.
.
Šis nobildējums tapis
1930. gadā un to izmantoju kā ilustrāciju. Diemžēl
Latvijā tolaik dzīvojošo kolliju bildes arhīvā
neatradu.
.
Ievads
.
Līdz šim jau bijām
smalki izpētījuši
Latvijas kolliju vēsturi,
kuru rakstīja
Irisa Stepe, bet
pēc viņas nāves stāstāmo pabeidzu es.
Mūsu kolliju arhīvā skotu aitu suņu
vēsture aizsākas pēc pagājušā gadsimta abiem kariem
ar
1950.
gadu, kad no Maskavas tika atvests kollijs Larus,
kuram bija lemts kļūt par visu Rīgas kolliju
ciltstēvu.
Taču tad man ienāca
prātā pārbaudīt, vai kolliji mūsu zemē nav rējuši
jau iepriekš. Uz to mani pamudināja gan Viļa Lāča
romānā "Putni bez spārniem" pieminētais divdesmito
gadu beigu dobermanis, kas dzīvoja Purvmiķeļu ģimenē
un tika barots ar kotletēm, gan vēl dažu tā laika
spalvas meistaru pieminētie vācu aitu suņi un
pūdeļi.
Mana iecere drīz vien
vainagojās ātriem panākumiem un skotu aitu suņi,
kuri toreiz tika saukti arī par "kolli", savas pēdas
bija atstājuši pagājušā gadsimta Latvijas 20.-30.
gadu presē. Nolēmu visu prese arhīvos uzzināto kaut
cik sakarīgi savirknēt lasīšanai, taču nevarēju
izlemt, kur šo materiālu ievietot. It kā tas
iederētos
vēstures sadaļā,
taču nepilnīgās un nekonsekventās informācijas dēļ
to par vēsturisku posmu uzdot nevarēju, tādēļ nolēmu
uzzināto aprakstīt atsevišķā publikācijā, tās saiti
ievietojot arī
Latvijas kolliju vēstures
sadaļā.
.
Pirmā izstāde
.
1924. gada 29. jūlija
laikraksta "Latvijas Vēstnesis" numurā atradu
informāciju par pirmo "Latvijas suņu un medību
piederumu" izstādi, tā rakstīta vēl vecajā drukā.
.
.
Zemākajā izgriezumā
varam izlasīt, ka otro godalgu izstādē ieguvis gadu
un desmit mēnešus vecais Baumanes kundzei
piederošais skotu aitu suns Džims.
.
.
Par citām izstādēm
vismaz pagaidām ziņu nav, taču 30-tajos gados
kolliju skaits Latvijā pieaug un par to liecina
presē publicētie sludinājumi.
.
Sludinājumi
.
Uzreiz paskaidrošu, ka
zemāk esošie piemēri ir tikai daļa no visa
publicētā, un, meklējot informāciju, es neizvirzīju
par mērķi sakrāt pilnīgi visu sludinājumu lapās
nodrukāto.
.
.
Tā, par provi, 1937.
gada 5. jūnijā laikrakstā "Jaunākās Ziņas"varam
lasīt, ka Āgenskalnā (Rīgā), Mežu ielā 4-10 tiek
pārdota ļoti skaista deviņus mēnešus veca skotu aitu
suņa kucīte (kolli). Cena vairs nav uzzināma. Tāpat
tas, vai Āgenskalna Mežu ielas dzīvoklī bijis vesels
kucēnu metiens, vai arī kāds pārdeva kolliju, kuru
bija iegādājies sev, taču kaut kādu iemeslu dēļ nav
varējis turpmāk paturēt.
.
.
Aplūkojot nākamo
sludinājumu šī paša laikraksta 1938. gada 2.
novembra numurā, jāsecina, ka kolliju tīkotāju bija
vairāk nekā kucēnu piedāvājumu. Te sacīts, ka
piedāvājums pieteicams Freiberga kungam
Vecsvirlaukā, kurš sakārojis tīrasiņu vilku, skotu
aitu suņa vai dobermaņa kucēnu. Atliek secināt, ka
kollijus vēlējās iegādāties arī lauku iedzīvotāji,
ne tikai rīdzinieki. Un vēl - Vilim Lācim bija
taisnība!
.
.
Kā varam
pārliecināties, aplūkojot "Jaunāko ziņu" 1937. gada
20. decembra numuru, pazudušos kollijus arī reizēm
meklē, tikai nav saprotams, kādēļ sludinājums
ievietots gandrīz mēnesi pēc suņa pazušanas? Šis
kollijs dzīvojis Lilijas ielā 19-3, Rīgā, un bijis
"dzeltens, spicu purnu... kad noliekas guļus,
raustās priekškāja". Pateicības algas apmērs nav
minēts, bet telefons, kura numurs tiek norādīts, ir
"parastais" - ar ripu, atcerieties to!
.
.
Jāsāk šaubīties, vai
cilvēki tolaik savus suņus pienācīgi uzpasēja, jo
kolliji mēdza aizklīst atkal un atkal. Šoreiz
sludinājums par to, ka noklīdis skotu aitu suns,
brūns ar baltu krūti, ievietots laicīgi, jo teksts
sākas ar vārdu "vakar". Pazušanas datumu ir viegli
noskaidrot, jo šī ziņa nodrukāta laikraksta
"Kurzemes Vārds" 1938. gada 14. aprīlī. Jācer, ka
arī šim kollijam no Ūliha ielas 26-1 izdevās laimīgi
atgriezties mājās.
.
Latvijas slavenību
kolliji
.
.
