceļā uz
Pasaules čempionātu devās arī marmorkrāsas
kollijs no Novgorodas. Pieturvietā auto tika apstādināts,
lai izstaidzinātu suņus, bet kollijs metās bēgt.
Šis gadījums beidzās laimīgi - pēc nedēļas,
iesaistot sabiedrību, pazudušais tika atrasts.
Ilustrācijai pievienoju toreiz internetā izvietoto lūgumu
pēc palīdzības.
.
.
Šim
kollijam paveicās, viņš tika atrasts.
.
.
Bet šādi
visbiežāk tiek pārvadāti "izstāžu čempioni"...
.
Kam
pieder suns?
.
Reizēm,
apskatot izstāžu katalogus, varam redzēt, ka īpašnieku
ailē ir ierakstītas divas personas, reiz redzēju
pat trīs. Tas nozīmē, ka suns atrodas "kopīpašumā"
vai "divvaldījumā". Neizpratu šī visa jēgu.
Vismaz uz jautājumu "Vai mums ir vajadzīgs
suns?" atbilde šādā gadījumā netiek rasta.
Izskaidrojums tikai viens - suns kopīpašumā kā ražošanas
iekārta.
Reizēm
suņi tiek sūtīti vaislas "komandējumos"
uz citām valstīm un pat kontinentiem uz gadu vai pat
ilgāk - tur vairojas un pat piedalās izstādēs. Kur
šeit var lietot vārdus "mans suns"?
.
Suņi
kā ražošanas iekārta
.
Ir
audzētāji, kas savus suņus izmanto kā ražošanas
iekārtas, bet šis būs stāsts par "atstrādātiem"
suņiem. Par tādiem dēvē vai nu tos, kuriem izstādēs
vairs nav īpaši lielu izredžu kļūt par
galvenajiem uzvarētājiem, vai arī tādus audzētavu
suņus ("kucēnu mašīnas"), kuri vairs nav
perspektīvi turpmākajai izmantošanai vaislas darbā,
lasi - naudas pelnīšanai. Stāvoklis saucas "ražošanas
iekārta nokalpojusi".
Zavodčiki
un šovmeņi šādus suņus labākajā gadījumā
cenšas ievietot patversmē jeb suņu nabagmājā, vai
arī, ja paveiksies, par lētu naudu pārdot kādam
interesentam.
.
..
1979.
gada izstādēs varējām vērot šādu suņus.
.
Satrieca
kādas Krievijas suņinieces atklāsme, ka tas
tomēr esot humānāk nekā izstādēm vai kucēnu ražošanai
nederīgos suņus vienkārši iemidzināt, kā tas
tagad jau tiekot daudzviet praktizēts ārzemēs. Tā
taču vismaz sunītis vēl varot kādu gadiņu padzīvot.
Trešā varianta vairs pat nav šādu cilvēka smadzenēs,
- tikai ievietot nabagmājā vai nobeigt.
Arī
Latvijā ir bijuši gadījumi, kad "nokalpojušus"
audzētavas kollijus pārdod, lai vismaz "nopelnītu
kaut ko". Ja "ražošanas" iekārta ir
nerentabla, no tās ar steigu jāatbrīvojas, lai varētu
iegādāties citu, kas nesīs cerēto peļņu.
.
"Mani
suņi visur ieņem pirmās vietas!"
.
Lētticīgo
ļautiņu "slaukšana" vai "cirpšana"
notiek visos iespējamos līmeņos. Bez lieliem un
"prestižiem" suņu klubiem pagrīdē naski
darbojas arī pavisam maziņi "klubiņi" -
"es, mans vīrs un tante Ļuba no pirmā stāva",
kurus var dēvēt par "vienas istabas" vai
"dārza mājiņas klubu", un
"kaktu" suņu vairotāji, kuri pat neorientējas
kinoloģiskajā terminoloģijā. Un atkal - lai nebūtu
jārunā lieki, lūdzu, noskatieties LTV1 raidījumu "Aizliegtais paņēmiens. Operācija:
Ķepa uz maka". Sevišķi
uzjautrinoša likās kādas "audzētājas"
lepni izmestā frāze "Mani suņi visur ieņem
pirmās vietas!".
.
Ko
tu ieliki savam sunim
bļodiņā?
.
Kā
un ar ko var izmērīt apgalvojumu, ka suņu barība
tagad ir kļuvusi par 20% garšīgāka? Kas tas
ir - mārketings
vai "mērkaķings"?
Ko
tik visu nevar ieraudzīt zooindustrijas piedāvājumos!
Barība konkrētām šķirnēm, konkrētiem augumiem
un aktivitātēm, turklāt, ja paņemsiet rokās barības
reklāmas bukletus, konstatēsiet, ka katrs ražotājs
savā reklāmā uzsver, ka tieši viņa saražotais
"kombikorms" ir labāks un dabīgāks par
visiem citiem. Kam ticēt? Vajadzētu iet tālāk un sākt
ražot barību konkrētām krāsām - baltiem,
melniem, dzelteniem suņiem, nedrīkst aizmirst arī
par raibiem!
