Lesijas radītais stereotips ir nemainīgs laikā

.

Ksenija Prohorova un viņas mīluļi kucēni Triss un Šeba 2016. gada vasarā.

Vecajam Kollijam bērnībā nepaveicās – vecāki viņam Lesiju nenopirka. Veiksme uzsmaidīja meitenei Ksenijai. Pēc TV seriāla “Lesija” noskatīšanās Ksenija Prohorova tika pie kārotā kollija kucēna, bet Vecais Kollijs tikmēr turpināja tikai sapņot par kollijiem.
Ksenija Prohorova patlaban ir viena no zināmākajām kolliju audzētājām Baltkrievijā, bet Vecais Kollijs ir izveidojis Kolliju portālu un kļuvis par galveno kolliju sporta un izklaides pasākumu organizatoru Latvijā. Šodien Agris ir nolēmis izrunāties Kseniju un uzrakstīt "Gada interviju". Abi ir pazīstami, taču no 2016. gada viņus abus vieno vēl kaut kas īpašs – kucēntiņš Kassandra Prokseny, kurš mērojis ceļu no Minskas līdz Variebai.
.
Vai atceraties to dienu, kad vecāki piekrita jums nopirkt kolliju? Ko tajā brīdī jutāt?

Protams, ka atceros to dienu! Tā bija milzīgas laimes pilna un brīnišķīga diena, bērnības sapņa piepildīšanās!

Es visu dzīvi esmu pateicīga saviem vecākiem, ka viņi man atļāva iegādāties kollija kucēnu. Man tas bija pats gaidītākais brīdis! Joprojām to var uzskatīt par vienu no vissvarīgākajiem notikumiem manā dzīvē. Šī diena daudzējādā ziņā noteica manu turpmāko likteni.

.

.

Ksenijas DOSAAF dienesta suņu kluba biedra karte no 1975. gada.

.

Vai pirms kucēna iegādes bijāt iztēlojusies, kā tas būs? Jums tagad piederēs pašai sava Lesija, jūs kopā iesiet un darīsiet visu...

Es ļoti gatavojos brīdim, kad kucēns ieradīsies mājās. Iespējams, tas toreiz bija kaut kā bērnišķīgi, taču es jau toreiz lieliski apzinājos, ka kucēns nav tikai rotaļas un jautrība, bet arī rūpēšanās par viņu. Biju gatava barot kucēnu, vest pastaigās viņu un savākt aiz viņa, obligāti apmācīt viņu dažādām komandām. Un tā mēs ar Ernu bijām kopā trīspadsmit gadus...

Tagad var iegādāties kucēnu acumirklī, iespējams pat izvēlēties, kurā audzētavā sunīti pirkt, vai pat no kuras valsts ievest. Tolaik iespēju bija ļoti maz, bet gribētāju uz kollija kucēniem daudz. Kāds bija jūsu ceļš līdz kucēnam?

Ceļš līdz kucēnam nebija vienkāršs. Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu vēlējusies sunīti. Šāda vēlēšanas man parādījās jau aptuveni 5-6 gadu vecumā. Vecāki bija pret suņa iegādi, jo suns mazam bērnam, protams, ir papildus slodze pašiem vecākiem. Tad vēl naudas jautājums, kas tajos laikos bija ļoti būtisks mūsu ģimenē. Mani vecāki nekad nav bijuši "suņinieki", taču viņi pavisam skaidri apzinājās, ka suns ir liela atbildība un nevar kalpot kā maza bērna mirkļa iegriba, rotaļlieta, bet ir dzīva būtne, kas būs atkarīga no saviem saimniekiem visu savu mūžu. Tā bija galvenā problēma - pārliecināt vecākus, ka es tikšu galā ar visiem pienākumiem, ka esmu jau gatava uzņemties šādu atbildību.