Latvijas Ministru
prezidents un Latvijas Ārlietu ministrs Zigfrīds
Anna Meierovics (1987-1925) bērnību pavadīja Pūrē un
Kabilē, bet vēlāk mācījās Tukuma skolā. Vēlāk, ejot
politiķa gaitas, pārceļoties uz dzīvi Rīgā un
izveidojot ģimeni ar savu pirmo sievu Annu, par
Zigfrīda un viņa bērnu uzticamu līdzgaitnieku kļuva
kollijs vārdā Šarls. Lūk, ko mēs varam izlasīt, ja
paņemam rokās 1933. gada 29. janvāra izdevuma
"Pasaules Pasts" numuru:
.
.
"Priekšistabā kņada un
suņa riešana. Šarlo, skaists skotu aitu suns, liels
Meierovicu ģimenes draugs, apsveic no skolas
pārnākušos bērnus."
Izpētot Zigfrīda
Meierovica biogrāfiju, varam sacināt, ka darbība
norisinās laika posmā no 1920. līdz 1924. gadam, jo
pēc tam viņš no Annas šķiras un par viņa otro sievu
kļūst Kristīne.
.
.
Teodors Podnieks
(1879-1936) kļuva par pirmo Liepājas teātra
māksliniecisko vadītāju, bet no 1920. gada
popularitāti ieguva kā Nacionālā teātra aktieris.
Lieliskais komiķis un pat operešu dziedātājs ārpus
skatuves savas gaitas vadīja sava kollija kompānijā.
.
Kārlis Ulmanis -
Lesijas
fans
.
.
Ziņa par to, ka
Latvijas Prezidentu un Latvijas Ministru Prezidentu
Kārli Ulmani (1877-1942) aizkustinājis Ērika Naita
stāsts par Lesiju, mani patiešām
pārsteidza. Vēl vairāk - viņš
stāstu par Lesiju 1939. gadā lūdzis
iztulkot latviski žurnālistam un sabiedriskajam
darbiniekam Žanim Unāmam. Par šo faktu atrodam
atmiņas trimdā izdotajās "Latvju ziņās", kas datētas
ar 1953. gada 16. aprīli.
.
.
Nē, šī ziņa mani nevis
pārsteidza, bet gan šokēja! Kārlis Ulmanis -
Lesijas
fans! Šo lietu centos izpētīt jo rūpīgi un man
izdevās arhīvos pat sameklēt minētā tulkojuma
tekstu, ar kura sākumu varat iepazīties zemāk.
.
.
Stāsts publicēts
"Mazpulka" 1939. gada 15. janvāra numurā kā
"Mazpulku Virsvadoņa dāvana visiem mazajiem un
lielajiem". Iepazīstoties ar tulkojumu, man radās
vairāki jautājumi un paša izdarīti secinājumi.
"Latvju Ziņās" augstāk tika minēts, ka Kārlis
Ulmanis stāstu par skotu aitu suni izlasījis kādā
angļu žurnālā un tā varētu būt tiesa, jo diez vai
Ulmanim bija pieejams ASV iznākošais "Saturday
Evening Post" 1938. gada decembra numurs ar Ērika
Naita garstāsta "Lesija
atgriežas mājās" pirmpublicējumu. Lasot
"Mazpulkā" drukāto tekstu, var pamanīt dažas
nebūtiski būtiskas (kalambūrs!) neatbilstības
oriģinālam. Pirmkārt, stāsts tiek nodēvēts par
"Draugs draugam", lai gan tā nosaukums ir "Lesija
atgriežas mājās". Otrkārt,
Lesijas
vārds tekstā nomainīts pret Ledu. Treškārt, arī Džo
Keraklafa uzvārds pārtapis par Keraklanu. Viss tas
izskatās aizdomīgi. Iespējams, izmaiņas veiktas, jo
pārpublicēšanai nav iegūtas autortiesības, bet kas
šīs izmaiņas veicis - angļu laikraksts vai latviešu
tulkotāji? Pats stāsts nav mainīts, vienīgi dažās
vietās pamanāmas tā laika latviešu valodas
īpatnības.
.
.
1939. gada 14.
decembra "Latvijas Kareivja" numurā publicēta ziņa
"Jaunatnei ieteicama grāmata", kurā vēstīts, ka
Latvijas dzīvnieku aizsardzības biedrība atsevišķā
grāmatā izdevusi divus stāstus - Ērika Naita "Draugs
draugam" un V. Džeksones "Mātes sirds".
.
Nobeigums
.
Ērika Naita 1938. gadā
uzrakstītais garstāsts "Lesija
atgriežas mājās" par grāmatu tika
pārstrādāts 1940. gadā. Latvijā grāmata tulkota un
izdota trīs reizes - 1971., 1997. un 2014. gados.
Tāpat kā reiz Kārlis Ulmanis, arī es uzskatu, ka
grāmata par Lesiju jaunatnei ir ieteicama
arī vēl šobaltdien...
Stāsts par
Lesiju
ietekmējis arī rakstnieci Regīnu Ezeru (1930-2002)
un tiek uzskatīts, ka šīs ietekmes rezultātā 1979.
gadā tapusi arī "Nostaļģija".
.
.
Vēlāk stāsts
"Nostaļģija" kopā ar četrām citām novelēm tika
izdots Regīnas Ezeras darbu izlasē ar nosaukumu
"Cilvēkam vajag suni". Iesaku to izlasīt,
bet mans darbs
vēstures izpētē turpināsies un, ja laimēsies tikt
pie jaunām atklāsmēm, noteikti šo sadaļu
papildināšu.
.
.
|