Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas  » Rančo kollijs  » Ziemas rančo 2019

» Aktivitātes  » Kērlings  » Studija  » "Kolliju kino" filmas

 


 

0

Neizstāstītais stāsts par Negusu un Ortanu

.

.

Slavenā Rīgas kollija Negusa medaļas tagad glabājas Kolliju portāla arhīvā.

..

Ievads

.

Gatavojot mūsu jaunā interneta seriāla "Laika mašīna" pirmo sēriju "Leģenda Irisa Stepe", pārmantotajos arhīva materiālos atradu Irisas pašrocīgi rakstītu uzmetumu par saviem pirmajiem kollijiem Negusu un Ortanu. Nav zināms, vai viņa to rakstījusi kādai publikācijai vai arī vienkārši atmiņām, kuras reiz varētu izmantot, rakstot atmiņu grāmatu. Zinu pavisam droši, ka iepriekš tas nekur nav bijis publicēts. Tādēļ nolēmu no šiem uzmetumiem izveidot publicējamu materiālu un nosaucu to par "Neizstāstīto stāstu par Negusu un Ortanu".

Nezinātājiem vēlos paskaidrot to, ka Neguss un Ortans pagājušā gadsimta 50-to gadu beigās un 60-to gadu sākumā bija Latvijā visslavenākie kolliji, kuru popularitāti varētu salīdzināt vien ar Maskavas izcilo kolliju Voļniju vai Lesiju ASV.

.

Čarri

.

Pirmā tikšanās ar kolliju Irisai spilgti iespiedusies atmiņā uz visu mūžu. Kamēr atradās noklīdušā kollija saimnieks, suns dažas dienas dzīvojis Irisas ģimenē. Irisa atceras visu ģimeni sēžam virtuvē pie brokastu galda, bet viņai blakus sēž ruds suns ar ļoti šauru galvu un garu purnu, un uzmanīgi no meitenes rokām ņem mazus maizes gabaliņus. Vēlāk noskaidrojās, ka kolliju sauca Garuss, viņš bija izgājis no savas sētas un aizklīdis no mājām.

.

.

Ne visai veiksmīgā, taču retā Čarri bilde. Vēlāk viņa dēls Neguss krietni apsteigs savu tēvu sasniegumu un godalgu ziņā.

.

Otra Irisas tikšanās ar kolliju notika suņu izstādē, kuras laikā notika suņu sacensības vispārējā apmācības kursā. Tur pirmo reizi varēja redzēt, kā strādā kollijs. No daudziem suņiem visas publikas simpātijas tika tieši šim sunim. Viņu sauca Čarri.

Toreiz meitene vēl nezināja, ka viņai reiz piederēs jau pieminētā kollija Čarri dēls, un 1958. gada augstā padsmitnieces Irisas dzīvē ienāca tieši gadu vecais Neguss. Irisa tolaik mācījās desmitajā klasē. Šis suns sagādāja meitenei daudzus pārsteigumus.

Tālāk stāstīs Irisa pati. Viņas pašrocīgi rakstīto tekstu esmu centies nemainīt.

.

Neguss

.

"1958. gada augustā man uzdāvināja tieši vienu gadu vecu rudu kolliju puiku Negusu. Sāku tūlīt Negusu apmācīt dresūras kursos pieredzējušu instruktoru vadībā. Neguss izrādījās ļoti labs un centīgs skolnieks. Beidzām visu apmācības kursus, kuros toreiz apmācīja suņus. Sagatavoju Negusu sacīkstēm, iemācīju dažādus trikus. Mūs aicināja uzstāties skolās, klubos, vasaras bērnu nometnēs un izstādēs dažādās Latvijas pilsētās. Vairākkārt uzstājāmies televīzijā.

Mums ar Negusu bija ļoti labs kontakts, viņš ļoti uzmanīgi sekoja manām komandām. Viņš saprata no pusvārda. Dažreiz pietika tikai parādīt ar pirkstu un viņš jau izpildīja to, ko es no viņa gribēju.