Arī šķirnes izvēle nebūt nebija vienkārša. Es vēlējos tikai augumā lielu suni. Septiņdesmitajos gados televīzijā demonstrētais seriāls "Lesija" nospēlēja milzīgu lomu suņa izvēlē. Lesija nespēja atstāt vienaldzīgus arī manu mammu un tēti, tādēļ izvēle bija skaidra - tas būs kollijs. 1975. gada rudenī abas ar mammu devāmies uz DOSAAF dienesta suņu klubu Minskā. Man tobrīd bija tikai desmit gadi un es ļoti lepojos, ka esmu uzņemta klubā. Man izsniedza arī biedra karti, kuru glabāju vēl līdz šim. Tiku pierakstīta rindā uz kollija kucēnu - meitenīti un man teica, ka rindā nāksies gaidīt vismaz gadu. Šī ziņa ļoti iepriecināja manu mammu, jo viņa cerēja, ka mana bērnišķīgā vēlēšanās pēc kāda laika izgaisīs un aizmirsīsies. Taču jau 1976. gada martā saņēmu pastkarti ar ziņu, ka mana rinda ir pienākusi. Vecāki atkal mēģināja mani visvisādi atrunāt un izdomāja kaudzi dažādu argumentu. Tomēr man izdevās viņus pārliecināt un 1976. gada 13. martā mēs ar tēti devāmies pakaļ kucēnam. Tā manā dzīvē ienāca pirmais kollijs Erna. Viņa dzima 1976. gada 10. februārī. Kopš šīs dienas jau četrdesmit gadus ar mani ir kopā mani mīļie kolliji.

.

.

Erna (Grif + Linda) 5 mēnešu vecumā 1976. gadā.

.

Cik daudz TV seriāls par Lesiju bija radījis jūsu apziņā stereotipus par kollijiem un par suņiem vispār? Kādus?

Protams, ka šis seriāls radīja konkrētus priekšstatus par šķirni, taču šie stereotipi ir šī vārda labā nozīmē. Stereotips par to, ka kollijs ir ļoti gudrs, uzmanīgs un labsirdīgs suns, kurš var kļūt par bērna labāko draugu un rūpēties par viņu. Šis seriāla radītais priekšstats izrādījās patiess manās tālākajās attiecībās ar savu kolliju un citiem. Tieši šāds kollija tēls ir aktuāls arī joprojām mūsdienās - nekas no tā nav zudis. Un man šķiet ļoti lieliski, ka Lesijas radītais stereotips ir nemainīgs laikā.

Vai kādreiz klusībā salīdzinājāt abus pārus - ekrāna Lesiju un puisēnu Timmiju ar sevi - meitēnu Ksjušu un kucēnu Ernu?

Man un puisēnam Timmijam bija tik atšķirīgas dzīves! Mūs vienoja tikai viņa Lesija un mana Erna. Es biju īsts pilsētas bērns, kas nodzīvojis dzīvoklī. Man nebija pat vecmāmiņas laukos. Varu atzīties - es toreiz apskaudu Timmiju par viņa dzīvesveidu. Tā skaistā vieta, kurā viņš dzīvoja, brīvība, visapkārt daba, ferma... Viss tas tolaik bija nereāls sapnis man. Laikam jau no tās reizes man bija radusies vēlēšanās pēc savas lauku mājas un zemes pleķīša, kur suņiem brīvi izskrieties. Ar laiku man izdevās savu sapni realizēt un no pilsētas uz savu māju es varēju pārvākties 1998. gadā.

.

.

Erna 1981. gadā ar sapelnītajiem apbalvojumiem.

.

Es tagad varētu jūs salīdzināt! Esmu pazīstams gan ar Timmija lomas atveidotāju Džonu Provostu, gan jums. Džonam Provostam apnika visu laiku būt Lesijas ēnā un 1964. gadā viņš atteicās pagarināt līgumu un no seriāla aizgāja. Jums kolliji neapnika un jūs kļuvāt par audzētavas "Prokseny" īpašnieci. Vai esat bērnībā sapņojusi par aktrises karjeru?

