Viņi atnāca pie mums 2019. gada 1. jūnija rītā.

Skrēju uz mājām un saucu: "Mums pagalmā ir pīles!" Kopīgi ar Ievu un Justīni netālu no mūsu lielā šķūņa gala savācām četrus mazus un pelēkus "pīlēnus", kuri bija izbijušies un šņāca.

Tajā dienā filmējām skatus īsfilmai "Buratino", kurā āzītis Plampačs cītīgi darbojas darbnīcā ar senajiem galdnieka instrumentiem, no kuriem daži ir pat simts gadus veci. Kādā brīdī pamanīju, ka Plampačs, stāvot uz kabeļa koka spoles, uzmanīgi skatās "Straumēnu" lielezera virzienā un sāk šķaudīt. Tā āži un kazas parasti dara, kad tiek negaidīti pārsteigti vai uztraucas. Taču es stāvēju ar kameru rokās un centos noķert vajadzīgos mirkļus filmai, tādēļ nepamanīju, kas notiek man aiz muguras. Kad skati ar Plampu tika nofilmēti, uz filmēšanos tika pieaicināts Hosento. Viņš apgūlās uz kabeļa spoles un vērīgi lūkojās tālumā. Viņa uzmanība bija sakoncentrēta uz kaut ko un es par to ļoti nopriecājos, jo izdevās uzfilmēt un arī nofotografēt lieliskus skatus. Vēl joprojām atrados ar muguru pret vietu, kur stāvēja pelēkie "pīlēni". "Nofilmēts!" nopriecājos es un pagriezos uz otru pusi. Tad es viņus pamanīju!

Iepriekšējā naktī bija pamatīga migla. Tik bieza, ka neko nevarēja redzēt tālāk par pieciem metriem. Īsi pirms pusnakts netālu no mums, kaut kur ap pamesto un izpostīto "Garozu" mājas drupām sākās intensīva un haotiska šaušana - sākās medību sezona. Visus gadus, kopš dzīvojam "Straumēnos", dīķī pie "Garozām" ir mitinājies gulbju pāris, taču šoreiz putni bija mednieku izbaidīti un viņi naktī bija pametuši ligzdu.

.

.

Kadrs no īsfilmas "Kva-kvārijs".

.

Atcerējos, ka pāris stundas pirms filmēšanas netālu no mums lidoja satraukts gulbju pāris. Tad man pieleca! Viņi meklēja savus mazuļus, kuri kājām bija devušies prom no sava dzimtā dīķa. Viņiem naktī un miglā bija jānoiet pa diognāli no "Garozu" dīķa līdz mūsu šķūnim apmēram kilometru liels gabals. Sapratu, ka mūsu "pīles" ir apmēram divas nedēļas jauni gulbēni. Mums visapkārt dzīvo vairākas lapsu ģimenes un tas šķita neticami, kā šajā naktī viņi nebija noķerti un apēsti. Ielikām mazuļus kartona kastē un Ieva devās sazināties ar Latvijas galveno gulbju speciālistu Dmitriju Boiko un savvaļas putnu patversmes pārstāvjiem.

Vēlāk visi devāmies uz "Garozu" dīķi. Bijām nolēmuši, ja manīsim tuvumā pieaugušos gulbju, palaidīsim mazuļus dīķī, taču no lielajiem gulbjiem nebija ne miņas. Viņi vairs neatgriezās vispār... Pametis savus mazuļus, gulbju pāris bija devies mierīgāka dīķa meklējumos. Dmitrijs Boiko apstiprināja, ka šādi gadījumi ir bijuši. Atstāt mazos "pīlēnus" tālajā dīķī vai pamest pļavā nevarējām, jo divreiz pēc kārtas viņiem nepaveiktos - lapsas viņus noteikti atrastu un apēstu.

Pagalmā uzstādījām nelielu stiepļu žodziņu, tajā ievietojām vistu mājiņu, kurā parasti tiek turēta kāda perējoša vista, bet blakus - ar ūdeni piepildītu plastmasas sili, kuru izmantojām īsfilmas "Strūklaka" filmēšanā. Pat uzraksts "Kolliju portāls" uz tās sāniem bija palicis!