.

.

Irisa ar Negusu tikko startējusi Dienesta suņu izstādē Rīgā 01.-02.09.1962. Neguss saņēmis novērtējumu "ļoti labi" un mazo zelta medaļu.

.

Viņa lielā uzmanība strādājot, dažreiz palīdzēja sacīkstēs "piešmaukt" tiesnešus. Piemēram, sūtu Negusu uz vietu un viņam pie noliktās somas jāapguļas, bet viņš paliek stāvot. Es tikai drusku pakustinu pirkstus, Neguss to redz no 25 metru attāluma un noguļas. Tiesneši soda punktus nedod, jo neredz šo papildus komandu.

Negusam ļoti patika uzstāties. Viņš kopā ar mūsu vācu aitu suni piedalījās Krievu drāmas teātra izrādē "Vienās važās sakaltie".

Skolas brīvlaikos kopā ar Negusu braucu uz laukiem pie vecāsmātes. Un šeit Neguss, kurš uzaudzis un dzīvojis pilsētā, kur bez suņiem un kaķiem redzējis vēl tikai putniņus, parādīja, ka viņam nav zudušas ganu suņu īpašības. Dažu dienu laikā viņš iepazinās ar visiem mājlopiem un putniem. Noskatījās, kā govi un aitas ved uz ganībām, vakarā mājās, un pēc tam pats cītīgi centās visus ganīt, atdzīt mājās no ganībām. Uzmanīja vistas un pīles, lai neiet dārzā. Pietika tikai vienreiz viņam parādīt robežu, kuru putni nedrīkst pārkāpt.

.

.

Neguss un Irisas mammas vācu aitu sune Karda atpūšas Jūrmalā 1962. gada vasarā.

.

Negusa lielā centība sacīkstēs dažreiz arī traucēja, jo viņš zināja visus paņēmienus, kārtību un gribēja visu izdarīt pats, negaidot komandas.

Viņš bija liels viltnieks. Piemēram, braucam vilcienā un kupejā sēž sveši cilvēki. Neguss sēž un skatās uz viņiem, liek tuvāk galvu, it kā rādot - nu, paglaudiet mani. Bet tikko kāds to grib darīt, tā viņš sāk rūkt. Ja nesaprot, parāda zobus un pēc tam griežas pie manis, lai es viņu uzslavēju un paglaudu par to, ka viņš svešos ir aizbaidījis. Bez šaubām, man jau cits nekas neatlika, kā viņu uzslavēt par to.

Neguss vēl 10 gadu vecumā bija teicamā fiziskā formā, un mēs ar viņu sekmīgi piedalījāmies sacīkstēs un darbojāmies dresūras paraugdemonstrējumos grupā. Abi ar Negusu bijām Latvijas izlases komandā. Esam izbraukājuši daudzus pasākumus Igaunijā, Lietuvā, Krievijā.

.

.

Neguss lepojas ar savām medaļām.

.

1964. gada rudenī Latvijas komanda piedalījās Vissavienības sacīkstēs un izstādē. Bijām komandā ar Negusu un ieguvām 2. vietu vispārējā dresūras kursā. No šī brauciena atvedām 4,5 mēnešus veco Ortan Stailu."

.

Ortans

.

"Nekādu sarašanas problēmu nebija, Neguss viņu pieņēma.

Ortanam bija savādāks raksturs. Viņam nepatika vispārējās dresūras kurss, toties speciālie dresūras kursi nekādas grūtības nesagādāja. Sevišķi viņam patika "noziedznieka aizturēšana", slēpotāja vilkšana.

.

.

Irisa, Ortans (pa kreisi) un Neguss.

.

