Piezīmes par kollijiem pirmskara Latvijā

.

.

Šis nobildējums tapis 1930. gadā un to izmantoju kā ilustrāciju. Diemžēl Latvijā tolaik dzīvojošo kolliju bildes arhīvā neatradu.

.

Ievads

.

Līdz šim jau bijām smalki izpētījuši Latvijas kolliju vēsturi, kuru rakstīja Irisa Stepe, bet pēc viņas nāves stāstāmo pabeidzu es. Mūsu kolliju arhīvā skotu aitu suņu vēsture aizsākas pēc pagājušā gadsimta abiem kariem ar 1950. gadu, kad no Maskavas tika atvests kollijs Larus, kuram bija lemts kļūt par visu Rīgas kolliju ciltstēvu.

Taču tad man ienāca prātā pārbaudīt, vai kolliji mūsu zemē nav rējuši jau iepriekš. Uz to mani pamudināja gan Viļa Lāča romānā "Putni bez spārniem" pieminētais divdesmito gadu beigu dobermanis, kas dzīvoja Purvmiķeļu ģimenē un tika barots ar kotletēm, gan vēl dažu tā laika spalvas meistaru pieminētie vācu aitu suņi un pūdeļi.

Mana iecere drīz vien vainagojās ātriem panākumiem un skotu aitu suņi, kuri toreiz tika saukti arī par "kolli", savas pēdas bija atstājuši pagājušā gadsimta Latvijas 20.-30. gadu presē. Nolēmu visu prese arhīvos uzzināto kaut cik sakarīgi savirknēt lasīšanai, taču nevarēju izlemt, kur šo materiālu ievietot. It kā tas iederētos vēstures sadaļā, taču nepilnīgās un nekonsekventās informācijas dēļ to par vēsturisku posmu uzdot nevarēju, tādēļ nolēmu uzzināto aprakstīt atsevišķā publikācijā, tās saiti ievietojot arī Latvijas kolliju vēstures sadaļā.

.

Pirmā izstāde

.

1924. gada 29. jūlija laikraksta "Latvijas Vēstnesis" numurā atradu informāciju par pirmo "Latvijas suņu un medību piederumu" izstādi, tā rakstīta vēl vecajā drukā.

.

.

Zemākajā izgriezumā varam izlasīt, ka otro godalgu izstādē ieguvis gadu un desmit mēnešus vecais Baumanes kundzei piederošais skotu aitu suns Džims.

.

.

Par citām izstādēm vismaz pagaidām ziņu nav, taču 30-tajos gados kolliju skaits Latvijā pieaug un par to liecina presē publicētie sludinājumi.

.

Sludinājumi

.

Uzreiz paskaidrošu, ka zemāk esošie piemēri ir tikai daļa no visa publicētā, un, meklējot informāciju, es neizvirzīju par mērķi sakrāt pilnīgi visu sludinājumu lapās nodrukāto.

.

.

Tā, par provi, 1937. gada 5. jūnijā laikrakstā "Jaunākās Ziņas"varam lasīt, ka Āgenskalnā (Rīgā), Mežu ielā 4-10 tiek pārdota ļoti skaista deviņus mēnešus veca skotu aitu suņa kucīte (kolli). Cena vairs nav uzzināma. Tāpat tas, vai Āgenskalna Mežu ielas dzīvoklī bijis vesels kucēnu metiens, vai arī kāds pārdeva kolliju, kuru bija iegādājies sev, taču kaut kādu iemeslu dēļ nav varējis turpmāk paturēt.

.

.

Aplūkojot nākamo sludinājumu šī paša laikraksta 1938. gada 2. novembra numurā, jāsecina, ka kolliju tīkotāju bija vairāk nekā kucēnu piedāvājumu. Te sacīts, ka piedāvājums pieteicams Freiberga kungam Vecsvirlaukā, kurš sakārojis tīrasiņu vilku, skotu aitu suņa vai dobermaņa kucēnu. Atliek secināt, ka kollijus vēlējās iegādāties arī lauku iedzīvotāji, ne tikai rīdzinieki. Un vēl - Vilim Lācim bija taisnība!

.

.

Kā varam pārliecināties, aplūkojot "Jaunāko ziņu" 1937. gada 20. decembra numuru, pazudušos kollijus arī reizēm meklē, tikai nav saprotams, kādēļ sludinājums ievietots gandrīz mēnesi pēc suņa pazušanas? Šis kollijs dzīvojis Lilijas ielā 19-3, Rīgā, un bijis "dzeltens, spicu purnu... kad noliekas guļus, raustās priekškāja". Pateicības algas apmērs nav minēts, bet telefons, kura numurs tiek norādīts, ir "parastais" - ar ripu, atcerieties to!

.

.

Jāsāk šaubīties, vai cilvēki tolaik savus suņus pienācīgi uzpasēja, jo kolliji mēdza aizklīst atkal un atkal. Šoreiz sludinājums par to, ka noklīdis skotu aitu suns, brūns ar baltu krūti, ievietots laicīgi, jo teksts sākas ar vārdu "vakar". Pazušanas datumu ir viegli noskaidrot, jo šī ziņa nodrukāta laikraksta "Kurzemes Vārds" 1938. gada 14. aprīlī. Jācer, ka arī šim kollijam no Ūliha ielas 26-1 izdevās laimīgi atgriezties mājās.

.

