.
Kā
mēs palaidām plostu
.
.
Vai varat uzminēt, ko
Hosento ar
Danu gatavojas
darīt?
..
Hidrofobija
.
Man vienmēr ir bijis bail no ūdens. Ļoti.
Krānu, protams, atgriezt nebaidos un, ja vajag, varu iekāpt pat vannā, taču
peldēt neprotu un arī tas droši vien ir saistāms ar manu hidrofobiju. No
necaurredzamiem ūdeņiem turos pa gabalu, it sevišķi tādiem, kuru dibens nav
ciets un ir ar dūņām, kurās grimst kājas. Braucot pāri kādai lielai upe pa
tiltu, vienmēr pārņem nepatīkama sajūta, šķiet, ka tilts pēkšņi var sabrukt
un es noslīkšu. Mūsu "Straumēnu" lielezers gan man ir zināms, taču arī tā
gultne katru gadu mainās - no vaļņa lietus laikā saskalojas smiltis, kādā
citā vietā rodas dūņas no sapuvušajiem ūdensaugiem, arī ūdens līmenis katru
gadu var būt cits. Līdz ar to vietās, kurās pērnvasar gāju pāri, tikai
nedaudz uzrotot bikses pāri ceļiem, šogad ūdens sniedzas jau pāri viduklim.
Kad biju iecerējis uzņemt sēriju "Lielā veļas
diena 16: Plosts", viss iesākās nelāgi. Bija paredzēts uzstādīt divus torņus
dīķa visseklākajā vietā, taču pēc bagātīgajiem pavasara lietiem seklā vieta
bija pāri manai jostasvietai. Talkā lūdzu
Ievu ar Justīni. Vecos, jau
daudzkārt filmēšanā izmantotos egļu kārtiņu torņus aiznesām līdz ūdenim,
tālāk tos varēja peldināt līdz paredzētajai vietai. Mazākais no torņiem bija
par vieglu un "cēlās augšā", tādēļ uz tā vidējās platformas bija jāuzkrauj
kaut kas smags. Es pienesu līdz krastam akmeņus, bet Justīne tos pa ūdeni
stiepa Ievai. Kad konstrukcija bija nostiprināta, atviegloti nopūtos.
Nākamajā dienā jau biju saņēmies līdz torņiem brist pats, jo starp tiem
vajadzēja novilkt auklu, iedzīt gultnē vēl vienu stabu ar noasinātu galu,
izkarināt drēbes, bet uz mazā torņa nostiprināt nule kā sameklēto reto
veļasmašīnu "Rīga-60" ar Rīgas panorāmas logotipu, bet zem tās sarkano
glābšanas riņķi, kura uzrakstu "Kolliju portāls" ir nomainīts uz "Hosento",
jo tieši viņam ir paredzēta plostošana pie
veļasmašīnas un atpakaļ.
.
.
Hosento testa brauciens.
.
Plosts
.
Kad viss vajadzīgais skata
filmēšanai bija
sagatavots, atlika izgatavot plostu. Sākumā tam par pamatu domāju izmantot
koka paliktni (padonu), taču tad sapratu, ka tas būs par mazu. Atradu
lielisku risinājumu - vecās, nojauktās
aitu mājas durvis! Gan laukums
lielāks, un kas pa kolorītu priekšmetu! Un ar visu kliņķi! Suns peld pa dīķi
uz vecām durvīm gluži kā galvenais varonis filmā "Titāniks"! Durvīm apakšā
ar elektriskā gana stiepli piestiprināju 11 pieclitrīgas eļļas kanniņas un
pēc elementāriem aprēķiniem ar šiem pontoniem pietiktu, lai durvis zem
Hosento gandrīz 30 kg masas nenogrimtu zem ūdens.
Vislielākās bažas bija par
Hosi. Ja viņš
baidīsies kāpt uz plosta un nevarēs mierīgi uz tā nogulēt, visai sērijas
iecerei jāpārvelk svītra. Hosento, pieradis uz visa rāpties, kāpelēt un ļaut
sevi vizināt ragavās un visādos braucamajos, kuriem apakšā riteņi, man par
milzīgu atvieglojumu, uz plosta uzkāpa pats, tiklīdz to pamanīja dīķa
krastā. Apguldīju suni un lēnām sāku vizināt ar plostu.