Domāju, ka daudzas meitenes zināmā vecumā sapņo par filmēšanos kino! Arī man šī vēlme negāja secen. Nevar teikt, ka sapņoju par aktrises karjeru - nē, bet filmēties gribējās gan. Bērnam, protams, ir visai mazs priekšstats par to, ka filmēšanās ir darbs un ne jau vienmēr tas sagādā prieku. Ar savām klases biedrenēm periodiski braukājām uz mūsu "Belarusfiļm" studiju, kad tur notika bērnu aktrišu un aktieru atlase filmām "Buratino piedzīvojumi" un "Par Sarkangalvīti", taču nevienai no mums nepaveicās...

.

.

Erna 1982. gada vasarā .

.

Šīs abas Leonīda Ņečajeva režisētās muzikālās bērnu pasakas ir lieliskas! Bērnībā tās uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Filmas man ir tik mīļas, ka arī tagad, kad man gandrīz ir jau 50, atrodas manā kino kolekcijā un tās skatos vēl ik pa laikam. Neko tādu neviens vairs nav spējis nofilmēt!

Bet vai jūsu kollijs kādreiz glāba jūs kādās dzīves situācijās, tāpat kā Lesija Timmiju? Puisēns seriālā bieži iekūlās visādās nepatikšanās...

Nē, man dzīvē nav bijušas tādas situācijas, kad kollijiem būtu bijis mani jāglābj, turklāt filmās, protams, ir daudz speciāli iestudētu situāciju, kurās aktieriem jānonāk. Arī Lesijas un Timmija dzīve ļoti atšķīrās no manas un Ernas dzīves. Gan viņus, gan mūs vienoja suņa uzticība un mīlestība, draudzība un gatavība otra labā izdarīt pilnīgi visu.

.

.

Erna 1987. gada pavasarī pieneņu laukā.

.

Bērnībā mums bija visai maz filmu par suņiem. Atceros vienu, kas radīja man traumu uz visu mūžu - "Baltais Bims, melnā auss". Pēc šīs filmas noskatīšanās ieslēdzos vannasistabā un raudāju. Pirms desmit gadiem šo filmu dabūju savā suņu filmu kolekcijā, bet neesmu tā arī saņēmies to noskatīties vēlreiz. Vai šo filmu redzējāt?

Jā, es šo filmu redzēju septiņdesmito gadu beigās, kad to rādīja kinoteātros. Vienu reizi. Vēlāk, kad demonstrēja televīzijā, vairs nespēju... Šī filma atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. Tā ir izcila filma, kas spēj aizķert līdz sirds dziļumiem, taču to būtu ļoti grūti skatīties atkārtoti un vēlreiz pārdzīvot Bima likteni.

.

.

Lita jeb Amberland’s Golden Little Flower (Fribyn Richard + Drolly Dorly) 1990. gadā.

.

Padomju filmas par suņiem bija visai skarbas salīdzinājumā ar ASV uzņemtajām. Ja jums būtu jāuzņem filma par kollijiem mūsdienās, kāda tā būtu? Iztēlojieties, lūdzu!

Ja būtu mūsdienās jāfilmē filma par kolliju, tad tā noteikti būtu par kolliju kā ģimenes suni, par viņa attiecībām ar bērniem ģimenē, par to, cik jauki un svarīgi augt kopā ar kolliju. It īpaši mūsdienu pasaulē.

Par to, ka kollijs var pavadīt savu saimnieku dažādos tūrisma pārgājienos gan vasarā, gan ziemā, un abi kopīgi var pārvarēt radušās grūtības. Arī sportot. Protams, tā varētu būt filma par kolliju kā galveno palīgu saimniecībā!

Nu, re, nekur tālu no Lesijas tematikas neesam novirzījušies! Vai tagad jūs skatītos seriālus par Lesiju?