Dažreiz trenējāmies hipodromā. Tā kā tur skrejceliņš ir plats, tad uz starta nolikām vairākus suņus un pēc komandas visi sāka skriet ar tādu azartu! Ortans skrien pirmais, bet visu laiku vēro savus sāncenšus. Kā tikai kāds tuvojas, tā Ortans sāk skriet ātrāk. Viņš nekas nepalaida kādu suni priekšā. Ja tomēr kāds centās viņu apdzīt, tad viņš šim censonim mēģināja iekniebt sānos.

Ortans bija garastāvokļa suns. Sacīkšu rītā varēja redzēt, ar "kuru kāju" viņš ir izkāpis no gultas. Ja viņš no rīta staigāja drūms, pūšot savus vaidziņus, viss tāds uzpūties, tad viņam bija slikts "garīgais". Šādā stāvoklī arī sacīkstēs viņš slikti nostrādāja. Vienīgā iespēja uzlabot šādu stāvokli bija tad, ja viņš varēja ar kādu citu suni nedaudz sakauties. Tad gan viņš uzreiz uzlaboja garastāvokli un viss bija kārtībā.

.

.

Slēpotāju vilkšanas dienesta eksāmenu Ķīšezerā 1970. gada 22. februārī kārto arī Irisa Stepe ar Ortanu (abi pa labi). Irisas slēpes, kā arī sanitārā dienesta ratiņi, kurus vilka viņas kolliji, tagad atrodas "Straumēnos".

.

Ortanam bija savi talanti. Viņam ļoti patika peldēt. Nejauši atklājām, ka viņam ir izteikts glābēja talants. Ja kāds sāka stipri kūļāt ūdeni vai skaļāk uzvesties, it kā palīgā saucot, Ortans peldēja klāt un gaidīja, kad viņam pieķeras. Tad viņš tūlīt peldēja uz malu un vilka cilvēku līdzi. Ja viņam nepieķērās, tad viņš ar zobiem ņēma aiz matiem (jo tā bija vienīgā vieta virs ūdens) un vilka uz malu. Ja mēs kaut kur bijām pie ūdeņiem, viņš nepārtraukti skatījās, kā cilvēki peldas, un tikko viņam likās, ka kaut kas nav kārtībā, viņš metās ūdenī un peldēja palīgā jebkuram cilvēkam.

Vēl viens gadījums, kas saistīts ar peldēšanu. Ortans iemācīja peldēt Negusu, kurš līdz 9 gadu vecumam ūdenī gāja tikai līdz vēderam. Neguss nekādi nevarēja sadūšoties peldēt. Ja arī viņu iebīdīja ūdenī, tad viņš tūlīt peldēja malā un vairs ūdenī nenāca.

.

.

Ortans 1970. gadā Rīgā.

.

Ortans nostājās Negusam blakus, viegli ar plecu bīda Negusu ūdenī, it kā rādot un drošinot, ka viņš ir blakus un palīdzēs. Un tad Neguss sadūšojas un pats laižas peldus, bet Ortans cieši viņam blakus un no sākuma drusku pat it kā atbalsta, pieturot no sāniem. Un tā dažas reizes šādas palīdzības pietika, lai vēlāk Neguss pats ietu peldēt bez palīdzības.

Ortans bija arī "dakteris". Viņš "ārstēja" pušumus. Ja kaut kur bija nobrāzts celis, tad viņš tik uzmanīgi "apstrādāja" brūci, ka nemaz nesāpēja. Vēlāk, kad radās krevelīte, viņš mācēja noņemt tieši tik, lai nenoplēstu par daudz. Nekad viņš neieplēsa pušumus un arī nenodarīja sāpes.

Ortans bija arī labs sargs. Neviens nevarēja nemanīts pienākt no aizmugures vai iznākt no tumšas vārtu rūmes. Pavadot vēlu vakarā ciemiņus, varēja justies droši, jo viņš visus apsargāja un uzmanīja. Visumā viņš bija diezgan agresīvs suns - necieta dzērājus, nepatika, ja uz ielas garāmgājēji uzvedas pārāk skaļi vai arī stipri vicina rokas. Viņam tas likās ļoti aizdomīgi un viņš centās tādiem "uzbrukt" (cik nu pie pavadas to varēja izdarīt).