Diemžēl divi mazuļi bija novārguši un nomira jau nākamajā rītā, bet palikušie ātri vien pierada un dzīvoja voljēriņā. Viņus pieskatīja Hosento.

Kad gulbēni mazliet paaugās, sākām katru dienu nest viņus uz "Straumēnu" lielezeru peldināt, bet paši krastā pieskatījām, lai neparādās kāds ienaidnieks. Vēlāk gulbji sāka iet uz dīķi patstāvīgi un pēc izpeldēšanās ieradās mūsu mājas pagalmā. Te un dārzā aiz mājas viņi pavadīja lielāko daļu dienas, bet vakarā tika ielaisti iežogotajā sakņu dārzā, kur Ieva bija speciāli gulbjiem uzbūvējusi lielu koka mājiņu.

.

.

Paaugušies gulbji apvieno lidotmācīšanos ar ikdienas došanos un "Straumēnu" lielezeru.

.

Mums nebija nekādu domu paturēt putnus sev un bijām sarunājuši ar Dmitriju Boiko, ka rudenī viņš gulbjus apgredzenos un vedīs prom uz lieliem dīķiem Kuldīgas pusē. Tur viņi allaž pulcējoties lielā skaitā pirms došanās uz dienvidiem.

Par šo gadījumu ieinteresējās arī LTV1 raidījums "Vides fakti" un 14. oktobrī "Straumēnos" tika filmēts raidījuma sižets, kuru varat noskatīties zemāk.

Dažas dienas pirms šī notikuma viens no gulbjiem, mācoties lidot, bija ieskrējis stiepļu žogā un savainojis kāju, viņš piekliboja, bet otrs ik pa laikam miedza ciet vienu aci. Apskatījām to, taču nekādus acs bojājumus vai svešķermeņus tajā nepamanījām, taču kādu nedēļu pilinājām viņam acī zāles.

Pēc gulbju apgredzenošanas, svēršanas un dzimuma noteikšanas, Dmitrijs secināja, ka viņi vēl nav gatavi doties tik tālā ceļojumā, un mēs apņēmāmies viņus aprūpēt līdz pavasarim. Taču kādā oktobra beigu rītā pēc brokastošanas gulbenes Zāra un Johanna bija pametušas "Straumēnus". Bija bēdīgi... Domājām, ka putni ir devušies prom, lai pievienotos citiem aizlidot gribētājiem. Taču pēc divām dienām mūsu "pīles" atgriezās uz brokastīm un tagad ir atmetušas domas par promlidošanu pavisam.

.

Latvijā ir sastopamas trīs gulbju sugas: paugurknābja gulbis, ziemeļu gulbis un mazais gulbis. Mūsu ziemeļu gulbji ir vislielākie un vieni no vissmagākajiem lidojošiem putniem. To ķermeņa garums ir no 140 līdz 165 cm, svars 7,4-14 kg, bet spārnu plētums - 205-275 cm. Ziemeļu gulbju apspalvojums ir koši balts. Slaidais knābis pie pamatnes līdz nāsīm ir dzeltens, bet tā gals melns. Kājas arī ir melnas. Aste īsa un noapaļota. Jauno putnu apspalvojums ir pelēkbrūns, bet knābis rozīgi balts ar melnu. Sasniedzot gada vecumu, putni kļūst balti.

Ziemeļu gulbis parasti mājo lielās ūdenstilpnēs, taču ļoti omulīgi abi mūsējie jūtas arī "Straumēnu" lielezerā. Lai smagais putns paceltos gaisā, tam ir jāieskrienas ar kājām pa ūdens virsmu. Pacēlies gaisā, gulbis ir spēcīgs lidotājs, neskatoties uz savu ievērojamo masu. Migrācijas laikā ziemeļu gulbji nolido simtiem un tūkstošiem kilometru, līdz sasniedz ziemošanas vietas. Ziemeļu gulbji ceļojot parasti veido nelielas grupas, lai gan reizēm var novērot barus, kuros ir vairāk nekā 1000 indivīdu. Tālos pārlidojumos tie lido augstu, apmēram 2,5 kilometru augstumā.