Hosento sejā
nemanīju ne mazākās uztraukuma pazīmes. Varbūt mazliet pabrīnījās, ka
jābrauc pa ūdeni, taču gulēja mierīgi un gaidīja kārumus. Nevarēju vien
nopriecāties - sērija izdosies iespaidīga!
.
.
Nofilmēt neko nepaguvām, viss tika nopostīts.
.
Stihiskas ķibeles
.
Nākamajā dienā bija negaiss, vētra un tāds
"supergāziens", kādu nekad vēl nebijām pieredzējuši šeit. Lietus (ar
krusu) nolija tik daudz, ka pludoja viss, un jauni minidīķi bija
izveidojušies vairākās vietās, pat tādās, kur nekad spēcīga lietus laikā
ūdens nebija krājies. Turklāt "Straumēnu" lielezerā šņākdams tecēja iekšā
vesels strauts, sakrādams ūdeni no blakus esošajām
zirgu ganībām. Ūdens
līmenis jau tā pilnajā dīķī bija cēlies ievērojami un viss
filmēšanai sagatavotais dīķa
vidū bija nopostīts - torņi ar visām drēbēm peldēja ūdenī, bet
veļasmašīna
bija noslīkusi... Biju pagalam satriekts.
.
.
Minidīķis izveidojās arī pie akmeņiem.
.
Nākamajā dienā vajadzēja izdomāt, kā visu
dabūt ārā no ūdens. Nolēmu uz ātru roku izgatavot improvizētu plostu sev,
dēļu rāmim piestiprinot 6 divdesmitlitrīgas ūdens kannas, taču, kad to
ielaidu ūdenī un nolēmu uz tā apsēsties, bija skaidrs, ka ar to nenopeldēšu
pat dažus metrus, jo nenoturēšu līdzsvaru un iegāzīšos ūdenī. Biju gandrīz
izmisumā! Mantas ārā no ūdens vajadzēja dabūt, bet man bija bail brist tik
dziļi... Tad talkā nāca Ieva un drīz vien viss ūdenī esošais atkal atradās
sausumā. Veļasmašīnai tornis nebija uzkritis virsū, tā bija vesela - pat
vāks nebija nokritis un pazudis! Slapjās drēbes šoreiz nācās žāvēt pa īstam.
.
.
"Rīga-60"
dodas "plostot".
.
Vēl dienu vēlāk sameklēju dīķa otrā galā
seklāko vietu (līdz viduklim) un uzstādīju visu inventāru no jauna. Šoreiz iztiku
bez palīgiem un ar ūdeni biju jau apradis. Jaunā izvēlētā vieta man pat
patika labāk.
Postījumi arī sērijas "Lielā
veļas diena 16: Plosts" scenāriju padarīja
interesantāku, proti, veļas mazgāšanai sākotnēji paredzētā vieta pēc lietus
un plūdiem ir ūdenī un pie torņiem mazgāt veļu vispirms uz plosta dodas pati
veļasmašīna, nevis tur atrodas jau sākotnēji.
Kad
veļasmašīna ērti iekārtojusies,
izmazgājusi drēbes un pati (!) tās arī izkarinājusi žāvēšanai, ar plostu pie
tās dodas Hosento (interesanti, kā plosts nokļuva krastā? To aizpūta vējš?),
lai nogādātu krastā izžuvušo (veļasmašīna
pati ar izžāvēto vairs negribēja
krāmēties).
.
.
Zāra šoreiz ļoti pati vēlējās piedalīties
filmēšanā.
.
Biju paredzējis,ka dīķī starpkadriem
filmēšu
arī vardes, pīles un gulbi. Pīles
filmēšanai paredzētajās dienās diemžēl
neatrada laika, lai ierastos dīķī, vardes iznāca iemūžināt nejauši, bet
gulbiene Zāra mani patiesi iepriecināja. Izdevās
nofilmēt gan viņas lidojumu
pie manis un nosēšanos ūdenī, gan dažādus krāšņus skatus pie inventāra. To
visu Zāra darīja pati, nekas netika inscenēts, man atlika vienīgi turēt
rokās jauno "Panasonic" kameru.
.
.
Hosento pirmais brauciens pie atjaunotajām
dekorācijām dīķa otrā galā.
.
Hosento braucieni ar plostu un briesmas
.