Dažus gadus atpakaļ vairākas sērijas noskatījos, dažas pat krāsu versijā. Taču tagad mani vairāk interesēja Lesijas triku iestudēšana un izpildīšana, kā arī suņa ārējais izskats.

Pati pirmā Lesijas filma - 1943. gadā uzņemtā "Lesija atgriežas mājās" ("Lassie Come Home") ir manā kolekcijā un esmu to noskatījusies vairākas reizes.

.

.

Lita 1991. gada ziemā.

.

Bez Lesijas filmām un seriāliem zinu tikai divas skaņu filmas, kurās lomas atveido kolliji – melnbaltā “Driftwood” (1947) un krāsainā “Lad: A Dog” (1962). Ļoti daudzās filmās kolliji parādās vien īsās un nenozīmīgās epizodēs. Kāpēc, jūsuprāt, režisori tik maz dod lomas kollijiem?

Filmu ar suni galvenajā lomā vispār nav īpaši daudz. Tā ir īpaša specifika, spējas un māka strādāt filmēšanas laukumā ar suni. Manuprāt, pēc daudzajām Lesijas filmām un seriāliem citiem kino režisoriem ir ļoti grūti parādīt kollijus uz ekrāna, jo kollijs jau ir izveidojies tēls, ekrāna zvaigzne. Režisori vienkārši baidās parādīt kolliju kaut kā vēl savādāk, jo var gadīties, ka uzfilmētais variants nobālēs uz īstās Lesijas fona.

Vāciešiem ir “Komisārs Reksis”, krieviem “Muhtara atgriešanās”, latviešiem “Inspektors Grauds”. Vai baltkrieviem ir “sava” suņu filma vai seriāls?

Nē, baltkrieviem nav šādu filmu. Bet dažas "Muhtara" sērija ir tikušas filmētas Baltkrievijā.

.

.

Keisijas pusmāsa Yantaria Prokseny (Over the Top Prokseny + Chizana Prokseny) piedalās dažādās fotosesijās un reizēm filmējas arī TV seriālos.

.

Vai kāds no "Prokseny" audzētavas kollijiem ir filmējies kino vai reklāmās?

Jā, kollijs Yantaria Prokseny, kas dzīvo Tveras apgabalā Krievijā, ir filmējies ļoti īsās epizodiskās lomās krievu seriālos "Mežsargs" un "Astoņdesmitie". Jantarija aktīvi piedalās arī dažādās profesionālās fotosesijās.

Kad 1943. gadā Lesija uzsāka savu triumfa gājienu uz kino ekrāniem filmā “Lassie Come Home”, bija Otrais pasaules karš un arī sabiedrībā valdīja citas vērtības – nācijai bija vajadzīgs varonis, kas dzīvo vienkāršā vidusmēra amerikāņu ģimenē un palīdz risināt ikdienišķās problēmas sadzīvē. Kā jums šķiet, ja stāsts par Lesiju būtu uzrakstīts 2016. gadā, vai šis suns kļūtu populārs? Vai vismaz atpazīstams? Varbūt, ka pienācis laikmets, kad par filmu varoņiem var kļūt vienīgi tā dēvētie “imidžšķirņu” pārstāvji, piemēram, Jorkšīras terjeri?

Domāju, ka stāsts par Lesiju parādījās tieši tad, kad tas cilvēkiem visvairāk bija vajadzīgs. Katram laikam ir savi varoņi. Tas nav nedz labi, nedz slikti, tā vienkārši ir dzīves realitāte. Par to, ka filma par Lesiju "Lassie Come Home" nonāca uz ekrāniem pašā vajadzīgākajā un atbilstošākajā brīdī, liecina kaut vai apstāklis, ka radās tik milzīgs filmas un arī kolliju cienītāju pulks. Ļoti reti kurš ekrāna varonis var palepoties ar šādiem panākumiem kā Lesija, turklāt viņas popularitāte vijas cauri gadu desmitiem.

