Apbrīnojamais, burvīgais un kosmiskais kollijs

.

Daudzus gadus atpakaļ, kad koki vēl bija lielāki un pa televizoru demonstrēja seriālu "Lesija", par savu kolliju sapņoja daudzi padomju bērni. Meitenei Ksenijai paveicās - vecāki uzdāvināja viņai kucēnu. Ritēja laiks, parādījās daudzas citas populāras suņu šķirnes, taču tieši garspalvainie kolliji jau gandrīz četrdesmit gadus dzīvo Baltkrievijā populārās kolliju audzētavas "Prokseny" īpašnieces Ksenijas Prohorovas mājās.

.

Ksenija, sakiet, vai tā bija apzināta izvēle?

Cik sevi atceros, vienmēr esmu lūgusi vecākiem sunīti, taču vecākiem šāda vēlme bija sveša un viņi padevās tikai pēc laika. Bērnam paredzētais suns pirmām kārtām ir slodze pieaugušajiem ģimenes locekļiem, kā arī zināmi materiālie izdevumi. Esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem, ka viņi noticēja man. Noticēja tam, ka šī nav vien kārtējā kaprīze. Tajos laikos suņu šķirņu daudzveidība bija daudz pieticīgāka, nekā tas ir tagad. Dekoratīvie suņi mani neinteresēja, vēlējos sev dienesta suni un obligāti liela izmēra. Protams, ka daudzējādā ziņā manu izvēli ietekmēja seriāls "Lesija" un kollijs Atoss, ar kuru redzēju viņa īpašniekus pastaigājamies netālu no mammas darba vietas. 

Tolaik klubā bija rinda pēc šķirnes suņu kucēniem un Atosa saimnieki pastāstīja, ka savu kucēntiņu viņiem nācies gaidīt trīs gadus. Mani vecāki nosprieda, ka pa šādu laiku, pirmkārt, viņu meita paaugsies, otrkārt, varbūt vēlme pēc suņa vispār pāries, jo parādīsies citas intereses.

Un mēs kopā ar mammu devāmies uz "Republikānisko dienesta suņu klubu" Minskā un pierakstījāmies rindā uz kucēnu. Tas bija 1975. gada rudens. Mani uzņēma klubā par biedru (ar ko es ļoti lepojos!), un sākām gaidīt, apzinoties, ka šī gaidīšana var izstiepties vairāku gadu garumā.

Jūs nespējat iedomāties manu prieku un vecāku šoku, kad jau 1976. gada martā pa pastu saņēmām kartiņu, kurā bija rakstīts, ka mūsu rinda, gaidot kollija kucēnu, ir pienākusi!

Vecāki līdz pēdējam bija klusībā cerējuši, ka tas nenotiks. Līdz datumam, kad vajadzēja doties pakaļ kucēnam, bija atlikušas tikai dažas dienas, un visu šo laiku man stāstīja, ka kucēnu vajadzēs barot, vest pastaigās vairākas reizes dienā jebkuros laika apstākļos, pat lietū un dubļos, ka nāksies celties daudz agrāk un satīrīt aiz kucēna mājās, ka suns - tā ir milzīga atbildība uz visu dzīvi, ka suni pēc tam nevarēs tā vienkārši kādam atdot, jo viņš būs pieķēries un ļoti to pārdzīvos... Mamma turējās visilgāk un pat piekodināja, ka nelaidīs mani pāri mājas slieksnim ar kucēnu. Mēs ar tēti atvedām kucēnu mājās, kamēr mamma bija darbā!

.

.

Ksenija ar Ernu 1976. gadā.

.

Protams, ka, ieraugot šo brīnumu, mamma vairs neturējās pretī. Kucēnu sauca Erna, viņa bija dzimusi 10. februārī. Viņai bija tikai mēnesis un trīs dienas. Erna bija ruda ar lielu baltu krāgu un baltu blesi uz purna. Šis bija tieši MANS suns! Visskaistākais un vislabākais! Es pati vācu kaudzītes, baroju un devos pastaigās.