.

.

Sinhronā peldēšana kopā ar vardēm.

.

No Latvijas gājputniem gulbji aizlido pēdējie, īsi pirms īstas ziemas iestāšanās. Pēc mūsu novērojumiem pirmie aizlaižas stārķi, tad dzērves un zosis, un pēc tam gulbji. Mūsējie gan uz lidošanu ir paslinki, vairāk pārvietojas kājām. Ik pārdienas paceļas spārnos un apmet dažus līkumus ap "Straumēniem" un kaimiņu teritorijām, bet nekad nelido tālāk, pazūdot no skata. Lidojumus uzsāk no pļavas, nevis ūdens, taču, lai ieskrietos, pietiek ar kādiem 10 metriem. Salīdzinājumā ar mūsu gulbjiem, viņu savvaļas radinieki lidojumos ir ātrāki un manevrētspējīgāki. To arī varam novērot, jo no rudens jau pāri mūsu teritorijai lidinās kāds gulbju pāris, iespējams, pat, tie ir mūsu gulbēnu vecāki, kas atgriezušies dzimtajā vietā. Ir novēroti vismaz desmit mēģinājumi, kad savvaļas gulbji pamana mūsējos peldāmies dīķī un nosēžas, lai iepazītos, taču Zāra un Johanna tūlīt no dīķa ir ārā un uz mājām prom! Iespējams, viņi neuzskata svešos par savējiem, jo nekad neatsaucas arī uz savaļas gulbju kliedzieniem, kad tie zemu lido pāri mūsu pļavām vai pagalmam. Lai gan kliedzieni no manas dzirdes viedokļa ir identiski.

Ziemeļu gulbji barojas ar ūdensaugiem, dažādām sēklām un graudiem. Ja ir izdevība, tie barojas arī ar dārzeņiem un saknēm, piemēram, kartupeļiem un cukurbietēm, bet pasniegtos rīvētos burkānus neēd vis. Rakstīts, ka nelielos daudzumos ēd arī bezmugurkaulniekus, taču diemžēl dēles, kas iemitinājušās "Straumēnu" lielezerā, viņiem negaršo.

.

.

Gulbis lasa dzērvenes.

.

Kad gulbēni bija maziņi, viņi tika baroti ar cāļiem domāto barību un dažādiem zaļumiem. Sākotnēji, kad viņi vēl peldējās melnajā silē, tika saplūkti dažādi augi, galvenokārt, trejlapu āboliņš, un mesti ūdenī. Jāatzīmē, ka gulbji visu ēd ar ūdeni. Piemēram, vēl līdz šim laikam rītos un vakaros viņiem tiek pasniegts mērcēts miltu un graudu maisījums, kas pārvērsts šķidrā putriņā. Papildus tam blakus ēdiena traukam tiek nolikts spainītis ar ūdeni, jo viņi pēc katra apēstā malka vēl uzdzer papildus ūdeni.

Kā interesants atklājums bija tas, ka gulbjiem ļoti garšo bumbieri un āboli. Viņi pat stundām sēdēja zem augļu kokiem un gaidīja, kad kaut kas nokritīs zemē, mēģinot no sava "augļudārza" padzīt vistas, kuras tāpat bija iesākušas vasarās dežūrēt zem ābelēm un bumbierēm. Visi āboli, kas rudenī tika salasīti noglabāšanai, vēlāk tā arī tika sagriezti ripiņās un izbaroti gulbjiem.

