Kur palikuši kolliji?

.

.

Pie šī stenda uz 12. republikānisko suņu izstādi Mežaparkā 1972. gadā pulcējās kolliji un viņu īpašnieki.

..

Ievads

.

Internetā periodiski parādās jautājumi, kur palikuši kolliji un citu kādreiz tik populāru suņu šķirņu pārstāvji? Šoruden šis jautājums, kas izskanēja kādā ļoti lielā Krievijas suņinieku interneta vietnē un ieguva diezgan plašu rezonansi, uzjundīja manī vēlmi uzrakstīt turpinājumu publikācijai Pazuduši astoņdesmitajos (vēlams to izlasīt vispirms).

.

Atkal par topiem, reitingiem un modi

.

Par mainīgo modi uz suņu šķirnēm un piedāvājumu jau rakstīju publikācijā Pazuduši astoņdesmitajos, taču, turpinot šo tēmu, vēlos vēl šo to piebilst.

Ir cilvēki, kas apgalvo, ka nekāda mode uz suņiem nepastāv, tas ir aplams izdomājums, viss pasaulē mainās, neatkarīgi no cilvēku vēlmēm, t.i., viss rit savu gaitu un nav ārēji ietekmējams. Otri apgalvo, ka mode pastāv un min daudzus konkrētus piemērus.

Neaprakstīšu šeit dažādu komerciālu produktu, tai skaitā kino filmu, masveida ietekmi uz cilvēkiem, lai iegādātos kādu konkrētu suni, bet gan par to, ka modi uz suņu šķirnēm veido tirgus un reklāma. Atmetīsim dažādus apšaubāmus un absurdus suņu šķirņu TOPus, kuri ir sastādīti tūkstošiem, pievērsīsimies tikai oficiālajiem ikgadējiem kinoloģisko organizāciju suņu šķirņu popularitātes reitingiem, kas tiek sastādīti, vadoties no iegūto kucēnu skaita, klubos reģistrēto suņu skaita utt.

Tagad tie tiek pavadīti ar saukļiem, kā, piemēram, "Vēlies iegādāties suni? Izvēlies kādu no populārākajām šķirnēm!" Parasti tās ir desmit šķirnes, dažreiz divdesmit.

Ņemsim vērā, ka lielākā daļa cilvēku, kas vēlas iegādāties suni, nav kādas konkrētas suņu šķirnes fani, un vispār lielākajai daļai par suņiem īstas skaidrības nav. Informācija parasti tiek meklēta internetā, bet tur priekšā jau gatavi suņu klubu reitingi, dažādi sēnalu vērtības topi un suņinieku interneta kari specializētajos forumos. Nepopulāros iegādāties atliek vien tiem, kas attiecīgās šķirnes pārstāvjus patiešām labi zina un ciena, bet pēc plaši izreklamēto komercsuņu audzētāju saražotajiem kucēniem pieprasījums ir liels. Reizēm tik liels, ka izveidojas pat rindas, bet komercšķirņu kucēnu cenas izaug līdz pat 2000 tūkstošiem eiro. Prece saražota, izreklamēta un noandelēta. Visi apmierināti.

.

.

Irisa Stepe ar Ortanu 1969. gada 12. augustā piedalās aģitbrigādes paraugdemonstrējumos.

.

Jauni un ticami reitingi

.

Šajos divos gados, kopš uzrakstīju publikāciju Pazuduši astoņdesmitajos, ir publicētas divas ļoti ticamas un nozīmīgas reitingu tabulas. Viena attiecas uz PSRS laikiem, bet otra uz ASV kinoloģijas vēsturi vairāk kā gadsimtu ilgā griezumā.

Vispirms par mums. Ir sastādīts PSRS visu laiku populārāko suņu šķirņu TOP 7 un tas ir šāds:

.

.

Kollijs bija starp visu laiku populārākajiem suņiem PSRS, taču tagad ilustrācijai gribu minēt nule kā publicēto populārāko suņu šķirņu TOP 7 Krievijā (2017). Nenokrītiet no sēdekļiem, bet kādreiz tik populāros suņus šodien ir nomainījuši: 1) Jorkšīras terjers 2) toiterjers 3) čivauva 4) Džeka Rasela terjers 5) špics 6) miniatūrais pinčers 7) mopsis.