.

.

Irisa un Ortans 10 mēnešu vecumā.

.

Ortanam bija arī sava attieksme pret kaķiem. Vasarā dzīvojām pie paziņām Ogrē, no kurienes rudenī atvedām uz Rīgu pieklīdušu pusaugu kaķēnu. Dzīvojām Vecrīgā un staigāt gājām uz krastmalu. Kopā ar suņiem gāja arī kaķēns Incītis (melns ar baltu). Ortans viņu ļoti sargāja. Tiklīdz manīja kādu svešu cilvēku vai suni, kļuva ļoti uzmanīgs, bet kaķēns tūlīt bija viņam blakus, it kā jūtot savu sargu. Abi suņi nekad Incītim pāri nedarīja, toties svešus kaķus Ortans necieta.

Lūk, epizode, no mūsu pastaigas. Uz ielas pie kādas mājās sēž svešs ruds runcis. Es jau laicīgi Ortanam stāstu, ka tur sēž mūsu Incītis un nedrīkst viņu aiztikt. Ejam garām un Ortans ļoti aizdomīgi aposta šo "Incīti". Laikam savā prātā domāja, kāpēc viņš tāds savādāks, bet virsū nemetas. Tā man dažreiz izdevās viņu apmānīt.

Reiz mamma no darba brauca ekskursijā un paņēma Ortanu līdzi. Autobuss pilns ar Ortanam svešiem mammas kolēģiem, arī bērniem. Visus Ortans uzkstīja par savējiem, bet pietika tikai kādam nepiederošam parādīties pie autobusa, kā Ortans tūlīt sargāja un nelaida autobusam tuvumā. Viņam droši uzticēja ekskursantu mantu apsardzi, jo neviens svešs mašīnā iekāpt nevarēja, kur nu vēl kaut ko paņemt.

.

.

Ortans un Neguss.

.

Šajā ekskursijā Ortans parādīja vēl vienu īpašību. Kad vajadzēja kāpt kalnā, mamma uz viņu atbalstījās un viņš palīdzēja soli pa solim tikt augšā.

Viņam patika spēlēt bumbu. Ja spēlētāji nostājās aplī, tad Ortans nostājās apļa vidū un, ja viņam piespēlēja bumbu, tad viņš precīzi atsita bumbu spēlētājam atpakaļ."

.

Moriss

.

"1971. gada vasarā ar Ortanu atpūtāmies laukos pie vecāsmātes, kad pienāca telegramma no mammas - jābrauc uz Maskavu, atnācis sūtījums no Vācijas, no Berlīnes. Braucu uz Maskavu pakaļ pirmajam no Vācijas ievestajam kollija kucēnam. Nokārtoju visus oficiālos dokumentus un Maskavas zoobāzē saņēmu savu kolliju Morries fon Sirius.

Tagad jau..."

.

Pārāk ātri nozied pienenes, pārāk ātri paiet dzīve...

.

Diemžēl šeit Irisas Stepes manuskripts apraujas lapas vidū. Pagaidām nav izdevies noskaidrot, vai šim stāstam viņa ir rakstījusi turpinājumu, vai arī tas ir pamests nepabeigts. Taču esmu nolēmis vēlreiz pārskatīt viņas veidoto dokumentu un fotoattēlu arhīvu.

Savukārt, jaunā seriāla "Laika mašīna" pirmā sērija "Leģenda Irisa Stepe" tiks parādīta 2018. gada maijā.

Laikā, kas tik ļoti mums patika.

Laikā, kad katru gadu rīkojām specializēto garspalvaino kolliju izstādi.

Laikā, kad visapkārt mums bija pienenes un kolliji.

 

 


 

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas  » Rančo kollijs  » Ziemas rančo 2019

» Aktivitātes  » Kērlings  » Studija  » "Kolliju kino" filmas


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0