Lesija nospēlēja ļoti lielu lomu kolliju šķirnes popularizēšanā, Lesijas vārds faktiski kļuva par otru šķirnes nosaukumu. Vēl līdz pat šim brīdim daudzi cilvēki mūsu suņus sauc par Lesijām.

Esmu pārliecināta, ja šāda filma parādītos uz ekrāniem mūsdienās, diez vai Lesijas loma cilvēku dzīvē varētu būt tik nozīmīga, kā tas bija 1943. gadā. Tagad ir cits laikmets, cits dzīves ritms, citas tehnoloģijas un arī citas vērtības. Ļoti liela laime, ka šī filma par Lesiju parādījās tieši tajā brīdī, kad tāda sabiedrībā bija visvairāk pieprasīta. Tieši tādēļ Lesijas filmām ir bijis lemts laimīgs liktenis un tās ir varējušas atstāt nezūdošas pēdas gadiem ilgi un paaudzēs.

.

.

Ksenija ar Litu 1990. gadā.

.

Kad apmeklēju kādreiz slavenās čehu kolliju audzētavas “ze Zlata Jalny” interneta vietni un izlasīju piezīmi sākumlapā, ka audzētavā vairs nebūs kolliju un tā turpmāk nodarbosies ar krievu toiterjeru audzēšanu, es aiz pārsteiguma gandrīz tiešā vārda nozīmē nokritu no krēsla... Kādas sajūtas pārņem jūs, kad ar kaut ko tādu sastopaties?

Es nenosodu kāda vēlmi nomainīt šķirni, kaut arī pati visu dzīvi esmu kopā ar kollijiem un man tāda doma ne reizi nav ienākusi prātā. Nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli un vēlos vienmēr sev blakus redzēt tikai un vienīgi kollijus. Bet cilvēki ir dažādi, viņiem var būt ir kaut kādi iemesli un apstākļi, kādēļ tā rīkojušies. Kāds varbūt sapratis, ka kollijs nav viņa šķirne, bet kāds cits nolēmis pāriet uz komerciāli izdevīgām suņu šķirnēm. Kāds arī sava vecuma dēļ vairs nevar turēt kolliju. Tā ir katra cilvēka paša izvēle.

.

.

Audzētavas "Prokseny" pirmais kucēnu metiens 1991. gadā - Ksenija un Lita ar kucēniem.

.

Šobrīd, rakstot savu jauno rakstu “Lesija nav tikai kino, tas ir dzīvesveids”, kārtējo reizi pārliecinos, ka kollijs ir “fermas suns”, kurš vēsturiski ir dzīvojis fermā, vēlāk no lopu aplokiem pārcelts uz pilsētu, uz suņu izstāžu ringiem un dīvāniem. Mainījies ir viss – būt fermerim mūsdienās vairs nav nekāds gods, arī suņu izstādes no īstiem svētkiem pārvērtušās par suņu barības ražotāju un tirgotāju “šovu”, reizēm pat par “lohotronu” iesācējiem, bet darbs suņiem tiek vienkārši atņemts – ieraksti par darba pārbaudēm pazūd arī no šķirņu standartiem.
Vai Baltkrievijā mūsdienās kolliji dzīvo un strādā laukos?

Būt fermerim ir smags darbs un šie cilvēki izraisa manī dziļu cieņu. Neapšaubāmi, kollijs ir lieliski piemērots suns dzīvei lauku saimniecībā. Pie manis cilvēki ir iegādājušies dažus kucēnus dzīvei lauku apstākļos. Taču tie ir ļoti reti gadījumi, drīzāk izņēmums. Un arī šīs saimniecības ir nelielas, kurās kolliju galvenais darbs ir būt pagalma saimniekam un pieskatīt arī lopiņus. Viens no šo kolliju saimniekiem ļoti cildina savu suni par lielisku darbu ar putniem. Otrā saimniecībā tiek turētas govis un arī no tās saimnieki ar atzinību novērtē kolliju tieši kā liellopu ganu. Pirms pāris gadiem viņi no manis iegādājās jaunu kucēntiņu, kas ikdienas darbos nomainīs jau gados paveco kolliju. Vēl diviem kollijiem, kas tagad dzīvo Pleskavas apgabalā Krievijā, ir izveidojusies laba pieredze darbā ar cūkām.