Pēc tam nāca kucēnu skates un mani ļoti aizrāva suņu izstādes - piedalījāmies visās! Izgājām arī VDK un SAD apmācības kursus, piedalījāmies paraugdemonstrējumos gan suņu izstādēs, gan dažādos pilsētas parkos.

Pēc tam bija mūsu pirmie kucēni. Visa mana bērnība, jaunība, skolas gadi un mācības institūtā pagāja kopā ar šo suni. Erna mani pavadīja it visur - skolas darba nometnē, pārgājienos, pastaigās, piedalījāmies daudzās izstādēs dažādās pilsētās un tas bija lieliski! Pastaigās mums izdevās iepazīties ar ļoti daudziem jaukiem cilvēkiem, kuriem bija suņi un līdzīgas intereses kā man. Erna man uzdāvināja trīspadsmit gadu ilgu neizmērojamu mīlestību! Uz visiem laikiem iemīlēju šo šķirni un kolliji ir kļuvuši par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Ne reizi man pat prātā nav ienākuši citu šķirņu suņi! Nav brīnišķīgāka suņa par kolliju - to es zinu jau gandrīz četrdesmit gadus. Erna vienmēr bija mūsu ģimenes mīlule un viņas aiziešanu vecāki pārdzīvoja tikpat ļoti kā es.

.

.

Ksenija ar Ernu piedalās suņu izstādē.

.

Vai šķirne ir mainījusies pa šiem gadiem?

Kolliji ir kļuvuši zemāki augumā. Nebūtībā aizgājis padomju standarts, kurā kuce varēja sasniegt 64 cm skaustā, bet suns - 71 cm. Radās iespēja ievest kucēnus no Eiropas un Anglijas, pamazām sāka dominēt jauna tipa kolliji, kas atbilda izcelsmes zemes standartam. Vairumam kolliju mūsdienās ir daudz bagātīgāks, garāks un pūkaināks apmatojums.

Agrāk kolliji tika uzskatīti par dienesta šķirni kā līdzvērtīgi Austrumeiropas aitu sunim - viņiem tika piemērotas SAD prasības, kuras galīgi nav raksturīgas kolliju šķirnei. Kollijs, pirmkārt, ir aitu gans. Suns, kurš radīts, lai palīdzētu cilvēkam un darbotos ar to plecu pie pleca. Mūsdienās kollijs tiek uzskatīts par kompanjonu un tas ir pareizi. Kollijs ir ģimenes suns, biedrs un suns sportam, kas saglabājis arī savus dabiskos ganīšanas instinktus. Kollijs ir suns, kuram ir jāmīl cilvēki.

Līdz pat šim brīdim ļoti bieži cilvēki vēl joprojām cenšas atrast, kā tagad saka, vecā tipa jeb padomju kollijus - augumā daudz lielākus, ar mazāk kuplu kažoku, taču šādu suņu vairs nav. Viņi ir palikuši tālu ciltsrakstu vēsturē nelielam skaitam mūsdienu kolliju, tai skaitā manējiem - vairākiem no maniem suņiem varam izsekot senčus līdz pat pirmskara kollijiem, kuri dzīvojuši Ļeņingradā vēl pagājušā gadsimta 30-tajos gados. Ārēji tas, protams, vairs neizpaužas. Kolliji ir saglabājuši līdz šim pašu galveno, kas viņiem ir - savu lielisko raksturu, inteliģenci un prātu, savu neatkārtojamību.

.

.

Erna ar apbalvojumiem.

.

Padomju laikos kolliji bija neparasti populāri, tagad tiek uzskatīti gandrīz vai par retu šķirni.