Amerikas Kennelklubs jeb AKC ir paveicis apjomīgu darbu un sastādījis populārāko šķirņu TOP 10 pa desmitgadēm, sākot no 1880. gada. Visus topus publicēt nav jēgas, vēlos tikai jums parādīt kolliju vietu tajos (pēdējā tabulas kolonna).

.

.

Kā jau biju aprakstījis savā rakstā Pazuduši astoņdesmitajos, lielākais kolliju popularitātes vilnis ASV bija 1900-tajos gados, pēc tam 1940-tajos, precīzāk - 1943. gadā, kad uz ekrāniem iznāca filma "Lesija atgriežas mājās", bet 80-tajos kolliji pamazām pazūd. Ne vien pazūd, bet arvien reitingu tabulās slīd uz leju, tā, piemēram, jau 2013. gadā kolliji ASV ierindojas 35. vietā, 2014. un 2015. gados - 36. vietā, bet 2016. gadā vēl zemāk - 37. vietā. Datus par 2017. gadu varēsim iegūt vien nākamā gada sākumā.

Vēl nolēmu ielūkoties Lielbritānijas reitingu tabulās, kā nekā kolliju dzimtene. Britu kennelkluba dati vēsta, ka kollijus mums TOP 10 neatrast nevienā no Lielbritānijas reģioniem (detalizēts, pārskatāms sadalījums), pat Skotijā nē.

.

.

DSK Kolliju sekcijas specializētās garspalvaino kolliju izstādes (18.05.2003) ringu uzvarētāji (no kreisās): Leonor Rufi Citrion Favorīts (īp. T. Safonova), Olanta Favorīts (īp. I. Kropačova), Abijas mamma Okeira Favorīts (īp. L. Juškeviča), Danfrebek De-Anna un Danfrebek Drill Sergeant (abu īp. I. Stepe). 2003. gads atnāca ļoti cerīgs. Fotografējot šo bildi vēl nezināju, ka pēc divām nedēļām iepazīšos ar Ievu, bet novembrī attēlā redzamo kolliju Okeiras un Seržika metienā piedzims Abija.

.

Kāpēc pazuda kolliji Krievijā?

.

Bez dažādos manos iepriekšējos rakstos minētajiem iemesliem (ļoti plašs suņu šķirņu piedāvājums, mode, darbspēju zaudēšanas utt.) šoreiz gribu "parakt dziļāk" un pastāstīt jums to, kas jums vēl noteikti nav zināms.

Sāksim ar Krieviju, jo kolliju skaita samazināšanās tur būtiski ietekmēja kolliju skaita samazināšanos visās citās bijušās padomju valsts teritorijās, tostarp Latvijā.

90-to sākuma "juku laiki" un tai sekojošā nabadzība un bezcerība, kad pēkšņi sabruka varenā PSRS, ļoti ietekmēja ne vien cilvēku sadzīvi un noskaņojumu, bet arī kucēnu tirgu. Kolliju kucēnus pārdot bija ļoti grūti, tādēļ metienu skaits klubos saruka līdz minimumam. Arī tā laika izstādēs grūto materiālo apstākļu dēļ piedalījās visai maz suņu īpašnieku.

Brīdī, kad vajadzētu šķirni "stutēt" un atbalstīt, kinoloģiskās organizācijas rīkojās pretēji, nodarot kolliju šķirnei ļoti lielu ļaunumu. Piemēram, veica pēkšņu ciltsrakstu nomaiņu uz jauniem. Daudzi to neizdarīja naudas trūkuma dēļ, aizņemtības dēļ, kā arī neredzēja jēgu šādai maiņai. Līdz ar to liels procents Krievijas vaislas kolliju palika "aiz borta" un vairs selekcijas darbā nepiedalījās.