Ziemeļu gulbji veido monogāmus pārus uz mūžu un ligzdošanai izvēlas aizaugušos mākslīgi veidotus vai dabīgus dīķus, retāk mitinās ezoros. Vieta ligzdai tiek piemeklēta tuvu ūdenstilpnes krasta līnijai ar augiem aizsargātā vietā. Ligzdu pāris būvē kopīgi. Tā tiek sakrauta kaudzē no niedrēm, meldriem un citiem ūdensaugiem. Būvniecībai tiek izmantotas arī sūnas. Dējumā ir 3-7 baltas olas, inkubācijas periods ilgst apmēram 35 dienas (vistai, piemēram, - 21). Perē tikai mātīte, bet tēviņš uzturas tuvumā un to apsargā. Šajā un gulbēnu audzināšanas laikā tēviņš ir sevišķi agresīvs. Jaunie gulbji paliek kopā ar vecākiem visu pirmo ziemu, reizēm ģimenei pievienojas iepriekšējā gada perējums. Dzimumbriedumu putni sasniedz samērā vēlu - ap 3 gadu vecumu.

Interesanti, vai un kā mūsējās gulbenes izvēlēsies sev pāri? Atvedīs divus tēviņus uz mūsu dīķi un paziņos, ka šeit tagad dzīvos? Bet varbūt dosies līdzi uz citu dīķi?

.

.

Tā gulbis guļ.

.

Visvairāk mani nodarbināja jautājums par iepriekš dzirdēto gulbju agresiju pret visiem apkārtējiem, kas patrāpās viņiem ceļā. Gulbji ir diezgan kašķīgi un nešpetni putni pēc savas dabas, bieži knābj aitām un kazām, kuras šausmās bēg prom, atpakaļ neskatīdamās. Tāpat tiek padzītas vistas, kas pienākušas par tuvu. Reizēm mēģina ieknābt garāmejošam sunim, taču pret katru izturas savādāk un var lieliski novērot, kā ik pa laikam lielie putni cenšas kādam atkāroti uzkundzēties - ja nu sanāk? Kad kāds no gulbjiem reiz mēģināja ieknābt Līzītei, viņa noreaģēja un metās putnam virsū. Pēc tam gulbji Līzīti respektēja, taču pēc 14 gadu sasniegšanas Līzīte ir kļuvusi mazkustīgāka un lēnīgāka, tādēļ gulbji atkal ir atkārtojuši mēģinājumu viņai ieknābt. Līzīte tagad vairāk izvairās un konfliktos neielaižas. Līdzīgi ir ar Keisiju. Viņa nekad nemēdz nonākt tuvā kontaktā ne ar vienu fermas iemītnieku, izņemot, kollijus, - met līkumu. Tādēļ gulbji arī viņu nerespektē.

.

.

Sveiciens Dmitrijam Boiko!

.

Pavisam cita attieksme putniem ir pret vienmēr drošo un pašpārliecināto Hosento, to aiztikt gulbjiem ir bail. Savukārt, Lociņš ne īsti baidās, ne arī mēdz uzturēties gulbju tuvumā. Kad viņam uzmācīgie gulbji apnīk, viņš arī tos patriec prom. Pret mums, cilvēkiem, gulbji nekad nav izrādījuši ne vismazākās agresijas pazīmes, taču reiz mēģināja uzbrukt kādai pamatskolniecei, kura pie mums viesojās un, neskatoties uz mūsu brīdinājumu un aizrādījumiem, sāka gulbjus trenkāt pa pļavu. Viņi izvairījās, bēga prom, bet tad putniem tas apnika, viņi apgriezās un metās uzbrukumā. Ja es nebūtu atradies blakus, iespējams, putni bērnam būtu nodarījuši miesas bojājumus. Turklāt interesanti vērot, kā viņi mūs uzskata par savējiem bara locekļiem un vienmēr cenšas piebiedroties cilvēkiem. Sākumā Ievu viņi, iespējams, uzskatīja par savu mammu un sekoja viņai visvairāk, bet tad situācija mainījās un gulbji visbiežāk meklē tieši mani. Iespējams, ka tas saistīts ar to, ka viņi mani vairāk asociē ar filmēšanu, kad gulbji, izpildot kādu prasīto uzdevumu, tiek pie kārumiem.