Tad nebija tādas suņu šķirņu daudzveidības kā tagad. No dienesta suņiem bija aitu suņi, erdelterjeri, dogi, bokseri, kolliji. Suņa izvēles iespējas bija nelielas. Un televizors ar tikai trijiem kanāliem, no kuriem vienā 70-tajos gados demonstrēja seriālu "Lesija". Pateicoties šim seriālam, kolliji arī kļuva tik populāri.

Arī cilvēki bija citi, ar citām prioritātēm dzīvē. Nevienam pat prātā neienāca izvēlēties suni kā prestiža elementu un nodevu modei. Vispirms tika vērtētas šķirnes īpašības.

Tagad kolliji ir retums, jā. Un nav prestiži. Bet kollijus izvēlas tie cilvēki, kas patiešām spēj novērtēt viņus viņiem piemītošo īpašību dēļ, kuras nepiemīt nevienai citai suņu šķirnei.

.

.

Austrumeiropas aitu suns medaļu ziņā netiek līdzi Ernai.

.

Kādēļ jūs nolēmāt kļūt par audzētāju un kādus mērķus sev izvirzījāt? Vai ir izdevies sasniegt tos?

Vienkārši man gribējās redzēt sev blakus savu kolliju turpinājumu un man ļoti patika ņemties ar kucēniem. Vēlāk nāca arī apziņa, ka tā ir mana dzīve, mana sirdslieta - tas, ar ko es vēlos nodarboties. Pirmos kucēnus mūsu mājās sagaidīju 1979. gadā, kad man bija trīspadsmit gadi. Tie bija Ernas un Ivis-Skaj kucēni. Es pati pieņēmu dzemdības pēc grāmatas, pati aprūpēju un audzināju kucēnus. Pati nodevu kucēnus jauno īpašnieku rokās, tajos laikos tos rindas kārtībā pie audzētājiem sūtīja klubs. Reizēm apciemoju savu kucēnu īpašniekus un bija ļoti interesanti vērot, kā kucēntiņi aug. Līdz pat šim brīdim atceros visus savus pirmos kucēntiņus.

Pirmais kucēnu metiens ar nosaukumu "Prokseny" tika reģistrēts 1991. gadā. Tas bija manas otrās kucītes (kuru iegādājos pēc Ernas) metiens. Viņu sauca Amberland's Golden Little Flower (audzētāja I. Drozdecka no Latvijas). Šajā metienā pasaulē nāca trīs kucēni un metienam tika piešķirts burts "L". Šajā laikā es jau beidzu Minskas Radiotehnikas institūtu un kļuvu par elektronikas ierīču inženieri, strādāju savā specialitātē un dzīvoju pilsētas dzīvoklī. Nedaudz vēlāk iegādājos arī vienu šeltiju un divus kolliju puikas.

.

.

Ksenija ar Ernu.

.

Vienmēr esmu vēlējusies savu ārpilsētas māju, lai varētu dzīvot kopā ar saviem kollijiem, kuriem būtu iespēja pēc sirds patikas izstaigāties pa savu teritoriju jebkurā laikā. Šis sapnis piepildījās 1997. gadā, pārvācos uz savu jauno māju un nu varēju turēt savus kollijus tā, ka esmu to vēlējusies. 

Galvenokārt ar kolliju audzēšanu nodarbojos sava prieka pēc, lai varētu pilnībā izbaudīt kucēnu audzēšanas procesu, kontaktēties ar viņiem un redzēt, kā no šiem kucēntiņiem izaug pienācīgi kolliji, kuri priecēs savus nākamos saimniekus un attaisnos viņu cerības.

Es vēlos dalīties savā priekā ar citiem cilvēkiem! Mani kucēni galvenokārt tiek audzēti šim mērķim. Pašam kucēnu audzēšanas procesam ir jāsagādā prieks, nevis jākļūst par apgrūtinājumu un smagu nastu. Viss šis kopā ir mans ierastais dzīvesveids. Gadā mums parasti ir tikai viens vai divi metieni, reti kad trīs - divu kuču paralēla pārošana ir ļoti rets gadījums.