Ar to vēl nebija gana. Tā laika Krievijas kollisti labi atceras tā dēvēto "Oktāvgeitu" jeb kampaņu. Kuces Oktāvas pēcnācējos it kā tika atklāts nevēlams gēns, vairumā gadījumu netika gūts apstiprinājums tā pārmantojamībai. Taču steidzamības kārtā tika nolemts no vaislas darba izslēgt pilnīgi visus Oktāvas pēcnācējus līdz pat n-tajai pakāpei. Bet to bija ļoti daudz, jo Oktāva tolaik piederēja pašai Maskavas Kolliju sekcijas vadītājai un plaši tika izmantota selekcijā. No vaislai izmantojamajiem suņiem palika vien daži eksemplāri.

Pēc tam tika importēti kolliji no ārzemēm un izveidota jauna vaislas suņu grupa un vecie kollisti saņēma pēdējo triecienu - viņus visus kopā ar saviem padomju laika suņiem lēnām izstūma no aprites un vaislas darba, viņi kļuva lieki.

.

Kāpēc pazuda kolliji Latvijā?

.

Arī Latvijas kolliju audzētāju dzīvē 90-to gadu "juku laiki" ienesa ļoti dramatiskas korekcijas. Suņu audzētāji sadalījās divās grupās (organizācijās), jo katras vadībai bija savs skatījums uz nākotni. Sākotnēji viss bija diezgan mēreni, abu organizāciju kolliji tika pat vērtēti kopīgās izstādēs un tās vērtēja neviens cits kā Latvijas kategorijas eksperte Irisa Stepe.

.

.

1994. gada kolliju izstādes atspoguļojums tā laika specializētajā avīzē "Suņuks".

.

Piemēram, 1994. gadā arī es biju šādā izstādē, kas notika tā laika Fizkultūras akadēmijas sporta zālē Šmerlī. Man ir saglabājies pat raksts tā laika avīzē "Suņuks" par šo izstādi, kuru rīkoja Latvijas Kinoloģisko klubu Asociācijas (pēc tam LKF) Latvijas Kolliju un šeltiju klubs ar tā prezidenti Vairu Ozolu priekšgalā. Šajā konkrētajā izstādē piedalījās 54 kolliji un Irisa Stepe tajā dienā par labāko šķirnes pārstāvi atzina slavenā Rīgas kollija Jutan Mamive CS pēcteci 1989. gadā dzimušo kuci Ardent Hope Crown of Flower's (īp. I. Bambāne).

Vēlākajos gados pēc šmuces ar ciltrakstiem augstākminētajā Vairas Ozolas vadītajā klubā un LKF nodibināšanās, kolliju lieta otrajā organizācijā sāka noplakt un izstādēs visbiežāk ringos godalgotās vietas sāka ieņemt tieši DSK Kolliju sekcijas kolliji, bet tas otrajiem bija nepatīkami. Vēlāk, kad pirmo LKF prezidentu "sanbernāristu" Arvi Torsteru amatā nomainīja Vija Klučniece un organizācija "iestūrēja" zem FCI spārna, visi citi, kas netika uzņemti LKF sastāvā, tai skaitā mūsējie kollisti, tika pasludināti par disidentiem, bet Vija Klučniece savā kabinetā uz mani kliedza, ka mēs "vairojam krančus", jo viņiem tagad nav "vienīgie pareizie" ciltsraksti. Lai gan mūsu kolliji bija galvastiesu pārāki...

.

.

Fragments no intervijas ar Vairu Ozolu avīzē "Suņuks". Vairu Ozolu es pazinu personīgi.

.

Vēlāk esmu arī saņēmis piedāvājumu pārvilināt man lojālos DSK Kollliju sekcijas biedrus uz LKF, nodibināt tur Kolliju klubu un kļūt par tā prezidentu. Man lika saprast, ka šādas Irisas Stepes un citu mūsu disidentu "uzmešanas" gadījumā sekos vislabvēlīgākā attieksme pret mani jaunā kluba vadītāja postenī. Tika solīts mūsu "nepareizo" kolliju ciltsrakstus (daudziem no tiem - ievestajiem - bija FCI "papīri"!) nomainīt pret tā dēvētajiem nulles jeb reģistra "baltajiem" ciltsrakstiem, savukārt, visi mūsu suņu agrāk iegūtie tituli, sertifikāti un apbalvojumi tiek anulēti - mēs faktiski pārvēršamies par "nullēm" un biedru naudas maksātājiem. Jāpaskaidro, ka Reģistrs ir Ciltsgrāmatas sastāvdaļa, taču pašā Ciltsgrāmatā no Reģistra suņus pārceļ, sākot ar ceturto paaudzi, bet, lai piedalītos vaislas darbā, jāizpilda vēl vesela virkne nosacījumu. Īsāk sakot, līdzīgi kā Krievijā - skaitāmies, maksājam, piedalāmies, bet mūs no vaislas darba tāpat pamazām izspiež. Bez tam "nulles" ciltsrakstus nemaz visiem neizsniedz. Šādiem nosacījumiem ne Irisa Stepe, ne es nepiekritu. Turklāt es nekad neesmu bijis "kažokzvērs".