Pirmais
Hosento brauciens ar plostu no krasta
līdz veļasmašīnai bija samērā viegls. Tas tika
filmēts bez asistentiem un pa
nelielam gabaliņam. Man bija jāpacienā suns par paklausīgu gulēšanu uz
vecajām durvīm, jāiestumj vai jāievelk plosts, jāpaspēj atkāpties un
nofilmēt tā līgano slīdēšanu pa ūdens virsmu (interesanti, kas darbina
plostu? Vēja nav un motoru arī neredz.). Plostu taisni iekustināt ar vienu
roku (otrajā bija videokamera) bija pagrūti, reizēm tas neizdevās.
.
.
Hosento jūtas visai omulīgi, viņš ir
visīstākais "Fermas
braucējs"!
.
Kad brauciens bija
nofilmēts, vajadzēja
pieskrūvēt plostam divus jau iepriekš ar leņķīšiem aprīkotus stabiņus, starp
kuriem novilkta aukla un izkārtas tās drēbes, kuras
Hosento nogādās malā.
Pēc nelielas pauzes devāmies "plostot" atkal.
Hosento brauciens uz krastu
tika filmēts pat divos piegājienos. Nekādi nevarēju novadīt plostu taisni,
to tagad apgrūtināja izkārto drēbju "bura". Taisījām pauzi, jo manīju, ka
Hosim šī braukāšana sāk apnikt, turklāt cepināja karsta saule.
Otrajā
mēģinājumā Hosento atpakaļbraucienu izdevās
uzfilmēt labāk, taču gandrīz
notika arī ķibele, kuru pārdzīvoju vēl otrā dienā. Mēģinot uzņemt skatus ar
plostu citā ainavā, paslidināju to ar visu
Hosi uz pretējo - vaļņa pusi. Tad
gribēju aizsniegt plostu un bridu pie tā, bet - ak, vai! - jau dažus soļus
no torņa, vietā, kur kādreiz bija sekls, iegāzos ūdenī līdz krūtīm. Tur bija
dziļš un jutu, kā manas kājas pa nepatīkamo, mālaino gultni slīd vēl dziļāk.
Strauji lēcu atpakaļ, bet Hosento plosts virzījās arvien dziļāk.
.
.
Pēc atpūtas brīža un nelielas plosta pārbūves
notika Hosento
otrais brauciens.
.
Turklāt
viņam bija apnicis gulēt un viņš apsēdās, sasverot plostu uz priekšu.
Baidījos, ka viņš nenoturēs līdzsvaru un iegāzīsies ūdenī. Un kaut gan suņi
prot peldēt, ir dzirdēts par gadījumiem, kad tie slīkst - aizrijas ar ūdeni,
kājas sarauj krampī utt. Ja tā manas vieglprātības dēļ (sagribējās
nofilmēt
suni uz plosta!) atgadītos, es nespētu viņu izglābt, jo pats peldēt neprotu.
Šī atziņa mani biedēja un nomāca vēl ilgi. Daudz netrūka, ka es pats būtu
noslīcis vai noslīcinājis jauno videokameru, ar kuru
filmēju tikai pirmo
dienu.
.
.
Hosento plosts nokļuvis dziļumā un
sasvēries uz priekšu.
.
Nelaime ar peldētnepratēju var notikt arī seklā piemājas dīķī un es
nedrīkstu riskēt ar citu dzīvībām! Skrēju uz vaļņa pusi un bridu ūdenī
vietā, uz kuru virzījās Hosento plosts. Arī tur bija dziļš, taču pēc brīža
varēju jau plostu aizsniegt, satvert un izvilkt krastā. Viss bija beidzies
labi, bet, atceroties aprakstīto situāciju, man vēl tagad uzmetas zosāda.
Ņemoties pa dīķi, guvu arī traumu - pārgriezu
labās kājas pēdu uz asa zemūdens akmens.
.
Āzis uz plosta
.
Filmu pabeigt biju iecerējis ar skatu, kurā
āzis Azimuts brauc ar plostu, taču pēc pārdzīvojumiem ar
Hosento vizināšanu
domāju no tā atteikties. Naktī gan pamodos un atkal pārdomāju visu. Nolēmu,
ka Azimutu tomēr
filmēšu, taču uzsēdināšu plostu uz pavisam nelielas saliņas
un lūgšu Ievu mums asistēt. Tagad pēc scenārija sanāca, ka
Azimuts uzkāpis
uz krastā esošā plosta, bet tas bijis slikti piesiets. Vējš ienesis āzi ar
visu plostu dīķī...