Varu ar lepnumu teikt, ka dzīvoju kopā ar kollijiem un nodarbojos ar viņu audzēšanu tā, kā man pašai patīk. Domāju, ka tas jau pats par sevi ir sasniegums.

Ksenija, aprakstiet ideālo kolliju!

Ideālā kollija nav! Katrs audzētājs tajā redz kaut ko savu - svarīgāko un galveno, pēc kā tiekties savā darbā. Tādēļ, protams, audzētāju uzskati un kollija ideāls var ļoti būtiski atšķirties. Tas nav slikti, jo dod izvēles iespējas. Bet kā īpašniekam... domāju, daudzi īpašnieki nosauks savu suni par ideālo kolliju, un tas ir pareizi, tā tam arī ir jābūt - tas ir laimīgs īpašnieks un laimīgs suns. Zinu cilvēkus, kuri pēc sava mīļotā suņa nāves baidās iegādāties nākamo suni - baidās salīdzināt ar pirmo, baidās, ka otrs nelīdzināsies pirmajam. Tāda tiešām vairs nebūs. Būs cits, taču arī tam ir visas iespējas kļūt par sava saimnieka ideālo suni.

Par kollijiem trijos vārdos...

Trijos... Tas ir tik maz kollijam, bet pacentīšos: apbrīnojamais, burvīgais, kosmiskais.

.

.

Erna ar kucēniem.

.

Caur jūsu rokām un māju ir izgājuši ļoti daudzi suņi. Kādi ir paši-paši...?

Ļoti grūti izcelt pašus-pašus.. Man viņi visi ir Personības, visi ir Kolliji ar lielo burtu. Katrs no viņiem ir noteikts manas dzīves etaps, un tie nav aizmirstami.

Katrs no maniem suņiem ir daļiņa, kas paliek manā dvēselē. Katrs no viņiem ir palīdzējis man ieraudzīt pašai sevi un apkārtējo dzīvi jaunās krāsās un no dažādām, vēl neredzētām pusēm. Katrs ir palīdzējis man iziet zināmu vērtību izvērtēšanu. Par to es esmu ļoti pateicīga viņiem VISIEM!

Es te pateikšu par vienu suni, kas devās prom pa varavīksnes tiltu šī gada pavasarī četrpadsmit ar pusi gadu vecumā. Tā ir Rina, Grand Prix Prokseny (Hobereau Noir di Villa Assunta + Blessedness Prokseny). Šajā sunī bija viss - laime un gudrība, dvēseliskums, taktiskums un iekšējais spēks, neticama sapratne un neizmērojama mīlestība līdz pēdējam elpas vilcienam. Suns kā dieva dāvana... Ļoti liela laime ir saņemt tādu.

Lielais vairums manu tagadējo suņu ir Rinas mazbērni un mazmazbērni. Es ceru, ka viņas burvīgais raksturs turpinās dzīvot viņas pēcnācējos. Es vienmēr to vēlēšu visiem viņas pēctečiem.

Vai rodas grūtības, turot vairākus pieaugušus suņus?

Man nekad nav bijis vairāk par desmit suņiem un arī patlaban šis skaitlis ir mazāks. Visi mani suņi dzīvo mājās un viņiem ir iespēja jebkurā laikā izkļūt laukā un brīvi pārvietoties pa visu teritoriju. Es neturu suņus būros vai voljēros. Man ir īsti mājas kolliji.