Mākslīga šķelšana divās grupās - "pareizajā" un "nepareizajā" - nodarīja milzīgu postu jau tā mazskaitlīgajai Latvijas kolliju saimei. Diemžēl pēc starptautiskajiem noteikumiem tikai viena organizācija no katras valsts var pārstāvēt Starptautisko Kinoloģisko federāciju (FCI) un šo iespēju pirmā izmantoja LKF. Vija Klučniece izrādījās tālredzīga un ļoti spējīga menedžere, ko nevar teikt par otras organizācijas - LKA - vadību Ivana Pavlovska personā.

Pieprasījums pēc kolliju kucēniem arvien saruka, bet ārzemniekiem varēja pārdot vienīgi kucēnus ar FCI atzītiem ciltsrakstiem.

Pāris sieviešu nespēja vienoties un viņu personīgās ambīcijas pārvilka svītru Latvijas Kolliju nākotnei, bet LKF tā arī līdz pat šim brīdim nav sava kolliju kluba... Bez manis un Irisas Stepes to nevarēja "pacelt" neviens.

.

.

90-to gadu Rīgas superkollijs Jutans (īp. L. Poikāne)

.

Situācijas ilustrēšanai varu minēt dažus skaitļus. Atvērsim 45. Republikāniskās Dienesta suņu izstādes katalogu. DSK Kolliju sekcija šajā dienā svinēja 25 gadu pastāvēšanu un ringā devās 253 kolliji, no tiem 105 suņi un 148 kuces.

.

.

Lielās 1991. dienesta suņu izstādes kataloga vāks.

.

Salīdzinājumam ņemsim DSK kolliju sekcijas rīkoto garspalvaino kolliju izstādi 2003. gada maijā. Izstādē piedalījās pieci kolliji - Seržiks, Citrons un 3 kuces, bet es strādāju kā fotogrāfs. Nav nepieciešamības zīmēt līkni, lai pamanītu kritumu, lai redzētu atšķirību starp skaitļiem 253 un 5.

Tad sekoja uzplaukums un mūsu rīkotajā 2006. gada augusta izstādē Mārupē ringā par godu DSK Kolliju sekcijas nu jau 40 gadu jubilejai tika vērtēti 42 kolliji (ieskaitot kucēnus). Tas arī palika kā nepārspēts kolliju skaita rekords šī gadsimta Latvijas izstādēs un Irisa Stepe periodu no 2003. līdz 2006. gadam, pateicoties Kolliju portālam, nosauca par "jaunajiem laikiem" Latvijas kolliju vēsturē. Tālāk viss slīdēja uz leju.

Pēc visa šī DSK Kolliju sekcija un vēlāk Latvijas Kolliju klubs vairs ilgi nespēja noturēties "uz ūdens". Bija mēreni attīstības posmi, bija veiksmīgāki, bet beigas ir pavisam nelāgas - mēs vairs nespējam konkurēt, un nevis ar kvalitāti, bet gan ar formalitātēm - "pareizo" zīmogu uz ciltsrakstiem. Tieši tāpat, kā man reiz teica kāda persona no LKF: "Agri, tu vari būt pats labākais. Ja tu būtu mūsu organizācijā, mēs, sievietes, tevi uz rokām nēsātu par tavām nebeidzamajām idejām un aktivitāti. Taču tagad tu vari darīt, ko vien gribi. Latvijā tevi neatzīs nekad, jo tu neesi mūsējais."