Taču, vērtējot esošo situāciju kopumā, skaidrs, ka ļoti maz kolliju mūsdienās pilda savus tiešos pienākumus.

.

.

Laukos kaziņas apciemo Erkhan Prokseny (Udene Feroce Prokseny + Niksend Jeneva for Prokseny), Hazy Tiger Prokseny meita Gella un Reša (Misty Dawn's Ragged Tiger) mazmeita Lissa. 

.

Uzskatu, ka viens no iemesliem, kādēļ kolliji ir zaudējuši savu popularitāti, ir viņu īpašnieku neuzņēmība un nevēlēšanās nodarboties ar savu suni – izņemot izstāžu ringus, kolliji praktiski nav redzami nedz darbā dienestos, nedz sporta un apmācības laukumos. Vai šāda situācija neizveidojās līdz ar DOSAAF izformēšanu? Kādas sekas, jūsuprāt, uz kinoloģiju kopumā atstāja šādas organizācijas iznīcināšana?

Šobrīd ļoti daudzas populāras suņu šķirnes vairs netiek izmantotas darbā. Domāju, ka kolliju popularitātes kritums ir jāmeklē citur - DOSAAF laikos nebija pieejamas tik daudzas suņu šķirnes, izvēle bija diezgan ierobežota.

Bez tam šķirnes popularitātei ir arī savi mīnusi. Pirmkārt, tā ir masveida vairošana, jo pēc kucēniem ir izveidojies palielināts pieprasījums. Tādēļ uzrodas daudz ļautiņu, kas vēlas nopelnīt uz šīs popularitātes rēķina. Un tas, protams, nekādi neveicina kvalitāti. Šī iemesla dēļ es esmu ļoti priecīga, ka kolliji nav kļuvuši par "komercsuņiem". Mūsu šķirnei ir savi cienītāji. Daudzi no tiem, kam jau reiz ir bijis kollijs, par savu nākamo suni atkal izvēlas to pašu. Starp manā audzētavā dzimušo kucēnu īpašniekiem lielais vairums ir tieši tādi cilvēki. Un nav nemaz tik maz arī to jauno saimnieku, kuri kā savu pirmo suni izvēlas kolliju. Tas ir lieliski, jo neskatoties uz apkārt esošo šobrīd prestižo suņu šķirņu daudzveidību, daudzi cilvēki vienalga izvēlas kolliju!

Bet, kas attiecas uz DOSAAF, tad labā lieta toreiz bija nodarbības un suņu apmācība. Taču šai sistēmai bija arī savi mīnusi, piemēram, bija daudz ierobežojumu audzētājiem.

.

.

Erna dienesta suņu paraugdemonstrējumos 1981. gadā.

.

.

Ar Ernu kopā Ksenija.

.

.

Tolaik DOSAAF kolliji, arī Erna (vidū),  spēja dažādās disciplīnās sacensties ar citu šķirņu suņiem un pat uzvarēt tos.

.

Kā jūs vērtējat kolliju kā dienesta suni? Tagad tiek izteikti iebildumi, ka kolliji nekādi DOSAAF dienesta suņi nav bijuši, ka šāds mīts ticis izveidots mākslīgi. Bija vai nebija?