Lai varētu izprast katru suni, iedziļināties viņā, izbaudīt viņam piemītošās rakstura īpašības, viņa individualitāti, ir jādzīvo kopā ar viņiem, ir jākontaktējas. Tādēļ man nekad nav radusies vēlēšanās turēt ļoti lielu suņu skaitu, un ne materiālais jautājums te būtu svarīgs. Es baidos apdalīt kādu, nepievēršot viņam pietiekamu uzmanību, manis vienkārši nepietiktu lielam skaitam suņu. Visi mani suņi - tas ir viens vesels, savdabīga pasaule. Viņiem ir sava hierarhija, savas savstarpējās attiecības. Viņi kopā pastaigājas un kopā atpūšas. Jā, var gadīties arī attiecību noskaidrošana, taču viņi ir suņi un skaidro attiecības sev pieņemamā un atbilstošā veidā. Galavārds vienmēr pieder man, es cenšos nepieļaut jel kādus konfliktus vispār. Vismazākais kautiņa mēģinājums tiek pārtraukts un sodīti tiek abi konflikta dalībnieki. Gribas, lai starp visiem suņiem saglabātos draudzīgas un harmoniskas attiecības.

.

.

Iegūts pirmais "Prokseny" kucēnu metiens.

.

Ja ir liels suņu skaits, to panākt ir ļoti sarežģīti un es nevēlos, lai rastos situācija, kad daži suņi jātur atsevišķi no citiem, jo viņi nespēj satikt. Suns man patlaban ir tikai viens - Rešs (Misty Dawn’s Ragged Tiger, audzētāja N. Loihuranta, Somija). Rešam jau ir vairāk nekā 12 gadi, pārējās man ir kuces. Ir vajadzīgs jauns suns, bet... Man negribas sāpināt savu veterānu, ievedot mājās jaunu suni. Rešam tas būtu ļoti smags trieciens. Es zinu, ka viņš jaunu suni nepieņems. Agri vai vēlu iestājas brīdis, kad jaunais sāk izvirzīt savas pretenzijas uz līdera vietu un vecākajam sunim nāksies piekāpties. Sunim, kurš visu mūžu mājās ir bijis Galvenais Suns, tas būtu ļoti smagi vai neiespējami vispār. Tas ir liels pazemojums tādam sunim. Lai Rešs nodzīvo savu dzīvi kā vienīgais līderis, viņš to ir pelnījis.

Man mani suņi nozīmē daudz vairāk nekā vienkārši suņi, vairāk nekā suņi - čempioni un vaislas suņi. Viņi ir draugi, ģimenes locekļi. Es nevēlos, lai viņi dzīvotu būros, nevēlos domāt, kurš ar kuru varētu sadzīvot, un kurš nē.

Kāda, jūsuprāt, ir situācija kolliju vērtēšanā? Kādas kļūdas pieļauj tieneši?

Ekspertam vienmēr ir taisnība!

Protams, eksperti mēdz būt ļoti dažādi. No vienas puses ir interesanti, ja vērtē šķirnes speciālists. No otras, - mēdz būt ļoti nopietna un cienījama vērtēšana no "olraunderu" puses, pie kuriem nopelnīt augstu vērtējamu šķiet pagodinoši. Ir sastopami dažādi kolliju tipi un vienmēr ir patīkami, ja eksperts spēj saskatīt labās īpašības un trūkumus, neskatoties, ka viņam viens vai otrs tips patīk labāk vai sliktāk, un novērtēt suni kopumā. Tā ir ļoti reta īpašība. Tagad, par nožēlu, ļoti izplatīta ir vērtēšana pēc tipa un hendlinga, kas tiek parādīts ringā, bet ne pēc paša suņa. Kopumā priekš manis suņu izstādes ir kļuvušas mazāk interesantas un mazāk pievilcīgas.

Ir ļoti patīkami un pagodinoši uzvarēt ringā pie zinoša un objektīva eksperta, tāda uzvara sniedz īstu apmierinājumu un lepnumu par suni. Bet zaudējuma gadījumā ir interesanti izanalizēt, ar ko bija pārāks uzvarējušais suns vai suņi. Tas dod iespēju padziļināt savas zināšanas un pamanīt kaut kādas neredzamas detaļas.