Svarīga nav kvalitāte un citi kritēriji. Šeit svarīgāka ir piederība. Lai tā arī paliek. Man arī tagad daži cilvēki reizēm vaicā, vai es netaisos doties uz LKF, jo arī pērn no Baltkrievijas atvestajai Kassandrai Prokseny ir FCI ciltsraksti. Nē, netaisos. Kapteinis paliks uz kuģa, un arī Latvijas kollijus vairs glābt nevar.

.

Nekompetentu personu murgi

.

Paši interneta diskusijās iesaistītie cilvēki ir gana sašutuši par to, ka "normālos suņus" mūsdienās ir izkonkurējuši (citēju) "žurkas lieluma radījumi ar izvalbītām acīm, kurus var noķert un apēst pat kaķis". Daudzi ļaudis apgalvo, ka uz ielām vairs neredzot "normālus suņus", tikai četrkājainas karikatūras, un estētiskas vērtības vairs nav cieņā. Taču mēdz sacīt, ka suņi ir sabiedrības spogulis...

.

.

Ar šādiem eksemplāriem patlaban tiek aizstāti kādreiz tik populārie suņi, arī kolliji.

.

Taču forumos parādās arī pavisam absurdi un murgaini apgalvojumi par iemesliem, kādēļ mūsdienās kolliju šķirne vairs nav populāra.

Visbiežāk tiek pausts viedoklis, ka kolliju īpašniekiem ir apnikusi cīņa ar kolliju spalvām visur, kā arī suņa kažoka kopšana no rīta līdz vakaram. Apkopojot izteikumus par šo tēmu, kolliju īpašnieki dzīvo aplipuši ar spalvām no galvas līdz kājām, bet dzīvokļos tepiķus nevajag - visur vilnas klājiens. Pozitīvi - nesalst kājas. Arī aitu ganam ir sava nodarbošanās - sēž uz paugura, vēro aitas un visu dienu ķemmē kolliju, turpat vērpj un ada.

Vēl tiek izplatītas baumas, ka visi kolliji nēsā "ģenētiskus kodus", kas izraisa retas formas vēzi, tādēļ tie arī esot izmiruši "paši no sevis".

Kolliji tiek nodēvēti arī par ļoti "stulbu šķirni", kuriem ir tikai viena rieva smadzenēs - bez pārtraukuma riet. Un vispār - kolliji esot ļoti problemātiski suņi.

Visbeidzot izskan arī joks, ka "Lesija bija nolādēta suņu šķirne", jo viņas saimnieki visu laiku iekūlās visādās nepatikšanās.

..

Izmiruši ir nevis kolliji, bet to īpašnieki

.

Viens no ļoti būtiskiem iemesliem, kādēļ kolliji nav populāra šķirne, ir šo suņu īpašnieku pasivitāte un nevēlēšanās / nespēja nodemonstrēt apkārtējiem savas šķirnes pozitīvās īpašības.

Šādi domāju arī es.

Pasīvie kolliju īpašnieki paši ir APZAGUŠI savu šķirni!

Kamēr kolliju īpašnieki pakāpjas malā, kollijus aizstāj citas aitu un ganu šķirnes, piemēram, borderkolliji, šeltiji, Austrālijas aitu suņi u.c. Aktīvi cilvēki izvēlas šos suņus, kuri ir pilnībā izstūmuši kollijus gan no suņu sporta laukumiem, gan aitu ganīšanas un citiem darbiem. Ja kolliju popularitāte ar katru gadu sarūk arvien mazāka, šo citu aitu un ganu suņu popularitāte - tieši otrādi - ar katru brīdi pieaug. Aktīvo īpašnieku aktīvie suņi ir aizstājuši pasīvo īpašnieku pasīvi turētos kollijus.

Latvijā patlaban arvien vairāk attīstās aitkopība, kurā bez ganu suņiem neiztikt. Taču pajautājiet aitkopjiem par viņu suņiem vai palasiet intervijas ar viņiem! Runa iet tikai par borderkollijiem ganīšanai un Pireneju aitu suņiem ganāmpulka sargāšanai no vilku un klaiņojošu suņu uzbrukumiem. Aitkopju sarunās vairs citu suņu šķirņu pat nav! "Straumēni" ir vienīgā saimniecība Latvijā, kurā ikdienā strādā kolliji. Vienīgā!