Vēl gulbji ir izrādījuši agresiju pret citiem mūsu mājputniem, īpaši ūdensputniem, kas līdzīgi viņiem - zosīm. Ar pēdējām un skrējējpīlēm mums pašiem nekāda tuva draudzība neiznāca un mana iecere zosis un pīles padarīt par mūsu kino aktieriem izgāzās. Jāatzīst, ka gulbji ir daudz pārāki un nenoliedzami gudrāki putni.

Ieva gulbjiem arī mācīja lidot, skriedama pa priekšu un vēcinot rokas, taču, atšķirībā, no putniem, viņai tā arī neizdevās pacelties gaisā.

.

Pēc Dmitrija Boiko sacītā, šis ir trešais zināmais gadījums Latvijā, kad gulbēni nonāk kāda mājās. Viens no gulbju atgriešanas mēģinājumiem dabā beidzies sekmīgi, otrs nē.

Tagad ir pavisam skaidrs, ka šis, trešais, būs pavisam unikāls gadījums, jo mūsu gulbji sevi uzskata par mājputniem, no saviem sugasbrāļiem baidās un prom lidot netaisās. Vērojot mūsējos putnus, man ir pilnīgi skaidrs, ka viņi vairs nav piemēroti izdzīvošanai dabā. Viņi uzskata mūs par savu baru, nebaidās ne no citiem dzīvniekiem, piemēram, suņiem, ne svešiem cilvēkiem. Ja šie putni, izmesti savvaļā, varbūt varētu parūpēties par barības sameklēšanu, viņi ātri vien kļūtu par kāda upuri. Bez tam pie barības bļodiņas arī ir ļoti pierasts... "Straumēnos" gulbjiem ir pilnīgi bezrūpīga dzīve. Viņi paliks tepat un mēs par viņiem parūpēsimies. Bez tam esmu pilnīgi pārliecināts, ka tagad gulbju nogādāšana kaut kādos dīķos beigtos ar to, ka pēc pāris stundām viņi atkal nosēstos "Straumēnu" pagalmā.

.

.

Gulbji spēlē plinko.

.

Nekad neesmu slēpis, ka man ne visai patīk putni, taču tagad, ikdienā dzīvojot kopā ar gulbjiem, esmu mazliet savu viedokli mainījis. Var pamanīt, ka gulbji ir ļoti domājoši putni un, kaut arī tie pieder pīļu dzimtai, ar pīlēm, kas sen atpakaļ dzīvoja mūsu paglmā, gulbjus salīdzināt nevar. Gulbji ir droši un cenšas iekļūt mājā, ar knābi cenšoties atvērt durvju rokturi. Tas mani ierosināja izgatavot gulbjiem speciālu interaktīvu trenažieri, bet pēc neilgām pārdomām nolēmu izgatavot speciālu viedpaneli, kuru varēs lietot ne tikai gulbji, bet arī kolliji, kazas un varbūt pat aitas. Par šo izgudrojumu varēsiet lasīt īpašā sadaļā Viedpanelis, bet mūsu gulbji ir kļuvuši par mūsu kino aktieriem. Viņi daudz filmējas mūsu seriāla "Fermas kolliju piedzīvojumi" sērijās un ir apguvuši arī dažas interaktīvās rotaļlietas.

.

.

Gulbji regulāri piedalās arī mūsu "veļasdienās".

.

Zāra ir pilnībā atlabusi no ievainojuma un abi gulbji man sagādāja pat patīkamu pārsteigumu. Nebiju pat cerējis, ka varēšu viņus šogad iesaistīt seriāla "Fermas kolliju piedzīvojumi" tapšanā, taču viņi paši atnāca līdz sērijas "Mazā veļas diena 2: Bikses zemē" uzņemšanas laukumam "Dollijas parkā ®" un darbojās ap izmētātajām drēbēm un veļaskatliem. Uzfilmēju skatus, taču fotogrāfiju no šī atgadījuma man nav, jo nebija līdzi fotoaparāta.