Pajautājiet
savam veterinārārstam, vai jūsu suns, ēdot rūpnieciski
saražoto barību, nodzīvos tikpat ilgi kā ēdot paša
gatavotu ēdienu? Mans veterinārārsts uz šādu jautājumu
vispirms atbildēja ar mulsu smīnu un pēc tam teica:
"Domāju, ka nē."
Ērtība
vai suņu īpašnieku slinkums ir tas, kas piepilda
zooindustrijas dūžu kabatas, nevis jūsu vēlme
"dot savam sunim labāko". Dzīvnieku barība
ir prece ar zemu lojalitāti, kura nemitīgi jāreklamē.
Te neviļus atmiņā atsaucu gadījumu 90-to gadu sākumā,
kad pie mums tika demonstrētas pirmās TV reklāmas.
Noskatījos veļas pulvera "Ariel" reklāmu,
kas solīja visu atmazgāt un "padarīt vēl baltāku"
(nekā bija!) un reklāmas iespaidā nolēmu to iegādāties,
lai izmazgātu savas tolaik modē esošās baltās zeķes.
Pēc rūpīgas mazgāšanas zeķu apakšas tā arī
palika dzeltenas, bet es aiz dusmām ievietoju tās
aploksnē un nosūtīju ražotāja pārstāvjiem.
.
Vēl
viena sastāvdaļa - zaudēta dzīvība
.
Esmu
izveidojis sadaļu Gatavojam
paši un tajā ierakstījis, ka negrasos
nevienu aģitēt pret rūpnieciski ražotās barības
izēdināšanu suņiem. Katram pašam jāizlemj, kā rīkoties.
Droši
vien katrs suņa īpašnieks ir dzirdējis par suņu
saindēšanos ar tādu vai citādu barību, taču šādu
gadījumu nemaz nav maz. Nevēlos te uzskaitīt konkrētus
gadījumus, to visu var sameklēt internetā. Bieži
vien dažādu ražotāju barības partijas tiek oficiāli
atsauktas un suņu īpašnieki brīdināti. Ierakstiet
interneta meklētājos atslēgas frāzi "pet food
recall" ("dzīvnieku barības
atsaukums") un par to pārliecināsieties paši.
ASV ir izdota pat grāmata "Food Pets Die For".
Angļu valodas zinātāji grāmatas nosaukumā saskatīs cinisku vārdu spēli
- "Barība, kuras dēļ dzīvnieki būtu gatavi mirt". Esmu
to iegādājies.
.
.
Šmaukšanos
(noklusēšanu, nenorādīšanu, nepatiesa daudzuma /
mazuma norādīšanu utt.) ar sastāvdaļu sarakstu uz
barības iepakojumiem arī neiztirzāšu, piebildīšu,
ka ir gadījumi, kad uz pakas nav norādīta viena ļoti
svarīga sastāvdaļa - iedragāta veselība vai zaudēta
dzīvība.
No
kā prasīt atbildību šādos gadījumos? No sava
veterinārārsta, kas ieteica barot ar "rūpniecisko"
un varbūt pat nosauca ražotāju (jo viņa uzņēmums
to izplata un saņem savu %)? No sevis par slinkumu?
No veikalniekiem, kas pārdot preci, par kuru ir
aizdomas, ka tā izraisa neatgriezeniskas sekas?
Vai mēs varam pieļaut, lai mūsu mājdzīvnieki ēd barību, kura acīmredzami padara tos vājākus un slimākus? Ko mēs varam darīt, lai nodrošinātu viņiem veselīgu pārtiku?
Vai mums nav svarīgi, cik ilgi un kā viņi dzīvo?
.
Noindē
savu suni lētāk!
.
Kad
radās aizdomas par pašmāju ražotās barības
izraisītajām smagajām veselības problēmām, no
kurām cieta daudzi desmiti suņu, preces no veikaliem
izņemtas netika. To darītu jebkur, tikai ne Latvijā!
"Nav pieķerts, nav zagts!" jeb, kamēr nav
pierādīts, ka barība satur toksiskas vielas, to var
bez sirdsapziņas pārmetumiem tirgot. Lielveikali un
zoopreču bodes sacentās atlaižu pielietošanā, rīkoja
reklāmas kampaņas pat ar 50% atlaidēm. Ar skumjām
skatījos visā notiekošajā un nodomāju, ka uz reklāmas
plakātiem pietrūkst liela pamanāma saukļa
"Noindē savu suni lētāk!" Jāpiebilst, ka
barība tika izpirkta, jo laikam jau vārds
"atlaide" un kopā ar to skaitlis
"50%" atņem arī pircēju pēdējās saprāta
paliekas.
Sevišķi
ciniski likās tas, ka kāds liels zooveikalu tīkls
par "labu pirkumu" virs kaut kādas summas
komplektā dāvināja arī 10% atlaižu karti kādā
no veterinārajām klīnikām...
.
Nobeigums
Dzīšanās
pēc naudas (materiālās labklājības) kā ceļa
rullis iet pāri tiem ideāliem, kuru dēļ vajadzētu
dzīvot.
Cik
ilgi vēl suņi maksās par savu īpašnieku ambīcijām
un zooindustrijas īpašnieku alkatīgās vēlmes piebāzt
savas kabatas?
Un
kad beidzot cilvēki kļūs par Cilvēkiem?
Esmu
kļuvis zooindustrijai perpendikulārs.
|