.
.
Azimuts uz plosta.
.
Šī skata
filmēšana nebija ilga un norisinājās
bez starpgadījumiem. Azimuts uz plosta uzvedās pavisam mierīgi un lēkt dīķī
negrasījās.
Hosento balansē ķerrā uz plosta
.
Kad
Hosento otrais brauciens bija galā un es
gribēju vilkt plostu krastā, lai to piesietu,
Dana iebrida ūdenī un uzrāpās
uz durvīm. Biju ļoti pārsteigts, jo, lai gan
Dana it visā kopē
Hosento un arī ūdenī
iebrien tikai pastāvēt līdz vidum, tāpat kā
Hosis, kurš nekad nav peldējis
pa īstam, nebiju iedomājies, ka viņa varētu saņemties uz ko tādu. Sērijai
viss paredzētais jau bija nofilmēts un
Hosento, greizsirdības vadīts un
redzot, ka mazliet stumju Danu ar plostu, bija klāt un arī uzrāpās uz
durvīm. Nu tur bija abi suņi, taču plosts abus īsti vairs sausumā noturēt
nespēja, bet ar vienu galu sāka grimt.
.
.
Danai joprojām ir grūti atrasties uz vietas un nekustēties kaut
pusminūti.
.
Nolēmu nākamajā dienā, kad
filmēšu āzīti
Azimutu, arī
Danu un
Hosento
nofilmēt un nobildēt uz plosta, kas atrodas uz
sēkļa. Nācās uz glābšanas riņķa izvietot arī
Danas vārdu, riņķi biju
iecerējis novietot plosta vidū vertikāli. Kad vajadzīgais brīdis pienāca,
Danu noturēt uz plosta bija ļoti grūti, tagad viņai vairs nevajadzēja! Tomēr
man izdevās iegūt vajadzīgos kadrus.
.
.
Hosento bilde, kas izbrīnīja daudzus.
.
.
Šādi balansējošais
Hosis nostāvēja nekustīgi apmēram divas
minūtes, kamēr es filmēju un
fotografēju.
.
Pēc tam nolēmu uztaisīt vēl "jocīgāku" skatu -
uz plosta it kā dīķa vidū (uz sēkļa) novietoju dārza ķerru. Liku tajā ielēkt
Hosim un sēdēt. Arī tā viņam nebija problēma, bet pārsteidzošākie kadri tika
iegūti pēc tam, kad, manuprāt, jau viss plānotais bija iemūžināts. Piegāju
pie Hosento un teicu, lai viņš lec ārā no ķerras. Viņš, paklausīgs būdams,
to arī darīja, bet redzēja sev priekšā ūdeni un tajā lēkt viņš nebija
gatavs. Viņš palika stāvot, atbalstoties ar priekškājām pret durvīm, bet
suņa dibens palika pa pusei apgāztā ķerrā. Aizskrēju krastā pēc fotoaparāta
un nobildēju - Hosento palika stāvot. Tad paņēmu videokameru un arī
nofilmēju! Vēlāk šie kadri tiks izmantoti mūsu versijā par Gobziņa "Trako
purva āzi".
.
.
Glābšanas riņķis atkal mainījis savu izskatu.
.
Secinājumi
.
Nolēmu turpmāk vairs nekad nepieļaut riskantas
situācijas, apdraudot savus mīļos dzīvniekus. Šoreiz man tas iznāca
negribot. Un kaut gan no ūdens man arvien ir bail, augustā plānoju dīķa
seklajā daļā uzņemt arī "Mazo veļas dienu 3", kurā mazās veļasmašīnas
"Maļutka" sacentīsies peldēšanā.
..
Video |
. |
|
|
110. sērija
"Lielā veļas diena 16: Plosts"
(2024) "Great laundry day 16: The Raft"
|
|
.
Vai
purva āzis ir traks?
.