Kolliji vienmēr ir bijuši gani. Tieši tas ir devis šķirnei tās labās īpašības, kas liek iemīlēties kollijos - prasme parūpēties par saviem "pieskatāmajiem", spēja būt uzmanīgiem un iejūtīgiem, pieņemt patstāvīgus lēmumus, darboties ciešā kontaktā ar savu saimnieku, smalki sajust viņa noskaņojumu un vēlēšanās, mīlēt savus cilvēkus un dzīvniekus, aizstāvēt un pasargāt viņus un savu teritoriju. Šīs īpašības DOSAAF laikos ļāva iekļaut kollijus dienesta suņu šķirņu sarakstā. Tolaik kolliji sekmīgi izpildīja vispārējā apmācības kursa un sardzes-aizsardzības dienesta normatīvus, piedalījās militarizētajās daudzcīņas sacensībās kopā ar citu dienesta suņu šķirņu pārstāvjiem. Bez tam tolaik kolliji bija pieprasīti kā neredzīgo cilvēku pavadoņi.

Taču kollijs nav raksturīgs dienesta suņu šķirņu pārstāvis gan sava vieglā svara, gan vājā satvēriena dēļ. Kolliji spēj būt lieliski sargi un brīdināt par briesmām, taču tuvcīņā zaudē citiem dienesta suņiem.

Kolliji ir lieliski kā kompanjoni jeb sabiedrotie, kā ģimenes un fermas suņi un arī sportisti. Viņi ir domāti saskarsmei un mīlestībai. Un darbam, kas tiem paredzēts - ganīšanai. Tieši ganīšana ir vislabākais dienests un arī dzīvesveids kollijam.

.

.

Ksenija un Uvite Nuri Prokseny (Unkas iz Plemeni Vallarov + Next Game Prokseny) aitu ganīšanas instinkta noteikšanas testā.

.

.

Arī fotomodele Yantaria Prokseny šad tad pagana aitas.

.

.

Vēl viena Keisijas pusmāsa Yalla for Verum Prokseny (Over the Top Prokseny + Chizana Prokseny) dresē aitas.

..

.

Uvite Nuri Prokseny.

.

1989. gadā no Jūrmalas uz Minsku mēroja ceļu Irisas Stepes kollija Dorian z Trebeshinskego Rance mazmeita Amberland’s Golden Little Flower. 2016. gada rudenī pēc astoņām paaudzēm no Minskas Variebā ieradās Doriana pēctece Kassandra Prokseny. Kādas ir jūsu sajūtas?

Mājās par Litu sauktā Amberland's Golden Little Flower bija mans otrais kollijs, kuru iegādājos divus mēnešus pēc Ernas nāves. Lita pie manis ieradās 1989. gada pavasarī no Jūrmalas, Latvijas. Pa mātes radurakstu līniju viņa bija Doriana mazmeita.

Tieši Lita kļuva par manas audzētavas ciltsmāti, viņas pirmais kucēnu metiens 1991. gadā jau tika noformēts dokumentos ar "Prokseny" nosaukumu. Mūsdienās lielākā daļa audzētavā "Prokseny" esošo kolliju ir Litas pēcteči caur viņas mazmeitu Rinu jeb Grand Prix Prokseny. Rina patiešām bija Kollijs ar lielo burtu un es uzskatu par lielu laimi to, ka man savā dzīvē bija lemts satikt tieši viņu. Bez tā visa Rina bieži uzvarēja izstādēs, kļuva par vairāku valstu čempioni un pirmo manis izaudzēto Interčempioni. Grand Prix Prokseny bija vienreizējs raksturs, viņa bija īsts kollijs visās savās izpausmēs, kurš man dāvāja četrpadsmit ar pusi gadus savas mīlestības.

.

.

Rina jeb Grand Prix Prokseny (Hobereau Noir di Villa Assunta + Blessedness Prokseny).

.

Šobrīd daudzi Rinas pēcteči sekmīgi kārto ganīšanas instinkta noteikšanas testus. Es vienmēr novēlu visiem savas audzētavas kucēniem tādu raksturu, kāds bija Rinai!