To pašu varam secināt arī par Kolliju portāla rīkotajiem sporta un izklaides pasākumiem, piemēram, "Rančo kolliju ®", kam nav analogu pasaulē. Kamēr uz mūsu rīkotajiem pasākumiem spēj savākties ap desmit kollijiem, tikmēr citu suņu šķirņu īpašnieku saieti aug un attīstās.

.

.

576 borderkolliji pulcējas kopīgā saietā Austrālijā 2017. gada rudenī.

.

Piemēram, 2017. gada rudenī Austrālijā borderkolliju saietā sapulcējās 576 suņi, viņu īpašnieki un ģimenes locekļi. Video sižetu par šo pulcēšanos piedāvāju jums noskatīties mazliet zemāk.

.

.

Punkts Latvijas kolliju vēsturei

.

Šķirnei "lāča pakalpojumu" nodara arī pašu vēl esošo kolliju īpašnieku nemitīgie apgalvojumi apkārtējiem, ka "kolliju vairāk nav". Kā lai netic pašu kolliju īpašnieku (lasi - kompetentiem) apgalvojumiem! Ja nav, nav - izvēlēsies kādu no suņu šķirņu popularitātes TOP 10. Galu galā - jāiet taču līdzi laikam un jāizvēlas populārākais un labākais, nevis tas, kas jau izmiris un tiek sludināts par neperspektīvu.

Pārējo postu nodarīs neaktīvie vai mazaktīvie kolliju īpašnieki, kuri iegalvo sev un citiem, ka "mēs jau esam stulbi un neko nemākam".

Atrodas arī tādi, kuru suņi visu dienu pavada vieni paši ieslēgti mājās vai dzīvokļos, kamēr viņu īpašnieki raujas ofisos, pārcilādami papīrus un vairodami savu materiālo labklājību. Vakaros un brīvdienās, savukārt, grūti un sūri strādājošajiem jāizklaidējas, un suņi atkal paliek vieni. Atvaļinājumi? Ko jūs! Tad jāceļo. Protams, bez saviem kollijiem. Nesaprotu, kādēļ ar sevi tik ļoti aizņemtiem cilvēkiem vispār ir vajadzīgi suņi? Tikai un vienīgi sava "estāgribu!" apmierināšanai.

.

.

Latvijas kolliju leģendas Irisa Stepe un Seržiks jeb Danfrebek Drill Sergeant.

.

Ar šo visu ir pielikts punkts Latvijas kolliju vēsturei. Esmu sācis gatavot pēdējo, septīto posmu publicēšanai.

Savos pēdējos dzīves mēnešos visas bijušās PSRS kolliju leģenda Irisa Stepe teica, ka viņas vienīgā cerība esot Agris un Ieva. Piedodiet, Irisa, taču pat mēs, kas tik ļoti centāmies, nespējam vairs neko glābt! Mēs paši esam kļuvuši par vēsturi kopā ar mūsu kollijiem.

.

P.S. Reiz man uzdeva jautājumu: a kas tie tādi Latvijas kolliji ir? Tādu nav! Ir skotu kolliji! Latvijas kolliji nav šķirne, bet gan vaislas līnija - atzars, kura sākums meklējams 1950. gadā, kuru visu laiku centās attīstīt un saglābt Irisa Stepe, DSK Kolliju sekcija (pēc tam - Latvijas Kolliju klubs) un Kolliju portāls.

No iepriekšējā visa Padomju Savienības kolliju lepnuma - Latvijas kollijiem - vaislai derīgi ir palikuši tikai divi Abijas mazdēli - Sherlock Of Blue Hills un viņa brālis Shakespeare Of Blue Hills. Pārējie ir vai nu pārāk veci vai arī jau miruši un dzīvo mūsu sadaļā Piemiņa. Tagad vairs var būt runa vienīgi par "Laimīgo kolliju zemes ®" kollijiem.

.