Latvijas slavenību kolliji

.

.

Latvijas Ministru prezidents un Latvijas Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics (1987-1925) bērnību pavadīja Pūrē un Kabilē, bet vēlāk mācījās Tukuma skolā. Vēlāk, ejot politiķa gaitas, pārceļoties uz dzīvi Rīgā un izveidojot ģimeni ar savu pirmo sievu Annu, par Zigfrīda un viņa bērnu uzticamu līdzgaitnieku kļuva kollijs vārdā Šarls. Lūk, ko mēs varam izlasīt, ja paņemam rokās 1933. gada 29. janvāra izdevuma "Pasaules Pasts" numuru:

.

.

"Priekšistabā kņada un suņa riešana. Šarlo, skaists skotu aitu suns, liels Meierovicu ģimenes draugs, apsveic no skolas pārnākušos bērnus."

Izpētot Zigfrīda Meierovica biogrāfiju, varam sacināt, ka darbība norisinās laika posmā no 1920. līdz 1924. gadam, jo pēc tam viņš no Annas šķiras un par viņa otro sievu kļūst Kristīne.

.

.

Teodors Podnieks (1879-1936) kļuva par pirmo Liepājas teātra māksliniecisko vadītāju, bet no 1920. gada popularitāti ieguva kā Nacionālā teātra aktieris. Lieliskais komiķis un pat operešu dziedātājs ārpus skatuves savas gaitas vadīja sava kollija kompānijā.

.

Kārlis Ulmanis - Lesijas fans

.

.

Ziņa par to, ka Latvijas Prezidentu un Latvijas Ministru Prezidentu Kārli Ulmani (1877-1942) aizkustinājis Ērika Naita stāsts par Lesiju, mani patiešām pārsteidza. Vēl vairāk - viņš stāstu par Lesiju 1939. gadā lūdzis iztulkot latviski žurnālistam un sabiedriskajam darbiniekam Žanim Unāmam. Par šo faktu atrodam atmiņas trimdā izdotajās "Latvju ziņās", kas datētas ar 1953. gada 16. aprīli.

.

.

Nē, šī ziņa mani nevis pārsteidza, bet gan šokēja! Kārlis Ulmanis - Lesijas fans! Šo lietu centos izpētīt jo rūpīgi un man izdevās arhīvos pat sameklēt minētā tulkojuma tekstu, ar kura sākumu varat iepazīties zemāk.

.

.

Stāsts publicēts "Mazpulka" 1939. gada 15. janvāra numurā kā "Mazpulku Virsvadoņa dāvana visiem mazajiem un lielajiem". Iepazīstoties ar tulkojumu, man radās vairāki jautājumi un paša izdarīti secinājumi. "Latvju Ziņās" augstāk tika minēts, ka Kārlis Ulmanis stāstu par skotu aitu suni izlasījis kādā angļu žurnālā un tā varētu būt tiesa, jo diez vai Ulmanim bija pieejams ASV iznākošais "Saturday Evening Post" 1938. gada decembra numurs ar Ērika Naita garstāsta "Lesija atgriežas mājās" pirmpublicējumu. Lasot "Mazpulkā" drukāto tekstu, var pamanīt dažas nebūtiski būtiskas (kalambūrs!) neatbilstības oriģinālam. Pirmkārt, stāsts tiek nodēvēts par "Draugs draugam", lai gan tā nosaukums ir "Lesija atgriežas mājās". Otrkārt, Lesijas vārds tekstā nomainīts pret Ledu. Treškārt, arī Džo Keraklafa uzvārds pārtapis par Keraklanu. Viss tas izskatās aizdomīgi. Iespējams, izmaiņas veiktas, jo pārpublicēšanai nav iegūtas autortiesības, bet kas šīs izmaiņas veicis - angļu laikraksts vai latviešu tulkotāji? Pats stāsts nav mainīts, vienīgi dažās vietās pamanāmas tā laika latviešu valodas īpatnības.

.

.

1939. gada 14. decembra "Latvijas Kareivja" numurā publicēta ziņa "Jaunatnei ieteicama grāmata", kurā vēstīts, ka Latvijas dzīvnieku aizsardzības biedrība atsevišķā grāmatā izdevusi divus stāstus - Ērika Naita "Draugs draugam" un V. Džeksones "Mātes sirds".

.

Nobeigums

.

Ērika Naita 1938. gadā uzrakstītais garstāsts "Lesija atgriežas mājās" par grāmatu tika pārstrādāts 1940. gadā. Latvijā grāmata tulkota un izdota trīs reizes - 1971., 1997. un 2014. gados. Tāpat kā reiz Kārlis Ulmanis, arī es uzskatu, ka grāmata par Lesiju jaunatnei ir ieteicama arī vēl šobaltdien...

Stāsts par Lesiju ietekmējis arī rakstnieci Regīnu Ezeru (1930-2002) un tiek uzskatīts, ka šīs ietekmes rezultātā 1979. gadā tapusi arī "Nostaļģija".

.

.

Vēlāk stāsts "Nostaļģija" kopā ar četrām citām novelēm tika izdots Regīnas Ezeras darbu izlasē ar nosaukumu "Cilvēkam vajag suni". Iesaku to izlasīt,

bet mans darbs vēstures izpētē turpināsies un, ja laimēsies tikt pie jaunām atklāsmēm, noteikti šo sadaļu papildināšu.

.

.