Visrezultatīvākā izstāde (vai visdārgākā uzvara)?

Baidos, ka nevarēšu izcelt tikai vienu vienīgu uzvaru! Dažas no izstādēm kļuvušas par savdabīgiem un neaizmirstamiem etapiem, un visas ir ļoti vērtīgas.

Viena no manām pirmajām, nopietnām un nozīmīgām izstādēm ir "4-tais Kolliju čempionāts" Maskavā 1996. gadā, kad junioru klasē lielā konkurencē uzvarēja mans jaunais suns Nuars jeb Hobereau Noir di Villa Assunta (audzētājs J. Sumbucco, Itālija). Ringa ekspertīzi veica leģendārais A. Klārks (no "Lynway").

Ļoti lielu prieku man sagādāja mans Rešs jeb Misty Dawn’s Ragged Tiger. Tās ir viņa uzvaras specializētajās kolliju izstādēs Maskavā, kurās bija ļoti liela un daudzskaitlīga konkurence gan junioru, gan vēlāk pieaugušo klasēs. Pateicoties šīm uzvarām, Rešs noslēdza gan juniora, gan Krievijas izstāžu čempiona titulus.

Protams, fantastiskais Pasaules čempionāts Poznaņā (Polijā) 2006. gadā. Vairāk nekā 180 kolliju un mans Rešs - Labākais šķirnes pārstāvis un Pasaules Čempions! Izstādi ļoti nopietni un stigri vērtēja dānis Svend Lovenkjaer. Neizsakāmu sajūtu virpulis, pateicoties šim sunim!

Pēdējā, noslēdzošā CACIB titula un Interčemipona nosaukuma piešķiršana pirmajam manis pašas audzētajam kollijam Grand Prix Prokseny jeb Rinai.

Un, protams, ka ir patīkami bērnu panākumi, kas dzīvo pie saviem jaunajiem saimniekiem! Šķiet, ka šīs uzvaras nav mazsvarīgākas par tām, kuras nopelnījušas personīgie suņi. Vienmēr priecājos par saimniekiem par to, ka mani suņi viņiem sagādājuši neaizmirstamās sajūtas, stāvot uz goda pjedestāla.

Ir bijušas daudzas lieliskas uzvaras, kuras atstājušas siltas atmiņas.

Bez panākumiem izstādēs maniem audzēkņiem ir panākumi arī apmācībās un sportā. Tas dod ne mazāku iemeslu lepnumam. Viņi godam pārstāv kolliju šķirni gan adžiliti, gan frīsbijā, gan VDK.

.

.

Rešs.

.

Vai ir sarežģīti apkopt kollija kažoku un vai ir viegli sagatavot viņu izstādēm? Kam jāpievērš īpaša uzmanība?

Nav sarežģīti. Sevišķi, ja jāsalīdzina ar citām suņu šķirnēm, kuru sakopšanā vajadzīga speciāla cirpšana vai apmatojuma sagatavošana. Kollija garais apmatojums ir ērti apkopjams, pietiek suni vienkārši izķemmēt. Es neizmantoju speciālo kosmētiku, varbūt reizēm minimāli. Man patīk dabisks suņa izskats. Protams, sunim ir jābūt tīram un izķemmētam.

Domāju, ka svarīgāks ir suņa raksturs, viņa savstarpējā sapratne ar saimnieku, labvēlība, pārliecināta un mierīga uzvedība. Tieši šādu suni ringā pienācīgi eksponēt varēs pat iesācējs.

Kas ir audzētavas "Prokseny" kolliju īpašnieks? Kāds viņš ir?