Dzejas cienītājs es nekad neesmu bijis un mani nemaz neaizkustina ne Raiņa,
ne Ziedoņa rindas, arī pats dzejoļus neesmu rakstījis, izņemot reiz garo
poēmu par ezi un šokolādes torti. Taču ir viens cilvēks, par kura sacerējumiem priecājos,
un tas ir kādreizējais jokdaris Roberts Gobziņš - izcils parodiju un smalka,
intelektuāla humora autors. Reiz komunistiem bija tāds teiciens "Sakām
Ļeņins, domājam - partija. Sakām partija, domājam - Ļeņins". Es varētu
pārfrāzēt šo uz "Sakām Gobziņš, domājam - trakais
purva āzis" (un otrādi,
protams).
Reiz Robertam jautāju, vai viņam nebūs iebildumu, ja es "Trakajam purva
āzim" jeb dziesmai ar īsto nosaukumu "Aka aka"
nofilmēšu jaunu videoklipu.
Viņš neiebilda. Vēlāk gan es pārdomāju un, kad biju
safilmējis āzi
Žigulīti,
brienam pa vecā dīķa purvaino krastu un ēdam vilkuvāles, samontēju
"Fermas
kolliju piedzīvojumu" 37. sēriju ar nosaukumu "Purva āzis" (par tās tapšanu
varat izlasīt rakstā Sist
bumbieri var arī miglā).
.
.
"Purva āzis" Žigulītis.
.
Gāja laiks un manā rīcībā nonāca īsts ūdenslīdēja tērps. Varbūt iejusties
"vodolaza" (ar mazu, mazu nazi) lomā un samontēt "Fermas kolliju
piedzīvojumu" versiju / parodiju par šo leģendāro dziesmu? Pēc
vairākkārtējas svārstīšanās nolēmu, ka to izdarīšu gan un tā tapa "Trakais
purva āzis 2024".
Skaidrs, ka visam pamatā būs skati ar
Žigulīti, sūkni un uzrakstu "Pumpē
sausu". Balto, trako kazu spēlēs
Ieva, ēdot mušmires un badot spoguli. To
visu jau viņa darīja viņai veltītajā sērijā "Kaza". Tādējādi tā bija arī
iespēja vēlreiz iemūžināt mūsu aizsaulē esošos aktierus.
Sapuvušo bozi, kas smird, un kaku, kas peld pa upi, nolēmu
nefilmēt ētisku
apsvērumu dēļ, lai gan sākumā tāda doma pavīdēja.
.
.
Vecais Kollijs "vodolaza" lomā gaida, kad varēs atbrīvoties no
šīs "mizas".
.
Atlika uzvilkt hidrotērpu un kāpt dīķī. Kad "vodolaza" skats bija uzņemts un
melnais ūdenslīdēja tērps ar lielā grūtībām nostīvēts nost, iedomājos, ka
otrreiz gan neko tādu vairs nedarītu. Šādu tērpu uzvilkt un novilkt var tikai
ar asistenta palīdzību un arī tad pamatīgi jānomokās. Man palīdzēja
Ieva.
Viņa arī stāvēja krastā pie videokameras un uzraudzīja, lai es trāpītu
kadrā. Tērpā atrasties ūdenī man bija nepatīkami, un ir labi, ka nolēmu
pretēji sākotnējai idejai, nevis iznirt no ūdens un nākt uz krastu, bet gan
ielīst ūdenī līdz pusei. Ūdens ar spiedienu "līmēja" tērpu man klāt, bet
tajā esošais gaiss cēla manas kājas augšā. Sevišķi grūti bija trāpīt kadrā
manas rokas tuvplānu, kad vicināju nazi.
Kad
montēju klipu, nolēmu iekļaut tajā arī
Hosento un
Danu, jo tā taču ir
fermas
kolliju versija! Nu varēju dziesmas beigās izmantot jau augstāk aprakstītos
kadrus ar balansējošo Hosento uz plosta, kad viņš atbalstījies ar
priekškājām pret vecajām durvīm.
Paša Gobziņa domas par padarīto uzzināt man neizdevās. Es neuzbāzos un
neizprašņāju, bet viņš, iespējams, pieklājīgs cilvēks būdams un nevēlēdamies
mani sarūgtināt, neko arī nesacīja. No viņa paša nav saņemta arī atzīme
"patīk" zem video. To nav daudz un nekādu ažiotāžu mana versija "Trakajam
purva āzim" izraisījusi nav.
.
.
.
0
|