Kassandra Prokseny tāpat ir Litas un Rinas pēctece. Es esmu ļoti priecīga par tādu likteņa dāvāto iespēju - pēc tik daudzām paaudzēm manas Litas dzimtenē, kur dzīvoja vectēvs Dorians, atgriežas viņas maz-mazmazmeita Kassandra Prokseny! Šis notikums patiešām līdzinās kaut kādam "senču aicinājumam", kad mazbērni atgriežas savu vecvecāku dzimtenē.

.

.

Ksenija kopā ar Abbu - Vasabi Prokseny 2014. gada vasarā.

.

Nevar nepamanīt, ka jūs aizraujaties ar fotografēšanu. Vai šīs aizraušanās sākums atrodams kopā ar kollijiem?

Jā, es sāku fotografēt pēc sava pirmā kollija Ernas ierašanās mūsu mājās. Mans pirmais fotoaparāts bija "Smena 8M". Fotopalielinātāji, attīstītāji, tumšā vanna, sarkanais lukturis un mani bļāvieni vecākiem: "Neieslēdziet gaismu!" Vēlāk tika iegādāts labākais to laiku fotoaparāts "Zenīts". Katrs filmiņas kadrs uz skaita! Vēlāk aizrāvos ar diapozitīviem un krāsu foto, kurus radās iespēja izgatavot laboratorijās. Mūsdienās līdz ar ciparu foto parādīšanos viss ir kļuvis vienkāršs un viegls, taču iemaņas, kas tika iegūtas melnbalto fotogrāfiju laikmetā, ir nenovērtējamas arī tagad.

Es labprāt uzaicinātu jūs filmēties kādā no saviem lauku video, kas top Variebā. Droši vien esat kaut ko no visa tā redzējusi...

Jā, dažas filmiņas esmu redzējusi un tās man ļoti patika, jo raisa labas un siltas sajūtas - skaisti un kopti dzīvnieki, lauku krāšņums un jautri sižeti. Ļoti lieliski ir izdevusies filma "Brokastis"!

.

.

Ksenija ar slaveno Keisijas vectētiņu Rešu 2009. gadā.

.

Vai "Prokseny" kolliju īpašnieki kādreiz varētu sarīkot kopīgu izbraukuma tikšanos Variebā?
Šo varētu nosaukt par braucienu-sapni! Vairums manis audzēto kolliju īpašnieku dzīvo tik ļoti tālu viens no otra un visi gandrīz vietās, no kurām vajadzīga vīza iebraukšanai Latvijā. Vajag, lai dažādiem cilvēkiem vienlaicīgi būtu iespēja sapulcēties kopā, un tas ne vienmēr ir īstenojams. Jāatzīst, ka man pašai būtu ļoti grūti izrauties ārpus mājas uz vairākām dienām, jo par saviem kollijiem es rūpējos viena pati, tad vēl saimniecība.

Taču šis jautājums labi noder pārdomām un, iespējams, kaut kaut kādi varianti uzrodas, lai to īstenotu. Man ļoti patīk Baltija, jaunībā bieži viesojos Lietuvā un Latvijā. Par Jūrmalu un Latviju sirdī ir palikušas visjaukākās un vissiltākās atmiņas!

Paldies!

.

.

2006. gadā Rešs jeb Misty Dawn’s Ragged Tiger kļūst par Pasaules čempionu.

..

Kolliju portāla komentāri.

Pēcvārda vietā mazliet skaidrojumu.

1) Iepriekšējā intervija ar Kseniju Prohorovu - Apbrīnojamais, burvīgais un kosmiskais kollijs.

2) Raksts par Kassandras Prokseny jeb Keisija ierašanos Latvijā - Astoņas paaudzes.

3) Keisijas fotogalerija te.

4) Tekstā pieminētā kuce no Jūrmalas - Amberland's Golden Little Flower bija Irisas Stepes kollija Dorian z Trebesinskego Rance mazmeita.

5) Vairāk par kino kollijiem varat uzzināt manā rakstā Kino kolliji.

6) Tekstā pieminētais kollijs Yantaria Prokseny ir Keisijas pusmāsa.