Manu kucēnu īpašnieki ir ļoti dažādi cilvēki - gan pēc dzīvesveida, gan vecuma. Ir ģimenes ar maziem bērniem, ir jaunieši ar ļoti aktīvu un neordināru dzīvesveidu. Tāpat ir cilvēki, kuri kopā ar kolliju vēlas nodarboties ar dažādiem suņu sporta veidiem. Ir fermeri un piemājas saimniecību īpašnieki, kur kolliji palīdz ikdienā pieskatīt lopus. Tie ir arī pensionāri, kuri piekopj ļoti mierīgu dzīvesveidu. Ir gan tādi, kuriem kolliji ir piederējuši agrāk, gan tie, kuri šo šķirni izvēlas pirmo reizi.

Taču visus šos cilvēkus vieno tas, ka viņi savu suni uztver kā ģimenes locekli un draugu, suni dvēselei. Un tikai pēc tam ir viss pārējais.

Pateicoties suņiem, dzīve mani iepazīstina ar ļoti labiem un interesantiem cilvēkiem, uzrodas jauni draugi un domubiedri, varētu pat teikt - gara radinieki. Un nekādi attālumi to nevar ietekmēt. Tas ir lieliski! Ar daudziem savu kucēntiņu īpašniekiem es uzturu attiecības jau ilgus gadus. Ir tādi, kas kādreiz sen atpakaļ no manis iegādājušies kucēntiņu un tagad atkal mani uzmeklē, lai iegādātos jaunu, un iesaka manu audzētavu saviem draugiem un paziņām. Tā ir ļoti liela vērtība.

Jūsu audzētavā nav marmorkrāsas kolliju. Vai jums ir nākotnes plāni, kas saistīti arī ar viņiem?

Jā, es neesmu marmorkrāsas kolliju piekritēja. Manas mīļākās kolliju apmatojuma krāsas - tumša sabuļkrāsa un trīskrāsu. Taču labprāt ar prieku noskatos uz skaistu marmorkrāsas kolliju gan dzīvē, gan fotoattēlos. Labs marmorkrāsas suns ir ļoti skaists!

Man ir bijis viens metiens, kurā piedzima marmorkrāsas kucēntiņi. Tiesa, tajā no astoņiem kucēniem tikai trīs bija marmorkrāsā, pārējie bija trīskrāsu. Es neizslēdzu iespēju sapārot kādu no savām trīskrāsu kucēm ar kādu marmorkrāsas partneri. Taču pati turēt marmorkrāsas kolliju neplānoju.

.

.

Nuārs.

.

Kāds ir veselības stāvoklis mūsdienu kollijiem?

Es teiktu, ka ar kolliju veselību viss ir kārtībā. Veselīga šķirne ar ļoti minimālām veselības problēmām. Mūsdienu suņiem, īpaši lielo šķirņu pārstāvjiem, viena no visizplatītākajām problēmām ir gūžu locītavas displāzija, bet kā otro izplatītāko es nosauktu dažādas alerģijas. Par laimi starp kollijiem šīs slimības ir izplatītas ļoti, ļoti reti. Šķiet, svarīgāk kolliju veselības sakarā būtu jāatzīmē tas, šīs šķirnes suņu ārstēšanās nedrīkst izmantot dažus medikamentus. Kolliju īpašniekiem tas vienmēr būtu jāatceras, jo diemžēl mūsdienās pat ne visi veterinārārsti zina, par šo medikamentu nāvējošo iedarbību uz mūsu un dažu citu šķirņu suņiem.

Par ko sapņo audzētājs?

Par to, lai visi suņi būtu veseli un laimīgi. Lai viņu mīlestība un siltums būtu blakus pēc iespējas ilgāk. Par to, lai spētu iemācīties izprast viņus pēc iespējas dziļāk, lai viņiem būtu labi blakus man. Par to, lai dzimtu skaisti un veselīgi kucēntiņi. Lai priekš viņiem atrastos paši mīlošākie, atbildīgākie un maigākie saimnieki. Lai no šiem kucēntiņiem izaugtu gudri un lieliski suņi - īsti kolliji, kuri dāvā prieku saviem saimniekiem jau ar atrašanos blakus vien un padara cilvēkus labsirdīgākus un gaišākus. Lai mani suņi palīdz cilvēkiem atrast kaut ko svarīgu un jaunu sev.

Ko jūs ieteiktu topošajiem saimniekiem?

Mīliet savu suni.

Cieniet viņu.

Saskatiet viņā personību.

Veltiet viņam laiku.

Līdz kucēna iegādei - izvērtēt savas iespējas, jo suns nav mirkļa iegriba un rotaļlieta. Suns būs no jums atkarīgs visu savu dzīvi. Kollijam ir jādzīvo blakus saimniekam, jāpiedalās savas ģimenes dzīvē, jāsaņem uzmanība no visiem ģimenes locekļiem. Kollijam patīk izskrieties un spēlēties, tādēļ viņam ir jābūt iespējai kustēties, brīvi pārvietoties savā teritorijā, ja viņš dzīvo privātmājā, vai jāspēj nodrošināt pietiekami ilgas pastaigas, ja suns dzīvo dzīvoklī. Kollijs ir ļoti jūtīgs suns, kas dziļi līdzpārdzīvo, nemīl konfliktus. Viņš jutīsies slikti, ja kāds no ģimenes locekļiem nostāsies pret viņu. Kollijs necieš rupju apiešanos, tad viņš kļūst par sevi nepārliecināts. Ļoti jūtīgs pret uzslavām, ļoti smalki izjūt saimnieka noskaņojumu. Tādēļ nežēlojiet labus vārdus, rādiet viņam, kad un ar ko esat ļoti apmierināti, priecājieties par viņa paveikto darbu. Arī dzīve ģimenē kompanjona lomā ir savdabīgs darbs sunim. Kollijam ir svarīgi just savā saimniekā vadoni un draugu. Tad viņš būs sevī pārliecināts un centīsies darīt visu. Šī suņa laime ir būt noderīgam savam saimniekam, zināt, ka esat ar viņu apmierināts.

Ar kolliju ir jāsarunājas, priekšmeti un ģimenes locekļi jāsauc vārdā, jāstāsta, kurp jūs dosieties, jārunā kā ar cilvēku. Ar laiku suns sapratīs jūsu valodu. Jo vairāk mīlestības un uzmanības uzdāvināsiet savam kollijam, jo lielāka būs atdeve no viņa puses. Un jūs sapratīsiet, ka kollijs ir daudz vairāk nekā vienkārši suns.

.

["Drug sobak", Irina Makušina, 2015. gada novembris]

.

Kolliju portāla piezīmes.

Šī intervija priekš manis ir daudz vairāk, nekā vienkārši uzrakstīts teksts...

Mēs ar Kseniju esam pazīstami un es ļoti gribēju uzrakstīt savu intervijas versiju ar viņu, tādēļ lasiet manu sarunu ar viņu - Lesijas radītais stereotips ir nemainīgs laikā.

Tagad nedaudz skaidrojumu.

1) OKD - Vispārējās dresūras kurss, tagad Vispārējās apmācības kurss.

2) SAD - Sardzes-aizsardzības dienests.

3) Tekstā pieminētā kuce no Jūrmalas - Amberland's Golden Little Flower bija Irisas Stepes kollija Dorian z Trebesinskego Rance mazmeita.

4) "olraunders" (all round) - tiesnesis, kam tiesības vērtēt visu šķirņu suņus jeb visu suņu šķirņu "speciālists". Uz šiem gan es skatos visai skeptiski.

5) Tekstā pieminētais Rešs jeb Misty Dawn’s Ragged Tiger mira 2016. gada vasarā 13 gadu vecumā.

6) Irisas Stepes kollija Doriana pēctece 8. paaudzē un slavenā Reša mazmeita Kassandra Prokseny tagad dzīvo Variebā. Par šo atgriešanos ir sagatavota atsevišķa publikācija.